AKTIERIS RUNĀ: Krists Jēkabsons
Saruna ar aktieri Kristu Jēkabsonu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Kristu tiekamies drēgnā 2025. gada novembra pirmdienā. Es bijīgi atvainojos, ka nozogu viņa vienīgās brīvdienas pēcpusdienu. Viņš smaida un aicina Leļļu teātrī. Mēs apsēžamies pie galdiņa atpūtas zonā, un saruna aizrit tieši tā, kā vēlējos – neformāli, atklāti un godīgi. Ļoti godīgi. Krists atzīstas savai profesijai gan bailēs, gan mīlestībā. Stāsta par jaunību, asarām un diplomdarba grāvēju – izrādi “Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji”, par ceļu no Priekuļiem līdz Rīgai, no amatierteātra “Kurlās vardes” līdz Latvijas Leļļu teātrim. Mēs vienojamies pāris netranskribējamos jokos un pasaulē kontroversālākajā viedoklī par teātra apmeklētāju “pareizo” ētiku. Mēs esam Gen Z paaudze, un tai raksturīga ir arī mūsu sarun’intervija.
Un sākumā bija?
Jaunais Leļļu teātra aktieris un puika no Priekuļiem, tās ir galvenās lietas, kuras Google par tevi vēsta. Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk – kas ir Krists Jēkabsons?
Krists Jēkabsons ir vienkāršs cilvēks. Kā Leļļu teātra mājaslapā rakstīts – “puika no Priekuļiem”. Puika no Priekuļiem, kurš cenšas piepildīt savu bērnības sapni. Kurš īstenībā jau tagad dzīvo savu bērnības sapni. Cilvēks, kurš ļoti daudz mīl. Varbūt pat pārāk daudz. Īstenībā arī bailīgs. Dzīvē ļoti daudz sevi apšaubu. Tas ļoti interesanti, ka izvēlos tieši šo profesiju, jo te ir tā duālā sajūta, ka uz skatuves jau tu nevari baidīties.
No malas šķiet, ka aktieri noteikti ir tie, kuriem ar pārliecību un pašvērtību viss kārtībā, tāpēc, jā, interesanti, ka tu to saki.
Kā smejos ar savu nu jau bijušo pedagoģi Māru Ķimeli – mēs šo četru gadu laikā no Krista ļoti daudz mēģinājām dabūt ārā vismaz kaut kādu pašpārliecinātību un uzticēšanos sev.
Jums sanāca?
Skatoties uz to, kāds biju pirmajā kursā un kāds pēc šiem četriem gadiem, tad mēs esam diezgan tālu tikuši. (Kautrīgi.) Man tā šķiet.
Sākumā bija Priekuļi un “Kurlās vardes” [1]. Cik lielu lomu profesijas izvēlē ieņem teātrī pavadītā bērnība un tavas mammas režijas darbs?
Mammai, darbojoties ar amatierteātri un iesaistot tur mani, arī radās sajūta, ka gribas nodarboties ar šo profesiju vēl un vēl. Nu, it kā liekas, ka tas nav nekas liels… Tu esi šajā mazajā teātra studijā, un skatītāju nav tik daudz, bet tā ir tik jauka sajūta. Piemēram, nospēlēju Ziemassvētku izrādi, un nāk mammas un bērni un saka: “Paldies, ka radījāt šo Ziemassvētku sajūtu!”, vai “Paldies, man bija slikta diena, bet tagad tā ir palikusi labāka!”. Tas ir tas fantastiskais, kāpēc man gribas ar šo nodarboties. Jo gribas ļoti daudz dot. Dot to mīlestību un prieku skatītājiem. Tāpēc es ļoti priecājos par to, ka es esmu nonācis tieši Leļļu teātrī…
Leļļu teātrī mēs vēl neejam! (Smaida.) Tātad “Kurlās vardes” bija aktiermeistarības sākumpunkts?
Tas bija sākumpunkts. Skatuve vienmēr ir mani piesaistījusi. Varbūt tāpēc, ka skatuve pieprasa pašpārliecinātību un ticību sev. Kad tev tās pietrūkst, tad uzkāp uz skatuves, un tev tās vairs absolūti nepietrūkst. (Smejas.) Tur tu arī izbaudi, ka vari būt kaut kas cits. Un tas “cits” ir pārliecināts. Viņš zina, ko viņš dara, un viņš var iedot kaut ko arī citiem.
Biji pārliecināts, ka nākamā pietura pēc vidusskolas būs Latvijas Kultūras akadēmija, vai bija arī citas alternatīvas?
Tajā gadā pēc vidusskolas neuzņēma aktierus, man bija vesels gads brīvs. Nostrādāju korporatīvā uzņēmumā tādu nine to five (no 9.00 līdz 17.00 – R. K.) darbu un sapratu…
Ka nebūs?
Nebūs! (Abi smejas.) Sapratu, ka tas nav man. Jau pēc pirmajiem trīs mēnešiem likās: “šausmas, es vairs nevaru tā izdzīvot!”. Man tas bija pārāk mierīgi un vienmuļi laikam. Bet nenosodu cilvēkus, kuri to dara, tas vienkārši nebija man. Izdomāju, ka varētu strādāt mārketingā ar domu, ka paralēli mācos Latvijas Universitātē komunikāciju zinātnes. Bet tajā pašā laikā izziņoja, ka būs jaunā aktieru un režisoru uzņemšana. Ļoti ilgi par to domāju un biju ļoti nobijies. Sāku domāt: nu nē, kāda iespēja, nu nē... Bet tad pieķēru sev pie domas, ka jau tagad, pat neiestājoties, sēžu ar domu – ja es tomēr iestāšos, kā tad mainīsies mana dzīve? Kas tad notiks? Kā tad būs? Un tad es domāju: nu, kaut vai tevi nepaņems, nu, labi, vienalga. Bet tu vismaz būtu zinājis, ka tevi nepaņem. Secināju – nē, ar šo domu nespēju sadzīvot. Saņēmos un iesniedzu dokumentus tieši uz aktieru studijām Kultūras akadēmijā.
Pietura: Kultūras akadēmija
Kultūras akadēmija, šķiet, ir vienīgā vieta, kur satikt šīs profesijas patieso seju, atskārst, cik izaicinoša tā patiešām ir. Tevi akadēmija pārsteidza ar slodzi, grafiku, prasībām, vai ar to visu jau biji rēķinājies?
Absolūti nebiju rēķinājies! Bet esmu nenormāli pateicīgs akadēmijai, jo man bija sajūta, ka šo četru gadu laikā es pilnībā piedzimstu no jauna. Bija sajūta, ka pirmajā kursā esmu pilnīgs zīdainis. Otrajā kursā man ir sākusies tīņu fāze. Trešajā kursā ir agrīnie divdesmit. Un tad ceturtajā kursā beidzot esmu savā patiesajā vecumā. Jā, vispār nebiju rēķinājies ar slodzi. Sākumā tas bija milzīgs šoks. Ko tas tagad nozīmē, ka man nav nekādas privātās dzīves? Ka tu esi akadēmijā visu laiku un viss, par ko tu domā, ir akadēmija. Sāk pazust draugi, jo vienkārši nav laika ar viņiem satikties. Bieži sastopies ar to, ka tu pasaki, ka tev nav laika, bet katram cilvēkam ir kaut kāda sava izpratne par to “nav laika”. Viņam nav laika? Viņš droši vien sešos beigs studijas, un tad viņam būs laiks. Nē, tā nav. Bija ļoti grūti to daudziem ieskaidrot, arī mammai, ka man tiešām nav laika. Tas nozīmē, ka es vienpadsmitos atnāku mājās, vienkārši aizmiegu un tad no rīta deviņos skrienu atpakaļ uz akadēmiju. Tas bija tāds ļoti grūts posms tieši tajā, ka tev ir jāmēģina izskaidrot, ka šis tomēr ir kaut kas cits. Jo arī savā ģimenē esmu vienīgais mākslas pasaules pārstāvis… Tagad jau māsīcas meitas arī domā iet uz aktieriem.
Tu iedvesmoji.
Jā, esmu iedvesmojis, tāpēc visu laiku atkārtoju: “Padomājiet trīsreiz, četreiz, piecreiz un trīsdesmitreiz, vai jums to vajag!” Bet, jā, tu vienkārši ar laiku sadzīvo, ka šādi ir tie apstākļi. Tad sāc tajos apstākļos jau dzīvoties. Un tad sāk parādīties pat kaut kāds brīvais laiks.
Tāds tomēr ir!
Jā, kaut kādos brīžos sāk parādīties. Tāpēc, ka tu sākumā no tādas pilnīgas panikas, ka neko nesaproti un tev ir tik daudz jādara, aizej līdz brīdim, kad sāc jau kārtot un salikt: hei, es varu izdarīt šitā, es varu izdarīt šitā, un tad, ā, man te vēl pat ir tāds brīvs brīdis kaut ko citu padarīt.
Tad tu arī brīvo laiku novērtē citādi nekā pirms tam, vai ne?
Jā, pilnīgi noteikti.
Kā izskatās “Zirgu pastā” pavadīta jaunība? Biju to domājusi vairāk par grafiku, bet tu, protams, vari, atbildēt arī filozofiski.
Mums tā bija traka. Nevaru šo apgalvot ar faktiem, bet lielākā daļa noteikti nebijām no Rīgas. Un man bija tāda sajūta, ka mēs, lauku bērni, esam atbraukuši uz lielo Rīgu mācīties aktieros. Visi par to vien jau bijām milzīgā starā. Atceros, bija līguma parakstīšanas ballīte, tad tāda ballīte un tāda… Jā, mēs to sākām ar lielu sprādzienu, bet tādā labā ziņā, man liekas. Mēs vienkārši esam jauni. Visi gribam šo darīt. Mūs šis ļoti interesē. Bijām ļoti priecīgi par to… Traka (jaunība “Zirgu pastā” – R. K.), bet arī atbildīga. Jo, neskatoties uz to, ka mēs daudz izklaidējāmies, bijām arī atbildīgi pret uzdotajiem darbiem. Lai arī kāda būtu situācija, tu ierodies uz lekcijām, izdari uzdevumus un esi godīgs. Tas arī bija tas, ko mums mācīja pedagogi: “Lūdzu, esiet godīgi! Ja jums ir bijis garāks vakars, tad varat arī atklāti teikt.” Protams, neiedzīvoties tajā, ka tu katru dienu vai ik pa nedēļai saki, ka tev ir grūti. Bet pa ļoti retai reizei jau var.
Tu jau iepriekš minēji faktu, ka daudzi bijāt no “laukiem”. Kādas tev tagad ir attiecības ar lielo pilsētu Rīgu un vai Priekuļiem, mājām vispār pietiek laika?
Nu, principā jau devēju sevi par rīdzinieku.
Kā tad ar puiku no Priekuļiem?
Puika no Priekuļiem ir dziļi sirdī. Kā tas teiciens, kuru var pielāgot visam – puiku no Priekuļiem var izdzīt, bet Priekuļus no puikas nevar. Man Rīga vienkārši ļoti patīk. Varbūt tas ir tāds periods. Varbūt pēc desmit gadiem runāšu citādāk. Varbūt jau pēc gada runāšu citādāk. To nevar zināt. Bet šajā brīdī nav: “Aaaa! Vajag aizbraukt no pilsētas, vajag uz laukiem!” Tādu sajūtu šobrīd man nav. Bet reizēm patīk aizbraukt uz mājām, jā. Nesen tieši biju Priekuļos. Kaut kas jau tur ir tajā milzīgajā klusumā un mierā. Un tu aizbrauc pie mammas, tas jau ir jauki.
Kārlis Arnolds Avots intervijā [2] teica: “Uz teātri ir jānāk strādāt, nevis meklēt domubiedrus.” Pastāsti par savu kursu, tā dinamiku un to, cik svarīgi tev bija domubiedri?
Domubiedri bija ļoti svarīgi. Ļoti. Es laikam esmu cilvēks, kuram gan patīk atbalstīt citus, gan patīk, ka atbalsta mani. Tas nav spekulatīvi, ka es esmu pasaules nabadziņš un “glāb mani!”. Nē. Bet ir ļoti jauka sajūta, ka tu saproti un jūti – jūs visi ejat kopā kaut kam cauri. Tu zini, ka ir bijusi, piemēram, grūta nedēļa, un jums ir vēl viena aktiermeistarība, un visiem ir grūti, tas kaut kā tomēr palīdz noturēties – nē, viņi šeit ir, es arī šeit būšu.
Kā ar konkurenci savā starpā, tā arī nemitīgi bija līdzās?
No akadēmijas sākuma mūs audzināja, ka esam personības, esam individuāli cilvēki un konkurence pastāv. Bet konkurencei arī ir jāpastāv, lai mēs viens otru izaicinātu. Tur ir, protams, dažādi plusi un mīnusi, kā jau visam, bet tā tikām audzināti, ka mēs konkurējam. Bet tādā labā ziņā, man šķiet. Mēs vienkārši viens otru vairāk un vairāk izaicinām.
Attīstības labad.
Jā, jā.
Izrādei “Kocinieki un tāsinieces” biji skaņu režisors. Nākotnē plāno iesaistīties izrāžu tapšanā arī citās pozīcijās, ne tikai kā aktieris? Piemēram, režijā, dramaturģijā?
Nē, man tiešām ir sajūta, ka aktierēšanas ceļš ir tas, kas man visvairāk patīk un interesē. Domāju, arī neapniks. Bet ir interesanti, ka Leļļu teātrī kopā ar Annu Klišāni mēs taisām izrādi. Cerams, nākamajā sezonā tā būs pie skatītājiem.
Tātad tu daļēji jau esi režisors?
Jā, to arī gribēju pieminēt. Vienā no projektiem neesmu tikai aktieris, bet arī režisors. Mēs divatā strādājam pie visa, tikai ne pie scenogrāfijas un skaņas. Tātad šim darbam esam arī dramaturgi. Tāds koprades process, kas arī ir ļoti, ļoti interesanti.
Varbūt tu vari vienā teikumā mazu tīzerīti, par ko būs izrāde?
Hmm, īsti vēl ne. Esam ļoti lielā sākuma posmā, tāpēc to vēl paturēšu noslēpumā.
Diploms. Kā būt tālāk?
Sociālajos tīklos rakstīji: “Līdz pēdējām brīdim neticēju, ka nonākšu līdz izlaidumam!” Kuri šķēršļi lika apšaubīt varēšanu un studiju laimīgas beigas?
Es pats. Es pats biju sev vislielākais šķērslis. Atskatoties uz akadēmiju, tā bija lielākā problēma – neticība sev. Tas, ka tev, piemēram, pedagogs pasaka kādu asāku vārdu, tas jau ir normāli. Mēs esam radīšanas procesā, un, protams, ka tur ir viss, arī emocijas no dusmām līdz absolūtam priekam. Nenoliegšu, ka esmu ļoti daudz raudājis akadēmijas laikā. (Smejas.) Tas tā vienkārši ir. Tur, “Zirgu pastā”, ir tāda forša vieta. Pirmais stāvs, un tur ir koridors, kur kāpnes ved uz augšu. Un pēdējā stāvā ir katedra (Nacionālās skatuves mākslas skola), tur var paskatīties uz augšu. Ļoti daudzreiz esmu aizgājis līdz tām kāpnēm un skatījies augšā. Esmu domājis – šī būs tā diena, kad es beidzot uzkāpšu pa kāpnēm un parakstīšu papīru, ka aizeju prom no akadēmijas. Skatos ar asarām acīs, un vienmēr tomēr apstājos. Akadēmijas laikā tieši ieguvu sajūtu, ka nezinu, kur šī profesija ir bijusi, bet ļoti priecājos, ka esmu to atradis. Jo bez tās es nevaru izdzīvot. Neredzu sevi nekur citur. Smieklīgākais, ka tieši ar šo profesiju man ir vistoksiskākās attiecības. Kad tu dusmojies. Tu raudi. Tu gribi iet prom, bet tu tāpat ej mājās un nākamajā dienā desmitos no rīta esi tajās lekcijās, sēdi un nepadodies. Ir bijuši daudz brīži, kuros esmu ļoti noslēdzies un nestrādājis. Jo tu vienkārši nesaproti, kas notiek ar tevi, kas vispār ir jādara. Neko tu nesaproti. Tu tik daudz sevi esi apšaubījis un cīnījies ar sevi. Lielākais izaicinājums bija satikties ar sevi, pārkāpt sev pāri un vienkārši darīt. Jo dienas beigās tas viss ir par – Krist, beidz, lūdzu, filozofēt un vienkārši dari!
Ja redzētu tagad no malas savus studiju gadus, aizvien iesniegtu (un neizņemtu) dokumentus?
Jā, pilnīgi noteikti, pilnīgi noteikti! Es vispār neko nenožēloju. Protams, vienmēr jau varam reflektēt, skatīties uz aizgājušajiem gadiem un domāt – tu varēji vairāk strādāt, tu varēji vairāk darīt to un tu varēji būt vēl labāks... Bet notika tā, kā notika.
Pēdējais studiju gads. Kādas sajūtas tobrīd prevalēja? Gandarījumu, atvieglojumu vai vairāk raizes par to, kurā teātrī iesakņoties?
Bija gandarījums, bija atvieglojuma sajūta, ka šis tomēr noslēdzās. Jo man liekas, ka tie četri gadi ir ļoti labs laiks. Vairāk nevajag. (Smejas.) Bet arī trīs būtu baigi, baigi traki. Nevar teikt, ka vispār nebija bail, bet lielas bailes par to, ko darīt tālāk, man nebija. Vispār biju domājis, ka šobrīd strādāšu no projekta uz projektu, ka pat negribu to štata aktiera dzīvi.
Kā tu nokļuvi tieši Leļļu teātrī?
Man vienmēr ir ļoti, ļoti patikušas izrādes, kurās ir liels fokuss uz scenogrāfiju un stāsts tiek stāstīts caur objektiem vai lellēm. Tikai tagad, šķiet, pagājušajā nedēļā, domāju, ka, pats to neapzinoties, laikam tāpēc gāju tieši uz šo teātri. Bet stāsts ir tāds. Ar manu mīļo kolēģi Sergeju Smikovu bijām uz ģenerālmēģinājumu Dailes teātra izrādei “Meža gulbji”. Viņš bija atnācis kopā ar Emīliju Liepiņu. Un Emīlijas mamma strādā Leļļu teātrī, tāpēc viņš jokojās, lai viņas mamma sarunā Leļļu teātrī mums darbu. Tā mēs tur jokojāmies: “Jā, jā, piezvani un pasaki, ka tev ir divi jaunie aktieri, kuri tūlīt pabeiguši studijas un gatavi strādāt!” Nākamajā dienā Emīlija man rakstīja, vai tiešām tajos jokos bija daļa patiesības. Es teicu: “Nu jā, jā, bija!” Viņa iedeva manus kontaktus savai mammai. Izrādās, Leļļu teātra pārstāvji arī ir nākuši uz mūsu izrādēm skatīties, ko darām. Tad mani uz tikšanos aicināja galvenais režisors Edgars Kaufelds… Jā, un vienā dienā saņēmu zvanu no Edgara, vai joprojām domāju par Leļļu teātri. Vienojāmies, ka paskatīsimies, kā mums izveidosies šis gads, jo man ir līgums uz gadu. Šī tomēr ir pilnīgi jauna pasaule, darbs ar lelli un objektiem. Vispār, nākot no dramatiskā teātra, tas viss ir jauns, tāpēc pilnībā saprotu mūsu norunu – skatāmies, vai man šis patīk, vai teātrim patīk tas, ko es daru. Tad redzēsim, kur esam pēc gada. Man liekas, ka tas ir brīnišķīgākais notikums manā dzīvē, jo tik ļoti, kā esmu iemīlējies šajā teātrī, esmu bijis iemīlējies vienīgi aktierēšanā akadēmijas laikā.
Paldies Emīlijai!
Paldies Emīlijai! Šī māja tiešām ir kaut kas ļoti brīnišķīgs. Bet bija brīdis, kad es visvairāk iemīlējos lellēs… Katru gadu, pirms sākās sezona, ir meistarklases aktieriem. Un pie mums bija ļoti brīnišķīgs cilvēks – Anna Ivanova. Viņa rādīja monoizrādes. Es skatījos, ko tie cilvēki dara ar lellēm. Skatījos ar lielām acīm un atvērtu muti un domāju – jā, šis ir tas, ko gribu darīt. Šis ir tas, ar kādu teātri gribu nodarboties. Tas bija aizmetnis tai mīlestībai, kas turpināja augt. Un jau maijā sāku strādāt pie šī darba “Ludvigs un Tuta”.
Tieši par “Ludvigu un Tutu”. Šī ir tava pirmā širmja izrāde, vai ne?
Jā, jā.
Kādas ir sajūtu atšķirības, no dramatiskā teātra pārceļoties uz širmja izrādi?
Pirmajā mēģinājumā mans brīnišķīgais režisors Ģirts Šolis, kuru es absolūti cienu un priecājos, ka mana pirmā pieredze bija tieši ar viņu, jo viņš bija ļoti pacietīgs, teica: “Labi, tagad ņemsim lelles rokās un improvizēsim!” Tajā brīdī man tirpiņas noskrēja pār visu ķermeni. Domāju, ārprāts, kas man vispār ir jādara? Es neko nesaprotu, kur es esmu nonācis? Krist, kāpēc tu esi Leļļu teātrī? Pirmajā mēnesī bija kaut kāda iekšēja panika par visu, jo nezināju, pie kā pieķerties. Bet tad sapratu, ka ļoti līdzīga leļļu tehnika ir ar delartisko komēdiju un “Sapņotājiem” (“Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji” rež. Kārlis Krūmiņš, LKA – R. K.). Paldies Kārlim Krūmiņam, kurš izvēlējās mani šajā diplomdarbā, jo mēs ļoti intensīvi četrus mēnešus strādājām pie delartiskās komēdijas tehnikas. Pateicoties tam, saskatīju milzīgas līdzības ar leļļu tehniku, un, tiklīdz sāku vilkt paralēles, sāka palikt vieglāk. Augustā turpinājām strādāt un mīlestība pret lelli sāka rasties lielāka un lielāka. Tas ir tāds prieks, bet tajā pašā laikā ļoti izaicinoši, jo nevari dabūt acu kontaktu ar skatītāju. Esmu pieradis pie tā, ka varu gan skatītāju, gan sevi nofokusēt konkrētāk. Kad varu ieskatīties acīs. Ja ir iespēja uzdot jautājumu vai monologu stāstīt konkrētiem cilvēkiem. Bet šeit, spēlējot aiz širmja, tu viņus neredzi, vienīgi dzirdi. Kaut kas tajā brīnišķīgs arī ir. Tu dzīvojies savā pasaulītē. Spēlē ar lelli, spēlē ar kolēģiem. Tad iznāc un, o, ir pilna zāle ar skatītājiem. Spēlējot bērnu izrādē un arī šajā širmja izrādē, noķēru to sajūtu, ka pat neprasās skatītāju ieraudzīt. Jo bērni ir tik dzīvi. Viņi skaļi reaģē. Skaļi smējās. Skaļi raud. Ja izrādes laikā tiek uzdots kāds jautājums starp tēliem, viņi atbild uz tiem jautājumiem. Tad ir sajūta – tas tiešām ir dzīves notikums, kurā mēs visi esam kopā. Es tā priecājos par to!
Un man liels prieks, kā tu atbildi jau uz maniem nākamajiem jautājumiem (smejas), jo nākamais jautājums bija, kāda ir auditorija – bērni. Man šķiet, godīgākā un prasīgākā vienlaikus…
Tā tas arī ir. Ja viņiem nepatiks, viņi arī skaļi pateiks, ka viņiem nepatīk. Un iedomājies, kad tev to pasaka izrādes sākumā! Tad tiec līdz izrādes beigām! (Abi smejas.) Nospēlē izrādi joprojām ar pārliecību, kad tev bērni principā saka: “Šis ir galīgi garām!” Bet tas ir arī forši, jo notur ļoti lielā tonusā, kad tevi ir jānotur uzmanība bērnam. Tu nevari nebūt dzīvs vai izpildīt kaut ko tikai tehniski. Bērns to uzreiz sajutīs. Tev ir jābūt dzīvam, šeit uz vietas, jāmēģina tikt līdz viņam. Jāmēģina viņu ietekmēt, lai viņam ir interesanti, lai viņam patīk izrāde. Man, piemēram, “Ludvigā un Tutā” ir trīs ainas, un tikai tad es iznāku, un jau dzirdu, ka tie bērni sāk smieties. Pilnīgi kā elektrība iziet caur ķermeni. Tas ir tik skaisti un brīnišķīgi, ka tā zāle dzīvo! Nezinu, kurā posmā mēs pazaudējam šo. Jo tas ir skumīgi…Nu, tā vienkārši ir. Tu aizej uz pieaugušo izrādi. Un tur ir kapa klusums. Visi skatās izrādi. Visi skatās izrādi nopietni. Un, nedod Dievs, ja tu skaties drāmu un iesmiesies.
Tas taču būtu pilnīgi nekulturāli, jā.
Jā, šausmas. Tu esi neaudzināts. Tu esi nekulturāls cilvēks. Bet man liekas, ka tas tieši ir...
Ir vajadzīgs?
Ka skatītājs reaģē? Jā… Nē, nu kā kuram. Man personīgi, jā. Citiem aktieriem – varbūt ne. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi. Arī “Sapņotājos” – ja mums ir pilnīgi klusa zāle, un ir tas skatītājs atnācis, kurš smejas tikai iekšēji, tad tu vispār nesaproti, vai tu ar saviem jokiem tagad šauj pilnīgi ne tur (kad zāle ir tikai tāds “hmm, hmm”), vai kā? Gribas, ka tā publika ir dzīva. Tā ir dzīva! Nevis, ka mēs visi klusām skatāmies, jo esam nonākuši teātrī. Un tāpēc ir kaut kāda izdomātā “pareizā” ētika, kā mums te jāuzvedas.
Bet “Sapņotājos” publika taču ir ļoti dzīva, vai ne? Biju uz izrādi un tieši nodomāju – ak, dieniņ, cik kolosāli! Tieši tas, kā delartiskās komēdijas metode neviļus iesaista publiku. Ne piespiedu kārtā, kā vairumam skatītāju ļoti nepatīk…
Jā, es arī esmu viens no tiem skatītājiem. Man arī nepatīk, ja mani velk aiz rokas un man kaut kur ir jāiet. Nē, nē.
Aktieri intervijās minējuši – neraugoties uz to, ka gandrīz katru vakaru tiek spēlēta viena un tā pati izrāde, katru reizi ir pilnīgi cita publika un viņu reakcijas. Tev arī ir tāds novērojums – tu visu izdari tāpat, bet ir pavisam atšķirīgas reakcijas un mijiedarība?
Jā, tā ir. Un tieši tās dzīvās reakcijas pietrūkst, kas atkal ir forša bērnu izrādēs… Tāpēc publika var atšķirties, bet, ja abos šajos gadījumos publika ir mierīgi sēdējusi, neizdvešot ne skaņu, tad tu arī nesaproti, kāpēc vienā izrādē cilvēkiem nenormāli patika un otrajā ne. Tu jau nesaproti, kas patika, kas nepatika, jo abās darīji vienu un to pašu, bet vismaz ar tādu dzīvu reakciju saproti – ā, šī bija tā aina, kur piemēram, bērni kliedza “nē, būū!”, bet nākamajā dienā šajā vietā bērni tieši smējās, lai arī tu dari visu to pašu.
Auditorijas vokalizācija ļauj izdarīt secinājumus.
Es domāju, ka jā. Tāpēc man pietrūkst, ka mēs nevaram būt… brīvi? Man tiešām ir tāda sajūta, ka es aizeju uz izrādi un nevaru brīvi to skatīties.
Jā, man arī reizēm tā ir.
Es arī domāju par tādām lietām, kā… labi, mēs varam skatīties uz vienu aspektu – kad kaut kādā dramatiskā brīdī skatītājs iesmejas. Bet varbūt tas ir veids, kā cilvēks sadzīvo ar sāpēm? Varbūt viņam tieši šī aina ir iesāpējusies tik ļoti, ka viņš vienkārši sāk histēriski smieties? Un kāpēc tevi kāds cits skatītājs kušina? (Pauze.) Labi, es saprotu, tāpēc, ka tu traucē it kā, jā. Bet domāju, ka mēs varam būt dažādi. Mēs varam pieņemt dažādas cilvēku izpausmes.
Vēl nedaudz par “Sapņotājiem”… Zane Radzobe, viena no ievērojamākajām teātra kritiķēm, rakstījusi, ka “Sapņotāji”, iespējams, ir gada labākā komēdija Latvijā. [3] Skatītāji “lauž krēslus”. Arī mani kolēģi un draugi viens otram to proponē. Kā jums pašiem šķiet, kas ir tā “atslēga”?
Paldies par to! Ļoti priecājāmies, ka cilvēkiem ir interese par šo izrādi. Ja godīgi, arī pats nezinu, bet šķiet, ka tas varētu būt tāpēc, ka tā ir retāka un netipiskāka forma. Delartiskās komēdijas jau nav bieži. Un tēma ir tik vienkārša un saprotama, ka mēs visi varam kaut kur asociēties ar dažādām tēlu situācijām, kas ir izrādē. Vai, piemēram, kāds var saskatīt līdzības savā mammā, kuru spēlē Elizabete Milta, viņa tur ir absolūti brīnišķīga. Vai arī tu vienkārši tādu tantīti esi saticis uz ielas, vai ne? Vai tādus trīs brāļus. Liekas, tieši tajā, ka tas ir tik vienkārši, vari saskatīt tās līdzības. Tāpēc tas arī veidojas tīri komiski. Vari asociēties ar to un vari par to pasmieties. Bet tajā pašā laikā šķiet, ka izrāde ir arī ļoti nopietna. Gribētu domāt un ceru, ka kādam skatītājam tā ir – tajā brīdī, kad izrāde tiek spēlēta, tu stundu esi izsmējies tā, ka ribas un vaigi sāp, bet nākamajā dienā, kad padomā par “Sapņotājiem”, aizdomājies, ka varbūt tur tomēr bija arī kas nopietnāks. Aizdomājies, ka ir šādas ģimenes, ir šādas mammas, kuras savus bērnus nelaiž pasaulē, un, cik tas kaut kādā ziņā ir traģiski, kādi tie vīrieši tad izaug. Kādas ir attiecības starp vīru un sievu… Tur ir arī nopietnas tēmas apakšā, bet tām nevajadzētu nākt pa priekšu. Tās var nākt otrajā plānā.
Aktieris ārpus lomas
Rakstniecības un mūzikas muzejā nesen tika atklāta jaunā ekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana.” Nezinu, vai jau esi paspējis apskatīt…
Neesmu, nē, bet ļoti gribētu aiziet. Ir laba?
Jā, ļoti! Iesaku. Tur var iepazīties ar 98 radošām personībām un uzzināt, ar ko viņi nodarbojās radīšanas starplaikos… Kā tekstu mācīšanās un lomu spēlēšanas starplaikos prokrastinē tu?
Viena no mīļākajām aktivitātēm ir skatīties latviešu realitātes šovus.
Ko tieši tu skaties?
Visu pēc kārtas! Es ļoti priecājos, ka Latvijā ir tik daudz realitātes šovu. Jo vienkārši gribas paskatīties kaut ko, kur es varu ļoti neaizdomāties par lietām. Nav tā, ka vēršu pilnu uzmanību. Tie kaut kur fonā skan. Bet visu pēc kārtas, jā.
Šī, lūk, ir atbilde, kuru noteikti nebiju gaidījusi.
Bet tas ir tiešām brīžos, kad ikdienā (piemēram, otrdienas, trešdienas vēlā vakarā) gribu pilnībā atpūsties. Ja man, piemēram, ir sestdienas, svētdienas vakars brīvs vai pirmdiena, tad man patīk rakstīt dienasgrāmatu. Baigā lieta, ko sev esmu pieķēris – īstenībā jau cilvēks var atbildēt pats uz saviem jautājumiem! Mēs satiekamies ar domubiedriem, draugiem un runājamies, un nevaram kaut ko atrisināt, bet, kad tu tiešām pasēdi un padomā... Piemēram, kad man ir kaut kāds neatrisināts jautājums, es uz A4 lapas to jautājumu visu laiku rakstu. Rakstu kā domu plūdumu par to jautājumu. Bieži vien lapas vidū jau sāku atbildēt uz to, ko es pats biju sev uzdevis. Es ļoti daudz domāju. Pārāk daudz. Tāpēc man laikam aktierēšana visvairāk patīk. Nemaz nevarētu būt režisors. Jo režisoram ir jāpieņem lēmumi, piemēram, kā mēs šo ainu risinām? Es domātu: “Mēs to varam risināt šādi, bet varam arī šādi!”. Es nevarētu pieņemt to lēmumu – jā, redzu šos variantus, bet izvēlēsimies tieši pirmo... Bet es ļoti aizpeldēju. Kāds bija jautājums?
Ko tu dari radīšanas starplaikos?
Vēl ļoti svarīgi pieminēt – skriešana! Man ļoti patīk skriet. Bet neesmu ar to tik traks, t.i., kad paliek auksts, tad beidzu to darīt.
Cik nopietnas distances, arī pusmaratonus?
Esmu noskrējis divus pusmaratonus.
Un skrējēju sapnis par maratonu?
Kaut kur tas ir, bet tam ir baigi jāgatavojas. Man vienkārši patīk skriet. Tad var vieglāk padomāt, izlādēties un tikt pie labākas sajūtas.
Kāds ir tavs redzējums par teātra kritiku, tās jēgu? Lasi recenzijas?
Lasu recenzijas, jā. Bet grūti teikt. Laikam katram cilvēkam, kas raksta recenziju, ir konkrētais lasītājs. Man šķiet, ka es tas īsti neesmu. Pilnībā saprotu, ka ir recenzijas, kuras vairāk atstāsta to, kas notiek tajā izrādē…Bet man vienkārši pietrūkst recenziju, kur kāds cilvēks no malas tīri, ļoti konkrēti un profesionāli paskaidrotu, kāpēc viņam tieši šis nepatika un kāpēc viņam tieši šis patika, pamatojoties uz kaut kādu teorētisku zināšanu bāzi. Bet recenzijas – tas ir forši, jo gribas jau zināt, kā izrāde no malas izskatās. Tev jau nav ne jausmas. Tāpēc tas aktieris skrien pie kolēģa un prasa: “Nu, kā, ko, kas?” Jo vienīgais, kas to redz, ir režisors. Bet tev kā aktierim nav ne jausmas.
Un draugu viedoklis, visticamāk, nav īsti leģitīms šajā jautājumā.
Nu, jā. Tāpēc ļoti interesē tās recenzijas, kad cilvēks ar profesionālu backgroundu (sagatavotību – R. K.) kritiski izsakās par izrādi, nevis mēģina būt tāds neitrāls, bet tiešām pasaka – šis nebija labi, jo “tam-tam-tam”...
Tev ir laiks un vēlēšanās nereti skatīties arī citu teātru izrādes?
Jā, tā ir ļoti svarīga lieta! Ja tu strādā teātrī, tev ir obligāti jāiet skatīties, ko citi teātri dara. Obligāti jāredz kolēģu darbs. Tas ir nenormāli svarīgi. Neskatoties uz to, ka varbūt kādā dienā esi vairāk noguris. Ja tev ir iespēja aiziet uz izrādi, uz to ir jāaiziet. Kā tu vari taisīt aktuālu izrādi, ja tu pat nezini, kas notiek apkārt, ko citi teātri dara un domā.
Man bija aizdomas, ka aktieri brīvajā laikā tieši grib abstrahēties no teātra.
Nu, varbūt, bet… nē, man tieši gribas aiziet pabaudīt vēl kādu izrādi.
Ko tu ieteiktu noskatīties no šī brīža repertuāra?
“Sapņotājus”. (Smaida.) Nē, bet tiešām. Es spēlēju tajā izrādē, bet man tiešām šķiet, ka “Sapņotāji” ir jāredz tikai tā iemesla dēļ, ka tas ir kaut kas citādāks. Ka tā forma ir citādāka un ļoti interesanta,tā ir ļoti sena tradīcija.
Jā, no 16. gadsimta, ja nemaldos.
Jā! Un, iedomājies, tā ir pārvērsta mūsdienās, un tu var ar šiem tēliem asociēties, tas vispār ir crazy (traki – R. K.). Ir patiešām jaudīgi uz to skatīties. Bet patika un ieteiktu arī “Vecajo kultu” (Dirty Deal Teatro). Varbūt tā nav tik aktuāla tēma. Bet nāves tēma tāpat vienmēr kaut kur piezogas, un viņi par to runā ļoti interesanti. Tā nebūtu “izrāde-izrāde”, ja gribētos klasisku teātri. Bet man kaut kas patīk tajā, ka tur ir rituāls teātris, teātris-rituāls. Kaut kas tur ir ļoti saistošs.
Kā tev kā skatītājam pietrūkst šodienas teātrī, šodienas izrādēs?
Pietrūkst izrāžu, kas reflektētu par kaut kādām mūsu, divdesmitgadnieku, problēmām, mūsu tēmām. Vienīgais mīnuss, par ko esmu domājis, – ir jau forši, ka mūsu aktieru kurss ir visos Latvijas teātros. Bet tajā pašā brīdī ir ļoti grūti, ja jūs esat, piemēram, viens vai divi, vai trīs jaunie cilvēki teātrī. Tu gribot vai negribot iepeldi tajā plūsmā, uz ko teātris jau virzās, kā tas jau funkcionē. Un īsti nevari to plūsmu ne apstādināt, ne virzīt. Bet, ja jūs, piemēram, esat desmit cilvēki teātrī, tur jau kaut kas var pamainīties. Tas, man šķiet, ir vienīgais mīnusiņš, ka neesam kopā, bet esam visur kaut kur. Bet tajā pašā laikā tas ir arī pluss. Ir jau arī skaisti, ka esam visur. Brīnišķīgi, ka var aiziet uz jebkuru teātri Latvijā un tur satikt savus kolēģus, savus kursabiedrus. Bet jā, man laikam pietrūkst kaut kāda absolūtā trakuma. Traka teātra, no kura omes ietu prom. Piemēram, nezinu, kāpēc, bet vienkārši aina, kurā visi šķaidās ar asinīm. Es nezinu. Tāpēc… tāpēc, ka mēs to vienkārši varam.
Pēc desmit gadiem recenzēšu izrādi, kuras režisors būs Krists Jēkabsons, un rakstīšu: “Tieši kāpēc viņi visi šķaidās ar asinīm?”
Jā, un es tev tā arī atbildēšu: “Tāpēc, ka es tā gribēju!” (Abi smejas.) Bet man tiešām ir tāda sajūta, ka mēs runājam par svarīgām tēmām, bet kaut kā pietrūkst…
Jaunības enerģijas?
Jā, tās enerģijas un trakuma. Ir jautājums, kā mēs varam jaunus cilvēkus piesaistīt teātrim. Bet ir ļoti grūti viņus piesaistīt teātrim, ja teātris nemēģina ar viņiem satikties. Tāpēc man liekas, ka “Klusums un troksnis” (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Gusts Ābele) arī ir atbilde, ka cilvēkiem interesē jauniešu un divdesmitgadnieku problēmas. Un pat ļoti. Kad skaties, uz ko aiziet, redzi, ka šī izrāde ir izpārdota. Redzi, ka interese ir liela.
Tas ir interesants fenomens, ka režisors iestudē savu aizvien notiekošo jaunību. Un fascinējoši vērot skatītāju, it īpaši tīņu, reakcijas. Nolasīt to sajūsmuL “Tas ir par mani! Tas ir par mani!” Lieliski ko tādu līdzpiedzīvot.
Tieši tā! Tas ir nenormāli brīnišķīgi. Un tieši gribētos, lai tev dod tās iespējas un lomas, kur tu vari satikties ar savu vienaudzi. Tas ir tas, ko man gribas – sarunāties ar saviem vienaudžiem un tīņiem: “Hei, es arī šitā jūtos vai esmu juties! Es jūs saprotu!” Negribas distancēties no skatītāja, gribas viņam pietuvoties. Tāpēc man arī ļoti patīk Leļļu teātris un bērnu izrādes. Nesen par to iedomājos, spēlējot “Ludvigu un Tutu”, – varbūt kādam no šiem bērniem šī vispār ir pirmā teātra pieredze. Man ir tāda atbildība sajūta, ka es gribu to maksimāli labi izdarīt. Ne tādā centīgā ziņā, bet cerībā, ka es to skatītāju varu aizķert. Ka viņam iepatīkas teātris, ka viņš nāks vēl un vēl un vēl. Un priecājos, ka bērnu izrādēm “Skolas somas” programmas ietvaros ir teātra stunda, kur aktieri runājas ar klasēm par izrādi. Tā man liekas absolūti brīnišķīgākā lieta, ka tu tam mazajam skatītājam vari ielikt to mazo graudiņu, ka viņš var skatīties izrādi, viņš var domāt par to, kas viņam patika, kas viņam nepatika, ko viņš saprata, ko viņš nesaprata. Ka viņš jau uzdod jautājumus, jo man liekas, ka svarīgākais teātrī ir domājošs skatītājs. Ka tu bišķiņ vairāk analizē un padomā, ko tas mākslinieks ir mēģinājis tev nodot ar šo izrādi. Tas ir tas svarīgākais – ka mēs visu laiku sarunājamies.
Sagatavojies, šis būs banālākais jautājums, ko var uzdot jaunajam aktierim… Kas ir tava sapņu loma?
Tu teici, ka uzdosi banālāko jautājumu, es tev varu sniegt arī banālāko atbildi… Man nav sapņu lomas. Nav arī tā, ka es domājot vai lasot tās lomas meklēju. Man patīk, kad maketa nodošanā vai pirmajā lasījumā tev iedod lomu, tu lasi un meklē, ko tu no šīs lomas iegūsi, ko tu vari paņemt sev. Ir sajūta, ka man tas strādā pretēji. Ka tā loma, kas atnāk, man kaut ko pastāsta. Jolomas atnāk pašas. Visās lomās jau iemīlies… Un beigās ļoti priecājies par jebkuru iespēju, kas tiek dota.
Tev līdz šim ir gadījies, ka nevari kādā lomā iemīlēties?
Nē.
Nē?
Nē. Varbūt ir bijis grūti ar to lomu. Varbūt nesaproti, kāpēc viņš/viņa tieši šajā brīdī šo saka. Nesaproti izvēles – kāpēc viņš dara šādi, es tā nekad nedarītu. Nevari satikties ar tēlu, jo viņu vienkārši nesaproti. Tad tur sākas tas process, ka šī loma mēģina tev paskaidrot – var dzīvot arī šādi, var šādi domāt un var šādi skatīties uz lietām. Tajā brīdī, kad to pieņem, arī ir vieglāk strādāt.
Tev zemapziņas plauktā ir nolikta kāda izmērāma vai neizmērāma aktiermeisarības virsotne, mērķis?
Mērķis laikam būtu vienkārši aktīvi strādāt. Kad tev ir, ko darīt. Tev ir lomas. Tev ir izrādes, kuras ir jāspēlē un jāveido. Galvenais palikt tajā, ka tu visu laiku aktīvi domā, ka tu neapstājies. Nav tāds tukšais periods, kad nezini, kur likties un sāc jukt prātā. (Smejas.)
Ātrie jautājumi
Šī nebūtu īsta Gen Z paaudzes intervija, ja nobeigumā neuzdotu arī ātros jautājumus…
Aiziet!
Kāda kļūda jaunībā noteikti ir jāpieļauj?
Hmm. Absolūti jāiemīlas kādā!
Ko noteikti nevajag darīt vai teikt iestājeksāmenu laikā?
Baidīties.
Kas ir pirmā lieta, ko tu dari, kad atnāc uz teātri?
Ieleju pudelē ūdeni.
Kas ir labākā skatītāja reakcija?
Smiekli.
Kas ir sliktākais padoms, ko esi saņēmis studiju laikā?
“Nu, Krist, nebaidies!” Un: “Esi tu pats!” Tāpēc, ka es par to vispār nebiju aizdomājies, vai ne? Jā, paldies!
Režisors, kuram tu nekad neatteiktu sadarbību neatkarīgi no tā, kādu lomu tev piedāvātu?
Zini, es nekad neatteiktu sadarbību jaunajam, brīnišķīgajam, talantīgajam režisoram Mārcim Brokam. Es būtu gatavs darīt visu.
Mārci, mēs ceram, ka tu šo lasi… Kura izrāde būtu jāredz ikkatram?
To vairs nav nekādu iespēju noskatīties, bet Leļļu teātra “Leģendārā izrāde”. To noņēma no repertuāra, bet būtu jāredz katram. Brīnišķīga izrāde par to, kas notiek aiz širmja…
Un visbeidzot – uz teātri ir jāiet tāpēc, ka?
Tāpēc, ka teātris liek tev domāt… Tāpēc, ka tur, teātrī, cilvēks paliek foršāks. (Smaida.) Viņš vienkārši domā, viņš pieredz, viņš sarunājās ar citiem cilvēkiem. Jūs visi vienā telpā piedzīvojat vienu kopīgu notikumu tajā vakarā. Un tas taču ir forši!
Rakstīt atsauksmi