Ilze Kļaviņa

Teātra kritiķe

Uzticēšanās auditorijai

Par spokiem, drosmi, iztēli un lielāko spēku – piezīmes par Latvijas teātru izrādēm bērniem 2025. gada otrajā pusgadā

2025./2026. gada sezonas pirmajā pusē repertuārteātri aicina jaunāko auditorijas daļu iepazīt skatuves mākslu, piedāvājot kopumā piecus iestudējumus, ko Latvijas Leļļu teātrī, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un Liepājas teātrī veidojuši pieci režisori ar atšķirīgiem mākslinieciskiem rokrakstiem. Lielākā daļa veltīta viena vecumposma auditorijai – no pieciem un sešiem gadiem, bet kā izņēmums divgadniekus uzrunājošais iestudējums “Skrību skrābu tvīt plunkš” balstās sajūtu un maņu norisēs, un to režisore Vija Blūzma piepulcē citiem saviem aktīvajā repertuārā spēlētiem uzvedumiem šai vecuma grupai.

Prognozētu publikas uzmanību piesaistošais detektīvžanra darbs “Šušnirks un spoku muiža” Čehova teātrī apliecina režisora Henrija Arāja vēlmi turpināt sarežģītu noslēpumu [1] atšķetināšanu, ko skatuviski pieteica pieaugšanas stāsts pusaudžiem viņa izrādē “Mans tēvs – Pīters Pens” Valmieras teātrī. Negaidīti citkārt uz novatorismu orientētais režisors Ģirts Šolis Latvijas Leļļu teātrī piedāvā tradicionālā širmja leļļu aktierspēli izrādē “Ludvigs un Tuta” – dzīvnieku un zvēru pasaulē pārceltu ģimenisku sāgu par lapsu, suņa un cālītes attiecību daudzstūriem. Savukārt Liepājas teātra izrādē “Pasaulē lielākais spēks” horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa pēta sabiedrībā maz novērtētu tēmu par slimnīcās strādājošiem Dakteriem Klauniem. Ar Latvijas Leļļu teātrī tapušo izrādi “Oskars un lietas” režisore Paula Pļavniece atgriežas pie jau Rēzeknes teātra “Joriks” iestudējumā “Ezis, kurš mīlēja slepeni” vienreiz radoši risinātā temata par potenciālu, kas slēpjas bērnu garlaikošanās norisē, un šoreiz garlaicību kliedē mobilā telefona aizvietošana ar ko neparastu.

Piecu jaundarbu saturs risina bērniem būtiskus jautājumus, stāstot par varoņu uzvedības patstāvību un uzņēmību, viņu bailēm un drosmi, īpaša uzmanība veltīta reāli neredzamai iztēles pasaulei, kas sniedz impulsu priekam, negaidītiem atklājumiem, ticībai brīnumam. Katrā no jauniestudējumiem racionālais sabalsojas ar sirsnīgi gaišo, katrā valda krāsās un skaņās valdzinoša īpaša atmosfēra, kas iedvesmo, emocionāli bagātina un arī raida izzinošus impulsus bērnu zinātkārei. Tikai dažos gadījumos izrādes paredz skatītāju līdzdarbošanos un visumā ietur aizbildnieciski pamācoša toņa intonācijas, it kā suflējot, kas labi, kas ne. Vienlaikus aplūkojamie iestudējumi ļauj akcentēt tieši bērnu auditorijas izrādēm raksturīgos aspektus – dramaturģiju un auditorijas līdzdalībai atvērtus spēles noteikumus, tematisko aktualitāti par neērtiem, bet būtiskiem jautājumiem un atbilstību vecumposma uztverei.

Dramaturģija un skatītāju iesaiste

Visas izrādes veidotas kā tekstu dramatizējumi – zīmīgi, ka vienīgais latviešu literatūras iedzīvinājums tapis Čehova teātrī krievu valodā pēc Arno Jundzes grāmatas “Šušnirks un spoku muiža” motīviem, kuros neatrast latviskās tematikas klātbūtni. Angļu klasiskā detektīva iedvesmotajā spoku meklētāju sižetā dramatizējuma autors un režisors Henrijs Arājs fokusējas uz spraigu notikumu virkni, skatuviski papildinot to ar ātru dinamiku, emocionālu pārpratumu un baiļošanās jaudu, ar gana daudz pārsteigumiem un laimīgu atrisinājumu.

Fabulas centrā ir detektīvs vārdā Šušenbriks (lomā aktieris Mihails Širjajevs) un viņa palīgs – Ņikitas Osipova Mazulis, kuri atsaucas uz palīdzības lūgumu vēstulē un dodas mīklainu notikumu izmeklēšanā. Sastaptais muižas īpašnieks – Jevgeņija Čerkesa lords Perkinss neslēpj pārpratumu, ka viņš nav vēstules autors, tomēr cer uz palīdzību, jo muižā notiek bīstami mistiskas parādības, periodiski kaut kas krīt, pazūd trauki un citas lietas. Seko spoku medības, un ar Mazuļa īpašo tumsas briļļu palīdzību atklājas vainīgais – īpašuma mirušā muižnieka dēmoniskais gars, kas iemājojis Vadima Grosmana Sulainī.

Spraigais notikumu virpulis, ko scenogrāfes Līgas Zepas nosacīti risinātajā telpā izspēlē četri aktieri, un izrādes sākumā un finālā skanošās jautrās Toma Auniņa dziesmas raisa ko līdzīgu mājas teātra atmosfērai. Gluži mājīgi jūtas bērni, kuri atsaucas palīgos spoku ķeršanā. Skatītāju iesaistīšana ilgst tikai nedaudzus brīžus, tie kopā ar aktiera Ņikitas Osipova skatienā spoguļoto izteiksmīgo emociju gammu un nepārprotamu ticēšanu visiem brīnumiem apliecina teātra spēju vest fantāzijas lidojumā un atraisīt līdzdalības spēles prieku.

Ar klasisku stāstu par Larsonu un Karlsonu ģimenēm un secīgu sižeta vēstījumu nekļūdīgi ir trāpīts to skatītāju gaumei, kas Latvijas Leļļu teātra izrādē “Ludvigs un Tuta” sagaida ģimenisku vērtību apliecinājumu. Stabilitāti mazliet sašūpo bērnu neparastās draugu izvēles, bet tā ģimenēs gadās, viss beidzas labi, un draudzības saites starp lapsēnu Ludvigu un cālīti Tutu iztur visus pārbaudījumus. Abu sastapšanās rodas, nezinot meža un mājas dzīvnieku naidu – ne Mārtiņa Gaiļa atveidotais uzņēmīgais Ludvigs, ne Lienītes Podskočijas naivā Tuta nav iepriekš redzējuši ienaidnieku. Motīvā var ironiski izlasīt kāda šekspīriska mīlasstāsta sākumu. Līdzīgi klasikai, klātesoša ir plaša radinieku saime – Rūtas Dišleres gādīgā Lapsu mamma Luīze, Rūdolfa Apses omulīgais Lapsu tētis Leons, Krista Jēkabsona nebēdnīgais Lapsēns Lūkass, tepat viņu kaimiņi Jukke un Tuffa, Zaķu mamma. Notikumos iesaistās Tutas mājinieki – vista Laura, gailis Petruss un skarbais, taču godpilnais suns Maksimilans (Matīss Millers), kura palīdzība senas draudzības vārdā izrādās ļoti nepieciešama finālā. Režisors un dramaturgs Ģirts Šolis zvēru un dzīvnieku attiecību sižetu papildina ar ievadu un noslēgumu, kad aktieris Matīss Millers grāmatas autora zviedru rakstnieka Jana Ūlofa Ekholma atveidojumā visu vēlreiz paskaidro auditorijai, vairojot miermīlību un draudzību.

Tēli kā klasiskas lelles aktieru rokās kustas kā cilvēki un pēc mākslinieka Reiņa Pētersona ieceres dzīvo proporcionāla izmēra mājās, viņu uzvedība saprotama ikvienam. Lelles lieto reālus sadzīves priekšmetus, lauku sētā savā vietā ir suņa būda, pie Larsoniem viesistabā netrūkst ne kamīna, ne lampas, ne senlaicīga telefona. Gleznieciski zīmētie prospekti ar meža, māju un lauku sētas panorāmām rada izteiksmīgu darbības vidi, kam piemīt košums un mazliet senila noskaņa.

Mikus Frišfelda dziesmas dzied visi dzīvnieki, ar īpašu temperamentu izceļas divi garauši zaķi rokeri. “Nāc ar mani pļaviņā spēlēties, ko gan vairāk draugs var vēlēties!” skan maigās Tutas balsī dziedātā dziesma, un ne tikai tā viena vien aicina ritmiski atkārtot melodiju, un tas mazina kopumā ļoti tradicionāla uzveduma iespaidu, kur skatītājiem ļauts vien vērot un aplaudēt.

Sarkanais punkts, sarunas par būtisko

Izrāde “Pasaulē lielākais spēks” asjūtīgi tver bieži noklusētu jautājumu loku, un tajā savīti pavedieni no Igora Narovska un Nataļjas Policjas grāmatas “Daktera Klauna brīnumainās spēles”, arī slimnīcu ikdienas izpēte, Dakteru Klaunu intervijas, jaunradīti dialogi. Šķiet, ka režisorei Kristīnei Brīniņai būtiski ir iesaistīt ikviena radošās komandas mākslinieka autorību, pieejot tēmai no dažādām pusēm un iekļaujot visu dalībnieku pienesumu, kādēļ izrāde ir daudzplākšņaina. Spilgti izpaužas aktiera Kaspara Kārkliņa attieksme,  atveidojot ne vien ārsta Stressito lomu, bet arī tieši uzrunājot skatītājus ar personiskas pieredzes stāstiem. Stilistiski citāds ir aktiera Edgara Ozoliņa delartiskais tēls Klaunu Dievs, kas, tērpies sarkanā frakā ar smieklīgu ķiveri un sarkanu degunu, uzsāk un noslēdz iestudējumu un ir klātesošs visu izrādes laiku. Stāsta sižetu par smagas diagnozes skarto meiteni iedzīvina aktieri Polina Čerņenoka un Kārlis Ērglis slimnīcas pacientu – bērnu Paules un Patrika lomās. Dueta jūtīgie savstarpējie dialogi pauž īpašu saprašanos, kas it kā norobežo viņus no pieaugušajiem.

Apkārtējo pieaugušo lomas nes emocionālu šūpoļu duālo noskaņu, no vienas puses, tajā daudz smieklīgā, no otras – jūtamas bažas un skumjas. Aktrise Karīna Tatarinova iemieso pretējās sajūtās dzīvojošus tēlus – izmisušu mammu un komisku dakteri Pīli, noturot dažādo lomu emocionāli atšķirīgos spriegumos. Dažādās Dakteres Ooopačivaripas un medmāsas lomas nospēlē Everita Pjata-Gertnere, savukārt Sanda Pēča Dakteris Bambuks iederas klaunādes stilistikā, taču papildus aktieris epizodēs ar meitu un viņas māti nospēlē Paules tēta lomu, izzīmējot psiholoģiski precīzu raksturu un sarežģītas attiecības.

Pārvietojot dekorāciju elementus, vizinot ratiņkrēslu, kopējā aktieru spēle rit gandrīz nepārtrauktā kustībā, savukārt košās krāsās tērptie personāži un klaunu sarkanie deguni uzbur cirkam raksturīgu gaisotni. Līgas Zepas uzbūvētā skatuves kompozīcija sastāv no atpazīstamām slimnīcas istabu un gaiteņu zīmēm, ko scenogrāfe papildina, gluži kā žonglieri cirkā paceļot gaisā pie kupola iekarinātas palielinātas detaļas – medicīnas cimdu, plāksteri, virtuli. Komponista Jēkaba Nīmaņa radītās asprātīgās dziesmas, kas skan uz “mūzikas instrumentiem” (kruķī ievilktas stīgas skan kā ģitāra, bungu vietā izmantotas konservu kārbas, u.tml.) un Maksima Šenteļeva skaņu instalācijas un dizains bagātina emocionāli sarežģītos atmosfēru rakstus.

Izrādes nosaukuma apgalvojums kāpj pāri konkrētas idejas formulējuma robežām. Ko saukt par lielāko spēku – ticību izveseļošanās brīnumam, mīlestību, draudzību vai iejūtību –, nav precīzas atbildes. Būtiska ir spēka klātbūtne.

Nosaukt emocijas vārdā

Miniatūrs sajūtu stāsts “Skribu skrābu tvīt plunkš”, iedvesmots no godalgotās beļģu rakstnieces Ketijas Krauzeres grāmatiņas, pārceļojis uz skatuvi Vijas Blūzmas režijā un ieguvis jauku apveidu. Kādas ūdens ģimenes atvasei vardulēnam Žeromam neizskaidrojamu nakts trokšņu dēļ bail, tādēļ viņš meklē patvērumu vecāku gultā, kopā ar tēti abi atklāj baiļu iemeslu. Sižets ved mazos skatītājus pa sajūtu takām, lēni un pakāpeniski ritinot stāsta kamolu, kurā būtiska komponista Matīsa Žilinska akustiskā partitūra ar rotaļīgu un blīvu skaņu un mūzikas vidi.

Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē scenogrāfs Kristaps Kramiņš no milzu ūdensrožu lapām un ūdens augiem  uzbūvējis varžu mājokli, gaismu māksliniece Arta Kronberga telpu iekrāsojusi zilos un zaļos ūdens gaismu toņos. Lauras Liepiņas radošais darbs šoreiz īpaši izceļas stārķa lelles figūrā, kurai parādoties čalojošā auditorija aiztur elpu un apbrīno cienīgi soļojošo milzu putnu. Aktieri Anna Klišāne kā Žeroms, Lilija Sūna Mammas un Agris Nātre – Tetes lomās vienkārši, rotaļīgi un iejūtīgi spēlē ģimenes attiecības.

Izrāde, kas mazliet zaudē virzību dēļ sadalījuma divās daļās, kopumā pamācoši atgādina, ka, līdzīgi kā vardulēna ģimenē, arī cilvēku bērniem pienāk laiks, kad jāsāk gulēt pašiem savā gultiņā. Visu iestudējuma detaļu rūpība un precizitāte atbilst divu un trīsgadīgu bērnu attīstībai raksturīgiem impulsiem, palīdzot emocijas ietērpt vārdos.

Dzīvie objekti un cilvēki

Andrusa Kivirehka asprātīgās grāmatas “Oskars un lietas” stāsts, nonākot Latvijas Leļļu teātrī Paulas Pļavnieces režijā, uzvelk intrigas atsperi vēl vairāk, runājot rotaļīgā, bērnu uzrunājošā valodā. Tieši tad, kas galvenais varonis ir neziņā, ko darīt laukos pie vecmāmiņas bez telefona, par garlaikotā zēna sabiedroto kļūst radošas spēles prieks.

Oskars izdomā savu telefonu, un notiekošais zēna iztēlē pārtop interesantā piedzīvojumā. Grāmatā aprakstītie notikumi, arī zēna domas un sarunas iemiesojas izteiksmīgā uzvedumā. Būtiskākais izteiksmes līdzeklis ir skatuves vizuālais tēls, kurā lietas ap Oskaru itin kā atdzīvojas. Vecmāmiņas krēsls sāk runāt par sapņu ceļojumu, lejkanna atklāj mākoņu vecāku gaidas, bet negausīgajam atkritumu spainim patīk dziedāt. Oskars iepazīst vecišķā gludekļa čerkstēšanu, kafijas kannas un cukurdozes draudzību un sajūt kokā ieķērušā sārtā baloniņa aicinājumu. Atdzīvojas pat tapetes, ko bezteksta fona lomās ar kustību konsultantes Agates Bankavas palīdzību izspēlē aktieri Rūdolfs Apse, Anna Klišāne un Krists Jēkabsons.

Scenogrāfs Kristaps Kramiņš asprātīgi izveidojis lauku mājas virtuvi tā, ka pieaugušais aktieris Artūrs Putniņš šķiet samazināts, bet priekšmeti – lieli. Neparasta izskatās no zēna skatpunkta redzamā Santas Didžus Vecmāmiņa. Arī mūsdienu sarunvalodas izteicieni dialogos starp Oskaru un Vecmāmiņu pārliecina par abu savstarpējām sirsnīgām attiecībām. Kad fotoalbuma apskatē zēns atklāj, ka omei ir ne tikai savas dīvainības un komandējoša balss, bet arī seja un maigas emocijas, sākas cits sižets, ko izrāde viegli ieskicē, saglabājot fokusu uz galveno tēmu – kas būtu bērni bez digitālām ierīcēm.

Pieci jauni iestudējumi teātra pusgadā veltīti pirmsskolas bērniem, bet skolēniem veltītais plašais “Latvijas Skolas somas” programmas izrāžu piedāvājums būtu cita apskata vērts.