Recenzijas

Skats no izrādes "Sievietes un vīrieši" // Foto – Jānis Deinats
28. oktobris 2021 / komentāri 0

Stereotipi par stereotipiem

Režisora Alvja Hermaņa pēdējā laika izaicinoši tiešie izteikumi par mākslu un dzīvi liek domāt, ka, arī iestudējot kārtējo izrādi, viņš domā par skatītāju sagaidāmo reakciju. Ņemot vērā, ka savulaik tieši viņš Latvijas teātru auditoriju iepazīstināja ar iepriekš šeit neaprobētiem mākslinieciskās izteiksmes paņēmieniem, to pārsteidzot nesagatavotu, varētu šķist, ka viņš ar visai lielu labpatiku noskatās samulsušajās vai arī negaidītas atklāsmes pārvērstajās sejās, kad skatītājam izdevies aizsniegties līdz režisora intelektuālajam plauktiņam, ko  līdz šim viņš nereti bija piesitis virs acu augstuma.

Arī saistībā ar beidzot sagaidīto Vācijas teātra telpā pazīstamās Majas Cades lugas “Status quo” iestudējuma pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis nav slēpis interesi provocēt skatītāju. Izrādei piešķīris nosaukumu “Sievietes un vīrieši”, režisors publiski uzsvēris, ka materiāls ir pilnīgi traks, jo vīrieši un sievietes ir burtiski, proti, kā sociāli, tā arī fizioloģiski, samainīti vietām – cita starpā līdz piedāvājumam, ka vīrieši arī dzemdē. Saskaņā ar režisora pausto pārliecību par spīti pasaulē valdošajai plūstošās realitātes izjūtai vīriešiem un sievietēm ir jāpaliek katram pie saviem ieročiem – acīmredzot ar mērķi atvairīt mūsu apdzīvotās sociālās konstrukcijas sagāšanos. Taču par spīti vārdiem izrāde nekādā mērā nešokē un arī tās vēstījums neliecina par sabiedrības sociālo saišu konstruktīvāku izpēti.

Režisors ir izdarījis visu, lai sieviešu un vīriešu attiecības parādītu tik klišejiskas, cik vien iespējams. Ņemot vērā, ka līdz šim nav bijis pamata apšaubīt Alvja Hermaņa gaumes izjūtu un arī režijas paņēmienus viņš nav izmantojis pašmērķīgi, zūd jebkādas šaubas, ka viņš kaut uz brīdi lugā ierakstīto feministisko sāpi, ko pats nosaucis par Vācijas kultūrtelpai raksturīgo feministisko patosu, būtu uztvēris nopietni. Jau pašā lugā abu dzimumu sociālās lomas dažādās vidēs ir stereotipizētas, dramaturģei izliekoties nemanām sieviešu tiesību cīnītāju pēdējo desmitgažu sasniegumus, un apmainītas vietām, proti, sievietes vada birojus un dod norādījumus, kamēr vīrieši pakļaujas, izpilda, bet lēmumu pieņemšanā neiejaucas. Turklāt izrādē vīrieši ir gaisīgi, emocionāli labili, viņi ātri aizraujas un izvēlas visai piedauzīgus apģērba gabalus, to vidū šortiņus līdz puslieliem un apspīlētus krekliņus pasteļtoņos. Turpretī sievietes ir atbrīvojušās no praktiskai dzīvei nederīgām personības īpašībām, viņas dzīvi tver pragmatiski lielās līnijās, ar sīkumiem nenoņemas, ir stīvas kustībās un skopas emocijās, bez šaubām, mazliet vulgāras, kad ir starp savējām, tas ir, starp savējiem.

Skats no izrādes "Sievietes un vīrieši" // Foto – Jānis Deinats

Iestudējums vedina secināt, ka Alvis Hermanis nav diez ko augstās domās par sievietēm kā atšķirīgām, bet līdztiesīgām partnerēm, un arī sieviešu emancipācijas kustība, viņaprāt, droši vien varēja arī neuzņemties tik lielus upurus. Viscaur eleganti melnie Janas Čivželes veidotie kostīmi un augstpapēžu kurpes aktrišu stāvus vērš nepielūdzamus, bezierunu pakļaušanos paģērošus – taču šķiet, ka pašas aktrises, starp kurām gandrīz viss trupas zieds, nav īsti pārliecinātas par šāda lomu sadalījuma lietderību. Viņas acīmredzami jūtas mazliet neveikli, nepārliecināti par sevi, un viņu skatuviskajā eksistencē iezogas nedrošība, kas diskreditē viņu atveidoto varoņu uzņemto kursu valdīt pār pasauli un vīriešiem tajā. Varbūt tāds arī ir bijis režisora mērķis, tikai jautājums, vai tas bijis saskaņots ar aktrisēm un vai viņas sapratušas savu lomu notiekošajā?

Cita starpā arī izrādes programmā ietvertajā sarunas fragmentā ar socioloģisku pētījumu organizatori norādīts uz sieviešu laikam jau zemapzinīgo dilemmu – nodoties romantizētam vājumam, paļaujoties uz vīrieša drošo plecu, vai tomēr pašām ne tikai uzvilkt mēteli un atvērt automašīnas durvis, bet arī riskēt un rēķināties ar savu izdarīto izvēļu sekām.

Vairāk nekā trīs stundu ilgumā izrāde patiesi nogurdina, jo nav darbības attīstības un arī izrādes fināla risinājums neatalgo pacietīgākos skatītājus. Esam liecinieki etīžu virknei par labsirdīgā, naivā un vienmēr piešmauktā mazā vīrieša nedienām rafinētu mātīšu ielenkumā, vai tā būtu iekāri savaldīt nespējīga priekšniece, neiecietīga kolēģe, kaprīza kliente vai valdonīga sieva. To vienojošais elements ir paša režisora iecerētā viscaur lipīgi rozā leļļu māja, kurā notiek darbība neatkarīgi no iedomātās lokācijas, un fonā, starp citu, skan tikai sieviešu izpildīts reps, viņām bez visiem citiem grēkiem kļūstot arī par ielu kultūras vēstnesēm.

“Taču, lai vai cik diskutabla būtu dzimumu kara trivializēšana un seksisma izmantošana radošās domas izteikšanā, izrāde ir visai uzjautrinoša.”

Aizraujošākos mirkļus sarūpē atsevišķi aktieri un viņu dzirkstošā saspēle. Nekustamo īpašumu aģentūras priekšnieces un viņas uzticamo mākleru pašpietiekamais trio, attiecīgi Baibai Brokai, Marijai Linartei un Sabīnei Tīkmanei izteiksmīgi stilizējot klišejiskas vīriešu reakcijas, visnotaļ ļauj noticēt tam, ka kafijas pauzes viņām nav paredzētas, lai salīdzinātu nadziņu dizainu, bet gan lai spriestu par lielām lietām.  Savukārt Sandra Kļaviņa parfimērijas veikala filiāles vadītājas lomā un Gundars Āboliņš viņas vīra Valda lomā, kurš vienlaikus ir arī teātra mīļotājs, visticamāk, arī nokavējies baltu filoloģijas students un aktīvs blogeris, attiecības kārto pamatīgi reālpsiholoģiski ar krietnu pašironijas devu un uzvar, jo noved komisko sižetu līdz absurdam. Turklāt aktiera varonim asprātīgi piešķirtais vārds ir pilnīgi nesavienojams ar viņam ierādīto ģimenes pavarda sildītāja uzdevumu.

Skats no izrādes "Sievietes un vīrieši" // Foto – Jānis Deinats

Visgrūtāk klājies Elitai Kļaviņai, kura šoreiz ir pavisam apmaldījusies lomas zīmējumā, jo viņas izteikti sievišķīgajai natūrai acīmredzami nav iespējams uzspīlēt maskulīnu dzīvesziņu, tādēļ viņas veikums teātra galvenās režisores Elizabetes ādā ir visai samocīts. Savukārt atveidojot viņas kolēģi literārās daļas vadītāju Alisi, Jana Čivžele pašcieņu glābj ar iestudētām dzīves rutinēta ciniķa nīgrām intonācijām.

Savukārt no izrādē nodarbinātajiem topošajiem aktieriem savos mikroskopiskajos uzdevumos prātā paliekošus varoņus radījusi Agate Krista pašpietiekamās nekustamo īpašumu aģentūras klientes tēlā un Gerds Lapoška, iejūtoties jūsmīgā bērnudārza audzinātāja lomā. Toms Harjo jaunā māklera Jāņa un jo īpaši Ritvars Logins jaunā pārdevēja Rūdolfa tēlos, kuru klupieniem darba un ģimenes dzīvē izrādē mēģināts izsekot, nav palikuši pie universāliem tipiem, kas vēl vairāk shematizētu vēstījumu, bet gan radījuši priekšstatu par nevienkāršotiem cilvēkiem, kuri par spīti šķēršļiem cenšas iekļauties pasaulē, kas ne vienmēr ir pretimnākoša un tikpat jauka, cik esi tu pats.

Izrādes programmas dažādo toņu rozā lapās iespiestās frāzes par vīriešu emancipāciju 21. gadsimtā ir ļoti aktuālas un uzmanības vērtas. Tāpat nelielajos teksta fragmentos piedāvātais visai plurālistiskais skats uz vīriešu un sieviešu lomu mūsdienu sabiedrībā ne vienu no polarizētajām pozīcijām neatstāj neapšaubītu – sociāli aktīvi noskaņota jaunās paaudzes žurnāliste tiek visai ātri atsēdināta, uzskatāmi atklājot, ka nav pamata absolutizēt dažu vīriešu veiksmes stāstus, lai pierādītu tā saucamā stiprā dzimuma dominanci, kamēr socioloģisku pētījumu rezultāti joprojām apstiprina, ka sievietes un vīrieši saņem atšķirīgu atalgojumu, veicot vienādu darbu. Arī pati luga neapšaubāmi ir piemērota, lai pretnostatītu savstarpēji teju izslēdzošos viedokļus par sieviešu un vīriešu līdzāspastāvēšanas nosacījumiem, tajā skaitā vadošajai lomai sabiedrībā un sadzīvē, diskriminācijai – īstai un pagātnes pāridarījumu vārdā prezumētai –, statistikas datiem un infografikiem, kas no abām pusēm sit ar kailiem faktiem.

“Taču uz skatuves notiekošais nekādi neliecina par šajos tekstos piedāvāto iespēju izmantošanu. Šoreiz ne tik ierēcoša intonācija būtu nākusi par labu izrādes programmā aizsāktajai domai par ieguvumiem, ko feminisms var sniegt vīriešiem.”

Uzmanību fokusējot uz cilvēku dažādību, kas attiecīgi determinē to atšķirīgās vajadzības, būtu pamats citām acīm palūkoties uz tā saucamo vīrietības doktrīnu, cilvēkus nepielāgojot apstākļiem, bet gan apstākļus – cilvēku, tajā skaitā vīriešu, atšķirīgajām spējām un iespējām.

Skats no izrādes "Sievietes un vīrieši" // Foto – Jānis Deinats

Kā vienmēr, var cerēt uz efektīgi izspēlētu finālu, taču šoreiz arī tam pietrūcis radošās jaudas. Izrādes noslēgumā vīri katrs pa savam izpilda improvizētus deju soļus, galvās uzmaukuši cepurītes ar diviem radziņiem, kas pie labākās gribas neraisa fantāziju par to iespējamo simbolisko slodzi un attiecīgi atstāj nenolasītu režisora ieceri. No abiem skatuves galiem sanākušās sievietes uz viņiem noskatās ar vieglu izbrīnu. Kas viņas ir ieinteresējis? Vai tās būtu viņu dīvainības, kas tā arī paliks nesaprastas? Vai no tā jāsecina, ka dialogs ir neiespējams?

Kā zināms, apmainot vietām saskaitāmos, summa nemainās. Un problēmas izpētē, ja tāds vispār ir bijis režisora mērķis, nav iespējams izkustēties ne no vietas, kad vieglprātīgi tiek stereotipizēti stereotipi.

Rakstīt atsauksmi