Alkas un Mēdeja “Willa teātrī”
Ļoti simpātiskā Stabu ielas pagalmā, šķiet, uz palikšanu, iekārtojusies kultūrvieta – pirms pandēmijas darbību uzsākušais, tad pieklusušais “Willa teātris” – aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes un viņas vīra Kalvja Lasmaņa lolojums.
Tajā noskatījos divas nesen pie publikas laistas izrādes – “Žažda sbitsa” un “Magda/Eva. Jedem das Seine”. To, ka teātra rocība nav liela, uzrāda izrāžu askētiskais noformējums un tas, ka izrāžu aprakstos nav minēts scenogrāfs, tomēr abi iestudējumi raisa cieņu pret veidotājiem ar intensīvu sarežģītu tematu apguvi un īpašiem teatralitātes paņēmieniem.
Lēnprātīgā alkas
Divi uzvalkoti vīri cienījamos gados – viens ar rūsganu, pāraugušu un izspūrušu ezīti, otrs – einšteinisku sirmu matu kodaļu – lēni iedzer un pusdieno kafejnīcā. Viņiem fonā – bilžu projekcija ar cilvēka evolūciju no pērtiķa līdz homo sapiens. Abi vīri kādā brīdī ar ķermeni atdarina šo attēlos redzamo evolūciju. Viņi ir zinātnieki – abi izvelk papīra lapiņas, uz kurām iedvesmoti kaut ko pieraksta. Viņi runā ļoti maz un ļoti vienkārši. “Garšīgi, ļoti garšīgi”, “labi, ļoti labi”, un “līdz rītam, lai jauks vakariņš” – tas apmēram viss. Ak jā, un mazajā teātra telpā ir vēl divi mehānismi – maza, dūcoša vabolīte, kas met aizvien lielākus lokus, un tāds kā Saules sistēmas modelis, kur ir tikai viena uz ass uztupināta, rotējoša planēta.
Izrādes “Žažda sbitsa” nosaukums tulkojumā no krievu valodās skan “alkas piepildīties”. Tas ir citāts no gruzīnu filozofa Meraba Mamardašvili lekcijām, kuras oriģinālā, nostalģiski čerkstošā ierakstā, kurā miksējas filozofa balss krievu valodā un kafejnīcas murdoņa, skan lielu daļu izrādes laika, ik pa laikam atkārtojoties. Atzīšos, ko no Mamardašvili zinu tikai viņa rakstu “Arto metafizika” no krājuma “Kā es saprotu filozofiju”, ko izlasīju, kad man bija jāraksta par Antonēnu Arto. Tāpēc, iespējams, izrādē palaidu garām kādus ar Mamardašvili dzīvi vai daiļradi saistītus motīvus un brīžus. Tomēr man radās iespaids, ka izrādes veidotājiem – režisorei Kristīnei Vītolai, aktrisēm Ingai Alsiņai-Lasmanei un Lienai Šmukstei, kuras atveido minētos vīrus panēsātos uzvalkos, – svarīgāka par lekciju saturu un biogrāfiskajām paralēlēm bijusi izrādes norises procesuālā daba.
Abu aktrišu eksistencei sākotnēji gribas piešķirt apzīmējumu “lēnprātīga”, šoreiz vārda burtiskā nozīmē – abu vīriešu domas un darbības ātrums palielinās tikai, pierakstot savas idejas. Citādi tā ir kā palēnināta klaunāde, jo tipāži – Baltais un Rudais klauns – ir acīmredzami. Rudais ar svarīgo sejas izteiksmi Ingas Alsiņas-Lasmanes artistiskā veidolā apceļ Balto – ar Lienas Šmukstes pacietīgo un naivo skatienu apveltīto. Taču tas viss – gan bezgalīgi atkārtotā zīmuļa izkrišana no mapes, gan otra glāzes slepena izdzeršana, gan ķiņķēziņu uzlipināšana otram uz muguras un citi it kā gegi notiek lēnītēm, kā pārbaudot skatītāju pacietību.
Trešā reiha Mēdeja
Otrs interesantais piedzīvojums “Willa teātrī” ir pēc britu autora Maikla Arditti lugas motīviem iestudētā izrāde “Magda/Eva. Jedem das Seine” Ģirta Ēča režijā. Arī te galvenajās lomās divas aktrises – Inga Alsiņa-Lasmane ir Vācijas Trešā reiha “nācijas māte” Magda Gebelsa, bet Elīna Bojarkina – fīrera iemīļotā Eva Brauna, kas kļūst par Evu Hitleri. Septiņus lugas personāžus, kuri satiekas Hitlera bunkurā dažas dienas, pirms fīrers kopā ar jaunlaulāto sievu izdara pašnāvību, režisors ir noreducējis uz trim. Trešais ir Jozefs Gebelss Vara Piņķa visai melanholiskā atveidojumā, kurā grūti atpazīt Trešā reiha propagandas ministra uzvilkto izturēšanos (vismaz kādu to zinām no retajiem video), drīzāk aktieris atdarina sava bijušā priekšnieka – Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa apdomīgo runas veidu. Johanna Marija Magdalēna Gebelsa, saukta vienkārši par Magdu, izrādē Ingas Alsiņas-Lasmanes tēlojumā ir reiz ārkārtīgi ietekmīga, tagad sagrauta, tomēr bijušo spēku ne līdz galam zaudējusi sieviete. Tā, bez šaubām, ir viena no labākajām lomām aktrises līdzšinējā karjerā. Brīdī, kad Magdai jāizlemj par savu sešu bērnu slepkavību ar indes kapsulu palīdzību, aktrise, monotoni atkārtodama “ieliek starp zobiem, saspiež”, izaudzē savu tēlu līdz traģēdijas, līdz Mēdejas līmenim. Savukārt Elīna Bojarkina vingrotājas tērpā Rīfenštāles Trešā reiha propagandas filmu stilā Evas Braunas lomā ir precīza līdz detaļām – naivā būtne starp ašajiem vingrojumiem un pieglaimīgo runas veidu slēpj dzelžainu mugurkaulu un pamatīgas ambīcijas. 
v
Režisoru Ģirtu Ēci, šķiet, ļoti uzrunājusi lugas epizode ar Hitlera suņa likteni – arī to Hitlers neatstāja uzvarētāju žēlastībai un lika iemidzināt. Varbūt tāpēc režisors kādā epizodē abām aktrisēm liek riet un rūkt kā kucēm. Savukārt Gebelss parādās no zemskatuves, pa caurumu, kas izgriezts mazajā skatuvītē, atgādinot galvu, kas dzīvo atsevišķi no ķermeņa. Šādi sirreālā teātra paņēmieni nav īpaši organiski. Iestudējuma pamatdomu par necilvēcīgo cilvēkā visvairāk var nolasīt pavisam vienkāršos dialogos, kad jāpaļaujas uz veco labo reālpsiholoģisko teātri un niansētu gaismu spēli un kas atklāj cilvēciskas bailes, nogurumu, šausmas.
Abos “Willa teātrī” pavadītajos vakaros novērtēju jauno teātra telpu un arī cieņpilnos jaunu tēmu un valodas meklējumus abos jauniestudējumos.
Rakstīt atsauksmi