Apjukušie sūfisma mācekļi
Recenzija par JRT izrādi “Apbrīnas ieleja” Matīsa Kažas režijā
Režisors Matīss Kaža, sajutis pamatīgu teātra garšu, strādā intensīvi. Pēc debijas Dailes teātrī sezonas sākumā ar traģikomēdiju “Anarhista nejaušā nāve”, kur, paļaujoties uz lokālām atsaucēm, mēģināja smīdināt par katru cenu, un atkārtotas viesošanās Latvijas Nacionālajā teātrī ar visai shematisku pieaugšanas drāmu “Bastardi” nule pirmizrādi piedzīvojusi arī viņa pirmā sadarbība ar Jauno Rīgas teātri. Mazajā zālē tapis iestudējums Pītera Bruka un viņa radošās domubiedres Marī Elēnas Estjēnas lugai “Apbrīnas ieleja”, kuras pamatā padomju psihologa Aleksandra Lurijas grāmata, kas veltīta apbrīnojamas atmiņas fenomenam.
Atšķirībā no iepriekš veidotajām izrādēm šoreiz režisors ir izvēlējies citādu estētisko pieeju, atsakoties no sev iemīļotiem un, saprotams, pirmšķietami kinematogrāfam raksturīgiem paņēmieniem, jo te nav ne kameru, ne spēles ar ainu montāžu un tai piederīgo blekautu vai rotāciju.
Iestudējuma uzmanības centrā ir ļoti konkrēti jēdzieni, kā sinestēzija un sūfisms. Tos abus vieno atcerēšanās – vienlaikus kā prāta darbība un kā atkārtošana, kas nepieciešama rituālai lūgšanai. Tādējādi ir pavērtas plašas iespējas tos savstarpēji oriģināli saistīt un integrēt mūsdienu aktualitātēs, bet izsmalcinātajā vizuālajā ietvarā risinātās tēmas izplūst abstrakcijā. Tādēļ, domājams, spriest par izrādes pieteikumā minēto smadzeņu darbības savdabību, kad, kairinot vienu no maņām, iedarbojas cita, varēs tikai tie, kuri to paši spēj piedzīvot. Bet par islāma mistisko domāšanas, sevis apzināšanās un garīgās attīstības praksēm, kas piedāvā atšķirīgu filozofisku skatījumu uz pasauli – sūfiju paradoksālajos izteikumos iesvaidītie.
Skatuviskā darbība un mizanscēnu izkārtojums ir precīzi aprēķināts – aktieru pozīcijas vienam pret otru un pret publiku, horeogrāfes Ramonas Levanes temporitmā mainīgais soļu celiņš, mērķtiecīgās darbības ar rekvizītiem. Trīs aktieri pa skatuvi pārvietojas tramīgi, kā mācekļiem un viņu ēnām izpildot sava apkārtējiem neredzamā meistara norādījumus atturīgi eleganti veidotajā Reiņa Dzudzilo spēles telpā. Tā atgādina pelēcīgu radio studiju, kam jāraisa asociācijas ar skaņu kā atmiņas priekšnoteikumu. Tās reljefais tapsējums tikko manāmi zaigo atspīdumos no Nika Ciprusa krāsainajām, bet vienotā kolorītā ieturētajām gaismām, kas atmosfērai piešķir zināmu noslēpumainību, it kā mēs redzētu aisberga virsotni, kamēr īstais saturs ir kaut kur dziļāk.
Bet vārdi, kuru nozīme nevar būt maza, konstruējot reliģisku domātāju dzīvesziņu, diemžēl paskrien garām, aktieriem nespējot tajos iepūst paliekošu dzīvību, kurai varētu bez piespiešanās noticēt. Savukārt askētiskajām skatuviskajām norisēm pietrūkst sagaidāmā misticisma, racionāli neizskaidrojamā netveramās dzirksts, kas arī skeptisku skatītāju saslēgtu ar dievišķo substanci, kuru diskrēti acīmredzot meklē lietišķi ģērbtie varoņi.
Kad izdodas tikt pāri izrādes pirmajai visnotaļ gausajai un vienmuļajai stundai, kam ir grūti konkurēt ar darba nedēļas laikā uzkrāto nogurumu, darbība atdzīvojas dinamiskajā cirka ainā. Tai izdodas noķert nesadomātas realitātes pulsu un atklāt kādu perfekcijā nesastingušu slāni izrādes veidotāju saturiski blīvajā iecerē.
Jo sevišķi Gunai Zariņai savas introvertās varones – no darba avīzē padzītās un zinātniskiem eksperimentiem nolemtās korespondentes – izmisīgajos mēģinājumos iekļauties jaunajā, it kā aizraujošajā, bet viņai pavisam svešajā dzīvē izdodas atgādināt par mazā cilvēka aizkustinošo trauslumu. Viņa liek aizdomāties arī par apņēmību, ar kādu cilvēks var tiekties pieņemt kā pašvērtību savu citiem līdz šim neinteresanto identitāti, kuru raksturo izcila atmiņa un sodība neaizmirst lietas. Šajā laikā varone ir tērpta efektīgā, bet viņas būtībai acīmredzami pretdabiskā citrondzeltenā minikleitā ar tikpat dzeltenu smadzeņu mulāžu virs galvas.
Aktrisei ir uzticēts sevišķi grūts uzdevums pierādīt, ka pasaule viņas atveidotās žurnālistes Semijas galvā ir pārsteidzoši koša, bagāta ar iztēles radītiem tēliem, kontrastos un nepārejošā kustībā saspringta uz visapkārt redzamā bezpersoniskā fona. Šajā mums neaizsniedzamajā aizspogulijā viņai vajadzētu pietuvoties garīgajai atklāsmei ārpus objektīvi izskaidrojamā, bet pieminētā aina īsti nekļūst par nekontrolējamas ekstāzes izvirdumu, ja arī ir tā nodomāta. Tikmēr Vilis Daudziņš un Gerds Lapoška viegli infernālā manierē izpilda vairākas lomas, kas nolemto Semiju virza pretī pašas negribētiem piedzīvojumiem.
Matīss Kaža piedāvā ļoti sarežģītu vēstījuma struktūru, kur iespraucas vēl intertekstuāli un teātra pašrefleksijā balstīti atmiņu uzplaiksnījumi, kas liecina par teātra mākslas netaustāmo pieredzi, kas dzīvo tikai tad, ja to – atceras. Uzreiz atpazīstams būs, piemēram, līdzsvara vingrinājums no Jaunā Rīgas teātra izrādes “Tumšās alejas” (2012), kas šoreiz ieguvis vēl fiziskākas aprises, jo Gunai Zariņai nākas balansēt līdzsvaru uz sava auguma augstumā sakrautiem cilindriem bez jebkādiem drošinātājiem.
Dažreiz tā gadās ar dzeju, ka aizķeries, aizkavējies un atgriezies pie kādām rindām, mēģinot saprast, vai šo vārdu virknes smadzeņu niezi izraisošais efekts nav vien nejaušība, paša autora neizsāpēta. Kaut arī izrādes programma netieši – un tas ir atzīstami – sniedz gana daudz ierosmes domāt par redzēto, paliek jautājumi par to, vai radošās komandas ieskatā šajā nenoliedzami sastrādātajā inscenējumā viņiem ir izdevies realizēt savu ideju.
Teātra citētais sūfisma skolotājs atklāj, ka viens no viņu mācības paņēmieniem ir līdz nāvei nogarlaikot klausītāju. Varbūt precīzāk būtu teikt – pārbaudīt tā pacietību. Tādēļ, iespējams, problēma ir vienīgi tajā, ka neesam pieraduši šādā saskarsmes formā saskatīt ko lietderīgu. Vienlaikus konkrēta teātra darba iespējas aizraut skatītāju nav universālas, jo, lugas idejas autora Pītera Bruka vārdiem, teātris var aizraut tikai tad, ja skatītājs spēj sajust spēcīgu notiekošā saikni ar sevi, satiekoties ikdienišķajām un neparastajam.
Bet atbilstoši sūfisma labākajām tradīcijām paliksim mierīgi, jo “satraukumam par kādu notikumu vai problēmu nebūs nekāda paliekoša efekta”. Turklāt arī apjukums, tajā skaitā izrādes radītais, tam ļoti piestāv.
Rakstīt atsauksmi