Realitātes šovs šķīstītavā
Kritiķu īsviedokļi par KVADRIFRONA izrādi “Debesīs cerams nebesīs” Paulas Pļavnieces režijā
Purgatorijs zirgu stallī
Toms Čevers: “Debesīs cerams nebesīs” ir tik amizanti smeldzīgs un melna humora iekrāsots izrādes nosaukums, ka nav iespējams kļūdīties, minot, ka tā ir tapusi ar teātra trupas KVADRIFRONS svētību. Taču, skatuves laikam gausi ritot uz priekšu, nākas uzdot jautājumus ne tikai par šī iestudējuma tapšanas motivāciju un mērķauditoriju, bet arī par virzienu, kurā dodas šis reiz radoši atspirdzinošais un patstāvīgi domājošais kolektīvs.
Izrādes knapais vēstījums, pieticīgais vizuālais noformējums un vieglprātīgie aktierdarbi liecina par radošo izsīkumu, par ko jau signalizēja visai bīstami ērtā relaksācijā veidotais muzikālais attiecību stāsts “Love is a stranger”. Neviens no trupas dalībniekiem vairs nav arī saucams par jauno skatuves mākslinieku, tādēļ, domājams, ne bez pamata varētu sagaidīt atbildīgāku attieksmi pret skatītāju laiku.
Režisores Paulas Pļavnieces vadībā atbilstoši izrādes apakšvirsrakstam – četri ar koferiem – četriem dažādos apstākļos mirušiem varoņiem savdabīgā all-inclusive tipa šķīstītavā kā realitātes šovā tiek atvēlēts brīdis, lai dalītos ar saviem sirdēstiem, kas liedz atsvabināties no pasaulīgajām gaitām un nonākt mūžīgā mierā ar sevi. Viņus ar neviltotu iedvesmu komandē Reiņa Botera iejūtīgā aizkapa balstiņa, kas gan necieš atkāpes no dievišķā scenārija.
Taču Ances Strazdas un Rūdolfa Gediņa sacerētajā tekstā apspriestās problēmas, lai arī vispārcilvēciskas, tomēr ir nepiedodami klišejiski tvertas un vienas dienas aktualitātēm dekorētas, piemēram, Ances Strazdas atveidotā manierīgā kundzīte nespēj pieņemt faktu, ka radi viņas slimības skarto ķermeni ir nokopuši merkantilu iemeslu dēļ un atļāvušies zemes klēpī guldīt ar rozā matu gumiju no veikala “Pepco”, kur, zināms, pieejamas ikdienas preces par ļoti pieņemamām cenām. Un grūti izskaidrojams ir it kā joprojām nepieaugušo aizgājēju gaužām teatrālais attēlojums. Līdzās Ancei Strazdai arī Anta Aizupe, Jānis Kronis un Āris Matesovičs, zibinot ar zaļām lēcām maskotās acis, rāda kādu vienu uzkrītošu rakstura vai izturēšanās šķautni. Tādēļ stāsts šādā kontekstā brīžam kļūst infantils. Turklāt ne tik grūti paredzamie sižeta pavērsieni jau tā skopajā izrādes laikā – vien stundā un dažās minūtēs – tiek šķietami bezgalīgi iztirzāti, neatstājot vietu iztēlei. Arī spēcīgi individualizētie kostīmi, kas ļautu spriest par varoņu biogrāfijām, paradoksālā kārtā paliek aptuveni.
Rīgas Cirka zirgu stallis pretī skatītāju tribīnei ar izrādes mākslinieces Marijas Rozītes-Vītolas ziņu ir piekrauts ar rekvizītiem, lai gan vairākiem no tiem nav pat funkcionālas nozīmes. Vienlaikus līdz ar nepārtrauktā kustībā esošajiem aktieriem, kuri sapulcējas vienīgi Rūdolfa Gediņa iestudētos, forsēta maiguma uzplūdu provocētos apskāvienos, rodas iespaids par pārceltuvi kā vietu, kur valda drūzma, nevis pirmšķietami neaptverams plašums iepretī zemes ierobežotajai dzīvei. Par šo pat varētu padomāt, ja ideja tiktu jebkādā veidā attīstīta skatuviskajā darbībā.
Intriģējošs ir Klāva Meļļa iemiesotais poētiski skumjais un spocīgais vienstīdzis. Viņa izbiedētajā sejas izteiksmē jaušamas neizskaidrojamā gaidas, kas tūliņ skars viņa nepretenciozo personu, kura tikko izpildījusi savu dzīves misiju spēlēt ģīgu cieminiekiem par patikšanu. Bet viņš, izkāpis no pretenciozi butaforiskā Veneras gliemežvāka skatuves stūrī, faktiski visu izrādes laiku nosēž pustumsā aiz mielasta galda, atceroties savu skumjo aiziešanu un gaidot pievienošanos pārējiem – kā izrādās, vietā, kurā valda tāda pati sīka kņada kā šajā saules pusē. Izrāde zīmīgi noslēdzas uz melanholiskas nots, vienstīdzim pēc muzikālā solo numura burtiski sperot soli pretī nezināmajam, kad arī nodziest saulrieta krāsas gaismas.
Aforismi par nāvi
Zane Radzobe: KVADRIFRONS ir Latvijas teātra vides mīluļi, jo mākslu uztver nopietni, bet sevi – ne pārāk. Tas atbruņo un parasti arī iepriecina. Šī sezona kompānijai gan padevusies lēna, un ilgi gaidītā svaigā pirmizrāde šoreiz pārsteidz ne īsti patīkami.
“Debesīs cerams nebesīs” ir Rūdolfa Gediņa un Ances Strazdas kopdarbs dramaturģijā un stāsta – ne vairāk, ne mazāk – par pēcnāves dzīvi. Nu, varbūt ne gluži par to, jo četri no sešiem izrādes varoņiem gan sastopas tādā kā šķīstītavā (bez kristietības konotācijām, vienkārši – pārdomu un starpstāvokļu telpā), bet no dzīves nav tikuši vaļā. Katru moka kāds aizvainojums, visbiežāk – saistīts ar viņu dažādajiem nāves stāstiem. To, ka iestudējuma tēma ir aiziešana, šķiet akcentējam arī programmiņa, kurā atrodami tādi vārdi kā paliatīvā aprūpe un, ja atmiņa neviļ, hospiss.
Par to, ka nopietnajai tēmai kvadrifronieši, šoreiz Paulas Pļavnieces režijā, pieiet viegli, vēl nebūtu pamata skumt. Reiņa Botera ironiskās balss ieraksta pavadīti, Āra Matesoviča, Antas Aizupes, Ances Strazdas un Jāņa Kroņa varoņi vada laiku tādā kā tropiska kūrorta bārā ar animatora organizētām spēlēm. Aktieri spēlē pieklājīgi, lai arī neko iepriekš neredzētu, un skatītājiem atliek tomēr laiks iedomāties, piemēram, ka Kroņa tautiskā auseklīšu balsī čiepstošais tēls ticamāk pārdzimtu kā asinszāle, ne olīvkoks. Bet arī papriecāties par to, cik atbaidoši šausminoša Aizupei izdevusies viņas varone, liecinot, ka ierasti tik pašironiski elegantajā aktrisē slēpjas neizmantots profesionāls spektrs. Klāvam Mellim palaimējies mazāk – viņam tikusi ļoti grūta loma, jo kā jaunpienācējam, kas pēcnāvē vēl tikai ieradīsies, gandrīz visu izrādi jāsēž kā laikā sastingušai skulptūrai, ik pa brīdim tomēr atdzīvojoties, lai gaišā tonī stāstītu dramaturgu eksotizētu līdzību par dzīvi un nāvi.
Kāpēc tas viss nepriecina? Tāpēc, ka šoreiz formula apgriezusies otrādi – par mākslu izrādē nav īpaši daudz domāts, toties notiekošo gan mākslinieki, šķiet, uztver pārsteidzoši nopietni. Noteikti, ka izrādei ir savs skatītājs, bet tā neesmu es, un esmu arī noformulējusi, kāpēc – man personiski patiesi riebjas Paulu Koelju tipa pseidointelektuāls pseidogarīgums, ko izrāde ļoti atgādina. Sižets jau savērpjas grodi un raiti, lai arī, protams, ļoti paredzami. Bet pateikts gan pēc būtības netiek nekas tāds, ko bez lieka pompa nezinātu katrs daudzmaz pieaudzis un daudzmaz dzīvs cilvēks. Nāve ir sarežģīta un negodīga, tā iznīcina daudz ko vairāk nekā tikai ķermeni, un arī dzīve visbiežāk paiet tā, ka nožēlojamā netrūkst. Šīs patiesības, protams, nav vulgāras, tomēr ir jābūt ļoti augstam mākslinieciskam līmenim, lai tās tā neizklausītos. Ar to es negribu teikt, ka aforismiem nebūtu sava pielietojuma. Tikai – tie reti ir saistīti ar mākslu, un KVADRIFRONS jau tomēr līdz šim pretendējis darboties tās laukā.
Rakstīt atsauksmi