Brauciens pēc brīvības
Īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Telma un Luīze” Jura Rijnieka režijā
Brīvības garša
Ilze Kļaviņa: Ar žanra rāmējumu “pasaule manā sirdī” uz Valmieras teātra skatuves iedzīvināti amerikāņu kinoklasikas darba “Telma un Luīze” (1991) motīvi Jura Rijnieka režijā. Lai gan apzīmējums tver neiespējamu poētisku mērogu, izrāde to konkretizē, risinot tēmu par tiesībām uz absolūtu brīvību pagājušā gadsimta 70. gadu amerikāņu sabiedrības situācijā un stilistikā. Tam laikam raksturīgi romantisma enerģijas strāvojumi performē stereotipisku visu iespēju laimes laikmetu. Popkultūras stilizācija radošās komandas (scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa, video mākslinieka Arta Dzērves, muzikālā konsultanta Emīla Zilberta) veidotajā skatuves ietērpā, horeogrāfijā, kostīmos, audiālajā atmosfērā atbilstoši projicē ideju par neiespējamo brīvību, kas atraisa no ikdienas rutīnas, no stabilas nākotnes plāniem, no sabiedriskās kārtības sistēmas. Stāsts par divām sievietēm, kas sākotnēji plānojušas retrītu kalnu namiņā, krasi pārvēršas par policijas detektīvu ar pēdu dzīšanu cauri vairākiem ASV štatiem, atpūtas brauciens kļūst par bēgšanu, sievietes – par apsūdzētām likuma priekšā.
Ja kino darbā liela nozīme ir “ceļa filmai” raksturīgajām dinamiskajām ainavām un vējam braucēju plīvojošajos matos, tad izrāde necenšas to atkārtot un iet pretējā – psiholoģisko motīvu padziļinājuma virzienā. Divu draudzeņu slēptās vēlmes, pagātnes traumas un pāri visam – alkas pēc brīvības garšas atklājas tuvplānos, ko plašā emociju gammā izspēlē aktrises Ieva Puķe un Elīna Vāne. Izcils duets! Jāuzsver, ka Telmas un Luīzes daudzpusīgais raksturojums ir izrādes centrā, iedzinēju pozīcijā atstājot vīriešu tēlus, un tas notiek apzināti – gan sižetiskajā aspektā, gan skatuviskajā izpildījumā. Izmeklētāji, pavedēji, zaglis, šoferis, vīrs – lomām piešķirts komiksa varoņiem raksturīgais viennozīmīgums. Horeogrāfija veiksmīgi atklāj ķermenisko plastiku, piemēram, Luīzes drauga lomā aktieris nemitīgi balansē uz pirkstgaliem mačo stilam raksturīgajā platajā stājā. Stilizācija veido dinamisku koptēlu ar precīziem gaismu ritmiem, dinamiku un tuvplānu kadrējumiem.
Sieviešu dubultportreti atklājas emocionāli jaudīgi. Patiesi satriecošas ir minūtes, kad Luīze izvelk no atmiņas līdz šim noklusēto pagātnes vardarbības gadījumu, un tā vien šķiet, ka noticis publisks psihoterapijas seanss. Toksiskās attiecībās ar vīru līdz šim dzīvojušās pakļāvīgās Telmas personības lūzums atklājas epizodē, kas fiksē sievietes drosmi veikalā, kur ar pieklājīgiem “paldies, paldies, lai jums jauka diena”, vienlaikus piedraudot ar pistoli, viņa aplaupa kasi. Epizodēs ar trillera cienīgu spriedzi dzer visi, un neatkarīgi no dzimuma un vajātāja/bēgļa pozīcijas varoņi it kā uzsauc vārdos nepateiktu tostu: par mirkļiem, kas ar karaliskas brīvības apziņas greznību atbrīvo no saistību pienākumiem, sociālām lomām un analītiskiem apsvērumiem. Iedvesmojošs skatuves darbs.
Piemineklis patiesai draudzībai
Rēzija Krieviņa: Necieņa. Kauns. Dusmas. “Es tev ticu” un “neviens mums neticēs”. Bezizeja, kas noved pie drosmes, vai arī – drosme, kas noved bezizejā. Un atbilde uz jautājumu, kāpēc sievietes kļūst “trakas”? Valmieras teātra Jaunā zāle pārtapusi par ceļu, kurā piedzīvot cīņas braucienu pēc brīvības. Braucienu, kuru vadījis režisors Juris Rijnieks, iestudējot izrādi pēc Ridlija Skola filmas “Telma un Luīze” motīviem, taču tā nav burtisks ekranizējuma pārcēlums. Skatuves versijā rakstniece Dace Vīgante filigrānāk izstrādājusi tēlu portretējumus, kas nodod spēcīgāku līdzpārdzīvojuma sajūtu, kā arī mūsu valodas plašumos atdzīvinājusi dialogus, ļaujot zālei smieties pat visfatālākajās ainās.
Jauniestudējuma žanrējums “pasaule manā sirdī” ir poētisks, bet pārāk vispārīgs un nesniedz nekādu priekšstatu par izrādes būtību. Turpretī drīz top skaidrs, kāpēc akcentēts: “Ja teātrī ir divas tādas aktrises kā Elīna Vāne un Ieva Puķe, tad šo stāstu nemaz nevar neiestudēt.” [1] Elīnas Vānes viesmīle Luīze un Ievas Puķes mājsaimniece Telma izlaužas no ikdienas, lai dotos brīvdienās, no kurām vairs nav ceļa atpakaļ. Gan Vānes atveidotā Luīze, gan Puķes Telma piedzīvo garīgu un sociālu transformāciju, kuru ir suģestējoši vērot. Luīze uzdrīkstas izstāstīt savu noslēpumu, taču Telma beidzot sāk būt “nomodā”. Aktrišu kontrole pār lomu un nenogurstošā ekspresivitāte aizēno ekranizējumu, atgādinot – pirmavots ne vienmēr ir spēcīgāks par interpretācijām. [2] Tāpat jāuzteic Ģirta Rāviņa un Tālivalža Lasmaņa izstrādātie aktierdarbi, kas pārstāv nozīmīgas vīrieša empātijas un ego binārās opozīcijas.
Kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones tērpi un Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija veido hiperkrāsainu vidi, kas mijiedarbojas ar sižetiskās līnijas drūmumu. Vietām scenogrāfija balansē uz robežas “par daudz”, jo krāsainā skatuve, ekranizācija, emociju piesātinātība un atsevišķās ainās arī mazais televizors prasa uzmanību, kas brīžiem zaudē fokusu. Skatuve ir gan asfalts, kas atgādina – esam ceļā, gan ēstuve amerikāņu retro diner bar [3] stilistikā. Būtiskākais izrādes rekvizīts ir ēdināšanas treileris, kurā ar video mākslinieka Arta Dzērves palīdzību ceļojam tēliem līdzi no vienas vietas uz otru, kā arī tiekam pie uguns un asinīm. Taču Oskara Pauliņa gaismu partitūra veido jūtīgu tiltu starp ārējo krāšņumu un tēlu iekšpasauli. Darbā nav iesaistīts ne komponists, ne horeogrāfs, bet režisors, aktieri un mūzikas konsultants Emīls Zilberts šo pozīciju neesamību meistarīgi aizpilda.
“Telma un Luīze” ir piemineklis patiesai draudzībai, iekšēja traģēdija, kas uzvilkusi komēdijas saulesbrilles, lai izmisuma prožektoros spētu braukt tālāk. Izrāde ir sabiedrības portretējums, kas apliecina, ka 24 gadu laikā (neskaitot telefonu formu un elektrisko cigarešu pieejamību) nekas nav mainījies. Mēs esam tie paši, un pieredzēt šo spoguļojumu ir gan estētisks baudījums, gan skumja atskārsme.
Rakstīt atsauksmi