Recenzijas

Blanša – Katrīna Griga // Publicitātes foto
25. novembris 2021 / komentāri 0

Pietura ilgām pēc mīlestības

Mihaila Gruzdova LKA aktierkursam iestudētās izrādes „Blanša. Baltais mežs” atklātnē attēlotas četras kailas personas melnbaltā ietērpā, kas savijušās kopā, tādējādi jau pašā sākumā netieši pasakot, ka šo cilvēku dzīves ir tieši saistītas un kādā brīdī tās krustosies.

Arī izrādē tā notiek – četru varoņu ilgu tramvajs piestāj vietā, kur cilvēki ilgojas tikt mīlēti. Tie ir meklējumi gan pēc kaislīgas mīlestības, gan pēc ģimenes un sevis. Tas ir tramvajs, kurā šie četri cilvēki uztraucas cits par cita dzīvēm, viņi ietekmē cits citu un otra lēmumus.

Izrāde „Blanša. Baltais mežs” balstīta Tenesija Viljamsa lugas „Ilgu tramvajs” motīvos, un Latvijas teātra vēsturē šis darbs ticis iestudēts ne reizi vien – nesenākais uzvedums tapis Valmieras Drāmas teātrī Edmunda Freiberga režijā. Iestudējot šo lugu kā aktierkursa diplomdarbu, režisors bijis patiesi drošs par jaunajiem aktieriem, jo ierasti „Ilgu tramvaja” varoņus atveido jau pieredzējuši skatuves mākslinieki, tostarp Blanšas lomu galvenokārt spēlējušas teātra prīmas.

Mihails Gruzdovs jau izrādes nosaukumā atklāj, ka galvenais tēls ir Blanša, tāpat ietverot vārda tulkojumu no franču valodas – balts. Blanšas vārds ir kā pretstats viņas būtībai – baltā krāsa un mežs asociējas ar mieru, klusumu, toties varones būtība ir trauksmaina, spilgta un efektīga. Blanšas vārdam ar viņas būtību kopīgas ilgas, domu plašums, vēlme pēc klusuma un miera. Izrādes pamatā ir stāsts par laimi, mīlestību, kas reiz bijusi, un mīlestību, pēc kuras ilgoties, taisnību, cilvēka iekšējās būtības pārmaiņām un ilgu tramvaju, kas pietur kādā stacijā un brauc tālāk, jo viss šajā dzīvē ir atnākošs un aizejošs – gan cilvēki, gan emocijas, gan situācijas. Reizēm biļeti uz ilgu tramvaju mums iedod kāds cits cilvēks, reizēm mēs paši esam atkarīgi par savām pieturām, ilgām un to, kurā tramvajā kāpjam iekšā vai ārā. Katram ir savs ilgu tramvajs, kas traucas no vienas šaurās ieliņas uz otru. Blanšas ilgu tramvajs ir sevis un mīlestības meklēšana, tas ir tramvajs, kurā ir ilgas pēc mīlestības, pēc piederības sajūtas un sāpes pēc pagātnē pazaudētās mīlestības. Līdzīgi arī pārējiem trim personāžiem – katram savs ilgu tramvajs, katram savs ceļš ejams.

“Izrāde pieteikta kā variācijas par Viljamsa lugu, režisoram atstājot tikai četrus personāžus, lai pēc iespējas precīzāk atklātu to pasaules. Arī telpa attīrīta pēc iespējas plašāka un brīvāka, lai uzmanības centrā būtu jūtu atspoguļojums katrā no varoņiem.”

Pamelas Butānes iekārtotā telpa ir pelēka, tā atgādina tukšumu un ilgas, kas ir personāžu dzīvēs. Uz skatuves, notikumiem risinoties, mainās darbības vietas – vienā brīdī tā ir guļamistaba, bet citā – bārs, kur spēlē pokeru. Vietas maiņa panākta ar dažiem scenogrāfijas elementiem, kur pie divām skatuves sienām nolikti matrači, simbolizējot divas guļamistabas, toties galds ar krēsliem citā telpas daļā – bāru. Salīdzinoši mazais attālums starp aktieri un skatītāju ļauj daudz spēcīgāk piedzīvot brīdi, kad aktieris caur tēlu spēj uzdot vistiešākos jautājumus.

Baltā meža tēls vijas cauri visam iestudējumam. Uz skatuves līdzās aktieriem visu izrādes laiku ir arī muzikālās grupa White Forest, kas dzīvo līdzi stāstam, caur mūziku pastiprinot emocijas un notikumus. Aktieri mijiedarbojas ar mūziķiem, un mūziķi mijiedarbojas ar aktieriem, radot iespaidu, ka mūzika mājo šo tēlu galvās – tā spēj izsist līdzsvaru zem kājām, attēlot to, kas notiek ar cilvēku brīdī, kad tas atklājas pašam tuvākajam cilvēkam. Reizēm vienmērīgā klavierspēle atgādina sirdspukstus, kas nepārtraukti mainās.

Skats no izrādes "Blanša. Baltais mežs" // Publicitātes foto

Izrādē nav jūtams laika plūdums – diena no dienas un gads no gada mainās nemanāmi, toties tēlu emocionālā augšana un krišana ir acīmredzama un dzirdama – tā ir viļņveidīga, pēc ārprātīga skaļuma seko pilnīgs klusums. Sākumā galvenokārt tikai klavieru pavadījums, toties vēlāk to papildina sitaminstrumenti, arī sievietes balss, kas rada saspringtāku un piesātinātāku darbību, piemēram, brīdī, kad Blanša atceras sajūtas par iepriekšējo mīlestību, atkal uzjundī emocijas, ko atklāj gan viņas balss tonis, gan pavadošās grupas spēcīgā un trauksmainā spēlēšana. Aktierspēles un mūzikas iespaidu pastiprina gaismu mākslinieka Daina Sumišķa rdītās gaismu spēles, kas norāda uz galveno darbību un noslēpj mazāksvarīgo blakusdarbību.

“Izrādi veido pretstati – gan mūzikā, gan gaismās, gan arī varoņu iekšējā būtībā, piemēram, pašā sākumā māsas Blanša un Stella šķiet krasi atšķirīgas.”

Arī baltā un melnā krāsa ir kā pretstati un apģērbos atklāj tēlu pasauli, kur aktiera Krišjāņa Stroda atveidotā Stenlija apģērbs mainās no melna uz baltu, tādējādi atklājot cilvēka iekšējo un ārējo pasauli – it kā izliekoties par kaut ko labāku, ārējie apstākļi atklāj to, kādi esam patiesībā. Pārmaiņas meistarīgi atspoguļotas arī Krišjāņa Stroda aktierspēlē, no viena dvēseles stāvokļa aizejot citā un tēla raksturu veidojot ar kustību, spēcīgās miesasbūves, runasveida palīdzību Vienā brīdī Stenlijs var būt kaislīgs mīlētājs, bet citā – agresīvs pret savu sievieti.

Problēmu un notikumu virzītājspēks ir Katrīnas Grigas Blanša – viņa ierodas pie māsas Stellas un izjauc viņas ikdienu ar Stenliju, rada dažādus konfliktus un pārpratumus. Blanša uz visa pelēkā – gan telpas, gan citu cilvēku fona – ir koša, sarkanām lūpām, baltu kleitu un spilgtu personību. Viņa jau pašā izrādes sākumā caururbjošu skatienu raugās tālumā un saka: Es redzu šo ķermeni. Šo mītni, kas reiz bija pārņemta kaisles. Citu neko es neredzu. Spēcīgo un dziļo Blanšas tēlu palīdz radīt aktrises noslēpumainā balss un plastiskās kustības, kas papildina jebkuru darbību un izteikto vārdu. Starp koši balto kleitu un Blanšas personību rodas savstarpēja spēle, kur redzams, cik viegli ir uzvilkt baltu, pareizu un ļoti labu priekšstatu, kaut gan cilvēka iekšienē, iespējams, slēpjas tumsa, sāpes un melna dvēsele. Tikai vēlāk šī kleita jeb cilvēka dvēsele nāk uz āru – tā parāda savas vājākās vietas, savas sāpes un asaras, to, kāda patiesībā ir skaistās mītnes iekšiene. Tā ir mirusi, lai arī ārēji viss šķiet skaisti, dzīvi un patiesi. Izrādes laikā atklāta vannas nozīme Blanšas dzīvē – tā ir vieta, kur attīrīties un kļūt skaistai gan iekšēji, gan ārēji. Šo attīrīšanās rituālu paspilgtina gaismu spēle ar garaiņiem no vannas istabas.

Blanša uzsver, ka Stella ir viņas zvaigzne, viņas vismīļākais un tuvākais cilvēks. Agneses Laicānes spēlētā Stella Kovaļska ir iekšēji spēcīga, mīloša sieviete,  bet ārēji – vājas, viegli ietekmējamas sievietes tēls, kura pakļauta savam vīrietim. Aktrises īpatnējais balss tembrs interesanti mijas ar varones vienkāršo ārieni – sievieti, kas gaida bērniņu un kuras svarīgākās vērtības ir ģimene un mīlestība. Toties abu māsu kopīgais sapnis par māju ir ilgu un skumju piepildīts.

Stenlijs – Krišjānis Strods, Stela – Agnese Laicāne // Publicitātes foto

Blanšas jaunā mīlestība un ilgas ir Aksela Aizkalna spēlētais Mičs jeb Herolds Mičels, kura tēlā izpaužasmaiga, mīloša vīrieša skatījums uz dzīvi un sievietēm. Aktiera personība, izskats un dziļais acu skatiens atklāj ne tikai savas ilgas tik mīlētam, bet arī savas mātes ilgas pēc tā, lai viņas dēls tiktu mīlēts un atrastu mīļoto cilvēku, ar kuru pavadītu visu dzīvi. Liekas, ka viņš mīl un ciena Blanšu, lai arī apkārtējie faktori, sevišķi Blanšas pagātne, visu padara daudz sarežģītāku.

Režisors iestudējumā jaunajiem aktieriem ļāvis atklāt savus varoņus no visdažādākajiem skatupunktiem – sākot no pieklusinātām, mierīgām un mīlestības pilnām līdz skarbām, skaļām, nervozām, spēcīgām intonācijām. Aktierspēlei raksturīgi neprātīgi, histēriski smiekli un pārspīlētas skaņas. Līdzīgi arī ar tēlu fiziskajām darbībām, kas iezīmē amplitūdu no maigām līdz vardarbīgām attiecībām, atklājot aktiermeistarības nianses.

Izrāde ir unikāls piemērs tam, ko jauns aktieris spēj īstenot savas karjeras sākumā, īpaši brīdī, kad redzams, ka svarīgs ir ne tikai izveidotais tēls, bet arī paša aktiera personība. Iestudējums beidzas ar visu četru tēlu un mazā bērniņa apskāvienu, norādot uz būšanu blakus tepat tuvumā – tramvajā, vietā, kur visus vieno ilgas.

 

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 3. kursa studente

Rakstīt atsauksmi