Recenzijas

Skats no izrādes "Nasing spešal" // Foto – Evija Sedola
10. februāris 2022 / komentāri 0

Ko darīt ar brīvību

Pusgada laikā Ģertrūdes ielas teātrī tapušas divas izrādes Andreja Jarovoja režijā.

Pagājušās vasaras izskaņā pirmizrādi piedzīvoja šobrīd jau skatītāju mīlestību ieguvusī izrāde “Nasing spešal”, bet pāris dienu pirms gadu mijas ceļu pie publikas sāka “Vasarnieki”. Izrādes ir visai atšķirīgas: ja “Nasing spešal” veidota pēc dokumentāla materiāla – Latvijas vēsturē garākās (28 stundas un 16 minūtes, tiesa, ar nedēļas pauzi pa vidu) Saeimas sēdes stenogrammas, tad “Vasarnieku” iestudējumā izmantota konvencionāla dramaturģija – Maksima Gorkija tāda paša nosaukuma luga. “Nasing spešal” likumsakarīgi ir darbs ar politisku ievirzi, kamēr “Vasarnieki” komentē kādu kuslu sociālo realitāti pretstatītu indivīdam, kas vēlas no tās attālināties. Arī izrāžu skatuviskās estētikas nav salīdzināmas – dažādā ir vairāk nekā kopīgā. Vismaz ārēji.

Abu izrāžu gadījumā režisors turpina izteiktas, “pārliecinoši konceptuālas” (citējot “Spēlmaņu nakts” žūrijas formulējumu) spēles ar formu. Līdzīgi kā agrākos skatuves darbos (spilgtākais piemērs – izrāde “Malkas ceļi”, 2020) režisoram ir bijis būtiski piedāvāt jaunu veidu, kā vēstījums var nonākt līdz skatītājam, nebaidoties no tā, ka forma un saturs šajos skatuves darbos būs patstāvīgi lielumi, kuru satikšanās ir neobligāta. Tas gan nenozīmē jēgas neesību, bet drīzāk pieļauj to, ka veids, kādā izrāde ar skatītāju runā, var būt šķirams no satura un aplūkojams kā patstāvīga vērtība.

“Nasing spešal” ir izteikts formas teātris, kurā ar ritma un melodizācijas (negribētos to saukt gluži par mūziku) paņēmieniem Saeimas sēdes norise un deputātu runas transformētas polifoniskā farsā. Līdzīgi kā politikā, arī šajā izrādē izšķiroša ir darbojošos personu meistarība. Ansis Bētiņš, Artūrs Čukurs, Jana Ļisova, Elizabete Skrastiņa un Mārtiņš Upenieks demonstrē nevainojamu runas, ritma izjūtas un koncentrēšanās tehniku, jo izrāde, kā jau daždien Saeimas sēde, sastāv no verbāliem plūdiem. Aktieri dzied, rečitē, repo, lasa, darbojas ar balss dinamiku, tembru, runasveidu tā, ka skatītājam nav, kad garlaikoties no politisko debašu monotonitātes.

Režisora vērtīgākais atradums ir zināma izzūmošanās, attālināšanās no izrādē atainotā procesa – Saeimas sēdes satura. Šis paņēmiens caur izkāpinājumu, estetizāciju un arī kariķējumu kļuvis par izrādes esenci, atbīdot saturu tālākā plānā un reizēm no tā atsakoties pavisam. Distancēšanās ļauj saskatīt un saklausīt likumdošanas procesa ceremoniālās, pat rituālās iezīmes, atkārtojošās ritma figūras un vārdvirkņu ešelonus, kas apjoma dēļ ir zaudējuši jēgu, paliekot vien skaņai, balsij, tonim, intonācijai. Dominē teksta skaniskā komponente, bet saturiskā kļūst par fonu vai, labākajā gadījumā, refrēnu: deputāti piekrīt, deputāti neiebilst…

“Vai ir nozīme tam, ka izrādes materiāla radīšanai izvēlēta tieši Latvijas valsts vēsturē garākā Saeimas sēde? Jā un nē.”

Šādu izrādi visai sekmīgi varētu iestudēt arī par kādu citu tautas priekšstāvju darbadienu, un tomēr savu lomu spēlē sēdes šķietamais bezgalīgums, kas izaicina cilvēku fiziskās un garīgās robežas. Turklāt, neraugoties uz to, ka tiek izskatīti īpaši būtiski likumprojekti – grozījumi valsts budžetā un administratīvi teritoriālā reforma –, tā vietā, lai darītu fokusētu darbu sabiedrības labā, runas dažādos žanros un stilistikās liekvārdīgi izplūst, tā arī neaizsniegdamās līdz jēgai.

It kā atšķirīgos, tomēr būtībā vienādos, vienmuļos pelēkos Ievas Kauliņas kostīmos tērptais tautas priekšstāvju destilāts piecās aktieru personās darbojas kā tehniskas vienības. Bezkaislīgas, pat drūmas sejas, nedabīgi mehāniska kopruna. Vēlāk aktieri runā arī monologus (visu cieņu Artūram Čukuram par monotoni nevainojamo bezgalīgās un visai sarežģītās Ivara Godmaņa runas sniegumu!), kas vairāk ir ritmiska melodeklamācija ar precīzi ievērojamu ritma un dinamikas partitūru (filigrāns komponistes Lindas Leimanes darbs).

To, ka runātie teksti, neraugoties uz to autentiskumu, nav izšķiroši izrādes vēstījumā, priekšā saka arī pasniegšanas veids: aktieri bieži vien runā cits citam virsū. Jā, var koncentrēties uz ikvienu no vienlaikus skanošajiem tekstiem, bet vairākus aptvert tāpat nav iespējams. Arī runu transkripcijas uz ekrāna aiz aktieriem tikai sākumā šķiet iecerētas lasīšanai: drīz vien top skaidrs, ka burti šeit pilda dekoratīvu funkciju. Gluži kā runātie vārdi, arī rakstītie ar laiku sāk klāties cits virs cita, zaudēdami savu sākotnējo nozīmi, bet caur formu radīdami jaunu – estētisko.

Skats no izrādes "Nasing spešal" // Foto – Evija Sedola

“Nasing spešal” visai tieši izsmej likumdošanas procesu, caur pārspīlējumu un atsvešinājumu parādot tā apšaubāmo kvalitāti, par ko rūpējas gan varas spēles, gan personiskās simpātijas. Galu galā – vai tiešām kāds tic, ka ir iespējams kvalitatīvi strādāt gandrīz diennakti no vietas? Tautai diemžēl jādzīvo ar to, kā nu ir. Skumju smieklu cienīgs ir arī runās skarto tēmu loks – nepilsoņu jautājums, administratīvi teritoriālā reforma, ekonomiskā krīze. Būtībā jau nekā smieklīga nav: pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un par šīm pašām tēmām joprojām tiek lauzti šķēpi sabiedrībā un Saeimā, kas parāda, ka likumdošanas process kopumā ir mazefektīvs, tāpēc konkrētā, šķietami īpašā Saeimas sēde tomēr ir nasing spešal. Nekas īpašs.

Režisora komentāru par politisko situāciju Latvijā varētu raksturot kā starp rindiņām sameklējamu atgādinājumu, ka mēs kā sabiedrība, neraugoties uz neatkarības gadu pieredzi, joprojām neprotam savu brīvības resursu izlietot saprātīgi un mērķtiecīgi. Piemēram, ievēlot deputātus, par kuriem pašiem nebūtu jākaunas. Piemēram, uzņemoties tikai tādus svarīgus amatus, kurus esam kompetenti paveikt. Gan 2008. gadā, kura notikumi caurvij izrādi, gan šodien tiek kāpts uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, dusmojoties, kad kāts sāpīgi saduras ar paša pieri.

“Te izrādās, ka “Vasarnieki” turpina “Nasing spešal” tēmu par neprasmi apieties ar brīvību, tikai šoreiz ne ar kolektīvo, valstisko, bet gan personisko brīvību.”

Gorkija lugas varoņi apdzīvo 20. gadsimta sākumu un reprezentē inteliģentu paaudzi, kas ieguvuši pārtikušu dzīvi, bet pazaudējuši dzīves saturu un fokusu. Savukārt izrādes vasarnieki – Anta Aizupe, Tom J. Benedict, Jana Čivžele, Kaspars Dumburs, Gundars Grasbergs, Aleksandrs Maļikovs, Varis Piņķis, Iveta Pole, Edgars Samītis, Inga Siliņa, Andis Strods, Guna Zariņa, Rihards Zelezņevs –, kā to liecina vide, apģērbs, manieres, ir šodienas cilvēki, tikai dzīves prakse pa gandrīz 120 gadiem tā arī nav mainījusies. Ir brīvība, iespēja un pat līdzekļi dzīvot pēc savām vēlmēm, un tomēr trūkst kodola, kas attaisnotu cilvēcisko eksistenci un banālo ikdienību.

Izrāde sastāv no vairākiem slāņiem. No formas aspekta lugā aprakstītie notikumi ir skatāmi filmētā materiālā, kas tiek demonstrēts uz milzīga ekrāna spēles telpas aizmugurē. Filmai ir nogriezta skaņa, tāpēc to ierunā četri aktieri dzīvajā plānā, pārsvarā sinhronizējot runājamo tekstu ar aktieriem ekrānā tik precīzi, ka brīžiem rodas šaubas par to, no kurienes tad īsti nāk skaņa.

Skats no izrādes "Vasarnieki // Foto – Kate Gecēviča

Melnbaltā filma ir ļoti pārdomāts kinodarbs ar sabalansētu ekrāna attiecību starp aktieri un fonu. Operatora Dāvja Smiltiņa kadrs ir vizuāli tīrs un izkopts. Diemžēl domas tīrība nav tik izteikta, un idejiskā būtība iesprūst kaut kur starp tēlu daudzskaitlību (kuri, salīdzinot ar lugas oriģinālu, jau ir reducēti), to attiecību peripetijām un smagnējiem tekstiem. Nav arī pārliecinošas atbildes, kāpēc pilnīgi izstrādātam darbam, kāds neapšaubāmi ir uzfilmētais materiāls, būtu jāņem nost kāda būtiska daļa (skaņa), lai šo trūkumu tūdaļ pat aizpildītu. Jarovojs, šķiet, ir vēlējies piedāvāt ko vairāk par stāstu, ko vairāk par problēmas pieteikumu, vērojumam par sabiedrības notrulināto eksistenci pievienojot papildu nozīmes.

Gorkija vasarnieki kļuvuši par mūsdienu pārtikušajiem trīsdesmit un četrdesmitgadniekiem, kas bezrūpīgi un bezmērķīgi dara neko, virpina bezgalīgas, tukšas sarunas, piedzīvo atbaidoši destruktīvas un groteskas attiecības, pat necenšoties izlikties, ka viņu dzīvei un darbībai ir kāda jēga vai mērķis. Viņu vidū gadās pa kādam, kuram šāda dzīvesveida seklums pārāk griežas acīs un nervos. Šie kādi savukārt traucē pārējiem iegrimt dīkdienībā, atgādinot to, ko tik ērti ir aizmirst: varbūt tiešām šādi dzīvot ir greizi?

Par ekrāna notikumu reālajām, šodienīgajām balsīm kļuvuši četri aktieri – Ieva Aniņa, Sandija Dovgāne, Mārtiņš Gailis un Jurģis Spulenieks. Vērtējot pēc aktieru vidējā vecuma, izrādes balsis pieder apmēram vienu paaudzi jaunākiem cilvēkiem nekā tie, ko vērojam ekrānos. Izrādes aktieri sākumā nedara neko – tie stāv ar muguru pret skatītājiem, uzmanīgi veras ekrānā un dublē ekrāna aktieru balsis. Tembrālā atbilstība vietumis ir satriecoša, taču ne jau šī paņēmiena dēļ iestudējama izrāde.

Atsevišķos brīžos klātienes aktieri uzsūc savu ierunāto varoņu personības. Pagātne (gan filma, gan arī Gorkijs) ieliek savus vārdus jaunās mutēs un kļūst par daļu no tagadnes. Pēctecību vēl vairāk paspilgtina mūsdienām neatbilstīgais, smagnējais teksts, kuru mēmi izrunā filmas aktieri, it kā pagātne turpinātu vilkties līdzi šodienai, kaut jau sen būtu bijis laiks iemācīties dzīvot pa jaunam.

Aktieri zālē palaikam spoguļo ekrānā notiekošo ar pozām un žestiem, bet citkārt starp tiem nolasāmas identiskas attiecības filmā redzamajām, tomēr mizanscēna ir cita. Uzvedības modeļi ārēji transformējas, bet pārmanto būtību. Vasarnieki no 1904. gada Krievijā gluži līdzīgi var uzvesties arī 2022. gada Latvijā. Tieši šādas nobīdes no sinhronitātes, kad aktieri klātienē sāk stilizēt filmu un dubultot konfliktus, veidojot paši savas attiecības, ir saistošākie brīži, kurus gribētos redzēt vairāk. Tāpat gribētos, lai aktieri, kas sastopas ar skatītāju dzīvajā kontaktā, būtu tie, kas beigās atslēdz izrādi. Tomēr šoreiz tā nenotiek.

Paliek atklāts jautājums, vai ekrāna un skatuves dzīve ir saistītas, proti, vai tās viena otru ietekmē, vai arī režisors dod mājienu uz to, ka forma mainās, bet saturs, ko reprezentē gadsimtu senie vārdi, saglabājas tāpatīgs? Kādā intervijā Jarovojs min, ka ekrāna un dzīvā plāna nodalījuma nepieciešamība viņa iecerē bijusi saistīta ar pieaugšanas procesu – kad esam mazi, mēs skatāmies, kā uzvedas mūsu vecāki, un atdarinām to, mēs pārņemam no viņiem gan labās, gan sliktās lietas un pārnesam tās uz savu dzīvi. Tomēr izrāde nepiedāvā skaidru atbildi, vai mazie cilvēki (attiecībā pret milzīgajām sejām uz ekrāna aktieri zālē tiešām šķiet bērna izmērā) ir nolemti šādai uzvedības modeļa bezgalīgai pārkopēšanai, vai arī pastāv cerība izkāpt no vasarnieka sevī. Filmas līmenī Antas Aizupes Varvara un Riharda Zelezņeva Vlass sadumpojas pret trulo pašapmierinātību, bet aktieri zālē paliek, veroties ekrānā.

“Filmas un dzīvā teātra sapludināšana ir neikdienišķa, tāpēc interesanta, tomēr uzmanība uz paralēlajām realitātēm izrādes garumā nenoturas.”

Pieķeru sevi pie domas, ka labprāt iegrimtu krēslā un ar baudu skatītos vien “Vasarnieku” filmas daļu, klausītos aktieru oriģinālajās balsīs, domātu par izbēgšanu no dzīves truluma un nemēģinātu atšķetināt režisora sacerēto mīklu, kura nepiedāvā ceļu līdz atrisinājumam.

Skats no izrādes "Vasarnieki // Foto – Kate Gecēviča

Gan sevi pierādījušo izrādi “Nasing spešal”, gan vēl maz piedzīvotos “Vasarniekus” vieno ievērojams teksta apjoms un tā maznozīmīgums. Teksts kļuvis par māksliniecisku līdzekli, par paņēmienu, bet mazāk par jēgas nesēju. Un šķiet, ka režisoram galvenais ir, lai taptu skaidra tēma, ievirze un noskaņa, nevis katrs vārds un dialogs. Te jāatgriežas pie Jarovoja formas mīlestības: viņam būtiskākais ir process jeb saruna par tēmu, nevis šīs sarunas galarezultāts.

Rakstīt atsauksmi