Spēja spēlēties
Īsviedokļi par Liepājas teātra izrādi “Pasaulē lielākais spēks” Kristīnes Brīniņas režijā
Trauslā bufonādes robeža
Ingrīda Vilkārse: Režisores un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrāde “Pasaulē lielākais spēks” Liepājas teātrī ir daudzkrāsains, spilgts un sirsnīgi aizkustinošs stāsts visai ģimenei par tēmu, kura ir “neērta” – bērni slimnīcā ar smagām medicīniskām diagnozēm un viņu satikšanās ar Dakteriem Klauniem. Satikšanās, kas šo bērnu dzīvi padara priecīgāku, gaišāku, vieš optimismu un mirkļa līksmi. Un ne tikai bērnu, bet arī vecāku, kas ir līdzās mazajiem pacientiem, jo psiholoģiski sadzīvot ar bērna smago diagnozi un iespējamo nāves klātbūtni tieši vecākiem varbūt ir pat sarežģītāk nekā mazajiem pacientiem. Tāpēc izveidot izrādi par šādu tēmu visai radošajai komandai, domājams, nav bijis vienkārši, jo Dakteris Klauns nav ne īsti dakteris, ne īsti klauns un pat ne īsti aktieris, un to pārlikt skatuves valodā noteikti bijis izaicinājums. Taču izaicinājums rezultējies ar gaišiem bērnu smiekliem zālē un otrajā cēlienā vecāku paslepus notrauktām asarām… Jo stāsts kopumā ir ne tikai par slimnīcu un klauniem, bet par dzīvi un nāvi, un to, kā mēs spējam vai nespējam ar to sadzīvot.
Izrādes skatuves ietērpu veidojusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Līga Zepa, un tā ir krāsaina stilizācija no dažādiem slimnīcai raksturīgiem elementiem: durvīm ar apaļu lodziņu, slimnīcas gultu, milzīgu plāksteri un medicīnisko cimdu, kas pakarināti pie griestiem, taču kā galvenais elements – metro līnijas, kas ir krāsainas grīdas uzlīmes (slimnīcās tās izmanto, lai atvieglotu cilvēku plūsmas vadīšanu slimnīcas gaiteņos un starp stāviem), un, kā jau klaunādē, tās ir sakarinātas gan uz skatuves sienām, gan izmantotas kā spēles elements aktieriem. Pa šīm līnijām Dakteri Klauni pārvietojas, met kūleņus un ritentiņus, mēģina taisni noiet un nepakrist, satinas un atpinas…
Stilizētajā delartiskajā klaunādē košos tērpos darbojas pieci aktieri: Klaunu Dievs – Edgars Ozoliņš, ar kuru intermēdijas veidā sākas un beidzas stāsts un kurš ir klātesošs gandrīz visās norisēs, un aktieru klaunu kvartets, kuram izrādē ieplānotas vairākas paralēlas lomas, tādējādi pasvītrojot spēles daudzveidīgi krāsaino dabu: Dakteris Stressito un Kaspars – Kaspars Kārkliņš, Daktere Ooopačivaripa un medmāsa – Everita Pjata-Gertnere, daktere Pīle, Paules mamma un medmāsa – Karīna Tatarinova, dakteris Bambuks, Paules tētis un ārsts – Sandis Pēcis. Savukārt izrādes slimo bērnu lomas – Polinas Čerņenokas Paule un Kārļa Ērgļa Patriks – netiek dublētas.
Galvenais izrādes rekvizīts un brīnumaino pārvērtību iniciators ir klauna sarkanais deguns. Un šī deguna uzlikšana vienā mirklī kā pasakā pārvērš aktierus no vienas lomas otrā – no medmāsasas, daktera vai mammas par Dakteriem Klauniem, pārnesot darbību uz smieklu un bezrūpīga prieka pasauli. Aktierim Kasparam Kārkliņam loma prasa būt arī par aktieri Kasparu, pirmajā cēlienā stāstot, kā viņš no aktiera kļuvis par Dakteri Klaunu. Jāpiebilst gan, ka pirmās daļas garie monologu teksti ievērojami “sēdina” izrādes norisi, atslābina uzmanību un atgādina referātiskus priekšlasījumus. Liekas, ka izrāde kopumā tikai iegūtu, ja šīs intermēdijas būtu ievērojami īsākas.
Ar ziepju burbuļiem, klaunādes atrakcijām un komponista Jēkaba Nīmaņa radītajām asprātīgām dziesmām, kuras atskaņo uz fantāzijas apvītiem mūzikas instrumentiem (piemēram, kruķī ievilktas ģitāras stīgas, par bungām izmantotas konservu kārbas u.tml.), izrāde nonāk līdz savai emocionālajai kulminācijai – nāves sāpīgās realitātes atklāsmei.
Aktieriem klaunu lomās netrūkst izaicinājumu – spēlei, darbībai, atrakcijām jābūt vieglām, profesionālām, smējīgām, taču vienlaikus ļoti precīzām. Un nenoliedzami tas noteikti ir izaicinājums arī aktiermeistarībai, kurā trauslajai bufonādes robežai nedrīkst pārkāpt. Jāteic, ka apbrīnojama ir visu aktieru spēja spēlēties, savienojot priecīgo ar skumjo, laimīgo ar traģisko un to visu darot ar delartiskās komēdijas klaunādes vieglumu un prieku…
“Sāpes, spēles un virtuļi”
Rēzija Krieviņa: Uz skatuves darbosies klauni… Dakteri klauni. Un tomēr. Šī iemesla dēļ šķita riskanti naratīvam neiekļūt pārspīlētā infantilismā. Tāpēc par Liepājas teātra izrādi “Pasaulē lielākais spēks” Kristīnes Brīniņas režijā rezonanses un katarses gaidas neloloju. Taču jāatzīst – pēc izrādes piedzīvošanas sludinu virtuļu “reliģiju”, mierinu sevi ar “dzīve tā izdomāja” [1] un gribu dalīties ar izrādes spēku un tai piemītošo metafiziku.
Izrāde (pēc I. Narovska un N. Policjas grāmatas “Daktera klauna brīnumainās spēles” motīviem) ir par meiteni, kura gatavojas sirds operācijai. Par viņas izmisušajiem vecākiem, par smagi slimu puisi. Un klauniem, kas viņu sāpes cenšas padarīt paciešamākas ar pasaulē lielāko spēku – spēli. Tā pieredzama vairākos izpratnes slāņos un divos sižetiskos blakus līmeņos. Pirmais – dakteru klaunu darba aizkulises, misija un pienākumi, kas lieliski kalpos par neizpratnes un jautājumu ceļvedi pieaugušajiem. Otrais – muzikāla un emocionāla klaunu sastapšanās reprezentācija ar bērniem, Polinas Čerņenokas Pauli un Kārļa Ērgļa Patriku, kas ļaus vienaudžiem vienoties apjukumā un iztēlē. Līmeņu robežšķirtni uzskatāmi iezīmē klaunu sarkanais deguns. Īpaša loma tam ir Kaspara Kārkliņa atveidotajiem varoņiem – Dakterim Stressito un Kasparam. Aktiera duālisms un godīgā skatītāja uzrunāšana kļūst par vienu no izrādes spēcīgākajiem aspektiem. Tāpat jāuzteic Karīna Tatarinova par izmisušas mammas un komiskas dakteres Pīles tēlu izstrādi, noturot lomu emocionālo spriegumu autonomu visu izrādes laiku.
Mākslinieces Līgas Zepas radītajā slimnīcas pasaulē ir gan fundamentālas lietas – gaiteņi ar novilktām līnijām, slimnīcas aizkari, gulta –, gan īpaši rekvizīti, kas saņem apbrīnas izsaucienus, piemēram, planējoši virtuļi jeb galaktikas. Tāpat darbu komplimentē Zepas izvēlētie kostīmi, kas (neņemot vērā klaunu tērpus) ir ordināri, tomēr savu sociālo lomu precīzi atainojoši. Īpaši jāuzteic izrādes skaņu celiņš – Jēkaba Nīmaņa dziesmas, kas ne tikai turpina uzdot bērnus nomācošos jautājumus, bet arī mobilizē skatītāju uzmanību, un Maksima Šenteļeva skaņas instalācija, skaņu dizains, kas ietilpina klaunu darbības un Brīniņas horeogrāfiju vēl efektīvākā apdarē. Tikmēr Nika Ciprusa gaismu partitūra piešķir gredzenveida kompozīciju klaunu Dievam Edgara Ozoliņa izpildījumā un spoguļo emocionālo stāvokli gan bērnu sapņojuma laikā, gan Kaspara Kārkliņa jūtīgajos monologos.
“Pasaulē lielākais spēks” ir divvietīga palāta, kur satikties priekam un skumjām, klaunādei un racionalitātei, sadzirdēt bērnu neērtos jautājumus un pieaugušajiem palīdzēt uz tiem atbildēt. Tā ir par bērna un vecāka pārdzīvojumiem un to, vai ir muļķīgi novērst uzmanību ar spēlēm, kamēr sāp. Bet varbūt tas ir mūsu lielākais spēks, kad galaktika ir virtuļa izmērā? Lai ar ģimeni [2] izdodas satikt “Lielāko spēku pasaulē”, un “lai virtulis ir ar Tevi!” [3]
Rakstīt atsauksmi