Debesis iekrita tevī
Jau kādu laiku Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa izrādes tādās vai citādās variācijās apspēlē Rietumu pasaules norietu.
Izņēmums nav arī jaunākais iestudējums “Viss zem debesīm”, kura pamatā ir Margaritas Ziedas sarūpētais dramaturģiskais materiāls (gribu lietot tieši šādu apzīmējumu, jo tekstā ir gan kinoscenārija, gan lugas pazīmes). Intervijās pirms pirmizrādes Alvis Hermanis uzsvēra izrādes aktualitāti, jo Ķīnas loma pasaulē līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tikai pieaugs.
Zināmā mērā šis Alvja Hermaņa iestudējums sasaucas ar 2016. gada izrādi “Pakļaušanās”, kas prognozēja musulmaņu uzvaru Francijā, – jā, starp citu, 2022. gadā, un toreiz uz skatuves valdīja gluži rekviēmiskas Rietumu pasaules norieta noskaņas. Jaunajā izrādē pie Rietumu pasaules piederošā latviešu dzejniece Astrīda, nonākusi Ķīnā, arī izrādās vājāka par sistēmu, arī viņai ir jāpakļaujas. Tomēr “Viss zem debesīm” nav izrāde par to, ka Ķīna pašlaik uzbrūk Eiropai. Drīzāk par to, ka tā ir spēcīga, pašpietiekama, mūsu uztverei bieži vien savāda un nepieņemama, bet vēl lielākā mērā – ka tā var pārvērsties par Džordža Orvela romāna “1984” iemiesojumu dzīvē. Abām izrādēm līdzību var atrast arī eksotisko elementu izmantojumā – ja “Pakļaušanā” tās bija vēderdejotājas, tad “Visā zem debesīm” – koši ķīniešu pūķi, ko Vilis Daudziņš izceļ no lādēm un kuri kombinācijā ar jau tā spilgtajām sienām izteikti kairina skatītāja redzi. Savā ziņā pūķi pilda arī dzīvnieku un putnu funkciju, ko režisors itin bieži mēdz izmantot savos darbos, tikai šoreiz būtnes nav dzīvas (vienā pūķī gan iemājojusi programmiņā nenorādītā studente Elvita Ragovska).
“Viss zem debesīm” sākas ar Viļa Daudziņa skaidrojumu, kā laika gaitā transformējusies iecere no brīvdabas iestudējuma JRT pagalmā līdz kinoscenārijam un tad – tomēr izrādei ar diviem aktieriem. Scenārija elementi tekstā tiek apzināti saglabāti, informējot skatītājus par iecerēto kadru kompozīciju un vienlaikus izvairoties no nepieciešamības nemitīgi pielāgot spēles laukumu – respektīvi, skatītājam izstāsta, kas būtu redzams filmas kadrā, un tālāk jau tas ir katra paša iztēles jautājums. Alvja Hermaņa kā scenogrāfa rokraksta iezīme ir statiska un samērā sekla skatuves kaste ar vienām (citreiz vairākām) durvīm. Šoreiz tā noformēta atbilstoši priekšstatam par telpas noformējumu Ķīnā. Kostīmu māksliniece Jana Čivžele aktierus Gunu Zariņu un Vili Daudziņu sākumā ietērpj ļoti ikdienišķi, bet Gunas Zariņas varone, laikam ritot, sāk tērpties arvien vairāk “ķīniski”. Aktrisei ir bijušas pat divas ķīniešu valodas konsultantes, taču viņu darbu varētu novērtēt tikai valodas pratējs. Principā jau skatītāju lielākajai daļai var iestāstīt visu ko, un mēs tam ļausimies.
Sākotnējā izrādes iecere saucās “Ķīniešu stāsti”, kas raisīja nepārprotamas paralēles ar “Latviešu stāstiem”. Tomēr radošā grupa Ķīnā nav bijusi un ar šīs valsts iedzīvotājiem nav sarunājusies. Kā intervijā Undīnei Adamaitei stāstījis režisors, “Margarita Zieda divus gadus čakli lasīja visu, ko ir iespējams izlasīt pirmām kārtām vācvalodīgajā presē”, bet daļa no šiem materiāliem atspoguļo nevis reālo, bet iespējamo Ķīnu. Uz Gunas Zariņas atveidoto dzejnieci Astrīdu izrādes veidotāji skatās ar zināmu ironiju, jo viņa ir pārliecināta par savu talantu (kaut no ekspresīvi lasītajiem pantiem par tā mērogu neko daudz nevar saprast; starp citu, žurnālā “Žoklis” nemaz ne tik sen bija publicēti pašas aktrises 90. gadu sākumā rakstītie dzejoļi – un programmiņa vēsta, ka viņa ir arī Astrīdas dzejoļu autore), ierodas Ķīnā augsti paceltu galvu, tomēr diezgan drīz nonāk nosacītās lūzera pozīcijās. Un tad Alvis Hermanis iedarbina Orvela cienīgu distopijas modeli, tikai komēdijas versijā, kas turklāt balstās reāli notikušos pilotprojektos Ķīnā, kuru mērķis, aizsegts aiz skaistiem saukļiem, faktiski ir sabiedrības totāla kontrole. Viešņa no ārzemēm tiek iekļauta sociālo punktu sistēmā, kurā tiek uzraudzīts katrs solis. Ziedas luga piedāvā paradoksālu pavērsienu – svešzemniece par pārlieku vaļīgu uzvedību nevis tiek izraidīta no valsts, bet notiek pilnīgi pretējais – viņai jālabojas Ķīnas iestāžu izpratnē, un tikai tad ir cerības atgriezties Latvijā. Taču – īsteni Franča Kafkas garā – mērķis nav sasniedzams ātri, tas attālinās, attālinās un beigās kļūst tehniski neizpildāms, jo tobrīd neatgriezeniski mainījusies pasaule kopumā.
Īpaši otrajā cēlienā izrāde sairst epizožu virknē, kas savstarpēji saistītas visai maz – arī to kaut kādā ziņā var atzīmēt kā Alvim Hermanim pēdējos gados raksturīgu iezīmi, jo arī daudzsēriju filmas “Aģentūra” pēdējās sērijās aizvien vairāk parādījās savrupi stāsti, kas bija vāji saistīti ar kopējo filmas vēstījumu. Faktiski tie ir vairāk vai mazāk amizanti skeči, paplašinātas anekdotes, piemēram, par Astrīdas ciemošanos pie ģimenes, kurā viņai varētu būt pat līgavainis, un šo viesību bēdīgo galu, uzzinot par galdā celtā cienasta izcelsmi. Astrīdas izmisums aug augumā, jo viņa šai zemē ir absolūti viena, mēģinājumi kontaktēties ar vietējiem ir minimāli un neveiksmīgi, ap varoni ir tāds kā vakuums, un nav jau arī īpaši daudz ainu, kurās parādītos sadzīviski kontakti ar citiem cilvēkiem. Tādējādi debesu tēls, kas iekļauts arī izrādes virsrakstā, kļūst būtisks – debesis ir pelēkas, tās ir ciet, uz tām nav iespējams palūkoties. Vienlaikus “viss zem debesīm” ir Tjeņsja jēdziena tulkojums kā senās Ķīnas pasaules kārtības modeļa modernizētā versija.
Video mākslinieka Mārtiņa Ratnika rokās ir jēgpilni aizpildīt garenu ekrānu skatuves vidū, kas iemieso palielinātu mobilā viedtālruņa displeju. Ekrānā parādās ķīniešu sejas, tas kalpo arī par palīgu Vilim Daudziņam asprātīgā, bet no izrādes sižeta savrupi stāvošā epizodē, kurā tiek prezentēta kolektīvo domu nolasīšanas iekārta.
Kā aizkustinošs izmisuma sauciens/kauciens iecerēta aina, kurā Astrīda ķīniešu karaokē sāk dziedāt vairāku latviešu dziesmu tekstus žēlabainā virtenē. Taču, kad formālie šķēršļi pamest Ķīnu ir pārvarēti, iestājas tehniskie, jo pasaule ir pārāk mainījusies. Te Hermaņa distopija iegūst režisoram raksturīgo ironiju par globālajām pārmaiņām, taču ne dramaturģe, ne režisors atrisinājumu, ko iesākt ar gaišmataino sievieti Ķīnā, tā īsti nevar izdomāt, tāpēc, izmantojot piesaukto kino stilistiku, veikli attin stāstu uz sākumu un nojauc robežas, vai galvenā varone maz Ķīnā jebkad ir bijusi.
Taču šajā Astrīdas vientulības stāstā ir viena epizode, kas izkrīt no kopējā ironiski vieglā toņa. Brīdī, kad pēc sižeta modernās tehnoloģijas spēj radīt ilūziju, ka cilvēks sarunājas ar mirušu cilvēku, ekrānā parādās kādreizējais JRT aktieris Māris Liniņš, kurš turklāt tiek saukts īstajā vārdā. Nešaubos, ka Gunai Zariņai kā Gunai patiešām tieši šis cilvēks būtu īstais, ar ko parunāties, ja būtu tāda iespēja. Taču tajā kontekstā, kādā ieturēta izrāde kopumā, šī epizode krīt laukā, īpaši jau, ņemot vērā, ka pēc tam viss atgriežas bijušajās sliedēs. Skatuves ētikas ledus šai ainā ir gauži plāns.
Man ļoti gribētos nerakstīt šādas piebildes katras recenzijas beigās, bet nākas. Protams, katram režisoram ir tiesības izmantot savu talantu par tik procentiem, cik konkrētajā brīdī gribas, vienlaikus taisot viedu sejas izteiksmi un televīzijā stāstot par izvēlētās tēmas aktualitāti. Taču personīgi mani nomāc tas iepriekšparedzamības slogs, kas tagad neizbēgami seko Hermaņa daiļradei. Divi visaugstākās klases aktieri godprātīgi darbojas konkrētos apstākļos, bet vai šī pieredze viņus kā aktierus bagātina?
Pirmā asociācija, kas ienāk prātā, redzot izrādes nosaukumu, ir Musiqq un “Prāta Vētras” dziesma ar lipīgu piedziedājumu – “Debesis iekrita tevī”. Kaut kādā ziņā šī dziesma ir salīdzināma ar Hermaņa izrādi – piedziedājuma rindiņa it kā pievilina, bet patiesais saturs ir šāds:
“Tavu sapņu lietus nolijis
Tavas visas zvaigznes debesīs
Tavas lūpas vārdu sasildīs
Tavās rokās saule uzausīs.”
Rakstīt atsauksmi