Pētnieka sirdsapziņa
Kritiķu īsviedokļi par JRT izrādi “Docentes” Lindas Zaharovas režijā
Intelektuāla saruna pēc būtības
Toms Čevers: Pārsteigumiem nav iespējams sagatavoties. It kā ej uz kārtējo Jaunā Rīgas teātra pirmizrādi noslēgt darba nedēļu bez kādām bažām par iespējamu emocionālu vai intelektuālu satraukumu, bet – tiec gandarīts ar sarunu pēc būtības. Tā liek domāt un just līdzi, tā liek analizēt un ļauj identificēties. Tā ir par šodienu.
Jaunā režisore Linda Zaharova teātra Jaunajā zālē iestudējusi Latvijas teātrī jau pazīstamā somu dramaturga Juha Jokelas lugu “Docenti” (2020). Teksts, kā vedina domāt nosaukums, ir intelektuāli piesātināts. Tas ir arī ekskurss domāšanas vēsturē par spēku, kontroli un pakļaušanu, turklāt apaugļots ar mūsdienīgiem piemēriem. Izrāde ir veidota kā skatītājiem veltīta lekcija, kurā galvenā varone profesore Virtanena retrospektīvi stāsta par savu darbu pie kāda socioloģiska pētījuma, kas šai rūdītajai intelektuālei, kritiskās domas vēstnesei pašai uz savas ādas liek piedzīvot teorētiski izzinātos cilvēka uzvedības konceptus, līdz noved pie viņas psiholoģiska sabrukuma. Tekstu papildina vairāki lakoniski, bet pietiekami detalizēti sānceļi viņas privātajā dzīvē, trāpīgi iezīmējot dažādās cilvēka lomas sabiedrībā. Saskarsmē ar dēlu un bijušo vīru attiecīgi Ričardam Murānam un Ivaram Krastam savos epizodiskajos uznācienos izdodas atklāt individualizētus tēlus.
Tēma par jebkādu institucionālu, sociālu struktūru ietekmi uz indivīda iniciatīvu un pašrealizēšanās vajadzību ir kliedzoši aktuāla, un ne tikai akadēmiskajā vidē, kur dramaturga uzrādītās līdzības ir kā norakstītas no Latvijas šodienas reformētās augstākās izglītības realitātes. Vienlaikus dramaturgs nekļūst didaktisks, jo ir asprātīgs un vairās no zinātnei šķietami nepieciešamā lietišķuma un kategoriskuma. Varoņi ir cilvēciski, jo viņu darbi ne vienmēr saskan ar vārdiem, viņos konfrontējas vēlmes ar priekšstatiem par pareizo. Te nopelns ir arī Gunai Zariņai, kuras iemiesotā labsirdīgā un aizrautīgā Virtanena, šķiet, pati sev ir izpētes priekšmets. Tik patīkami ir redzēt aktrises atgriešanos pilnasinīgā, vitālā tēlā, ar milimetra precizitāti iezīmējot paškritiska lektora savdabīgo raksturu, kura domas brīvību provocē sirdsapziņa. Pēc akadēmiskās sakāves zinātniece savu lekciju noslēdz emocionāli, nenoliedzot savu piederību universitātes stāstam un vienlaikus paužot skumjas pēc “mājām”. Tā vien šķiet, ka aktrise te iepin arī privātas izjūtas par savu darba mūžu teātrī…
Izrāde ilgst trīs stundas. Tā rit lēni un pamatīgi, nepaļaujoties uz ātri gaistošiem efektiem. To sekmē arī Paulīnes Kalniņas fundamentālā un harmoniski veidotā, siltos toņos ieturētā scenogrāfija, kas atgādina zinātnes templi. Izrāde ir kā pretnis mūsu skrejošajam laikam, piedāvājot iespēju nesteidzīgi ieklausīties. Radošās komandas apņemšanās raisa cieņu, lai arī otrajā cēlienā galvenās varones lēmums nodoties pašcenzūrai šķiet līdzšinējās skatuviskās darbības nesagatavots un arī fināls, pēc kolēģu nodevības un sakāpinātās publicitātes Virtanenai burtiski mēģinot nostāties uz kājām, mazliet par daudz iestiepjas.
Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa attiecīgi rektores un dekānes konformistu tēlos balansē uz kariķēšanas robežas, kas atvieglo konfliktu, jo Virtanena pati Janas Čivželes nepieradinātajos kostīmos jau ir gana kolorīts tipāžs, bet Sabīnes Tīkmanes atturīgi veidotā līdzstrādniece Eskola koncentrētajos dialogos apbur ar skatuvisko patiesumu un varones zemdegās gruzdošo aizvainojumu par to, ka “vienādas iespējas visiem” nav paredzētas ikvienam.
Izrādes vērtība ir spējā nepazaudēt lugas piedāvāto sarežģītību, vēstot par radoša cilvēka pret paša gribu uzsākto cīņu ar apstākļiem, kuri ir ārpus tā kontroles. Lugas un izrādes eksistenciālais vektors aicina nepadoties. Iedvesmojoši.
Neticu!
Zane Radzobe: Spilgtākais iespaids, ko guvu Lindas Zaharovas iestudētajās “Docentēs” – cerību, ka zinātni kāds sapratīs, nav. Izrāde noteikti kļūs par psihoterapijas vietu akadēmiskajam personālam. Tomēr vai radošā grupa saprot, ko runā?
Jukas Jokelas luga it kā stāsta stāstu, ar ko identificēties spēs daudzi – par taisnības cīnītāja sadursmi ar birokrātiju. Sociālpsiholoģe Johanna Virtanena talantīgā Gunas Zariņas iemiesojumā sāk pētījumu par zinātnieku autonomijas ierobežojumiem un drīz saskaras ar reakciju. Administrācija Sandras Kļaviņas rektores un Elitas Kļaviņas dekānes personās atšķirīgās cinisma pakāpēs spiež viņu spēlēt politiskas spēles. Viņas kolēģe – Sabīnes Tīkmanes jaunā zinātniece sociālās nevienlīdzības dēļ kļūst aizvien kareivīgāka, kamēr Ivara Krasta atveidotais Johannas bijušais vīrs profesors gadiem nestrādā, bet vietu universitātē saglabā. Sabiedrība (vai vismaz prese, raidījuma vadītājas lomā Aminata Grieta Diarra) par atklājumiem interesējas klaču līmenī, kamēr Johannas mīļotā (Madara Gruntmane), arī pasniedzēja, pārstrādājusies sasniedzama tikai Facetime sazvanā. Un tikai Johannas pusaugu dēls (Ričards Murāns) mātei velta atskabargainu sirsnību, kura gan neslāpē skepsi par zinātnes lietderību kā tādu.
Un vispār – tā ir. Man neizdevās aizmirst, ka arī strādāju akadēmiskā jomā. Un varu apliecināt, ka nekur pasaulē man nav izdevies sastapt tādus pētniekus, kas uz notiekošo akadēmiskajā vidē neskatītos drūmi. Pieaug administratīvais slogs, aizvien mazāk telpas ir pētījumiem, ko paši pētnieki uzskata par svarīgiem. Universitātes kļūst par uzņēmumiem. Politiķi pētījumu datus kropļo. Sabiedrību zinātne neinteresē. Ir viegli identificēties ar Johannu, jo patiešām – akadēmiskais personāls strādā nevis pateicoties, bet par spīti sistēmai.
Un tomēr – tā kā man neizdevās aizmirst, ka esmu pētniece, jāatzīst, ka izrādē diezgan bieži gribējās izsaukties slavenajiem Staņislavska vārdiem: “Neticu!” Iestudējumam gan ir eleganti stilizēts noformējums (lielisks scenogrāfes Paulīnes Kalniņas un kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs), tomēr Linda Zaharova izrādi ir veidojusi reālistiski psiholoģiski, un tas nozīmē, ka aktieriem vajadzētu izprast teksta nozīmes. Bet teksti ir... āķīgi, un man liekas, ka to režisore nav uztvērusi, pārlieku uzticoties autoram un tēliem. Man nav dziļu zināšanu par Jokelas radošā rokraksta smalkumiem, tāpēc nevaru izlemt, bet – varianti iespējami trīs. Vai nu dramaturgs vides likumsakarības saprot tikai atslēgas vārdu līmenī. Varbūt – viņš ir kritisks daudz lielākā mērā, nekā ļauj domāt izrāde. Vai arī – “Docentes” ir komēdija. Jo, ja par atskaites kritēriju izvirza dzīves patiesību, tad Johanna nav pozitīvā varone.
Sātans, kā saka, slēpjas detaļās. Johanna bieži rīkojas pretēji tam, ko runā, bet galvenais – viņa pārkāpj robežas. Pārkāpumus viņas pētnieciskā darba procesā vien saskaitīju vismaz trīs. Bet tad jau vēl nekonsekvence, pašiem pētniekiem politizējot pētījuma datus. Datu aizsardzības pārkāpumi. Ņirgāšanās par “izcilību un konkurētspēju”, lai gan ne jau par valodu akadēmiskā vide satraucas, bet par to, kā izcilību adekvāti nomērīt. Un tā tālāk. Bet atklāsme, par ko ir stāsts, man atnāca brīdī, kad Zariņas Johanna uzbrūk Elitas Kļaviņas atveidotajai rektorei. Tas, kas virskārtā šķiet protests pret administratīvo aparātu, realitātē ir zemisks personisks uzbrukums, jo Johanna nevar nezināt to, ko var nezināt skatītāji – ka rektori pēc definīcijas ir visaugstākos zinātniskos kritērijus izpildījuši pētnieki. To, ka ar Johannu pēc tam vispār kāds sarunājas, izskaidrot var tikai ar to, ja viņu uzskata par nepieskaitāmu.
Man liekas, par to arī ir izrāde. Visai smagnējā un bieži neuztveramā darbība iestudējuma beigās piepeši noskaidrojas un konkretizējas, un Zariņa spēcīgi nospēlē varones psihisko sabrukšanu. Varbūt nav arī tik būtiski, vai tā ir izrādē rādīto notikumu sekas vai cēlonis. Tomēr, ja runājam par zinātni, negribētos, lai skatītāji no izrādes mācītos, kāda tā ir. Bez zinātnes modernas sabiedrības pastāvēšana būtu neiespējama, un dzīvē daudzas Johannas patiešām arī ir pozitīvie tēli.
Rakstīt atsauksmi