Ziemassvētku panorāma Latvijas teātros
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas teātru 2025. gada Ziemassvētku uzvedumiem
Decembris Latvijas teātros ierasti ir ražīgs laiks, jo līdzās pamatrepertuāra jauniestudējumiem pirmizrādes cits pēc cita piedzīvo Ziemassvētku laikam veltīti muzikāli vai dramatiski uzvedumi. Šogad piedāvājumā ir gan klasiski svētku koncerti, kuros skatītāji svētku atmosfērā var satikt iemīļotus aktierus un jaunos skatuves māksliniekus, gan tematiski iestudējumi, gan eklektiski skatuves darbi, kuros no visa ir pa druskai. Lai vieglāk orientētos Ziemassvētku laika piedāvājumā, KrodersLV apkopo kritiķu īsviedokļus par šīgada svētku laika jaundarbiem Latvijas teātros.
Piparkūku smarža Liepājas Leļļu teātrī
Rasa Maija Armale: Svētku noskaņās priecēt ģimenes un īpaši mazo skatītāju sirsniņas nācis Liepājas Leļļu teātris ar izrādi “Reiz svētku beķerejā” Leldes Kaupužas-Čarneckas režijā. Režisore iestudējumā veiksmīgi salāgojusi emociju pakalnus un lejas, atelpas brīžos piedāvājot smieklus, bet sarežģījuma un kāpinājuma epizodēs – līdzpārdzīvojumu. Bērni publikā tam ir brīnišķīgs spogulis, jo izjusti reaģē un atbild visam uz skatuves notiekošajam, ļaujot pārliecināties, ka līdz ar elfu rosīšanos un mazā pelēna jokiem ticība svētku brīnumam aizvien ir dzīva. Tomēr iestudējuma veiksme, šķiet, slēpjas radošās komandas simbiozē – tieši tāpat kā tas nolasāms izrādes varoņu vēstījumā, arī aizkulisēs jaušams, ka nozīme bijusi katra ieguldītajam darbam. Pieklusinātās Jāņa Braša gaismēnas papildina mākslinieces Agneses Kauperes skatuves iekārtojumā uzburto mājīgo ziemas pasaku. Scenogrāfiski īpaši veiksmīga izdevusies apaļā eja dobuma sirdī, pa kuru izrādes varoņi ne vien uznāk un pamet skatuvi, bet caur kuru skatītājiem pretī raugās idilliski sniegota un dinamiska ainava, tā piešķirot skatuvei dziļumu. Savukārt rotaļīgumu raisa mūziķa Renāra Kaupera radītā skaņaina, kas iet roku rokā ar horeogrāfes Elīnas Lankovskas-Ķeķes veidotajām lustīgajām kustībām. Dziesmu tekstos autors piedevām pamanījies ielikt vairākus slāņus, lai ko pazīstamu pamanīt un pasmaidīt var ne vien mazie skatītāji, bet arī viņu vecāki. Arī abi aktieri savās lomās iejutušies līdz krāšņo tērpu vīlītēm, lai pamazām atklātu, kā dzimst draudzība. Liene Gāliņa atveido ducīgo elfmāmiņu Kūku, bet Pēteris Lapiņš – brīvdomīgo elfu jaunekli Pudiņu. Abi pamīšus palīdz atdzīvoties arī dobuma saimnieces nelūgtajam, bet bērnu acu mirdzumā gaidītajam viesim pelēnam, kas līdzīgi animācijas filmas “Gardēdis” (Ratatouille) žurkulēnam izrādās lielisks virtuves palīgs.
Īpaši jāizceļ, kā iestudējumā ar vieglumu tiek runāts par nopietno. Atklājot, ka ērcīgums nereti ir vien aizsargčaula, zem kuras slēpjas svētku košumā nepamanīta vientulība. Būtisks ir arī paaudžu konflikta motīvs. Vecās paaudzes tradīciju un jaunās inovāciju satikšanās izrādes finālā skatītāju aizved pie atziņas, ka, atvērtu sirdi ļaujoties pārmainām, iespējams mācīties vienam no otra un tikt pie vislabākā rezultāta. Iestudējuma pēcgaršā apņem siltums, gaisā virmo un degungalā kair piparkūku smarža, bet ausīs viegli dun bērnu čalas un smiekli – svētku noskaņa ir klāt!
Kolāža ar morāli Čehova teātrī
Atis Rozentāls: Svētku koncerti ir žanrs, kurā parasti neprasām īpašu dramaturģijas spožumu – tas ir dziesmu virknējums ar vairāk vai mazāk tematisku ievirzi, kas domāts svētku sajūtas radīšanai, tātad valda lielākoties optimisms vai sirsnība. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris savam koncertam – ilgdzīvotājam (kopš 2019. gada!), kam pēc kārtējās datumu nomaiņas tagad ir nosaukums “Reiss 2025 – 2026”, pievieno Mārtiņa Kalitas debiju režijā ārpus Liepājas teātra. Pusotru stundu garā koncertuzveduma “Ceļojums pusnaktī” scenāriju rakstījis teātra štata dramaturgs Artūrs Dīcis, un tajā veidota samērā vienkārša pasakas tipa dramaturģiskā struktūra, kādam bēdīgam cilvēkam sastopoties ar maģisku personu, kuras varā ir griezt laiku uz priekšu un atpakaļ. Ivans Streļcovs un Oļegs Teterins nosacīti ir galvenajās lomās, respektīvi, viņu dialogi virza sižetu. Pasakas tipa sižeta izejas punkts ir jautājums, kā jūtas cilvēks, kurš dzimis 31. decembrī, kad viņa dzimšanas dienu vienmēr aizēno Jaunā gada sagaidīšana. Taču galvenā stāsta morāle ir “šeit un tagad” filozofija, rosinot novērtēt pašreizējo mirkli, nedzīvojot pagātnē, kuras vairs nav, un nākotnē, kuras vēl nav.
Uz šīs samērā brīvi interpretējamās saturiskās ass savērti visdažādākie muzikālie numuri, kuru starpā nav īpašas saiknes. Daļa muzikālā materiāla kaut cik cenšas sekot piedāvātajam sižetam, varoņa bērnību nez kāpēc saistot ar diezgan senu padomju muzikālo mantojumu, taču pienāk brīdis, kad koncertnumuri vienkārši seko cits citam, izvēli nepaskaidrojot (man samērā mulsinoša likās itāļu partizānu dziesmas Bella ciao interpretācija ar jautru izklaides video fonā). Te valda stilistisks, tematisks mikslis un valodu jūklis, turklāt titros dziesmas netiek tulkotas, bet īsi pārstāstītas latviešu un angļu valodā. Ir dramatiskā balāde par Roksanu no filmas “Mulenrūža”, ir grupas ABBA hits Money, Money, Money, ir amizanta parodija par puišu grupu Backstreet Boys, divas dziesmas latviski un viena ukraiņu valodā. Ir Veronikas Plotņikovas ar prīmas vērienu izpildītā “Sieviete, kura dzied” no Allas Pugačovas repertuāra. Un vēl, un vēl.
Aigara Ozoliņa scenogrāfijas centrālais elements ir milzīgs pulkstenis, kas saspēlējas ar Jaroslava Kaščejeva video idejām un Leilas Muhamatgalijevas gaismu partitūru. Spēlē “dzīvais” ansamblis, bet dziesmu muzikālo pusi sagatavojusi Ludmila Mogiļevska. Aktieri tiešām labi dzied un izveicīgi kustas Lienes Gravas horeogrāfijā, no viņiem tiek prasīta arī absolūti zibenīga Ilzes Vītoliņas sarūpēto kostīmu pārģērbšana. Līdztekus teātra aktieriem un pieaicinātajiem māksliniekiem piedalās arī četri Rīgas Doma kora skolas audzēkņi.
Skaists iepakojums Liepājas teātrī
Vēsma Lēvalde: Lai cik komercializēti būtu Ziemassvētki, man tie joprojām saistās ar bērnībā visvairāk gaidīto dāvanu – saldumu paku, aizsietu ar košu lentu, un lai to pasniedz vecītis ar baltu bārdu, lai smaržo eglīte un mirdz svecītes. Nav svarīgi, ka paciņā vairums ir lēto kraukšķeņu, jo ir jau arī pāris sulīgu mandarīnu un dažas šokolādes konfektes, un, ja vēl ar zeltītu papīru un bārkstīm! Līdzīgi varētu raksturot Liepājas teātra Ziemassvētku koncertu “Dāvātprieks”, kur katrs no koncerta veidotājiem un dalībniekiem ielicis to, kas pašam garšo vislabāk. Vienam tas ir Shipsea liriskums, kas tomēr prasītu niansētu aranžējumu un akadēmiski nevainojamu vokālu, citam tas ir ar vieglu ironiju un groteskas piešprici virtuozi nodziedāts roks vai Jāņa Lūsēna sakrālā kompozīcija, bet var jau būt, ka ziema liek ilgoties pēc Zigmara Liepiņa “Ķiršu lietus” vai arī tā “nodot” Haralda Sīmaņa “Ezeru”, ka publika burtiski uzsprāgst ovācijās.
Koncerta pirmā daļa tieši tā ir veidota – aktieru pašu izvēlēta dziesma un pašu sacerēta uzruna publikai. Otrajā daļā ir vairāk humora, dramatiskāka priekšnesumu montāža un huligāniskāka teatralitāte, kas labi reaģē ar koncerta publikas noskaņojumu, kur vairums starpbrīdi pavadījuši bufetē. Nav nekāds noslēpums, ka koncerti ir teātru “tirgus prece”, kur jāiztiek ar dažiem mēģinājumiem un mazu budžetu, bet jānopelna pēc iespējas vairāk. Tas arī attaisno mēģinājumu trāpīt visām gaumēm, un šādai eklektikai nav ne vainas, ja vien tas ir profesionāli un gaumes robežās. Liepājnieku koncerts nobalansē uz naža asmens gluži cienījami, un par Sējāna/Plūdoņa “Rūķīši un Mežavecis” izpildījumu varētu pat piešķirt kādu nomināciju. Vienīgais, kam neredzu attaisnojuma – Arvīda Žilinska dziesmā ar Dzirdras Rinkules-Zemzares dzeju “Svētki ledus pilī” refrēnu “dim, dim” aizstāt ar “pim, pim”, kas tikai dažiem publikā liek ķiķināt. Nezinu arī, vai Raimonda Paula un Leona Brieža “Tad, kad mēs iemīlēsim”, kas liepājniekiem ir viens no grupas Credo hitiem, jāpasniedz Žorža Siksnas popielā. Toties nešaubīgi aplausus pelna koncerta vizuālā tēla veidotāji – ar minimāliem līdzekļiem Aurika Feldmane radījusi patiešām žilbinoši krāšņu un izteiksmīgu skatuvi, Kristīne Bernarde ietērpusi aktierus kā Holivudas zvaigznes un Viestura Andersona gaismu partitūra liek justies kā pelnrušķītei ballē. “Dāvātprieka” svētku paciņā ir viss, kā nākas – dažas labas šokolādes konfektes un mirdzoši grezns iepakojums.
Ret(r)o pastkaršu eglīte Latvijas Nacionālajā teātrī
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Mākslinieciski teātru Ziemassvētku koncerti ir īpašs žanrs – sezonāls piedāvājums plašai publikai. Šī žanra attiecības ar bufeti ir tuvākas nekā ar mākslu, un tomēr tas ir nepieciešams elements sabiedrībā, kas svētku laikā radusi apmeklēt kultūras iestādes ar ģimeni, draugiem vai darba kolēģiem, tādējādi socializējoties un vismaz “uz svētkiem” atļaujoties nebūt ne lēto izpriecu aiziet uz teātri vai koncertu. Nacionālā teātra Ziemassvētku koncerts “Pastkartes Ziemassvētkos” Paulas Pļavnieces režijā piedāvā ļoti demokrātisku programmu, pat atklāti sentimentālu dziesmu virknējumu tādā kā retro TV iestudējumu stilā. Aktieri, uzsverot cilvēciskās tuvināšanās nepieciešamību šodien, lasa skatītājiem priekšā dažādus tekstus no senām un ne tik senām gadumijas laika pastkartēm un vēstulēm, ko rakstījuši gan paši, gan kolēģi, aizgājušas leģendas un slaveni rakstnieki dažādos vēsturiskajos apstākļos. Aizkustinošākā ir Egila Melbārža vēstule vecākiem, kuri bērnībā nav ļāvuši ieviest mājdzīvnieku, bet viņš “joprojām tic, cer un gaida”. Iedvesmojoties no tā, skatītājiem ir iespēja turpat no teātra bez maksas aizsūtīt ar roku rakstītu pastkarti Latvijā, iemetot to vestibilā novietotā svētku Pasta kastē – un pat nav svarīgi, vai tas ietaupa pastmarku tiem, kas joprojām mēdz sūtīt apsveikumus, atgādina par digitālajā laikmetā labi aizmirstu praksi citiem vai iejūsmina paaudzi, kurai šāda komunikācija vispār šķiet jaunums. Ideja ieraudzīt skaisto un vērtīgo vienkāršā sirsnībā ir cēla, lai arī koncerta formā un estētikā dominējošais naivisms pārsteidz un izbrīna.
Pār skatuvi karājas smaidošs mēness pīrādziņš, smaidīgi aktieri stumda kartona briedīšus, eglītes un kamanas, mīmiski jokojas, dejo un dzied dažādu komponistu sacerētas dziesmas Edgara Mākena pārlikumā īpašam instrumentu sastāvam (taustiņi, flautas, ģitāras, bungas, bass), kas grodi spēlē “dzīvajā”. Instrumentācijas atbalso pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu populāro mūziku, stilizē kādreiz iecienītos solistu duetus ar visām aizkustinoši neveiklajām kustību partitūrām. Reizēm aktieri arī ritmiski mīņājas, apskaujas un teatrāli dauzās ar butaforijām. Mediņskolas meiteņu koris “Vivace” dzied, piemēram, “Pār mazo ciemu ielejā” vārā divbalsībā vai “Ak, eglīte!” trīs dziedātāju peldošā unisonā. Koristes arī piespēlē aktieriem nosacītos masu skatos, piemēram, tēlojot zvaigznītes ar attiecīgas formas zeltītām maskām ar caurumu vidū, kuras iepriekš vicinātas rokās, bet pēc tam pieliktas priekšā sejai. Un vēl lielāko daļu koncerta “krīt” projicēts (beigās arī “īsts” papīra) sniedziņš. Tāds bērnudārza vai sākumskolas eglītes formāts, tikai īstā teātrī ar īstiem aktieriem. Vienīgi mazo radinieku priekšnesumos mierīgi laižam gar ausīm, piemēram, ārpus tonalitātes izslīdējušu dziedājumu, ja tas ir gana sirsnīgs, bet nepieciešamība lietot šo iecietības režīmu teātrī tomēr liedz izbaudīt pilnībā atdzīvojušos pastkaršu naivo burvību.
Ziemassvētku kokteilis Dailes teātrī
Baiba Kalna: Dailes teātra Ziemassvētku koncertu “Pēkšņi gaismā” veidojusi radošā grupa muzikālā vadītāja Jura Vaivoda un režisora Jāņa Znotiņa pārraudzībā, dodot iespēju mūzikā un spēlē izpausties teātra desmitās studijas audzēkņiem, kuri Latvijas Mūzikas akadēmijā studē trešo gadu. Koncerta pirmā daļa sākas kā mītisks aizlaiku rituāls, kur no baltiem dūmiem pamazām iznirst gaišos mēteļos tērpti stāvi, – jaunie aktieri atminas senču ticējumus, izdzied un izspēlē situācijas ar dažādām Ziemassvētku svinēšanas paražām. Latviešu folklora un pagāniskie Saulgrieži šeit sajaucas ar baznīcas tradīcijām, un sameklēts daudzveidīgs muzikālais materiāls – gan tautasdziesmas un mazpazīstamas novadu dziesmas, gan Ziemassvētku korāļi, kā piemēram, “Es skaistu rozīt’ zinu”, un latviešu mūsdienu komponistu darbi. Īpaši jāuzteic Jura Vaivoda darbs, sagatavojot repertuāru un strādājot ar studentiem, kas rezultējies atzīstamās jauniešu vokālajās prasmēs, arī etnodziedāšanā. Vairāki no viņiem tāpat spēlē mūzikas instrumentus: klavieres, ģitāru, vijoli.
Dramaturģe Ance Muižniece libretā asprātīgi sasaistījusi tautas ticējumus ar pašreizējo realitāti, pasniegtu mūsdienu urbānajā mērcē, no pamācībām, kā ātrāk iziet pie vīra, līdz padomiem, ko darīt, lai sveši droni nelidotu sētā, un pievienojot pat pa kādai psiholoģiskai atziņai, jo šajā laikā, kad tik ļoti vajadzīgs dopamīns, lielveikali pilni vienīgi ar plastmasu un kortizolu. Kā atsevišķs koncertnumurs pirmajā daļā skatāms Ziemassvētku eglīšu salidojums, kas izvēršas strīdā par to, kur īsti atradusies pirmā eglīte, – humorpilns iestarpinājums, kaut arī skatāms nedaudz atstatu no kopējā vēstījuma. Koncertā sniegtā dopamīna recepte ir: “dzīvo zaļi un lustīgi”, ko jauno aktieru azartiskajā izpildījumā varam vērot uz skatuves, jo šoreiz akcents likts nevis uz Ziemassvētku rimto pašrefleksiju, bet jestrām rotaļām, ķekatās iešanu un apdziedāšanos. Lai to organizētu, krietnu darbu veikusi horeogrāfe Liene Grava, savukārt Ziemassvētku noskaņu raisa Nika Ciprusa gaismu raksts.
Atzīmējami ir scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Pamelas Butānes atraktīvie tērpi, savukārt scenogrāfijā uzvedumam papildu dinamiku piešķir grozāmā skatuves ripa. Zināmu neizpratni gan raisa dažādo sadzīves priekšmetu izkārtojums apkārt spēles laukumam. Te skatāmi gan radioaparāts, ledusskapis un radiators, gan dīvāns, galds un krāsniņa, gan apjomīga atkritumu urna, kas vēlāk tiek apspēlēta kā Ziemassvētku vakarā velkamā bluķa mūsdienu ekvivalents. Sākotnēji var pabrīnīties par šādu lietu izvēli Saulgriežu rituālu laikam, bet skaidrs, ka viss jau saimniecībā noder, kā to arī redzam koncertuzveduma otrajā daļā, kad darbība pārceļas uz mūsdienu pilsētas istabu. Te mirdz eglīte, pie loga stāv klavieres, tiek klāts svētku galds, un jaunie aktieri stāsta katrs savu stāstu, kas viņiem saistās ar Ziemassvētkiem. Tie piešķir personisku klātbūtnes sajūtu viņu izspēlētajām brīžiem aizkustinošajām, brīžiem smaidu raisošajām ainiņām, kuras papildina mūsdienu autoru dziesmas.
Koncertam piemīt mērķtiecīgs ritms un spēcīgs enerģijas lādiņš, ko nodrošina jauniešu entuziasms un atraisītība. Vienīgi reizumis, iespējams, būtu noderējis strukturētāks skats no malas, jo nez vai pat pašā Ziemassvētku ballītes karstumā iederīga ir kāpšana uz galda, uz kura nule kā likts cienasts, daudzkārtīga ledusskapja durvju dauzīšana, u.tml. Priecēja grupas “Sudden Lights” mūziķu organiskā iesaistīšanās skatuves norisēs un saspēle ar jaunajiem aktieriem, pievienojot savu artavu koncertā, kurā kā svētku kokteilī savienojušās visai dažādas sastāvdaļas un kurš, sācies ar latviešu folkloras vētīšanu, beidzas ar “dzīvo zaļi un lustīgi” uzskatāmu manifestāciju – diskotēku “Sudden Lights” hitu pavadībā, sagādājot īpašu prieku grupas faniem.
KVADRIFRONA ledenes ar popkultūras garšu
Ilze Kļaviņa: Pieaugušie brīdina bērnus par konfektēm, kas nereti atrodas pie kases: “Tās bojā zobus,” piebilstot, “... varbūt vienu gadumijā tomēr var.” Teātra trupa KVADRIFRONS dāvā bērniem uzvedumu cirkā zem globusveidīga kupola vienreiz gadā, netieši atgādinot par bērnu teātra vēsturiskajiem pirmsākumiem tieši Ziemassvētku laikā un pirmās profesionālās lugas – Džeimsa Berija (James Matthew Barrie) “Pītera Pena” (Peter Pan, 1904) – izrādīšanu Londonas Jorkas hercoga (Duke of Yourk’s Theatre) teātrī, kas notika 27.decembrī [1].
Šogad vizuāli efektīgajam svētku šovam “Aukstās ledenes” salduma garšu piešķir jauno cirka mākslas entuziastu enerģija, rādot, ko viņi prot cirka disciplīnās – klaunu, žonglieru, gaisa, grīdas un pāru akrobātikā. Viņiem piešķirti košu krāsu tērpi un izteiksmīgi vārdi – Lecīgais circenis, Gekons un Bekons, Melnā zirnekliene un Trakā vāvere. Tēlu raksturiem maz individuālu īpašību, vairāk sulīgu aprakstu, par ko bagātīgā teksta birumā visu izrādes laiku rūpējas konferansjē Kurmis.
Par režiju, dramaturģiju, horeogrāfiju domājušie Klāvs Mellis, Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš papildina cirka skolas audzēkņu priekšnesumu šovu ar Freilenes stāstu, jo šī aizvainotā Grinča gara radiniece apstādina svētku ballīti, nosūtot visiem viltus dāvanu – sasaldējošas ledenes. Tad Prieka atņemšanas plānā iejaucas Pastnieks.
Pastnieka lomas nozīme pakāpeniski izvirzās notikumu dramaturģijas centrā, viņš apņemas labot aizmāršību par nepiegādāto ielūgumu un noņemt ļaunās Freilenes uzlikto lāstu. Iekšēji it kā nepārliecinātā, bet būtībā uzņēmīgā Pastnieka centieni saņem pelnītus aplausus un bērnu atbalstu. Argentīniešu klauna Mariano Gedvillo jeb Cronopio spēle aizkustina ar eksotisku latviešu valodas akcentu un pārliecinošu artistisku meistarību. Pastnieka raksturā saskatāma līdzība ar maģiskā reālisma iesvaidītā argentīnieša Hulio Kortasāra Cronopio tēlu [2], kas ir viena no rakstnieka valdzinošās literārās pasaules būtnēm, naivām un ideālistiskām, neorganizētām, jutīgām.
Finālā kā pasakā viss beidzas labi, seko paklanīšanās goda aplis ap efektīgo vizoša kroņa dekorāciju, ap ko dinamiski kustas personāži uz dažādiem riteņotiem rīkiem, ar rolleriem, velosipēdu, uz garajām kājām. Viss par prieku auditorijai, kura nešaubīgi piedalītos vairāk un veiktu lielākus uzdevumos, ja tādi būtu paredzēti. Īpašu gaisotni pasākumam piešķir arī klātesošie vēsturiskās manēžas uniformās ģērbtie cirka jaunieši, neļaujot starpbrīdī izmantot arēnu, kā arī norādot sēdvietas.
Runājot konfekšu līdzībās un kritiski, no cirka iesaiņojuma “izkrīt” nesabalansētie (tomēr!) izpildītāju meistarības līmeņi, tumsā pazūd brūnais, kaut arī izsmalcinātais konferansjē kostīms un līdz ar to pats tēls. Traucē teksta grubuļi – kaut vai kaviārs, ko Freilene ļoti vēlas, nez vai ir saprotama lieta mazajiem skatītājiem. Manā apmeklējumā muzikālā fona skaļums tehniski slāpēja konferansjē teksta dzirdamību, kas, iespējams, ir gadījuma parādība.
Izklaidējošais šurumburums patērē globālās industrijas produktus un kā viela noderētu arī kultūras mācību stundām ar uzdevumu – atpazīsti masu kultūras citātus. Redzams pat Sprīdīša trīs pārbaudījumu motīvs un pūķi no latviešu tautas pasakām, tiesa, trīs ķīniešu pūķu veidolos. Nez, kāda pūķiem ir konkrētā nacionālā piederība?
Vai Mellis, Strazda, Gediņš turpinās attīstīt lokālo cirka režijas skolu, redzēsim nākamgad. Katrā ziņā pieprasījums ir, pasākumi izpārdoti, arī dietologi saka, ka cukura garša rada “enerģijas kalniņus” un prasa regulāru atkārtošanu.
Rakstīt atsauksmi