Recenzijas

Skats no izrādes "Sapraši un nesapraši" // Foto – Miks Ratnieks
1. novembris 2021 / komentāri 1

Iejusties otra (oda) ādā jeb avatārsāga bērniem

Esot mājsēdē, Liepājas teātra sagatavotais digitālais piedzīvojums bērniem (kā to nosaukuši paši izrādes veidotāji) “Sapraši un nesapraši” nāk kā saldais ēdiens skolas brīvlaika maltītes izskaņā. Sākumskolas bērni un citi piedzīvojumu stāstu cienītāji ir aicināti doties misijā, ko radījis režisors Dmitrijs Petrenko kopā ar Kintiju Stūri, kura rūpējusies par izrādes dramaturģiju. Tā ir aktieriski svaiga un emocionāli labdabīga izrāde sākumskolas vecuma bērniem, kur tehnoloģiskais risinājums ar digitālajām dekorācijām un efektiem nenomāc dzīvesgudrību rosinošo dramaturģisko audeklu.

Izmantojot zaļās sienas principu ar mainīgām virtuālajām tapetēm, digitālā skatuve iegūst pasaulslavenās kvadrātformu datorspēles Minecraft estētiku, Tik-Tok un mūzikas videoklipu stilistiku. Tā tiek apdarināta Zoom lodziņa skatuve – vieta digitālajam piedzīvojumam. Tikai avatāru jeb lietotāja vadītu datoranimācijas tēlu vietā ir trīs bērni, tērpti košās kapučjakās un atpazīstamos raksturos. Tie nododas gan pekstiņiem, gan ķīviņiem, kas nav sveši nevienai ģimenei, kurā ir vairāk par vienu bērnu. 

Pieaugušā prātā, dalot izrādi pirmreizinātājos, tā vien šķiet, ka tā darināta no laika pārbaudi izturējušām klasiskām vērtībām, kas iestudējuma izskaņā apstiprina to izdzīvotspēju arī digitālā vēstījuma formā. Izrādes galvenais varonis ir Valta Skujas atveidotais bērnu nama puisis Aleksandrs jeb misijas segvārdā Skočs, kura tēvs “palīdz visai pasaulei un dzīvniekiem”, atsaucot prātā Lindgrēnas Pepiju un viņas citzemju karali tēvu. Aleksandrs iegūst sev ģimeni, kur jau ir māsa – Agnijas Dreimanes Paula jeb Sviestmaize un brālis – Kārļa Ērgļa Fricis jeb Frikadele. Šie tēli savukārt mazliet atgādina Anniku un Tomiju, kuri iesaistās Pepijas ēverģēlībās. Tomēr pats stāstnieks Aleksandrs, likdams galvā dzelteno safari cepuri un dodoties meklēt patiesību, ir izteikts Sprīdīša arhetips ar visu tā ceļa un mājās atgriešanās motīvu, gulbīša vai spogulīša vietā piesaucot kompīti kā padomdevēju: “Kompīt, kompīt, saki man tā...”

Istabas divdurvju skapis bērniem kalpo par portālu, lai nonāktu citā realitātē, mīklainā pasaulē. (Kad Liepājas teātra izrādes varoņi nonāk šajā fantāzijas pasaulē, prātā nevilšus nāk arī rakstnieces Andras Manfeldes Liepājas pasaka bērniem “Kurš no mums lidos?”, kur pazudušo Karostas katedrāli dodas meklēt trīs bērni.) Viegli jaušamā fona mūzika, ko komponējis Andrejs Gradinārovs, bet skaņu ainavā izkārtojusi Milda Ziemane, papildina mākslinieka -8 veidoto digitālo scenogrāfiju – vietām ar sapņainību, vietām ar rotaļīgumu, vietām ar dramatismu un spriedzi, bet īpašais skaņu signāls (atkal atsauce uz taures pūtienu filmā “Sprīdītis”) kā digitālās spēles elements vai pat komiksa runas burbulis ar asajām maliņām izceļ konkrētas situācijas un to saprašanas vai nesaprašanas pakāpi.

Izrādē bērni aizvien paliek savā ierastajā “ādā”, pat attēlojot odus vai iejūtoties kaķu kažokos, bet pieaugušie tiek kariķēti. Šī atšķirīgā pieeja aktierspēlei vēl vairāk paspilgtina pieaugušos kā jocīgu, neizprotamu cilvēku tēlus bērnu acīs. Piemēram, aktrises Kintijas Stūres kariķētā bērnunama vadītāja Larisa ar pieglausto copi, rādāmkoka stāju un pārspīlēto enerģiju atgādina “Karlsona” Bokas kundzes striktumu, turpretī Kārļa Artejeva ģeogrāfijas skolotājs (vai skolotāja) gan paspilgtina rāmējumu “skola kā cietums”, gan arī nakts murgā pirms kontroldarba liek atsaukt (vismaz pieaugušo) prātā skolas dusmīgāko skolotāju. Savukārt rozā “Adidas” sporta tērpā ieģērbtā Madaras Viļčukas kaķmeitene vai meiteņkaķis ir kustīga Tik-Tok bilžu karikatūra, kura runā visu šīs vietnes atspoguļoto kaķu vārdā.

Izrādē dramaturģiski iestrādātā emocionālās audzināšanas līnija tehnoloģiju bezkaislīgajā laikmetā ir tik ļoti laikā un vietā. Iestudējuma veidotāji izmanto ceļu kā iniciācijas rituālu bērnu savstarpējo attiecību satuvināšanai, kopīgi pārvarot šķēršļus un parādot, ka draudzībā ir spēks. Šī recepte bērnu literatūrā ir neatvairāma jau gadu desmitiem ilgi.

“Kintija Stūre to veido ar savu garšas izjūtu, bet režisors Dmitrijs Petrenko kā bērnu izvēlīgumu jau zinošs pavārs izrādē pagatavo košu bērnības kokteili, pieberot kripatiņu labsirdības un mazliet joku, bez plastmasas salmiņa.”

Skats no izrādes "Sapraši un nesapraši" // Foto – Miks Ratnieks

Par spīti digitālajam atsvešinājumam un datorspēles konceptam no izrādes strāvo īstums. Lielā mērā tas iespējams, pateicoties jauno aktieru enerģijai, kuri iemieso šo patiesības meklētāju dažādos tēlus un aizrauj gan mazus, gan arī lielākus skatītājus. Ar tēlojuma dabiskumu. Ar dinamiku ainās, kuras pārslēdz Minecraft intermēdijas. Ar piedzīvojumu garšu.

Minimāli izrādē pavīd arī ekoloģiskā līnija, paužot rūpi par okeāniem, kas pilni ar plastmasu, vai raizējoties par “globālo sasilumu”, kas atņem ziemu un līdz ar to darbu kādai runājošai, ciklopiskai slēpei (jeb snovborda monstram, kā to izrādes laikā Zoom tērzētavā nodēvēja kāds mazais skatītājs). Izskan arī tik aktuālais viltus ziņu jeb fake news jēdziens, sasaucoties ar izrādes šim laikam tik piemēroto nosaukumu “Sapraši un nesapraši”.

Maza piezīme ir par to, vai izrādes leksika ir šai paaudzei un šim vecumam raksturīga, pašiem mazajiem skatītājiem, tā dēvētajai digitālo bērnu jeb alfa paaudzei uztverama? Ja no bērna mutes vienlaikus skan gan “saiet auzās”, gan “trešī” mugursoma, pieļauju, ka kāda daļa nesapratīs vienu izteikumu, bet cita – otru. Šāds leksiskais mistrojums tomēr vietumis dūrās ausīs.

“Lai arī digitālā, ar animācijām apdzīvotā scenogrāfija, datorspēles elementi un ainu dinamika rada ārēju fragmentētību, pateicoties veiksmīgam dramaturģiskajam misijas pavedienam, tai piemīt maģiska iedarbība uz digitālo ekrānpaaudzi.”

Bērniem izrādes laikā ir iespēja līdzjušanu varoņiem paust ar savu īkšķīti, kas pacelts uz augšu, nolaists uz leju vai šaubās atstāts pa vidu, kā arī ir iespēja rakstīt ziņas Zoom platformas tērzētavā, piemēram, uzmundrinošo “Bēdziet, Skoč un Sviestmaize!” spriedzes pilnākajā mirklī, taču (vismaz mūsmājās) bērniem pietrūka iespējas iegūt lielāku atbildību kā misijas dalībniekiem otrā plāna lomās otrpus ekrānam. Tiesa, īkšķīši darbojās labprāt, reaģējot uz aktieru aicinājumu just līdzi, aicinoši raugoties tieši kamerā.

Skats no izrādes "Sapraši un nesapraši" // Foto – Miks Ratnieks

Lai satuvinātos, vajadzīgs kopīgs mērķis. Ne tikai bērnu izrādes varoņiem, bet – nešaubīgi – mums visiem. Pirms dzīties pakaļ uz pirmo acu uzmetienu kaitinošam odam, arī pieaugušie aicināti pacensties izprast tā lidojuma trajektoriju un līdz ar to uzvedības cēloņus. Varbūt tas lido mums klāt, jo esam tam radījuši labvēlīgus apstākļus? Esot mājsēdes misijā, iespējams, ir īstais laiks meklēt pasaulē savu patiesību. Taču nedrīkst aizmirst atziņu, ko pauda Sviestmaize. Nevaram zināt, kāpēc odi tā dara, jo paši taču neesam odi.

Atsauksmes

  • DP
    Daina Plūme

    Paldies izrādes veidotājiem, šis bija jauks un sirsnīgs piedzīvojums, ko izbaudījām ģimenes lokā, un domāju, ka varētu izbaudīt arī ar skolēniem klasē.

Rakstīt atsauksmi