Izrāde, kas nav par dzeršanu
Kritiķu īsviedokļi par Dailes teātra izrādi “Vēl pa vienam” Gata Šmita režijā
Zudušo promili meklējot
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Dailes teātrī uz lielās skatuves Gatis Šmits iestudējis izrādi “Vēl pa vienam” par vīriešu pusmūža krīzes eksistenciālo dabu pēc dāņu režisora Tomasa Vinterberga godalgotās filmas “Vēl pa mēriņam” (Druk, 2020) motīviem. Mārketinga nolūkā tā nodēvēta par “neparastu komēdiju par vīriešu dzīvi”, un biļetes ir izpārdotas. Stāsta centrā ir četru vidusskolas skolotāju eksperiments ar mērķi izrauties no stigšanas rutīnā un depresijā, “palielinot savu profesionālo un sociālo veiktspēju”, ikdienā drusku iedzerot un tādējādi kompensējot norvēģu psihiatram Finnam Skorderūdam piedēvētajā teorijā atspoguļoto ideju par cilvēka organismā it kā trūkstošo puspromili alkohola, ar kādu ikviens piedzimstot. Protams, pie tās eksperimenta dalībnieki neapstājas, izaicinot nopietnākas atkarības robežu, kura Ginta Grāveļa Tomijam liek šķērsot arī dzīvības un nāves slieksni. Tomēr skatītājiem, kas cer uz klātienes spēka brīnumu vienā no labākajiem kovidlaika ekrānmākslas piemēriem, var gadīties nedaudz vilties.
Lauris Dzelzītis (sveicam ar atgriešanos uz skatuves!), Gints Grāvelis, Gints Andžāns un Dainis Gaidelis veido izrādes kodolu tehniski godīgi un precīzi, tomēr ar piesardzīgu, reizēm pat pašironisku distanci no atveidotajiem tēliem, kas konkrētajā spēles stilā brīžiem veido nevajadzīgu samākslotību. Vismazāk tās ir Andžāna Nikolajā – četrdesmitgadīgā trīs bērnu tēvā, kura Kirkegora citāti psiholoģijas stundā šķiet domāti vairāk pašam sev, nevis skolēniem. Kristīnes Nevarauskas direktore un Ievas Segliņas Anika ir epizodiski otrā plāna tēli, lai gan Segliņai uz brīdi izdodas piešķilt brūkošajām ģimenes attiecībām to eksistenciāli skaudro skumju sajūtu, kāda caurstrāvo filmu. Kopā ar profesionāļiem uz skatuves ir “klase” – jaunieši no TDA “Ačkups” studijas, kuri piešķir autentisku neviendabīgumu skolēnu atveidojumam Rūdolfa Baltiņa skandināviski atturīgajā, lakoniskajā skatuves telpā. Scenogrāfijā meistarīgi savienota sižeta sazemējumam nepieciešamā vides konkrētība finierētos podestos (skola) ar nosacītību, kurā vairākās plaknēs, Reiņa Zaltes izgaismoti, ieraugāmi gan dzīvokļi, gan bārs, ezermala un osta. Beigas, kur Dzelzīša Martinam jāžilbina trakulīgā dejā ar jauniešiem, apraujas negaidīti strauji ar lēcienu ieskrējienā pāri skatuves malas tumsai, kas rada nevis cerēto kinematogrāfiska stopkadra efektu, bet skolas ludziņas neveiklu finālu. Tās simboliskās puspromiles iestudējumam tomēr pietrūkst.
Par alkām pēc brīvības
Henrieta Verhoustinska: Režisora Gata Šmita izrāde Dailes teātrī “Vēl pa vienam” pēc izcilā dāņu kinorežisora Tomasa Vinterberga lugas (kas tapusi kopdarbā ar Klausu Flaigāru), kuras zināmākā interpretācija ir 2020. gada filma ar neatvairāmo Madsu Mikelsenu galvenajā lomā, programmiņā tiek nosaukta par “neparastu komēdiju par vīriešu dzīvi”. Tas ir mārketinga āķis, jo patiesībā ir tapusi psiholoģiska drāma ar tik niansētu aktierspēli, cik vien to pieļauj Dailes Lielās zāles mērogs, kurš tālāk sēdošajiem šīs nianses var arī neļaut uztvert. Četri rutīnas un pusmūža izsīkuma mākti vidusskolas skolotāji, kuri nolemj veikt eksperimentu par to, cik lielā mērā zināmu alkohola promiļu daudzums ietekmē viņu sniegumu klasē, piedzīvo gan profesionālu atmodu, gan pārmērīgam alkohola patēriņam neizbēgamu kritienu un zaudējumu. Un ir pat zīmīgi, ka galveno – Martina – lomu izpilda pēc gandrīz gadu ilgas pauzes teātrī atgriezies Lauris Dzelzītis, kurš bija pametis teātri pēc tam, kad “Spēlmaņu naktī” alkohola reibumā bija fiziski uzbrucis diviem saviem kolēģiem, tostarp sievietei. Aktieris gan publiski, gan personiski saviem upuriem paudis nožēlu par notikušo, pārdomājis savus ieradumus un izkāpis ārpus destruktīvās uzvedības rāmjiem, savukārt gūto pieredzi nu ir ieguldījis Martina lomā. Martins ir saguris, apnicis un nomākts, un promiļu eksperiments ļauj viņam atplaukt gan kā skolotājam, gan kā vīrietim. Līdz zināmam brīdim, kas kļūst par drāmu. Aktiera meistarība pa šo laiku Dzelzītim ne kripatas nav zudusi, Martina lomā viņš ir koncentrēts, iekšupvērsts, precīzs.
Labus vārdus var teikt arī par viņa kolēģiem – Daini Gaideli, Gintu Andžānu un Gintu Grāveli. Katrs no viņiem izvirpojis savu lomu līdz nojaušamām biogrāfijām, kas ir šiem personāžiem, un smalki nospēlē tēmu, kas pēdējā laikā parādās uz teātru skatuvēm – vīriešu draudzību un savstarpējo atbalstu kā izdzīvošanas nepieciešamu nosacījumu. Es nevaru teikt, ka jūtos ļoti tuva šai tēmai, tomēr novērtēju tās konsekvento īstenošanu. Man gan gribētos, lai abām sieviešu lomām – Ievas Segliņas Anikai (Martina sieva) un Kristīnes Nevarauskas skolas direktorei – būtu piešķirts lielāks apjoms, nozīme un krāsu palete.
Būtu gribējies arī vairāk izstrādātas atsevišķo skolēnu lomas, ņemot vērā lugas tapšanas vēsturi – to ierosināja Vinterberga meita Ida, pārrunājot ar tēvu dāņu skolēnu alkohola lietošanas ieradumus un filmējoties vienā no skolnieces lomām, ko aprāva Idas bojāeja autokatastrofā. Tie divi puiši izrādē, kam piešķirts vairāk telpas, darbojas labi, un būtu gribējies, lai viņu vārdi būti izcelti programmiņā, nevis tikai tiktu kopīgajā jauniešu uzskaitījumā. Runājot par skolēniem, uzteicama ir Annas Abalihinas kustību partitūra, reizē azartiska un jauneklīga. Savukārt Rūdolfa Baltiņa scenogrāfija koka paneļu krāsu gammas un izkārtojuma ziņā atgādina nupat redzēto tiesas zāli izrādē “Viņš teica, viņa teica”, kas mazliet apmulsina.
Līdz ar skatītāju smiekliem, kas allaž ir pavadījusi alkohola lietošanas atveidu uz skatuves, izrāde tomēr sniedz ko vairāk – atainojumu cilvēka alkām pēc brīvības un piepildījuma nosacījumu un noteikumu pilnā pasaulē.
Rakstīt atsauksmi