Recenzijas

Skats no VDT izrādes "Kalendārs mani sauc" // Foto – Matīss Markovskis
19. aprīlis 2022 / komentāri 0

Oskars un viņa draugi

Laikā, kad Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” popularitāte joprojām ir ļoti augstā punktā, iestudēt tā dramatizējumu ir gudra doma, kas gan saistīta ar dažādiem riskiem.

Mārtiņa Eihes un Valmieras Drāmas teātra aktieru sadarbībā tapušais jauniestudējums, protams, nonāks skatītāju diskusiju krustugunīs, jo nav un nevar būt tiešs romāna pārcēlums uz skatuves, tāpat kā, visticamāk, dažādi viedokļi būs par Jura Poškus filmu, kad tā nonāks uz ekrāniem. Kalnozola teksts pietiekami spēcīgi iedarbojas uz lasītāja iztēli, lai katram rastos savs priekšstats par Oskaru, Janīnu un citiem varoņiem. Izrādes gadījumā ieguvumu ir vairāk nekā zaudējumu. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce romāna lineāro vēstījumu pirmajā personā ir pārmontējusi, radot zināmas sabiedrības grupas portretu. Jau pašā izrādes sākumā parādās visi dalībnieki, kamēr romānā galvenā varoņa Oskara stāstījumā viņi ienāk pakāpeniski. Vēl kāds būtisks režisora paņēmiens, kam līdzīgu viņš izmantoja arī izrādē “Taņas dzimšanas diena”, ir galvenā varoņa tekstu deleģēšana citiem aktieriem. Tādējādi iezīmējas ideja, ka katrā cilvēkā ir kaut kas no Oskara – un ka katrs spēj ar viņu identificēties. Vienlaikus tā var realizēt Kalnozola ideju par to, ka viņa varonis lielākoties klusē. Ainas nodala kalendāra lapu noplēšana, tikai datumu vietā, līdzīgi kā romānā, ir tēmas, ko Oskars skar savā dienasgrāmatā.

Valmieras teātra izrādes gadījumā varam runāt par vismaz diviem kontekstiem. Pirmais ir tematiskais, jo Latvijas teātros tādā vai citādā veidā – no dokumentālām izrādēm līdz simbolu drāmām – tieši pēdējās pāris sezonās ļoti daudz tiek iestudēti darbi, kuru varoņiem ir fiziska vai garīga invaliditāte. Neuzskaitīšu visus piemērus, bet tādu patiešām ir daudz, lai minam kaut vai “Mazo naudiņu” Nacionālajā teātrī, kam pirmizrāde bija 6. aprīlī. Attieksme pret cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību vai garīga rakstura traucējumiem izgaismo sabiedrību kopumā. Vienlaikus ar prieku jākonstatē, ka šajos iestudējumos nav jūtama konjunktūra, kaut gan tā varētu būt arī modes lieta, ar kuru mēģināt iegūt zināmas dividendes politkorektuma virzienā.  Konjunktūra tā nav arī nedz Kalnozolam, nedz Eihem.

Otrs konteksts ir paša Andra Kalnozola līdzšinējā darbība teātrī. Savdabīgs titulvaroņa skatījums uz pasauli bija raksturīgs viņa lugai “Benzīnvīrs” (2015), ko Kalnozols kopā ar Martu Elīnu Martinsoni iestudēja Dirty Deal Teatro. Izlasot izrādes anotācijā teikumu “Viņš izbēg, lai atgrieztos savā pasaulē, pilnā pārsteidzošu tēlu un notikumu”, varam atsaukt atmiņā un secināt, ka Kaspars G. – Benzīnvīrs tipoloģiski ir līdzīgs Oskaram – Kalendāram, kaut šajā sižetā varonis neizraisa rezonansi apkārtējā sabiedrībā. Savukārt daļēji autobiogrāfiskajā darbā “Aizvakar vienmēr” (2016), kuru pats autors iestudēja Ģertrūdes ielas teātrī, galvenā varoņa citādība bija radusies galvas traumas rezultātā, nonākot svešā zemē neapskaužamā situācijā.

“Tādējādi Oskars – Kalendārs autora daiļradē ir nevis izņēmums, bet drīzāk likumsakarība.”

Janīna – Inese Ramute // Foto – Matīss Markovskis

Interesants ir arī jautājums par Kalnozola romāna vidi. Viņš pats uzsvēris, ka vīrietis, kas iemācījies no galvas kalendāru, patiešām dzīvojis viņa dzimtajā mazpilsētā, kas pēc noklusējuma ir Talsi. Pilsētas vārds romānā neparādās, bet Talsu pilsētas dome 2021. gadā piešķīrusi darbam Aleksandra Pelēča literāro prēmiju, piebilstot, ka pat vairāku tēlu prototipi “atrodami un noskatīti” Talsos. Šinī gadījumā svarīgi ir tas, ka darbības vieta ir mazpilsēta, kurā viens otru šķietami labi pazīst, taču tas neizslēdz faktu, ka tik daudzi cilvēki jūtas vientuļi. Romānā vairāk nekā izrādē iezīmējas zināms paradokss – Oskars cenšas dzīvot patstāvīgi un faktiski aiziet no mājām, respektīvi, mātes, kurai 80 gadu vecumā viņš, visticamāk, ir nepieciešams. Taču viņš aktīvi meklē un arī atrod sev jaunus draugus, mērķtiecīgi izraudzīdamies vecumu un vientulību kā kritēriju.

Iestudējuma estētikā, ko veidojusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Pamela Butāne, visi cilvēki, kas nonāk kontaktā ar Oskaru, ir rādīti nedaudz izkāpinātā groteskā, daudzi apzināti padarīti vecāki ar parūkām un izteiktu grimu. Mazliet jancīgs ir arī Kārļa Dzintara Zahovska atveidotais zinātnieks Otto, kurš romānā savās izpausmēs ir salīdzinoši atturīgs, tomēr labprāt iesaistās savdabīgajā draudzībā ar Oskaru. Romānu nelasījušajiem varētu būt problēmas saprast, ko īsti šai sižetā dara ponijs Ivo, jo izrādē tas nolasās drīzāk kā nedaudz sirreāls tēls vai arī simbols. Daļai no aktieru ansambļa uzdevums ir izveidot tipāžus, kuri šajā līmenī arī paliek, jo par viņu biogrāfijām mēs īpaši daudz neuzzinām. Tāds ir Mārtiņa Meiera igaunis Kalle, Mārtiņa Liepas Ļeņins, Annas Neles Āboliņas večiņa Maiga un erotiski ieinteresētā Vikija, Diānas Kristas Stafeckas ekscentriskā Roze. Ar ironisku, bet interesantu tehnisku paņēmienu, radot it kā baznīcas velvju atbalsi runātajam vārdam, iezīmēts Aigara Apiņa mācītājs Arvīds. Regīnas Devītes atveidotā Oskara mamma izstaro bažīgu, tomēr pāri malām plūstošu mīlestību un lepnumu brīžos, kad dēlam kaut kas izdodas. Savukārt Ineses Ramutes Janīna zem ārējā skarbuma slēpj mīļotā vīrieša zaudējuma drāmu. Groteskai līdzsvarā ir Emīla Zilberta emocionālā mūzika, kurā Oskara Siliņa vijoles skaņas ļauj skatītājam remdēt ilgas pēc sentimenta.

“Izrādes centrā loģiski ir Oskars – liela auguma vīrietis ar savādu domāšanas veidu.”

Režisora uzstādījums ir bijis neattēlot diagnozi, ko Meinards Liepiņš arī nedara. Viņa ārējais miers bieži vien ir mānīgs, ļaujot atmiņu raisītām emocijām tikai brīžiem izlauzties uz āru. Oskars ir cilvēks, kam prātā var ienākt dažādas vērtīgas idejas, bet viņš no tām ātri nogurst un nevēlas uzņemties ilgstošu atbildību, kā tas notiek ar zupas virtuvi.

Kalle – Mārtiņš Meiers, Oskars – Meinards Liepiņš, mācītājs Arvīds – Aigars Apinis // Foto – Matīss Markovskis

Iestudējuma centrālā ass ir Oskara ideja par izrādes veidošanu, lai gan viņa vienīgā pieredze ir dažas izlasītas lugas un vietējā kultūras namā redzētā viesizrāde “Pērs Gints”. Eihes iestudējuma trešajā cēlienā tiek rādīta Oskara un viņa domubiedru izrāde “Skumju tehnika”, kas ir uztverama kā zināms avangards, tikai tā veidotājiem nav ne jausmas, ka viņi varētu būt radījuši kaut ko neparastu un novatorisku. Liepiņa varonis ir mazkustīgs un lēnīgs, bet skaistā meitene, kuru viņš slepus mīl un kuras dēļ viņš iemācījies kalendāru, tā dēļ nonākot pat slimnīcā, izrādes versijā ir samērā garāmejoša parādība.

Iestudējuma vizuālā tēla nozīmīgākā detaļa ir liels, tumšzils piepūšamais slidkalniņš, kas dod iemeslu dažādām interpretācijām – no galvenā varoņa bērnišķīgā skatījuma uz pasauli līdz dzīves ceļa kāpumiem un kritumiem. Oskara mātes nāves brīdī slidkalniņš ir saplacis, pārvēršoties Stiksā, kuras Hārona laiva ir piepūšama un no gumijas – un atpūtu dzīves laikā nepiedzīvojusī māte var doties sava mūža pēdējā ceļojumā.

Mārtiņa Eihes komandai ir izdevies galvenais – radīt nevis romāna ilustrāciju, bet patstāvīgu versiju par to. Necenšoties paņemt no romāna visu, ir atstāta iespēja radīt pat visai atšķirīgas alternatīvās interpretācijas. Oskars ir kļuvis par vienu no pēdējo gadu zīmīgākajiem tēliem latviešu literatūrā, un viņa ienākšana teātrī izdevusies cienījami. 

Rakstīt atsauksmi