Ieskats “izmirstošās sugas” pasaulē
Ekspresrecenzija par “Rīgas mazākā cirka” izrādi “Aizbēgt līdzi cirkam” Andra Zeļonkas režijā
Kad ceļojošais cirks bija milzīga industrija, gādājot par iespēju gan sev, gan skatītājiem aizbēgt no racionālās pasaules uz apbrīnojamo, “Rīgas cirks” darbojās kā vienīgais ceļojošais cirks Baltijā. Šodien tā arēnā aizbēgšana līdzi ceļojošajai cirka trupai apspēlēta apvienības “Rīgas mazākais cirks” izrādē “Aizbēgt līdzi cirkam” Andra Zeļonkas režijā. Ar iestudējumu atklāts arī notikumu cikls “Bērnu rīti”. Pirmajā no pieciem sestdienu rītiem skatītāju zāle tika piepildīta jau padsmit minūtes pirms izrādes sākuma, un varēja noģist, ka gaidas ir ne tikai mazākajiem skatītājiem.
Cirka trupas sasaukšanās “Eu! Eu! Eu!” un bēgšana uz piedzīvojumu pasauli ir sākusies. Aiz manis sēdošā meitenīte retoriski jautā: “Ko viņi tur dara?” Un šim jautājumam neviļus nākas pievienoties. Vēlāk mums abām kļūst skaidrs, kāds ir šodienas cirks un kāpēc cirka mākslinieki sevi dēvē par “izmirstošu sugu”. Turklāt skatītājiem, kuri cirku kādu laiku nav apmeklējuši, nākas atskārst, ka tradicionālais un laikmetīgais cirks ir divas dažādas lietas. Kas ir cirks mūsdienās? “Tas nav tikai triks, klauns, triks, klauns, lācis uz motocikla. Izrādei ir pievienota mākslinieciskā vērtība, un tā nav tikai izklaide, kā tradicionālajam cirkam ierasts.” [1] Arī šīs izrādes kontekstā jāatceras, ka izklaide nav vienīgais un galvenais pamatmērķis.
Vai “aizbēgt” izdodas?
Režisors un dramaturgs Andris Zeļonka sadarbībā ar dramaturģi Ketiju Jurčenko iecerējuši azartisku iestudējumu, kas akrobātu personīgo pieredzi apvieno ar ieskatu cirka vēsturē un triku paraugdemonstrējumiem. Jautājums, vai šo komponentu sinerģija izdodas un skatītāji tiek apbrīnojamās cirka pasaules suģestēti? Mākslinieki Elīna Konrade, Betija Krole, Roberts Aubēns, Ketija Jurčenko un Emīls Zenne trapeces konstrukcijā drīzāk veido rotaļīgu ievadlekciju cirka pasaulē, un “aizbēgt” tajā izdodas vien fragmentāri. Priekšnesumi funkcionē kā demonstratīvi elementi, nevis dramaturģiski motivētas darbības, tādējādi vairāk ilustrējot, nekā ļaujot skatītājam līdzradīt satura nozīmi. Par spīti tam izrādei ir sava vieta bērnu repertuāros, un iestudējuma jēgu nedrīkst nonivelēt kaut vai tā iemesla dēļ, cik liela uzmanība vērsta uz ieklausīšanos un atsaukšanos bērnu zinātkārei (vienlaikus saprotot, ka uzmanība ir gaistošs lielums [2]). Iestudējuma nozīme izgaismojas arī sadarbībā ar kultūrizglītības programmu “Latvijas skolas soma”, kuras mērķis ir paplašināt skolēnu kultūras pieredzi, tostarp veicināt izpratni par dažādām laikmetīgās mākslas formām.
Izteiksmes “triki”
Līdztekus trikiem un muzikalitātei izrādē prevalē katra performanta iepazīstināšana, salīdzināšana ar cirka mākslas priekštečiem un to, kā bija agrāk. Skatītāji uzzina, kāpēc cirka izrādēs vairs nepiedalās dzīvnieki, kā arī to, kurš no akrobātiem, piemēram, “runā pilnīgāko sviestu un žonglē pat miegā” vai kura mīļākais ēdiens ir šokolādes desa. Šī apzināti vienkāršotā atklātība rada uzticēšanās telpu, kas aizēno pāris neveiklas frāzes, kuras šķiet liekas, piemēram, “[..] domā, kā nepalaist purkšķi” [3]. Māras Aniņas gaismu partitūra izrādes sākumā ar cirkulējošiem gaismas apļiem rada hipnotisku sajūtu, savukārt nelielā apgaismojuma atstāšana skatītāju zālē neveido šķīrumu starp performantiem un publiku, tādējādi iekļaujot kopējā notikumā arī skatītājus. Uzteicama ir Tīnas Lagzdiņas melnbaltā kostīmu estētika un Emīla Zennes muzikālais noformējums, kurā iesaistās arī Ketija Jurčenko un Roberts Aubēns. Par izrādes ritējuma koordinatoru kalpo pārtrauktā frāze “Mēs...”, “Mēs esam...”. Kad to neviens neiztraucē un teikums “Mēs esam Rīgas mazākais cirks” tiek pateikts, izrāde beidzas.
Bērniem, bērniem, bērniem
“Aizbēgt līdzi cirkam” funkcionē kā orientējošs impulss un ieskats “izmirstošās sugas”, t.i., cirka mākslinieku pasaulē, kurā viss ir iespējams. Kā uzsver izrādes autori – cirks ir ne tikai vieta, kur daudzos veidos var aizbēgt, bet arī vieta, kur atrast savējos. Par piederību, uzdrīkstēšanos izaicināt savu ķermeni un sabiedrības iepazīstināšanu ar jaunajiem cirka noteikumiem arī šis iestudējums.
Pēcāk kā papildinošs elements seko diskusija ar radošo komandu. Un, ja sākotnēji jautājumu un atbilžu sadaļa rada bažas par neveiklu klusumu un garlaikotu publiku, tad bērnu auditorija šo stigmu lauž. Jautājumi radošajai komandai nemitējas. Mazie skatītāji azartiski taujā: “Kāpēc Roberts ir izmirstoša suga? Un kuram ir bail no pērkoņa?” Sev un jums jāatgādina, ka izrādēm, kuru mērķauditorija ir bērni, nav pienākums izklaidēt pieaugušos, bet gan suģestēt galvenos apmeklētājus, t.i., bērnus. (Un, ja, piemēram, “Mazais cilvēks” – Toma Treiņa Valmieras teātrī veidotā izrāde ar cirka elementiem – spēj aizraut visu ģimeni, tad “Aizbēgt līdzi cirkam” fokusējas tikai uz savu mērķauditoriju.) Tāpēc jautājums “Vai man patika?” šeit ir gaužām sekundārs. Bērniem, kā var noprast pēc interakcijām, “Aizbēgt līdzi cirkam” bija gana aizraujoši.
Rakstīt atsauksmi