Rāmji, meklējumi un Blaumanis
Apaļā galda saruna ar “Spēlmaņu nakts” 2025./2026. gada sezonas žūriju
Jūnija izskaņā* uz apaļā galda sarunu aicināju “Spēlmaņu nakts” žūriju – ekspertus, kas nupat aizvadītajā sezonā izvērtējuši 108 iestudējumus. Vērsām uzmanību izrāžu tēmām un īpatnībām, galvenajām atziņām un izaicinājumiem, kas apgrūtinājuši žūrijas darbu un izrāžu realizāciju. Aktualizējām jauno mākslinieku sniegumu, neatkarīgo teātru reto parādīšanos nomināciju sarakstā. Neizvairījāmies no viedokļu opozīcijas un, visbeidzot – paraudzījāmies uz “Spēlmaņu nakti” gan kā uz “aizvainoto” svētkiem, gan vitāli svarīgu un krāšņu notikumu mūsu kultūrtelpā.
Par aizvadīto sezonu Latvijas Teātra darbinieku savienībā pie (ne gluži apaļā) galda sarunājās žūrijas komisijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists Atis Rozentāls, māksliniece Sandra Krastiņa, teātra kritiķe Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un zinātniece, LU ESZF docente un LKA KMI pētniece Zane Radzobe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks Jānis Siliņš un psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš. [1]
* Saruna notiek pāris stundu pirms žūrijas lēmuma paziņošanas par režisora Ādolfa Šapiro un viņa iestudētās izrādes “Dons Kihots” (Jaunais Rīgas teātris, 2026) svītrošanu no “Spēlmaņu nakts” nominantu saraksta. Oficiālajā paziņojumā žūrijas locekļi skaidro nomināciju anulēšanas iemeslus: “Aizvadītās sezonas “Spēlmaņu nakts” nominācijas sēde notika 16. jūnijā, nomināciju saraksts publiskots 18. jūnijā. Tobrīd žūrija nebija informēta, ka 18. jūnijā Maskavā, A. Čehova Maskavas Dailes teātrī ieplānota tikšanās ar režisoru Ādolfu Šapiro, kas šajā datumā arī notikusi.” [2] Žūrija arī atgādina, ka “Krievijai turpinot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, uzskata par neiespējamu publisku atzinību māksliniekiem, kas piedalās oficiālos pasākumos Krievijā”. [3]
Kopskats
Rēzija Krieviņa: Jūsu kolēģe Kitija Balcare rakstījusi: “Noskatoties vairāk nekā 100 izrādes uz dažādām skatuvēm, nogulsnējas apziņa, ka sirds muskuļi ir novārguši.” [4] Kādas atziņas jums katram ir nogulsnējušās pēc aktīvās teātra sezonas?
Atis Rozentāls: Man ar sirds muskuļiem laikam viss ir kārtībā. (Smejas.) Patiesībā, sezonai noslēdzoties, tā aina ir priecīgāka nekā sezonas vidū. Sezonas otrā puse ģenerēja ļoti daudz interesantu lietu, no kurām līdz nominācijām visas netika, bet par kurām ir interesanti diskutēt un domāt, un tas jau ir pats galvenais. Diskusijās ar dažu teātru pārstāvjiem, kas izcēlās pēc nomināciju paziņošanas, sapratu, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijas neatspoguļo kaut kādu objektīvo ainu. Kaut vai tāpēc vien, ka aktiera radošā darba robežās, izceļot vienu lomu no, piemēram, trim, ko viņš ir spēlējis šajā sezonā, viņa paša iekšējā sajūta varbūt ir cita. Viņš domā, ka viņam tā otra loma ir nozīmīgāka. Katrā “kastītē”, katrā kategorijā konkurence ir atsevišķa, un mēs neskatāmies uz šo mākslinieku tādā kompleksā. Līdz ar to varbūt aktieris, kurš šobrīd ir nominēts par otro plānu, ir spēlējis arī pirmo plānu un darījis to labi, bet tur viņš konkurenci nav izturējis. Un sanāk tā, ka mēs izceļam otro plānu; ka tas ir labākais viņa veikums, bet tā arī realitātē varbūt nav. Man ir diezgan daudz pārdomu par to, ka šī sistēma, kāda tā ir un kāda tā, visticamāk, būs arī nākotnē, to kopainu mazliet deformē. Jo tā skatās katras šīs kategorijas robežās. Bet īpaši tur, kur mākslinieks ir veicis vairākus darbus, tur tiešām var gadīties, ka mūsu lēmums nesakrīt ar kaut kādu iekšējo sajūtu. Un tad ir tā, ka cilvēki saka – kāpēc par to, nevis par to. Bet tā vienmēr ir neizbēgama situācija.
Jānis Siliņš: Es domāju, ka mēs nerunājam tik daudz par nominācijām, respektīvi, par to, kas ir izvirzīts. Mēs jau runājam par to kopumu, kāda ir sezona. Un man liekas, ka tā ir ļoti stabila. Ļoti labi, ka ir izteikta vēršanās uz Latvijas sabiedrības interesēm, tai skaitā, arī ar nacionālu tematiku – nevis nacionalistisku, bet nacionālu. Ir gan klasika, gan ļoti daudz laikmetīgu tekstu, pat laikmetīgu netekstu, kas virzīti kustībā. Kopumā tā ir visos teātros, kādu neatdalot. Un man, protams, bija ļoti patīkami un profesionāli interesanti skatīt Kultūras akadēmijas gan senākus, gan tagadnes absolventus, kā viņi ar savu domu, ideju un māksliniecisko redzējumu veido skatuves mākslas lielo tēlu. Un, ja arī visi nav ieguvumi, ja arī kāds pēc tam saka: “Kāpēc to pamanīja un to nepamanīja…” Nu, vērtēšana taču ir objektīvi subjektīva. Tādas objektīvas ainas nav. Bet, manuprāt, šis gala rezultāts tomēr parāda tādu ainu, kādu skatītāji savā mērā atbalstītu. Tas nav mazsvarīgi… Un esam jau par to runājuši, kādā brīdī Sandra Krastiņa arī teica, ka viņai ārkārtīgi patīk tas virziens, kurā pēdējās divas sezonas ir aizgājis Liepājas teātris, jo tur katra lieta ir pamatota. Tur ir centrēts uz cilvēku. Mazāk uz tehnoloģijām, bet vairāk uz cilvēku. Un, kā teica Smiļģis, kas ir aktieris? Ceļš pa dzīvi. Tur tiek rādīts tas ceļš pa dzīvi.
Uģis Segliņš: Jūs sākāt ar to sirds muskuli. Es teiktu, ka mans lielākais ieguvums bija tieši tās izrādes, kurās tā sirds sila, kur to sirds siltumu varēja gūt. Un tas ir jautājums par līdzpārdzīvojumu. Šajā sakarā gribētu vēl vairāk fokusēt Jāņa domu – tapa vesela rinda izrāžu par mīlestību uz Latviju. Tas ir tas, kas šobrīd Latvijā arī ir ļoti vajadzīgs, ka teātris atsaucas un stiprina mūsu mīlestību uz Latviju. Vai mēs runājam par Liepājas teātra izrādēm “Parasta pirmdiena” (rež. Valters Sīlis, 2026 – R.K.) vai “Amerikas latvieši” (rež. Valters Sīlis, 2025 – R.K.) vai, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī man ļoti sildīja sirdi “Indrāni” (rež. Gerds Lapoška, 2026 – R.K.) un “Ābeļziedi upē” (rež. Alvis Hermanis, 2025 – R.K.). Ļoti svarīgi šajā sezonā, ka vairāki teātri izrādīja lielu interesi par tiešām labu, augsta līmeņa dramaturģiju. Šeit gribu piesaukt Valmieras teātri, kur tika iestudētas “Šaubas”, kas ir ļoti augstvērtīga luga, vai, piemēram, “Stikla zvērnīca”. Iepriecināja, ka Dailes teātris visas sezonas garumā rūpējās par savu repertuāru, kas brīžiem sasaucas ar aktualitātēm pasaulē, brīžiem – ar to, kas jau arī senāk ir bijis dramaturģijas uzmanības fokusā, piemēram, Dario Fo “Anarhista nejaušā nāve” un citas. Valmieras teātrim ļoti spēcīgi, tīši vai netīši, izdevās trāpīt sāpīgi aktuālos punktos. Izrāde “Telma un Luīze” (rež. Juris Rijnieks, 2025 – R.K.), kas runā par vardarbību pret cilvēku. Vai, piemēram, izrāde “Šaubas” (rež. Toms Treinis, 2026 – R.K.) par to, cik cilvēki ir vainīgi, cik nav, kam ticēt, kam ne. Vai “Mazais cilvēks” (rež. Toms Treinis, 2026 – R.K.), kas ir par to, cik mēs esam ievēroti šajā pasaulē. Tā ka patiesībā man bija ļoti daudz prieka. Tieši tāda, kas sildīja sirdi.
Ilze Kļaviņa: Atsaucoties uz kopējo sajūtu, teātris visiem ir tiešām tāda klātbūtnes sajūta par to, kas notiek sabiedrībā šobrīd. Arī iestudējot klasiku, Blaumani. Tā klātbūtnes sajūta bija caurviju moments, kas ir ļoti svarīgs arī dažādos formas meklējumos. Bet vēl īsi par nominācijām… “Spēlmaņu nakts” nomināciju sistemātizēšana, kā jebkura sistēma, tomēr vienkāršo. Līdz ar to, manuprāt, pietrūkst tādu iespēju kā izcelt un nominēt eksperimentus un radošās zonas meklējumus, kuriem ir nozīme procesuālā meklējuma virzienā. Bet šeit jau mēs uzreiz prasām tādus rāmjus, rezultātus. Līdz ar to daudzas interesantas lietas palika ārpus nominācijas režģa.
Zane Radzobe: Man atziņas ir divas. Viena atziņa ir par to, ka Latvijas teātris droši vien raksturojams kā ārkārtīgi augsta līmeņa viduvējība. Bet šajā laba līmeņa viduvējībā līdz ar to ārkārtīgi spēcīgi iezīmējas tas, cik milzīga nozīme ir dažāda veida jauniem meklējumiem un eksperimentiem. Tās ir lietas, kas beigās varbūt neparādās nominācijās, bet kas ļoti strādā uz nākotni un ir ārkārtīgi nozīmīgas tapšanas procesā. Vēl viena lieta no žūrijas darba, par ko šosezon bija ļoti izteikti jādomā, – bija diezgan daudz tādu kategoriju, kurās grūti mākslinieku sašaurināt un ielikt kādā konkrētā rāmī. Jo tas, kas ir autorība, un tas, kādas funkcijas dažādi mākslinieki laikmetīgajā teātrī tagad mēdz veikt, tas patiešām starp šīm ļoti tradicionālajām nominācijām mēdz pazust. Un tad, atgriežoties pie tās sirds nots… Pārdomājot, kāda ir bijusi sezona tematiski, man pašai par zināmu pārsteigumu nācās secināt – kaut arī izrādes it kā ir vieglas, bieži dzirkstošas un ļoti asprātīgas, īstenībā ļoti daudz no tā, ko šajā sezonā esam redzējuši, rāda, ka mēs acīmredzot dzīvojam eksistenciāli ļoti slikti. Tāpēc, ka izrādes runā par tādām lietām kā vientulība, atsvešinātība, nežēlība, kā dažāda veida ierobežojumi. Un runā par to nevis kā par kaut ko, kas būtu ārkārtējs, bet kas vienkārši šķiet normāla cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļa, ar ko mums kaut kādā veidā ir jāmēģina tikt galā. Tas man liekas interesanti. Iepriekšējā sezonā tik intensīva šī sajūta nav bijusi.
Sandra Krastiņa: Man ir svarīgi ilglaikā un, tik intensīvi skatoties, izjust radošās kapacitātes intensitāti, kas ir teātrī no vienas izrādes uz otru. To radošo jaudu, kas īstenībā var neformulēties vienā perfektā virsotnē, bet kad tu redzi, ka tur ir baigais materiāls apakšā. Un tas tā tiešām ir. Gan Valmieras teātrī, gan Liepājas teātrī, arī Dailes teātrī dažādās izrādēs tu jūti, ka tas summējas. Mērķi teātriem var būt dažādi, bet tas materiāls, no kā kaut kas var rasties, tā enerģētika daudzās izrādēs ir pilnīgi kā ar nazi griežama… Un tā ansambļa lieta! Es domāju, varbūt vajadzētu labākā izrādes ansambļa nomināciju. Jo vairākās izrādēs ir, ka ir viens divi labi, un pārējie, es teiktu, atdežūrē. Un ir atkal tā, ka visi ir vienā elpā. Tas man kā skatītājam ir ļoti svarīgi. Jo tā enerģija, kas nāk no izrādes autoru kolektīva (no tiem, kas ir uz skatuves un aizskatuvē) un kas ieplūst zālē skatītāju kolektīvam, ir tā, ar ko mēs visi aizejam. Mēs aizejam kā ar vitamīna šprici. Un tas nav atkarīgs no tā, vai izrāde ir bēdīga vai traģiska, vai lustīga. Tā ir spēka enerģija. Es domāju, ka jebkura veida mākslā skatītājs var aiziet un teikt – nē, šī tēma man neinteresē, vai tas izpausmes veids nav priekš manis, bet tomēr bija ļoti pārliecinoši. Tas ir tas, ko mākslinieks un māksla dod savam skatītājam.
Jānis Siliņš: Nu ja, nevar jau laimīgu cilvēku rādīt uz skatuves. Kāda katarse pēc tam būs? Nekāda. Katarse jau rodas no drāmas.
Sandra Krastiņa: Bet tu zini, kad es Liepājā skatījos ”Freimani” (rež. Mārtiņš Kalita, 2026 – R.K.), īpaši pēdējā daļā es raudāju kopā ar visām meitenēm, kas tur raudāja. Asaras bira aumaļām. Un tajā pašā laikā es domāju, cik tas ir skaisti, ka mākslinieki tā, caur sirdi, rada labu mākslas darbu par mākslinieku. Un pēc izrādes tu jūties nevis nošļucis un sabrucis, ka esi noraudājies, bet īstenībā tu aizej ar tādu sajūtu, ka ir vērts. Ka ir vērts būt māksliniekam. Ir vērts arī sadegt, jo kāds tavu darbu novērtēs un uztaisīs brīnišķīgu izrādi no tā. Tas ir nākamais līmenis.
Jānis Siliņš: Un turpat blakus ir “Parasta pirmdiena”, kuri ir seši ne-mākslinieki. Un rada…
Sandra Krastiņa: Tieši to pašu! “Parasta pirmdiena” dod tieši to pašu. Brīnišķīgs ansamblis, ikdienas cilvēks ar savu ikdienas darbu, kur tā amplitūda ir no rīta kafijas līdz traģēdijai un atpakaļ pie savas rīta kafijas. Un tu arī izej stiprāks… Es domāju, ka tā vispār ir mākslas nozīme, bet tur vajag… tur vajag to radošu kapacitāti.
Rēzija Krieviņa: Šo darbu autoriem tās patiešām netrūkst. Par ko mums šajā sezonā ir bijis īpaši svarīgi un aktuāli runāt?
Jānis Siliņš: Tas vienmēr būs cilvēks. Nekad nekas cits nevar būt. Mēs tā atdalām vienmēr, bet sabiedrība jau nav nekas cits kā cilvēks. Un par to ir jārunā vēl dažādākos veidos. Es vienmēr salīdzinu latviešu dramaturģiskās tēmas ar itāļiem, frančiem, kuri māk vienkāršas tēmas pacelt mākslas līmenī. Pie mums tās iznāk tādas pliekanas. Bet šobrīd teātrī tomēr ir redzams, ka tās vienkāršās lietas parādās arī mākslinieciskā līmenī. Jo cilvēks jau principā ir vienkāršs radījums.
Ilze Kļaviņa: Nu, cilvēks ir sarežģīts…
Jānis Siliņš: Viņš pats to sev rada, pats sev iestāsta. Viņš iet gulēt un ceļas, un ēd, un vēl ko dara. Un, ja to var parādīt, tur jau ir… Kur ir tā problēma? Cilvēki savā starpā ikdienā nerunā, neizrunā visu pa īstam, un viss rodas no neizrunātām lietām. Ģimenē, sabiedrībā, darbā un tā tālāk. Un mākslā visādos līmeņos tas parādās. Vienalga, kur mēs paskatāmies. Tas ir Tenesijs Viljamss, tas pats ir, piemēram, “Indrānos”. Tas pats.
Uģis Segliņš: Lūk, klausoties Jānī, man tieši gribējās teikt, ka šajā sezonā tēmu svarīgumu patiesībā brīžiem nosaka mākslinieku talantīgums tēmas risinājumā. Piemēram, Nacionālajā teātrī ir jāpiemin izrāde “Ods” (rež. Matīss Budovskis, 2025 – R.K.), kur ļoti talantīgs dramaturgs ar talantīgu režisoru un aktieriem uzbūvē to iekšējo pasauli, kas runā par ļoti svarīgu problēmu Latvijā – atkarībām, un to dara mākslinieciski augstvērtīgā formā. Tā ka – dažbrīd tēma kļūst svarīga tieši tāpēc, ka tā mākslinieciski augstvērtīgi tiek pasniegta.
Rēzija Krieviņa: Domājot par to, cik svarīga tad ir tēmu aktualizācija, šis ir būtisks aspekts.
Ilze Kļaviņa: Man liekas, ka dominante, ko piesaka tie pieci Blaumaņa iestudējumi, ir tēmu loks, kas atkal ietver ļoti plašu apakštēmu loku. Un tas ir par paaudžu attiecībām, tas ir par izvēlēm, par dilemmu starp prātu un sirdi, katru mūsu personisko un arī arhetipisko modeli. Es vienu konkrētu tēmu loku nevarētu definēt.
Atis Rozentāls: Es arī tematiski gribu pieminēt Blaumani… Kā kolēģi jau teica, svarīgi tiešām ir ne tikai tas, ko izvēlas, bet kā izvēlas, jo visi pieci Blaumaņi ir skatīti no šodienas skatpunkta. Tātad caur Blaumani ir risinātas tam režisoram un ansamblim tieši mūsdienās svarīgās lietas, ko viņi grib pateikt, un tas ir izdarīts, uzsverot arī ārējos līdzekļus. Jo var jau iestudēt Blaumani, kā mēs pirms pāris sezonām redzējām “Pazudušajā dēlā” Valmierā, necenšoties viņu pārcelt uz 21. gadsimtu, bet tās izrādes, kas šajā sezonā, to tomēr dara. Un, par pārējām tēmām runājot, man ir ļoti interesanti, ka teātri tiešām mēģina skatīties uz dažādām, arī sociāpolitiskām un nišas lietām, kā Čehova teātra “Bolderāja” (rež. Elmārs Seņkovs, 2026 – R.K.), kas arī ir ansambļa darbs, kurā tiek skatītas vienas apkaimes iedzīvotāju tēmas šķērsgriezumā. Vēl interesanti, ka šajā sezonā ir bijuši klasikas meklējumi, jo divas sengrieķu traģēdijas mums vienā sezonā arī sen nav bijušas. Un neviens jau neizvēlas sengrieķu traģēdiju tikai tāpēc, ka tā ir sengrieķu traģēdija. Ir vēlme caur to kaut ko pateikt arī par cilvēku, par sievieti, kā šajos abos gadījumos – gan “Hekubē” (Daugavpils teātris, rež. Tatjana Stepančenko-Bogdana, 2025 – R.K.), gan “Mēdejā” (Valmieras teātris, rež. Reinis Suhanovs, 2025 – R.K.). Par to, kādās situācijās sieviete tiek nolikta un kādas ir viņas izvēles. Tas arī ir nozīmīgs repertuāra aspekts, kas varbūt citus gadus nav bijis tik izteikti.
Zane Radzobe: Šis ir interesants gads tāpēc, ka tēma par tematiku nav izprasta tā skolnieciski. Respektīvi, runa nav par to, ka mēs visi iestudēsim par “kaut ko”, kā nosaukums domrakstam. Tēmas ir, bet tās ir gandrīz intuitīvi jāatver. Un man, jūsos klausoties, salikās kopā trīs lietas. Viena lielā tēma, protams, neizbēgami bija Blaumanis. Blaumanis ir saistīts ar latviskiem arhetipiem. Un tas ir ļoti interesanti, cik acīmredzot spēcīgs ir Blaumanis kā dramaturgs, ka, izmantojot viņa tekstu (arī tad, kad ir ļoti būtiski izmainījusies dzīves situācija), var runāt par mūsdienām. Otra tēma, kas ļoti spilgti parādās Liepājā visos iestudējumos, ir acīmredzama teātra pārliecība, ka katrs cilvēks ir vērtība. Un tas ir ļoti cilvēcisks vēstījums, kas iet pāri arī konkrētām izrāžu tēmām. Trešā tēma, kas man liekas interesanta, ir jaunākās paaudzes dzīves izjūta. Te drusku varu pasmieties: līdz neilgam laikam droši vien būtu varējusi teikt, ka Latvijas teātrī piederu jaunākajai paaudzei, pēc šīs sezonas es tā vairs teikt nevaru. Ir diezgan skaidrs, ka ir konkrēta jauna paaudze, kura neapšaubāmi par dzīvi domā citādāk un dzīvi uztver citādāk, nekā iepriekšējās paaudzes. Tas ir [Gusts] Ābele, [Gerds] Lapoška un Valmieras jaunie aktieri, un Kultūras akadēmijas studentu iestudējumi, un [Kirils] Ēcis Liepājā... Tas nav stāsts par to, ko viņi saka, bet tas ir stāsts, caur kādu leņķi un kā viņi skatās uz to, par ko viņi runā. Un tas ir kaut kas jauns un ļoti, ļoti pamanāms.
Jaunības veikums
Rēzija Krieviņa: Kāds ir bijis jauno režisoru pienesums šajā sezonā, kā uz to raugāties?
Uģis Segliņš: Ja [Matīss] Budovskis ir jauns, tad ļoti pozitīvi. Bet ne tikai.
Jānis Siliņš: No pilnīgiem debitantiem mums laikam ir tikai Gusts Ābele…
Atis Rozentāls: Un Nellija Spūle.
Rēzija Krieviņa: Vēl arī Mārcis Broks ar “Svētvietu” (Dirty Deal Teatro, 2026 – R.K.).
Sandra Krastiņa: Un [Gerds] Lapoška ar “Indrāniem”.
Ilze Kļaviņa: Ja runājam par “Indrāniem”, tad man liekas, ka šī jauda un ambīcijas ir attaisnojušās, kā rakstījuši kolēģi. Tomēr mazliet jūtams, ka tas ir mācību darbs, un ir sajūta, ka etīžu virknējums kā mēģinājuma procesa metode ir nācis uz rezultāta skatuves. Kopsaucējs šajā gadījumā nav konsekventi realizējies, un rodas sajūta, ka režisors vēl svārstās un nav līdz konceptuālai vienībai nonācis, kas, protams, jaunam māksliniekam un lielās skatuves iekarotājam ir visnotaļ saprotami. Un tas ir cienījams darbs.
Jānis Siliņš: Jā, tas atkārto teātra vēsturi, jo “Indrānus” 1970. gadā iestudēja Juris Strenga. Viņš arī nebija režisors... Un par Lapošku – tas ir vareni, ka teātris uzticēja viņam to darīt. Labāk vai sliktāk, bet viņš to izdarīja. Režija ir profesija, un tā ir jāapgūst. Budovskis ir jau patrenējies Liepājas teātrī, jau apguvis tās lietas, arī bijis nominācijās. Tas ir pieredzes jautājums. Un ir jau arī mums tie, kas režiju beiguši, parādījušies un [tagad] nav. Piemēram, režisora, kas veiksmīgi iestudēja “Dullo Dauku” (rež. Jurģis Lūsis, 2024 – R.K.), šajā periodā nav. Un tad ir jāprasa Nacionālajam teātrim, kāpēc pēc veiksmīgas izrādes turpmāk viņam neuzticējās. Bet ļoti labi, ka Nacionālais teātris pēdējās sezonās jaunajiem režisoriem devis iespējas izmēģināt spēkus.
Atis Rozentāls: Teātros vispār šobrīd valda viedoklis, ka jauno režisoru ir par daudz; ka visus nav, kā nodarbināt… Bet, pirmkārt, teātris dod ļoti labus aktierus jaunajiem māksliniekiem, tādus, uz kuriem var paļauties un kuri arī uzticas jaunajiem režisoriem. Un, otrkārt, jautājums, vai tā izrāde gala variantā tad noturas un paliek repertuārā vai ne.
Zane Radzobe: Man arī ļoti patīk tas, kā Nacionālais teātris iepriekšējā sezonā konceptuāli strādāja. Un tas ļoti nepieklājīgi izklausīsies, bet tas droši vien ir stāsts par to, ka, pirmkārt, skaidrs, mums visiem ļoti patīk bērni un, otrkārt, bērni visiem ir ļoti vajadzīgi. Bet tālākais stāsts ir par to, kurā brīdī viņi kļūst pieauguši. Jo ir nozīme tam, kad tā īstā robeža tiek pārkāpta. Paralēli domājot, aizķēros pie tā, ka Rīgā bija Ostermeiers (Berlīnes teātra “Schaubühne” mākslinieciskais vadītājs Tomass Ostermeiers – R.K.), es moderēju sarunu, un viens no Kultūras akadēmijas topošajiem režisoriem uzdeva viņam jautājumu: “Kāds ir padoms jauniem režisoriem, kā ienākt profesijā?” Un Ostermeiers būtībā teica to, ka nevajag sasteigt. Ka nevajag pāragri mēģināt būt pieaugušam. Proti, nevajag mēģināt darīt tā kā visi citi, bet vajag maksimāli izmantot laiku, lai iemācītos, apgūtu lietas. Un šaut vaļā tikai tad, kad tu esi gatavs. Kad tev patiesībā ir, ko teikt.
Atis Rozentāls: Ja šajā brīdī teātris viņu nodarbina.
Zane Radzobe: Jā, tur ir tā sarežģītā līnija… Bet es neteiktu, ka mums ir par daudz jauno režisoru. Domāju, ka mums ir ļoti vajadzīgi jauni, svaigi domājoši mākslinieki, bet skaidrs, ka viņi nav gatavi. Cerams, drīzumā būs.
Jānis Siliņš: Man gan jāpiemin Toms Treinis, kurš šajā sezonā ir iestudējis divas nominētas izrādes – gan “Mazo cilvēku”, gan “Šaubas”. Viņa paša ambīcijas (pozitīvās) un tas, ka teātris ierauga, uztic un atļauj darīt, tas jau nostiprina to muskulatūru, māku un radošumu.
Zane Radzobe: Piebildīšu tam, ko Jānis teica, ka režija ir profesija. Pirmkārt, tā ir taisnība, bet, otrkārt, atšķirībā, piemēram, no aktiera profesijas režija ir arī ļoti intelektuāla profesija. Un skaidrs, ka paiet laiks, kamēr tiek uzkrāta tā bagāža, ko tādā klasiskā režijas teātrī mēs no režisora gaidām. Tas nav tikai par tehniku, par mākslu, kā to izdarīt. Tas ir par to, ka tu patiešām esi nonācis jau pietiekami intelektuālā un analītiskā līmenī arī attiecībā pret to, par ko tu runā.
Jānis Siliņš: Nu, jā. Smiļģis teica, ka ātrāk par trīsdesmit sešiem gadiem lugas nevar iestudēt.
Atis Rozentāls: Piemērs tam, cik ļoti svarīga ir teātra uzticība jauniem māksliniekiem un jauno režisoru “muskuļu” uzaudzēšanā un profesionālajā slīpēšanā, ir situācija, kas pirms vairākiem gadiem bija Daugavpils teātrī un diemžēl tagad ir beigusies… Kad viņi deva gan Paulai Pļavniecei, gan Jurim Jonelim, gan Viesturam Roziņam platformu, kas beidzās ļoti labi, jo daudzas no tām izrādēm arī tika nominētas. Viņi uzticējās šiem māksliniekiem, kurus varbūt citi teātri tajā brīdī neaicināja, bet tā savstarpējā sadarbība tajā brīdī bija laba. Sliktā lieta ir tā, ka viņi uzaudzēja “muskuļus” un šobrīd uz Daugavpili var atļauties nebraukt. Bet principā tā ir brīnišķīga situācija, ko Daugavpils teātris tajā konkrētajā laika periodā izdarīja attiecībā uz konkrētajiem māksliniekiem.
Neatkarīgajiem teātriem ir bijusi slikta sezona?
Rēzija Krieviņa: Ja paskatāmies uz nomināciju sarakstu, tad, piemēram, Dirty Deal Teatro šajā sezonā ir viena nominācija par darbu “Vecajo kults” (aut. Katrīna Neiburga, Iveta Pole, 2025), Ģertrūdes ielas teātris otro gadu nav nominantu sarakstā. Kā jūs vērtējat neatkarīgo teātru sniegumu šajā sezonā?
Atis Rozentāls: Šis ir tas gadījums, ka meklējumu virziens varbūt nerealizējas tādā pilnā kapacitātē, lai izietu cauri mūsu sietam. Ir atsevišķi interesanti meklējumi tādās zonās, kurās valsts teātri neielūkojas. Tā tas vienmēr nevalstiskajiem teātriem ir bijis, ka tie šīs zonas meklē. “Vecajo kults” ir viens no piemēriem. Arī KVADRIFRONA izrāde par Andru Neiburgu (“Es esmu tas, kas paliek pāri”, insc. Rūdolfs Gediņš, Klāvs Mellis, 2026 – R.K.) vai “Sēri krāca ūdens viļņi” (rež. Rūdolfs Gediņš, 2025 – R.K.), kas atkal ir pilnīgi savas valodas meklējumi. Bet nevar teikt, ka šie teātri būtu kaut ko zaudējuši. Vienkārši viņu vektors ir apzināti šaurs. Tad jautājums, vai tas iziet konkurencē ar pārējo, vai neaiziet.
Zane Radzobe: Jūs kaut kā tā pajautājāt, ka man likās, Jums ir sajūta – neatkarīgajiem teātriem ir bijusi slikta sezona. Svarīgi uzsvērt, ka patiesībā neatkarīgajiem teātriem ir bijusi ļoti laba sezona. Ir taisnīgi, ka tas neparādās nominācijās. Un, ja kāds par nominācijām varētu būt sarūgrināts, tad pieļauju, ka daļa neatkarīgo teātru varētu būt sarūgtināti. Tas varētu pat būt ar zināmu pamatu, bet te ir arī ļoti svarīgi saprast, ko žūrija vērtē un kā pārsvarā strādā neatkarīgie. Žūrija vērtē gala rezultātu, un tās izcilības ir jau ļoti, ļoti nopulētas un izstrādātas, arī pārbaudītas lietas. Es negribu teikt, ka neatkarīgajos tas arī nav iespējams. Piemēram, KVADRIFRONS laiku pa laikam sabiedrībai piedāvā arī tiešām ļoti gatavus iestudējumus. Viņiem ir arī ļoti stabila publika, kas to valodu saprot un kam tas ir svarīgi. Bet galvenais, kāpēc neatkarīgie ir ārkārtīgi būtiski jebkurā teātra sistēmā, ir tāpēc, ka tie ir kā laboratorijas. Neatkarīgie dara to, ko lielie teātri īstenībā pat nemaz nevar atļauties darīt. Viņi spēlējas, meklē jaunus ceļus, izmēģina un kļūdās. Tā ir tāda vieta, vai vismaz tai vajadzētu būt vietai, kur patiešām ir iespējama mākslinieka brīvība radīt. Un pēc tam to mākslinieka brīvību un tās atrastās lietas var ielikt komerciālos apstākļos, lielajos teātros pēc citiem spēles noteikumiem. Tāpēc ļoti svarīgi uzsvērt – jā, kaut arī nominācijās neatkarīgie neparādās bieži, patiesībā viņi dara tieši to, kas viņiem ir jādara. Un šajā gadā to, manuprāt, dara ļoti veiksmīgi.
Jānis Siliņš: Tā kā es esmu šajā mājā (Eduarda Smiļģa teātra muzejā – R.K.) un mums apakšā ir Dirty Deal Teatro, visus šos gadus arī visus viņu iestudējumus esmu redzējis. Un vienmēr esmu priecīgs, kad tur kāds mūsu [Kultūras akadēmijas] beidzējs iesaistās un rada projektus. Par laboratoriju es tiešām piekrītu. Jo tā ir tā labā vieta, kur izmēģināt spēkus. Bet es nedomāju, ka šajā gadā viņiem būtu veiksmīgākā sezona. Tāpēc, ka ir arī pārāk daudz neparedzētu nejaušību, kad tas neizdodas tādā veidā un tas – tādā. Tas ir normāls process. Viņi arī meklē, kāda ir tā valoda.
Atis Rozentāls: Tāpat mēs (ne tikai kā žūrijas locekļi, bet teātra kritiķi kā tādi) esam izdarījuši ļoti lielu darbu, lai, piemēram, nevalstiskos teātrus saglabātu tajā vērtēšanas lokā. Tāpēc, ka no valsts teātriem ik pa brīdim ir spiediens, ka nevalstiskie teātri jāņem ārā no kopējās aprites un jāvērtē pilnīgi atsevišķi. Un mēs esam bijuši tie, kuri patiesībā gūlušies drusku ar krūtīm uz ambrazūrām, lai saglabātu šo kopējo procesu. Ka tas ir svarīgi, ka viss tiek vērtēts kopā. Jā, viņi varbūt kaut kādā brīdī zaudē kopējā konkurencē, bet vieni un tie paši cilvēki izvērtē visu procesu gan valsts kapitālsabiedrībās, gan nevalstiskajā sektorā un iziet cauri tam.
Ilze Kļaviņa: Un pilsētas teātros, piemēram, Rēzeknē.
Atis Rozentāls: Jā, Rēzeknē mums parādījās tikai tā izrāde, kas būtībā ir veidota kā studiju darbs (“Konemāras galvaskauss”, Rēzeknes teātris “Joriks” sadarbībā ar LKA, rež. Edvīns Klimanovs, 2025 – R.K.), bet divas citas viņu izrādes mēs neredzējām. Mēs neredzējām arī Liepājas Leļļu teātra izrādes – tādu vai citu iemeslu dēļ mums tās beigās tomēr neizdevās noskatīties. Bet es esmu par to, ka mēs tomēr paliekam pie šī procesa vērtējuma kopumā, skatoties visu. Arī, ja ir kaut kādi spilgtie projekti, ja tos rāda vairāk nekā trīs reizes (pēc nolikuma), mēs tos ņemam iekšā. Mēs tos skatāmies kā procesa sastāvdaļu. Ir piemērs, kas nav par nevalstiskajiem teātriem, bet atsevišķiem projektiem, kas mums visiem ļoti patika, bet ko mēs arī nekur nevarējām ielikt. Tā ir izrāde “Tagad Strenčos” (aut. Radošā grupa “Orbīta”, 2025 – R.K.) Valmieras Vasaras teātra festivalā, kas bija brīnišķīgs piemērs, kā vides teātra formā, neko necenšoties pateikt, pasaka ļoti daudz. Jo mēs vienkārši šajā ainavā, skatoties uz kaut kādu dzīves imitāciju, ikdienas ritmu, saprotam, cik tā ir milzīga vērtība.
Jānis Siliņš: “Pie mums Strenčos viss ir mierīgi”. Tā visu laiku ik pa brītiņam: “Pie mums Strenčos viss ir mierīgi…” Un tur ir tāds zemteksts tajā izrādē, pie tā visa, kur mēs skatījāmies un kā tas notika. Tā ir tik atmosfēriska izrāde…
Sandra Krastiņa: Bet te mēs nonākam nākamajai sezonai pie nomināciju nosaukumiem. Jo mums šādā veidā palika vairākas izrādes, kas būtu apspriežamas un kas grupētos citā konfigurācijā…
“Kastītēs” neieliekamie darbi un ierosinājums
Rēzija Krieviņa: Ja secinām, ka arī šādos projektos top konkurētspējīgi darbi, kurus šobrīd nav iespējams izcelt kategorijas neatbilstamības dēļ, vai vērtēšanas procesā radās diskusijas par kategoriju paplašināšanas iespējām nākotnē? Piemēram, monoizrāžu, teātra festivālu vai ansambļa kategoriju?
Atis Rozentāls: Par atsevišķām nominācijām – tas ir valdes izšķiršanās jautājums, jo Teātra darbinieku savienības valdē ik pa brīdim ir vēlme nomināciju skaitu samazināt, nevis palielināt. Tas nav nekāds noslēpums. Tur ir dažādi argumenti, kāpēc. Un ir bijusi, starp citu, “Spēlmaņu nakts” nomināciju vēsturē arī ansambļa kategorija.
Jānis Siliņš: Ir bijusi, jā.
Atis Rozentāls: Un to nākamajā gadā uzreiz izņēma ārā.
Sandra Krastiņa: Kāpēc?
Jānis Siliņš: Tas tāpat kā, piemēram, ka Mūzikas balvā ir izcils sniegums kameransamblī; ka vienu izdala. Un tad ir arguments, ka visiem ir jābūt kameransambļiem.
Atis Rozentāls: Bet vispār tāds precedents jau ir bijis.
Ilze Kļaviņa: Jā, bija arī atsevišķi sadalītas izrāžu kategorijas bērniem un jauniešiem. Šobrīd savienot izrādi “Bastardi” (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Matīss Kaža, 2025 – R.K.) vienā kategorijā, piemēram, ar “Oskars un lietas” (Latvijas Leļļu teātris, rež. Paula Pļavniece, 2025 – R.K.) – tas ir tāds… kompromiss.
Atis Rozentāls: Mums ir visādi kategoriju modeļi bijuši…
Jānis Siliņš: Sabiedrībā valda arī uzskats, ka ir par daudz nomināciju.
Atis Rozentāls: Un tas arguments, piemēram, kas ik pa brīdim izskan, ka ceremonija ir par garu un daļu no tās vispār nevajag rādīt televīzijā, atkal nestrādā. Tāpēc, ka tiem cilvēkiem, kas strādā katrs savā nozarē, jau ir svarīgi, ka viņi parādās tai publikai. Pat ja publika tajā brīdī, teiksim, par gaismas mākslinieku varbūt neinteresējas tik ļoti kā par galvenās lomas tēlotāju. Ir svarīgi, ka vispār sabiedrība apzinās, ka šie cilvēki veic ārkārtīgi augstas kvalitātes darbu katrs savā nozarē, kuri kopā veido šo izrādes kvalitāti. Tāpēc, protams, ka ir vērts diskutēt un domāt vēl par kaut kādām nominācijām, bet pašreizējā situācijā, pie pašreizējiem lēmumiem mums nav pat specbalvas, kas mums kādreiz ļāva izcelt tāda veida ārpuskastes izrādes kā “Tagad Strenčos”. Šāds vai kāds cits gadījums uz šo specbalvu noteikti varētu pretendēt. Bet šobrīd mums šī mehānisma nav, jo specbalvas nav sarakstā. Līdz ar to mēs strādājām tajos rāmjos, par ko valde ir nobalsojusi, kāds ir nolikums. Bet ik pa brīdim atgādināt par to, ka kaut ko var mainīt, protams, var.
Sandra Krastiņa: Bet te ir tā pretruna. Jo tu teici, ka mēs strādājam tajos rāmjos, kā valde mums ir nolikusi. Savukārt no māksliniekiem sagaida, ka viņi nestrādās tajos rāmjos, kādi ir nolikti. No māksliniekiem un no mākslas darbiem prasa, ka viņi tos rāmjus nepārtraukti pārraus. Jebkurā mākslas nozarē, vispār pamatnoteikums māksliniekam ir, radot mākslas darbu, izsist tās sienas, izsist to būri. Un otra lieta: mediju pārklāšanās, izpausmes veidu pārklāšanās. Tā jau šobrīd ir ābece. Tā ir mākslas darba ābece jebkurā nozarē… Nu, tad jums varbūt nākamajai reizei jāierosina, jo tas ir fundamentāli svarīgi… Mēs neiekļāvām vairākas izrādes, par kurām runājām, jo tās vienkārši šajos, valdes noliktajos, parametros neiekļuva. Un iznāk, ka mēs kā eksperti neesam pamanījuši, ka tās ir labas.
Jānis Siliņš: Jā, bet galvenās jau paliks.
Sandra Krastiņa: Tas ir tiem, kuriem patīk tie rāmji. Bet mākslinieku būtība…
Jānis Siliņš: Nē, nu, paliks. Aktieris, režisors paliks. Sandra, tās ir atsevišķas lietas, kuras būtu jādara. Protams! Un to valde var. Nevajag domāt, ka valde nevar nolemt. Var.
Sandra Krastiņa: Tāpēc par to ir jārunā!
Jānis Siliņš: Jāierosina! Jāierosina, protams.
Atis Rozentāls: Nolikumu, es domāju, mainīt var. Jo vēl jau sezona nav sākusies.
Sandra Krastiņa: Vismaz pārrunāt.
Atis Rozentāls: Diskusijas tikai sāksies. Bet tas vispār ir cits temats, jo nākamgad ir pilnīgi cita žūrija…
Problēmas un zaudēšanas sāpes
Rēzija Krieviņa: Par problēmām. Viena no uzskatāmākajām, manuprāt, šajā sezonā ir neraksturīgi bieži aizvietotas, atceltas vai pārceltas izrādes. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?
Atis Rozentāls: Tur ir vienkārša vieta. Pirmkārt, repertuāru apstiprina brīdī, kad lugas vēl nav uzrakstītas, un tā ir dramaturgu atbildība iekļauties konkrētā termiņā. Pāris gadījumos tas tātad nav noticis. Otrkārt, ir bijuši vairāki gadījumi, kad izrādes ir atceltas vai pirmizrādes pārceltas nenokārtotu autortiesību dēļ. Un trešā lieta ir tā, ka daži teātri ir pietiekami drosmīgi, lai pateiktu pēc ģenerālmēģinājuma, ka izrāde nav gatava rādīšanai. Dailes teātrī ir šāds piemērs, kad pārcēla pirmizrādi uz rudeni. Tātad to vēl pilnveidos un uzlabos, jo viņi konstatēja, ka rezultāts nav sasniedzis sākotnējo mērķi. Tie galvenie iemesli.
Rēzija Krieviņa: LKA alternatīvajai teātra balvai “Zelta muša” pagājušajā gadā bija brīnišķīga nominācija, kas šoreiz skāra tieši kritiķus, – “Gada bīstamība”. Papildinot problemātikas loku, šajā sezonā ir kāds process vai notikums, kuru jūs šai balvai nominētu?
Zane Radzobe: “Zelta mušas” labākajās tradīcijās es varu nosaukt savu personisko nomināciju. Slikti krēsli auditorijās un pārbraukumos. Es pirmo gadu lobēju par to, ka žūrijai pienākas fizioterapija.
Sandra Krastiņa: Bet galvenais – tā pienāksies nākamajai žūrijai.
Atis Rozentāls: “Jā,” teicu es. (Smiekli.)
Rēzija Krieviņa: Visbeidzot – lai arī kāds būtu nomināciju un laureātu saraksts, vienmēr kāds ir un būs neizpratnē, vienmēr kādam sāpēs, tāpēc – ko jūs teiktu tiem māksliniekiem, kuriem sāp jau šobrīd un kuriem diemžēl sāpēs pēc 23. novembra?
Atis Rozentāls: Nekādu mierinājumu izteikt nevar. Es jau pagājušajā gadā teicu, ka “Spēlmaņu nakts” tāpat kā jebkura balvas pasniegšana ir aizvainoto svētki. Tur neko nevar darīt, tāpēc ka ir ļoti grūti. Man pašam šogad bija pirmais gads, kad tik ļoti grūti izvēlēties atsevišķās kategorijās. Varu tikai vēlreiz apliecināt, ka mēs strādājām pēc labākās sirdsapziņas. Jo, kad nostiprinājām pārbalsošanu visādos veidos un beigās tikām līdz gala rezultātam, Sandra pajautāja, kuram teātrim ir visvairāk nomināciju? Un tad es ļoti labi sapratu, ka īstenībā mēs lemšanas brīdī nevienā mirklī par to nedomājām. Mēs nedomājām par kaut kādu stratēģiju – “kurai māsai kurš auskars būs”. Mēs domājām tikai konkrētajā situācijā par tiem konkrētajiem nominētajiem māksliniekiem. Un tas ir tas svarīgākais, ka var nepiekrist mūsu lēmumiem, bet mums ir absolūti tīra sirdsapziņa tādā ziņā, ka šie lēmumi ir tādi, kā mēs patiešām domājam, nevis tādi, ka mēs kaut kam gribam izpatikt…
Zane Radzobe: Tā kā neizbēgami kādam ir jāzaudē, un zaudē vairākums, nevis mazākums, tad man liekas, ka zaudēšanas sāpes jebkurās sacensībās ir atšķirīgas – ja tu saproti, ka tu vai tavējais ir zaudējis cienīgam konkurentam, vai arī, ja tu domā, ka esi zaudējis kādam, kas par tevi ir sliktāks. Un man gribas domāt, ka žūrijas uzdevums ir nodrošināt, lai tā konkurence būtu starp cienījamiem pretendentiem, un tad tas īstenībā drīzāk ir pagodinājums, ka tu esi viens no četriem, kas ir stāvējis blakus izcilībai.
Ilze Kļaviņa: Šī sezona parādīja, ka ir tik daudz klasikas un tik daudz Blaumaņu, un ka pret viņu arī attiecas kā pret dzīvu sarunubiedru. Nevienu brīdi nav šī svētbijīgā oreola, ka tas ir klasiķis… Tas ir dzīvs process, un ļoti liels prieks par to.
Atis Rozentāls: Jāatceras vēl – tā kā tas ir dzīvs process, tad atšķiras arī izrādes no izrādēm. Mums bija tāds piemērs, kur esam dzirdējuši no kolēģiem labas atsauksmes par kādu konkrētu izrādi, bet mēs aizbraucam, un tā izrāde konkrētajā brīdī ir “nosēdusies”. Bet mēs jau vērtējam to, ko mēs tajā brīdī redzam.
Sandra Krastiņa: Šī “Spēlmaņu nakts” kā process – teātra skatīšana gada griezumā, nominēšana un pēc tam apbalvošana – tas krāšņais notikums, kas notiek, ir ārkārtīgi svarīgs. Ārkārtīgi svarīgs. Un es no vizuāļu puses jūs, teātriniekus, apskaužu. Kad ir nominēti šie piecnieki, visa nozare un tā daļa sabiedrības, kuru interesē teātris, sarosās. Ir vēlreiz iemesls runāt gan par nominētajiem, gan šķendēties par nenominētajiem. Tātad teātris un atsevišķi mākslinieki ir uz sarunu galda, ikvienā mājā par to runā. Trakākais jebkurā mākslas veidā ir klusums; ka tas viss pazūd kā vatē. Mākslinieki, praktiķi ļoti labi zina, kuras ir virsotnes. Un, ziniet, nav tā, ka tikai kreņķējas: “Ai, es neesmu nosaukts.” Vismaz vizuālajā mākslā, Purvīša balvas programmā, visai nozarei ir rūgtums, ka nav nosaukts kāds viens darbs, ko nozares profesionāļi vērtē kā ļoti labu. To visi uztver kā netaisnību. Šī darbība neattiecas tikai uz to, kuru nosauks, tas ir plašāks kopums. Visi tur sapucējušies sēž un pozēti vai pa īstam lec uz skatuves un saka: “Es to negaidīju!” Tas ir krāšņi! Tas ir krāšņi arī tiem, kas nozarē nepiedalās. Un es tikai varu vēlēt, lai to turpina.
Atis Rozentāls: Brīnišķīgs formulējums par to, ko tu saki, bija Evijai Krūzei, kad viņa uzkāpa uz skatuves un teica: “Es negaidīju, bet tomēr gaidīju!”
Jānis Siliņš: Un es ļoti gaidu, kad aktieri būs sagatavojušies. Labāk sagatavojušies.
Sandra Krastiņa: Tātad visiem nominētajiem ir jāgatavo runas!
Rēzija Krieviņa: Gatavojiet runas, gaidām svētkus! Un liels paldies [5] par sarunu!
Rakstīt atsauksmi