Līdzeklis pret bailēm
Jauno režisoru izrāžu ciklā “Jauno maiņa” sevi visai pārliecinoši parāda Henrijs Arājs.
Pēc debijas Dailes teātrī ar Alda Siliņa monoizrādi – Patrika Zīskinda “Kontrabasu”, kas pandēmijas ierobežojumu dēļ rādīta maz, režisors sevi piesaka Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē, izvēloties pieaugšanas stāstu – Kērenas Klimovskas lugu “Mans tēvs – Pīters Pens”.
Valmieras teātris šobrīd ir ļoti sarežģītā situācijā, no trim spēles laukumiem palicis viens – Apaļā zāle, jo teātra ēka piedzīvo rekonstrukciju. Zāle līdz ar to tiek noslogota – janvārī vien te bija ieplānotas trīs pirmizrādes (viena gan aktieru slimības dēļ tagad pārcelta uz februāri), februārī – vēl viena. Citos spēles laukumos iestudētās izrādes šobrīd tiek rādītas tikai viesizrādēs.
Henriju Arāju kā topošu režisoru ir bijusi iespēja iepazīt viņa studiju darbā – “Sapnī vasaras naktī”, kas mazliet amizēja ar pretenzijām uz pārsteigumu un vērienu, padarot “Zirgu pasta” Karamazovu zāli par izaicinājumu apkopējiem. Savukārt turpat bijusi iespēja novērtēt Arāju arī kā aktieri Šeiloka lomā “Venēcijas tirgotāja” fragmentā Klāva Kristapa Košina režijā. Nelielā lomā Arāju kā aktieri esam redzējuši arī spilgtajā, bet neticami maz spēlētajā Vladislava Nastavševa iestudējumā “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī.
Autore dzimusi un kādu brīdi dzīvojusi Krievijā, bet pati stāstījusi, cik būtisku ietekmi uz viņas bērnību atstājusi Izraēla, kur Klimovska dzīvojusi no piecu līdz 13 gadu vecumam. Tāpat viņa dzīvojusi arī ASV un pēdējos gados Zviedrijā. Bērnība un pieaugšana autorei ir ļoti svarīga tēma, par to ir arī viņas romāns “Laiks runāt”, ko var nopirkt un izlasīt elektroniskā versijā krievu valodā. Šajā darbā galvenajai varonei ir 12 gadu, kad šķiras viņas vecāki. Lugā “Mans tēvs – Pīters Pens” galvenajam varonim ir no sešiem līdz astoņiem gadiem, un arī tajā ir atspoguļota vecāku laulības krīze un iziršana.
Jāpiebilst, ka programmiņā nenorādītais tulkotājs/tulkotāja nedaudz koriģē lugas nosaukumu – oriģinālā lietots vārds “papa” – tātad tētis. Tāpat veikta neliela lokalizācija, piemēram, mainot darbībā iesaistītā zirneklīša vārdu un rubļus konvertējot eiro.
Scenogrāfe Madara Mela piedāvā metāla konstrukciju, kas sevī apvieno būri un rotaļlaukuma konstrukcijas – apļus un šūpolītes. Metafora, iemiesota uz skatuves, gan nav pārāk ērta ne apdzīvošanai, ne izgaismošanai, taču Apaļās zāles centrā to izstumj tikai dažubrīd, pārējā laikā atstājot telpas centru brīvu režisora iecerei iedzīvināt Pītera Pena tēlu tiešā veidā.
Lugas sižeta pamatā ir kādas ģimenes sabrukums, ģimenes tēvam aktierim nīkstot bez pastāvīga darba, kas rada augošu neapmierinātību rūpju nomāktajā mātē. Zēns – lugas sākumā sešgadīgs – ir situācijas ķīlnieks, jo atrodas starp diviem dzirnakmeņiem. Šī gan nav cīņa par bērnu tādā nozīmē, kā esam redzējuši, piemēram, Regnāra Vaivara iestudējumā “Apglabājiet mani zem grīdas”, kas galvenajam varonim zēnam ir krietni traumējošāka. Taču šajā ģimenē saduras divas pieejas dzīvei. Sievai, kuras jaunības aizrautību nomākusi nepieciešamība uzturēt ģimeni, nekas cits neatliek, kā būt stiprai un skarbai, kaut viņai ļoti būtu gribējies dzīvot citādi, un to atmaigšanas brīžos precīzi parāda Māra Mennika. Dēla lomā, jūtīgi uztverot sava varoņa naivo uzticību tēvam, veiksmīgi darbojas Kārlis Dzintars Zahovskis. Aktieris, kuru diplomdarba izrādē “Viktorija” iepazinām veca vīra veidolā, tagad izveido pārliecinoša zēna – lūzera tēlu – trauslu, paļāvīgu un neizlēmīgu.
Klimovska jau lugā iestrādā principu, ka galvenais varonis it kā tiek sadalīts divos – pašreizējā vecumā (Stāstnieks) un lugas darbības laikā. Stāstniekam – Ģirtam Rāviņam – ir komentētāja funkcija, viņš ik pa brīdim iejaucas sižetā, dodot Zahovska varonim padomus – bet ir jau par vēlu, kad viss ir noticis, kā noticis. Kostīmu māksliniece Kristina Rezvohh abus aktierus ietērpusi līdzīgās kedās, abiem ir līdzīgi sprogaini mati un brilles. Zēnam katra zeķe ir savā krāsā, bet pidžamas bikses, kurās tētis aizlaiž bērnu uz skolu, ir mazliet mazāk izaicinošas, proti, rūtainas, nevis ar aitiņām kā lugā. Taču pieaugušā varoņa attēlojumā izrādes veidotāji nav modelējuši to, kāda ir kādreizējā puisēna dzīve tagadnē, ar ko atšķiras no režisores Ināras Sluckas pieejas Regīnas Ezeras romāna “Aka” inscenējumam Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā mazais Māris izaudzis par visai necili tērptu muzeja uzraugu, ļaujot skatītājam iztēloties, ka varēja būt citādi, ja Laura būtu izvēlējusies Rūdolfu.
Anna Nele Āboliņa Skolotājas lomā ir vēl jauna, vīlusies un pagurt sākusi sieviete, kurai tāpat kā galvenā varoņa mātei jāuzņemas rūpes par bērnu un jāspēj ar visu tikt galā. Un arī viņa nav vienaldzīga pret to romantisko tēlu, kurā spēj uzmirdzēt viņas skolnieka tētis. Bet no tēla vien paēdis nebūsi.
Iestudējuma centrālā figūra ir mazā zēna tēvs. Aigars Apinis atklāj tāda cilvēka drāmu, kurš nevar piepildīt savus sapņus, bet necenšas darīt arī neko citu. Respektīvi, ja nevar tikt pie lielām lomām, viņš nedara neko citu, jo tas viņu pazemo, tā teikt, Lilioms nekad nebūs sētnieks. Tā ir teju traģiska nespēja samierināties ar reālo situāciju un nevēlēšanās pielāgoties. Pītera Pena tēls, ko tētis izdomā, lai attaisnotu dēlam savu periodisko pazušanu no ģimenes dzīves, ir ļoti precīzs – Apiņa varoņa lielākā drāma ir tā, ka viņš ir spiests dzīvot pieaugušo pasaulē. Viņa valdzinājumam, kas jaunībā ir atvēris durvis uz sieviešu sirdīm, tuvojas lietošanas beigu termiņš, ar to vairs nevar aizlāpīt ģimenes ietaupījumu ieguldīšanu blēžu finanšu shēmās, nevēlēšanos kaut nedaudz nopelnīt (jo piedalīties reklāmā ir nožēlojami) un neizbēgamo perspektīvu pakāpeniski nodzerties.
Izrādē šī ticība ir vizualizēta – Aigars Apinis uz skatuves ierodas pasaku tēla kostīmā, iesprādzē sevi trosēs un brīvi lidinās Apaļās zāles centrā. Šī izkāpšana no realitātes, tāpat kā horeogrāfes Melānijas Lindas Graumanes radītā varoņu kustību partitūra kopumā ir veiksmīgs atradums, kas palīdz izvairīties no sadzīvisko problēmu pārāk piezemēta atainojuma. Tēvs spēj iedvesmot dēlu pārvarēt bailes, taču, kad viņš mēģina izdomāto, pudelītēs iepildīto brīnumlīdzekli pārdot skvērā par pieciem eiro gabalā, romantika zūd un izskatās pēc prastas blēdības. (Dažiem izrādes skatītājiem brīnumlīdzekli gan izdodas dabūt par brīvu – arī man tāda pudelīte tagad stāv plauktā.) Spēt iedvesmot citus un nespēt tikt galā pašam ar savu dzīvi ir tā pretruna, ar kuru Apiņa varonis netiek galā.
Interesanti, ka vismaz diviem šīs lugas iestudējumiem Krievijā, par kuriem izdevās atrast informāciju, izrādes garums ir stunda un desmit minūtes. Arāja izrāde ilgst stundu piecdesmit, un tajā nekas netiek stiepts. Jaunā režisora pieejā materiālam nav jūtams nedz iesācēja biklums, nedz pārspīlētas pretenzijas uz oriģinalitāti. Savās vietās ir arī mākslīgie dūmi un papīra “zvaigžņu putekļi”, kas neizskatās muļķīgi tieši tāpēc, ka tiek izmantoti ļoti mērķtiecīgi, respektīvi, apzināti teatrāli.
“Mans tēvs – Pīters Pens” nav definēta kā izrāde ģimenei, vēl vairāk – bailēs no pārpratumiem teātra mājaslapā norādīts, ka tā nav piemērota bērniem. Taču pusaudžiem, kas apzinās, ka neiet uz pasaku, izrādi redzēt būtu vērts – protams, ja viņu vecāki nav no tiem, kuri protestē, ka bērniem māca Kārļa Vērdiņa dzejoļus, kuros bērnība un vecāki ir tālu no ideāla un harmonijas. Henrija Arāja izrādes varonis, ja viņš būtu izaudzis par dzejnieku, arī tādus varētu sacerēt, un ne vienu vien. Bet viņš noteikti sacerētu arī dzejoli par tēti – Pīteru Penu un mammu, kura varbūt bija Vendija.
Rakstīt atsauksmi