Skeletu grabināšana Kauces muižā
Sēžot Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles pustumsā un rakstot mazā, melnā blociņā savas piezīmes no Kauces, centos saprast, vai sanāks tie desmit iemesli, lai teiktu, ka jāredz Gata Šmita iestudējums “Desmit iemeslu apciemot Kauci”. Lūk, daži iemesli, ko var papildināt pēc saviem ieskatiem, lai (kā Rainim) “visi desmit ir akurāt”.
Jauno aktieru paraugdemonstrējumi groteskas žanrā. Andra Keiša baisi apburošie uznācieni. Trīsarpus stundu bez asiņainām ziņām. Cilvēkbirku nokabināšanas pamācība. Izturētas intrigas šķetināšana. Un mazliet tumšu, spriedzi mazinošu smieklu. Iemesli, kuru dēļ ir vērts noskatīties iestudējumu par spīti dažām tehniskām un temporitmiskām iebildēm šai absurda komēdijā – žanrā, kas ir pamatīgs izaicinājums uz Latvijas teātra skatuves, ja vien tas nav tematisks, humora uzbūves tehniku atkodis un norūdījis stendaps.
Ekspedīcija tumšajos nostūros
Dramaturģes Justīnes Kļavas luga ir pašmāju produkts, piesūcināts ar globālās pasaules protestiem, kam dramaturģe ļauj izpausties desmit vairāk vai mazāk spilgtos lugas varoņos. Katram no tiem grab savi skeleti muižas skapju aizdurvēs, aizkrāsnēs un kumodes atvilktnēs. Dramaturģe tematiskās līnijas sasaista ar mūsdienu sociālpolitiskajām vēsmām, lokalizējot to izpausmi un izpratni nereti līdz rotaļīgam absurdam. Kaut vai, piemēram, sieviešu un vīriešu lomu izspēlē, kad sieviešu tiesību aizstāvība ved pretējā grāvī, kur samiernieciski cieš vīrieši, audzējot sevī nelabo, līdz tā stunda ir situsi.
Pār skatuvi novējo sastāvējies korupcijas smārds un privātīpašuma un privāto attiecību pelējuma kārta. Muižā iemaldās idealizētais politkorektuma rēgs un sludinātāja gars, kas pareizākās atbildes radis svētajos rakstos. Saožami arī svaigāki vēji, kas liec psiholoģisko noturību, radot bipolāros traucējumus, un no pusdienu šķīvja aizpūš prom gaļu vai iepūš šeikerī keto diētas saturu.
Režisors Gatis Šmits, kura radošajā biogrāfijā nav svešs samērā tumšs humors, ar savu iestudējumu pārvērš lugu ekspedīcijā uz cilvēka tumšākajiem nostūriem kādā iedomātā Latvijas nomalē Kaucē. Tur ierodas iznesīgais jaunā aktiera Gerda Lapoškas žurnālists Voldemārs Zagdajs, kurš tūrisma objektu apskatnieka pienākumus pašgribēti nomaina pret pašpasludinātu pētnieciskā žurnālista uzdevumu – saprast, kas tad īsti un kāpēc ir noticis Kaucē. Stāsts, izmantojot detektīvromānu rakstnieces Agatas Kristi tik iecienīto dedukcijas ceļu, atklāj ne vien nozieguma izcelsmi, bet vienlaikus arī katra varoņa attiecības pašam ar sevi. Te katrs no kaucēniešiem ir iesprostots savā pagātnē.
Lai arī Kļavas luga ir oriģināldramaturģijas darbs, tas sasaucas ar Gata Šmita neseno mūsdienu britu dramaturga Roberta Aika darba “Ārsts” iestudējumu Dailes teātrī, kur pietuvinājumā tika nopietni portretēta sabiedrības daudzšķautņainība un dekonstruēti atšķirīgi pasaules redzējumi.
Kinoekrānos nesen bija vērojama kāda cita muiža Latvijā – režisora Jevgēnija Paškeviča baisi sirreāls, arī savā ziņā grotesks stāsts “Ko zina klusā Gerda” (2020). Tur darbības vieta arī bija muiža, kuras īpašnieki tajā izveidojuši pansiju ar devīzi “Ja iespējams, ciet klusu!”, kur tās klusējošo iemītnieku prātus kausē tveice un zemapziņa. Turpretī Kauces muižā veselais saprāts slīkst pagātnes purvainajā dūksnājā un neredzams, bet klātesošs vadātājs neļauj pārraut apburto loku, kurā iestrēguši apkaimes iemītnieki.
Izrādās, Kauce ir ne vien Lielupes pieteka Rundāles tuvumā, bet arī apvidvārds audēju spolītei, uz kuras tin dziju vai diegus aušanai. Pārlieku ziņkārīgā žurnālista ierašanās apbružātajā Kauces muižā ir kā katra varoņa paša personīgā dzīvesstāsta spolītes izritināšana. Tumšiem jokiem saausta, izrāde veido samudžinātu ornamentu, kurš līdzīgi zirņekļtīklam pārņem Kauces muižas nostūrus. Nāk ideālistiski noskaņotais patiesības meklētājs Zagdajs un ar savu norīto slotas kātu mēž telpu tīrāku, lūkojoties, kā pašam šķiet, uz notiekošo no galvastiesu augstāka skatupunkta (tiešā un pārnestā nozīmē).
Un lieki piebilst, ka nekas jau nav tā, kā izskatās. Šo pavedienu šķetināšanu Kļavai dramaturģiski izdodas saglabāt līdz pat izrādes beigām, kur skatuviski vērojami neizskaidrojamas izcelsmes trokšņi, kailu cilvēku klātbūtne, neiztiekot bez kā šausmu, tā animācijas filmām tik raksturīgās pakaļdzīšanās maratona.
Izspēlēšanās
Uz skatuves paveras scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtots paputējušās muižniecības reiz apdzīvots interjers. Tipiski vēstures gaitai tas piedzīvojis gan leprozorija, gan skolas ikdienu, par ko liecina gan nolupušo sienu krāsu slāņi, gan mēbeļu eklektika. Darbība lielākoties noris muižas zālē, kuras centrā ir ovāls ēdamgalds, pie kura žurnālists “pratina” kaucēniešus. Darbība, kas noris ārpus muižas zāles, pārvietojas uz skatuves priekšplānu, skatuves dzīlēm iegrimstot tumsā. Te, pilnmēness nakts mēnesnīcu atgādinošai aukstai gaismai (gaismu mākslinieks Lauris Johansons) izgaismojot aktieru sejas pantus, izskan tumšākie noslēpumi un atklāsmes.
Ar vientuļi stindzinošām notīm, kuras prātā sasaucas ar Džārmuša šausmīgi romantiskās vampīrsāgas “Izdzīvo tikai mīlētāji” (2013) skaņu celiņu, komponists Jēkabs Nīmanis ainu dramatisko dabu papildina ar spriedzi, lai arī kopumā mūzikas izmantojums ir fragmentēts un varētu tikt izmantots pilnasinīgāk, dinamiskāk iestudējumā veidojot muzikālo dramaturģiju.
Līdzās trim aktierspēles “vecmeistariem” – Baibai Brokai, Elitai Kļaviņai un Andrim Keišam – perifērijas kaislībās spēlējas arī septiņi jaunie aktieri. Gerds Lapoška – rumāņu izcelsmes žurnālists Voldemārs Zagdajs, kurš ierodas kā sikspārņcilvēks, ietinies melnās, plīvojošs drānās un bruņojies ar diktofonu, asinssarkanu pildspalvu un piezīmju blociņu, un grabina zobu breketes, ar kurām cenšas slēpt savu patieso dabu un tiecas līdzināties pārējiem. Sabīne Tīkmane kā mūždien norūpējusies doktorantūras studente Ūna Mačuka urbjas bioētikā un meklē aizvien jaunus veidus, kā stāties pretī pasaules kārtībai. Jānis Grūtups dzīves pabērna un vietējā cietumnieka Raivo lomā māca aiz sociālām lomām nepazaudēt cilvēcisko, ilustrējot to, kā runas skrien pa priekšu notikumiem. Marta Lovisa kā allaž pārpozitīvā jogas un dzīves pašmācības trenere Sanita Kārkliņa un Matīss Ozols kā viņas kopdzīves nogurdinātais vīrs restaurators Agris Kārkliņš, kurš izrādes gaitā sastop savu tumšo pusi. Dāvids Pētersons naivi enerģiskā vietvalža Krišjāņa Kārkliņa lomā iesprūst stratēģijās un piedzīvo aizdomīgu apgaismību. Un Lolita Stūrmane kā vietvalža sirdsdāma un vienlaikus policiste Ketija Kravale, kura pilda savu pienākumu, runājot aukstās, mehāniskās frāzēs. Lapoška, Grūtups, Tīkmane savās lomās atsevišķos brīžos pārkāpj tipāžu robežu, iezīmējot jau skatītāju piesaistošus raksturus, taču trīsarpus stundu garumā tos pulēt nav viegli. Dažviet atsevišķas jauno aktieru runātās frāzes uzkultajā gaisotnē nav labi saklausāmas, kas tekstā balstītai izrādei ir īpaši svarīgi. Taču tas ir treniņa jautājums.
Baibas Brokas tieslietu stenogrāfe Iveta Mačuka pēc traģiskiem notikumiem zaudē ne vien vīru, bet arī brieduma saprātu. Elitas Kļaviņas zeltā un zīdā zaigojošā Kauces muižas pārvaldniece Antra Akmeņkale, reemigrante ar lokālpatriotisma devu, demonstrē biznesa lēdijas krampi, kura spēj neizsamist pat izaicinošākajā situācijā. Andra Keiša fizikas un ķīmijas skolotājā Mārī Šuhēvičā viļņojas dziļi, tumši ūdeņi – tas ir hibrīdtēls, kas aktierspēles ziņā apvieno gan miermīlīgi bezkaislīgo, bet bīstamo seržantu Lapiņu, gan ķermeņa valodas un vizuālā tēla ziņā mazliet pat pašu Travoltu, gan visus tos cilvēkus, kuros iekšā cilvēciski kaut kas nelabojami salūzis, liekot meditāciju rast monotonā cirvja asināšanā.
Katram piemeklētie tērpi, ko izvēlējusies kostīmu māksliniece Keita, piešķir varonim vēl vienu nozīmes slāni, izceļot to personības: vai tie būtu modīgi krāsās un rakstos kliedzošie uzvalki un košas lakkurpes švītīgajam deputātam Kārkliņam, sen par mazu kļuvušais, violetais sporta tērps, kura bikšu gumija uzcelta līdz padusēm ķīmijas skolotājam Šuhēvičam vai provinciāla seksapīla pārklātais leoparda raksts no šallītes līdz pat zeķubiksēm pārvaldniecei Akmeņkalei, bet turpat līdzās jaunajam, attiecību krīzes skartajam Kārkliņu pārim uz krūtīm baltos tautiskos rakstos iedrukāts vārds “Latvietis” kā sauciens neatgriezeniski globalizētajā pasaulē. Tērpi, kuros iekāpuši aktieri, ar šo acīmredzamo kodu pārspīlējumu sakāpina to pašizpausmi un palīdz veidot varoņu raksturus.
Paklupt aiz kupicas
Skatītāja intrigas uzturēšanai atstājot iestudējuma notikumu hronoloģiju līdz galam neatklātu un atturoties pārstāstīt Kauces tumšos noslēpumus un izmeklēšanas gaitu, spilgtākais prātā paliekošais Kauces muižas stāsta apskates objekts tomēr paliek Keiša asinātais cirvis un tā veiktais maršruts Raskoļņikova garā. To itin droši varētu nodēvēt “Noziegumu un sodu”. Citas kultūrspecifiskas iezīmes, izņemot korumpētību, viensētnieciskumu, bebru dziedzeru spēku un tā kūpinātās astes kā īpašās gastronomiskās raritātes smeķi, kapusvētku un turienes tirdziņa romantiku, izrāde neatklāj. Tā vietā apskatei izliktas kaimiņu un ģimeņu attiecības ar visām neveiksmīgajām kupicu uzrakšanām kā uz lauka, tā attiecībās.
Veidotāji izrādi sauc par gotisku komēdiju, kur aiz gotiskās šiltes ieslēptas drūmas, arī pārdabiski mistiskas intonācijas ar vampīrsāgas elementiem, kuri paliek tādā vietēja mēroga spoku stāsta līmenī. Lai arī aktieri tajā atļaujas groteskāku tēlu atveidošanu, tomēr tas prasa ne vien aktiermeistarības treniņus, bet arī prasmi ieturēt konkrētās lomas amplitūdu, kas ne katram izdodas izrādes gaitā, otrajā cēlienā laiku pa laikam zaudējot pirmā cēlienā uzbūvēto varoņa raksturu. Ja Lapoškas žurnālists Zagdajs ierodas kā ārpusnieks, ik kustībā un labi nostādītā balsī uzdotajā jautājumā veidojot savu varoni kā neatkarīgu vērotāju, ap kuru tinas notikumu pavedieni, otrajā cēlienā aktieris šo uzbūvēto tēlu zaudē brīdī, kad notikumi uzņem absurditātes apgriezienus, ieraujot viņu pašu sabiedrības mikromodeļa virpulī.
Otrajā cēlienā uz skatuves satiekas visi varoņi un sākas raganu (vai pašu nelabo) medības. Ja pirmais izrādes cēliens ir iespēlēšanās lomās, kas dažbrīd šķiet pārlieku lēna, tad otrais izrādes cēliens pārtop, gribētos moderni teikt, par izlaušanās istabas notikumu ar pārpratumu komēdijas elementiem, kur lietā tiek likti gan redzamie, gan tikai vārdiski pieminētie ieroči.
Tomēr šķiet, ka pasmieties ir gan vieglāk, gan aizraujošāk pašiem par sevi, uzpazīstot sociālpolitisko kontekstu, nevis par britiem vai kādiem citiem jokotājiem, kuru jokiem saknes aug citā augsnē.
Aplausu nebeidzamais vilnis izrādes izskaņā izteiksmīgi raksturo šī brīža sabiedrības psihoemocionālo stāvokli. Nogurums no viedokļu un jau arī artilērijas sadursmēm, kuras augušas tai pašā korumpētības un izlikšanās augsnē un kuras dienu no dienas pārtop asiņainos virsrakstos. Un tumšs humors kā ārkārtas aizsargreakcija pret rūgto patiesību, kas, izslēdzot lidojuma režīmu viedierīcēs, tūlīt iemirgojas ekrānos ar jauniem, 21. gadsimtā šķietami neiespējamiem virsrakstiem no Ukrainas. Jo tur, lidojuma režīmā virs Ukrainas vēl neizplaukušo saulespuķu laukiem, vēl aizvien atrodas totalitārisma rēga desants.
Rakstīt atsauksmi