Dzīve uzveic klasiku
Ekspresrecenzija par Gerda Lapoškas izrādi “Goodbye, February!”
Bijušā Jaunā Rīgas teātra studista un aktiera (un vienā izrādē arī režisora) Gerda Lapoškas personālizrāde – komēdija “Goodbye, February!” jeb “Uz redzi, februāri!” bija gaidīts notikums. Iepretī “Hanzas peronam” esošā bijušā Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikuma (un bijušās Rīgas Uzņēmējdarbības koledžas) nelielā aktu zāle pirmizrādes vakarā bija stāvgrūdām pilna, un atbalstoši aplausi nerimās nedz izrādes laikā, ne pēc tās. Pats Gerds Lapoška par savu ieceri izrādes aprakstā kautrīgi stāsta: “Aizejot no darba Jaunajā Rīgas teātrī, man nebija ne jausmas, ko darīšu tālāk – no šīs neziņas arī radās iecere par šo izrādi. Protams, ka viena aktiera aiziešana no teātra nav nekāda sensācija, bet es sapratu, ka ir jāpaskaidro skatītājiem iemesli šādām pavērsienam. Ar pašironisku skatu paraudzīšos uz sevi, aktiera profesiju, teātri, Rīgu un šo pasauli. Tas būs gan ļoti personisks stāsts, gan reizē fikcija. Katrā ziņā centiens paraudzīties uz visu no gaišās puses un ar smaidu.”
Komandas darbs
Gerds Lapoška izrādē “Goodbye, February!” ir gan autors jeb dramaturgs, gan režisors, gan vienīgais “dzīvais” aktieris. Viņam acīmredzot tik nepieciešamo partnerības jautājumu Lapoška atrisinājis, asprātīgās videoepizodēs nofilmējot savus bijušos JRT kolēģus – kursabiedrus Matīsu Ozolu, kurš arī aizgājis no šī teātra un aizbraucis uz Jaunzēlandi, un Sabīni Tīkmani kašķīgas kaimiņienes lomā, kā arī pieredzējušās Baibu Broku un Gunu Zariņu, kuras atveido policistes, kam pēc kaimiņu lūguma jāierobežo jaunā mākslinieka teātra aktivitātes dzīvoklī. Lieliskās videomākslinieces Inetas Sipunovas dažviet grafiskie, dažbrīd reālistiskie video (piemēram, ar grāmatplauktiem) piešķir atsevišķiem monologiem dažādas noskaņas, brīžiem pat sirreālu atmosfēru, kas aicina atcerēties, ka ne viss šajā izrādē ir autobiogrāfisks. Sipunovai lakonisko telpu iekārtot palīdzējusi scenogrāfe, apvienības “Grāfienes” dalībniece Dace Ignatova. Mani ļoti uzrunāja arī Elīzas Dombrovskas īpatnējās, liriskās un vienlaikus šerpās dziesmas. Kūleņus, tiltiņus un artistiskus lēcienus no skatuves zālē aktierim palīdzējusi iemiesot dejotāja un horeogrāfe, Kultūras akadēmijas asociētā profesore Ramona Galkina. Šāds pamatīgs komandas darbs godam ierindo iestudējumu tādu personiskos motīvos balstītu monoizrāžu vidū kā Sofijas Meļņikovas “Drama Queen” un Ingas Tropas “Pārcēlāja” Dirty Deal Teatro, taču vislielākā acīmredzamā līdzība ir ar kādreizējā JRT aktiera Ģirta Krūmiņa monoizrādi “Vientuļās planētas sala”. Arī Ģirts Krūmiņš savulaik aizgāja no daudzu aktieru tik iekārotās darba vietas un savā izrādē gan stāsta par aiziešanas iemesliem, gan nospēlē fragmentus no iekārotām, bet uz lielās skatuves tā arī nenospēlētām lomām.
Neatbildētie jautājumi
Tomēr starp Krūmiņa un Lapoškas izrādēm vēl bez tā, ka viņi ir dažādi aktieri no dažādām paaudzēm, ir vēl vairākas atšķirības. Vispirms virtuozitātē, ar kādu tiek iesaistīti skatītāji. Ģirts Krūmiņš skatītājus ne vien uzrunā (to dara arī Lapoška), bet arī sagaida atbildes un reaģē uz tām, uztur nerimstošu dialogu ar skatītāju un vienubrīd kādu pat uzaicina uz elegantu deju. Gerds Lapoška acīmredzot nepaļaujas uz savu prasmi vadīt savu un skatītāju dialogu, vai arī varbūt tas viņu nav interesējis, bet žēl, jo, spriežot pēc smiekliem un aplausiem izrādes laikā, aktiera ekstravertajai enerģijai izdodas izlauzties līdz pēdējai rindai. Tā vietā skatuves mākslinieks izvēlas komunicēt ar kolēģu videoattēliem. Otra lielākā atšķirība starp “Vientuļās planētas salu” un “Goodbye, February!” ir tās protagonistu atklātības pakāpē. Ģirts Krūmiņš skatītājam uztic ļoti personiskas savas dzīves detaļas, pat ja neieslīgst pārmērīgā detalizācijā. Gerds Lapoška atklāsmes par savu personisko dzīvi reducē uz vairāk vai mazāk kuriozām bērnības epizodēm un dažām atklāsmēm par sūro tāda aktiera, kurš zaudējis štata vietu teātrī, darba garoziņu, ierunājot reklāmas vai videolekcijas. Matīss Ozols savukārt smieklīgā videoepizodē, eņģeļa kostīmā izgājis uzpīpēt, stāsta, kā attēlo šo pārdabisko būtni skolas uzvedumā. Bet pats galvenais, kas radīja mazuma piegaršu Gerda Lapoškas izrādē, – atšķirībā no sava vecākā kolēģa “Vientuļās planētas salā” jaunais aktieris tā arī neatklāja, kāds ir bijis viņa un JRT vadītāja Alvja Hermaņa konflikta iemesls, un ar ko viņš bijis tik neapmierināts, ka nav redzējis citu izeju kā atlūgumu.
Kas viņam Hekabe?
Vai Šekspīra slavenāko lugu “Hamlets” un “Karalis Līrs” fragmenti izrādē izmantoti, lai ieinteresētu darbu atbalstīt British Council pārstāvniecību Latvijā, vai arī tiešām Gerdu Lapošku aizrāvis “Hamleta” aktiermākslas jautājums “Kas viņam Hekabe?”, savukārt karaļa Līra dusmās par nepaklausīgo meitu meklētas paralēles konfliktam ar Alvi Hermani – tas paliek atvērts jautājums. Skaidrs ir viens – šie fragmenti jaunā aktiera izpildījumā neizskan ne tuvu tik pārliecinoši kā Gerda Lapoškas bērnības ainas vai reālās teātra dzīves ekscesi. Varbūt tāpēc, ka tas, ko mēs redzam, ir stand-up tipa izrāde ar personiska pārdzīvojuma elementiem, kamēr Šekspīra lugu fragmenti ir vairāk vai mazāk decenta deklamācija. Te, man šķiet, parādās kompleksa problēma, aktierim neapgūstot prasmi strādāt ar klasikas tekstiem. Tam, manuprāt, nav līdzējis tas, ka “Goodbye, February!” tapšanā piedalījies arī britu aktieris, pasniedzējs un Šekspīra daiļrades pētnieks Pols Gudvins (Paul Goodwin), kurš konsultēja izrādes dramaturģijas tapšanu.
Taču šajā izrādē Gerds Lapoška ir pierādījis vairākas lietas – uzņēmību, spēju neatslābstoši noturēt skatītāju uzmanību pusotras stundas ilgumā, vērā ņemamas dramaturga dotības (katrā ziņā pārliecinošākas kā viņa veidotajā JRT izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”) un, pats galvenais, nenoliedzamo silto harismu, kas liek smaidīt, jau ieraugot aktieri.
Rakstīt atsauksmi