Oda citādībai
Ekspresrecenzija par Valmieras teātra izrādi “Mazais cilvēks” Toma Treiņa režijā
Mazo cilvēku vārdā
Bohēmijā ir tāds ciems – Pihelšteina. Īpatnēja vieta ar slavenu vingrošanas biedrību un 412 iedzīvotājiem, kas nav garāki par pusmetru. Un Pihelšteina ir mūsu galvenā varoņa Maksīša dzimtene. To zināt ir svarīgi, jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka viņam ir 60 grami dzīvessvara un piecus centimetrus garš fiziskais (!) augums. (Bet atcerieties, ka “gari un lieli cilvēki nav viens un tas pats”. [1]) Maksīša vecāki – akrobāti tika nopūsti no Eifeļa torņa, t.i., gāja bojā, kad zēnam bija seši gadi. Kopš tā laika rūpes par viņu uzņēmies vecāku draugs un burvju mākslinieks Jokuss fon Pokuss. Maksītis grib būt liels kā citi. Taču mazais augums ātri vien kļūst par lielāko spēku, kas atnes negaidītu slavu. Slavu, kuras dēļ viņš tiek pat nolaupīts.
Tagad Maksīša “Stilkes” cirks rīko izbraukuma izrādes; ir iespēja to satikt tepat Valmierā, kur savādo Ēriha Kestnera darbu “Mazais cilvēks” uz Valmieras teātra skatuves iestudējis Toms Treinis. Zinot grāmatas sižetu, radās neviltota interese – kā iespējams attēlot tik mazas (īsākas par jūsu mazo pirkstiņu!) būtnes līksmi un likstas. Turklāt vienlaikus projicēt viņa un mūsu skatpunktu īpatnības. Teju neiespējamā misija, vai ne?
Paralēlā pasaule
“Neiespējamā misija” tiek risināta ar dubultās pasaules attēlošanu: tik tikko saskatāmajam mazajam cilvēkam (lellei) sinhroni līdzās darbojas arī Kārļa Dzintara Zahovska Maksītis. Duālo eksistences formu palīdz nodrošināt Kristapa Kramiņa scenogrāfija, kas ir izrādes fascinējošākais “triks”. Priekškars kā palielinājums Jokusa uzvalkam, kura kabatā Maksītis nereti uzturas. Naktslampas slēdzis Maksītim-lellei un vingrošanas virve Maksītim, kuru atveido Kārlis Dzintars Zahovskis. Radio uz laupītāju galda un radio kā laupītāju dzīvoklis. Veiksmīgu mijiedarbību ar scenogrāfiju veido Martas Treines izvēlētie tērpi, līdzās jauniem risinājumiem saglabājot arī stāstā iekodēto ietērpsmi (Manekena Kociņa zilais uzvalks). Tāpat patīkami ievērot šķietami marginālu niansi – otrajā cēlienā tērps mainās arī pāris centimetrus mazajai lellei. Savukārt Oskara Pauliņa sarežģītā gaismu partitūra skrupulozi veic savu darbu no gaismu kūļiem bērnības portālos un mini mersedesa lukturiem līdz Maksīša sapņa atainojumam – ēnu teātrim.
Rotaļāšanās izteiksmes līdzekļi
Kestnera stāstā kopā ar Jokusu fon Pokusu un mazo cilvēku cirka priekšnesumos darbojas arī dūjas un trusis. Uz Valmieras teātra skatuves mēs dūjas un trušus, protams, neredzēsim. Taču tas nenozīmē, ka tiek nonivelēts solījums “izrāde ar cirka elementiem”. Sižetiskās līnijas kategorizētas kā uzstāšanās numuri cirka programmā. Ir gan degošs maks un norītas harmonikas, gan zūdoši pulksteņi un izklepota kāršu gūzma. Aktieri, sadarbojoties ar māksliniekiem Daci un Enriko Pecolli, prasmīgi apguvuši maģijas meistarību; priekšnesumi pārsteidz ne tikai vieglāk apmānāmo publiku – bērnus. Jau izrādes sākumā ar Tomasa Ralfa Ābolkalna (doktora Hronbolstela) un Kristapa Kristera Ozola (Skangala kunga) komisko lavierēšanu starp skatītāju rindām tiek nojaukta “ceturtā siena”. Tā ne tikai veic triksteru funkciju un futbolizē ar skatītājiem (te veidojot komiskas mijiedarbības, te panākot absolūtu klusumu), bet arī bez didaktikas atgādina, kā teātrī jāuzvedas.
Justīnes Kļavas dramatizējumā tēli kļuvuši krietni pieklājīgāki un iejūtīgāki, iztiekot bez Kestnera “miltos saberšanām” un “plukatām”. Izrāde ir tik gaiša, ka pat Maksīša zagļus Tomasa Ralfa Ābolkalna un Kristapa Kristera Ozola izpildījumā grūti uztvert kā “sliktos”, un tas nav nekāds trūkums [2]. Tāpat jāuzsver, ka dramatizējumā ir vairāk sieviešu nekā Kestnera stāstā. Māsām Marcipānēm un ēdnīcas saimniecei pievienojas policistes un pārdevējas. Nepieviļot Kestnera “vīriešu” tēlu performanci, bet gan padarot tos vēl košākus un interesantākus. Sievišķo līdzsvaru sniedz trīssavienība: Ieva Estere Barkāne, Klinta Reinholde un Gerda Embure.
Kustības ar virtuozu un vieglu rotaļīgumu koordinē Linda Mīļā. Zagļu apcietināšana kļūst par liderīgu (ne spriedzes pilnu) pakaļdzīšanos, simboliski padarot vingrošanas riņķus par rokudzelžiem. Ābolkalna manekens no Maksīša treniņu platformas kļūst par vienu no tēliem, kas ar grimasi un robotiskajām kustībām liek smieties visvairāk. Īpaši jāuzteic Aigars Apinis, kurš lieliski iemiesojis profesora Jokusa fon Pokusa tēlu gan saskarsmē ar lelli, uzmanību nepārvirzot uz blakus esošo “palielināto” Maksīti, gan tīksminoties par Ievas Esteres Barkānes atveidoto vingrotāju Rozi Marcipāni. Un, ja Jokuss fon Pokuss jūsmo par Rozi, tad skatītājiem neatliek nekas cits kā jūsmot par viņu savienību. (Jā, te ir pat mīlestība.) Tas viss noris uz Ernesta Mediņa veidotā skaņu celiņa fona, kas gan palīdz uzturēt spriedzes pilnu līdzpārdzīvojumu ēnu teātrī, gan uzmundrina ar “Leitnanta Adatiņa” dziesmu (pie kuras zāles iesaiste, aplaudējot un kustoties līdzi, lika cerēt uz vēl kādu dziesmu; tomēr, lai pie tās tiktu, jāgaida līdz beigām). Jāatzīst, ka, lēnajā izrādes prologā skatoties triku plejādi, gribējās pievienoties skatītāja-Skangala kunga teiktajam “apnika jau” [3]. Taču pirmā cēliena vidū ar Maksīša stāstu izrāde pagūst suģestēt un neļauj skatītājam novērsties līdz pat fināla dziesmai: “Un tagad mēs zinām, ka katram mazam cilvēkam uz zemes radīta ir sava lielā skatuve.”
“Mazais cilvēks” ir krāsains mierinājums, kas aicina būt uzticīgiem savai citādībai, ambīcijām un pie reizes atgādina arī par tādu svarīgu lietu kā pašvērtība. Bērni tiks pie apbrīnas vērtiem trikiem, smieklīgiem un ne tik smieklīgiem jokiem, kā arī iedrošinājuma nepakļauties iluzoriem sabiedrības standartiem. Turklāt pieaugušie, “nu ko, bērni, nāciet pēc savām bērnības atmiņām! [4]”.
P.S. Mazo cilvēku vērojumi
Lai arī šī ir “izrāde visai ģimenei”, skaidrs, ka tās galvenā mērķauditorija ir bērni. Tāpēc uz “Mazo cilvēku” devos kopā ar mazajiem cilvēkiem. Neviens neprasīja “cik vēl ilgi?”, taču kāds jūsmoja par trīsdaļīgo kaķi un Zahovska spēlēto Maksīti. Kāds apbrīnoja mini mersedesu un Ābolkalna iemiesoto manekenu. Nevaru apgalvot, ka aiz manis sēdošais puisītis vienubrīd neiemiga. Taču varu apgalvot, ka pēc izrādes viena meitene mammai skaļā sajūsmā pavēstīja: “Es zinu, par ko es gribu kļūt! Par cirka meistari!” Kādu iedvesmoja kļūt par cirka mākslinieku, mani iedvesmoja pieklājīgi tikt galā ar savām ikdienām un biežāk bērnus aizvest uz teātri. Nu, ja piecus centimetrus garš cilvēciņš spēj izglābt sevi no zagļiem un kļūt par lielu cirka meistaru, tad taču viss ir iespējams. Lai vai kā – nešķiet, ka par izrādes iedarbību būtu jāšaubās.
Rakstīt atsauksmi