Māra Beķere

Teātra kritiķe

AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Arnolds Avots

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

Viņam ir tikai 25 gadi, bet uz profesionālā teātra skatuves Kārlis ir nospēlējis jau vairāk nekā desmit lomas (trīs no tām – galvenās), nofilmējies divās galvenajās lomās kino, divreiz bijis izvirzīts “Spēlmaņu nakts” balvai jauno skatuves mākslinieku nominācijā un vienu reizi šo balvu arī saņēmis. Viņš sporto, lolo ieceres izrādēm, raksta scenāriju filmai. Pašizglītojas, domā, meklē. Caur viņa ārējo mieru un lēno, nosvērto runasveidu ārā lauztin laužas aizrautība un enerģija, ko savalda patīkama spēja reflektēt par sevi un apkārt notiekošo, kā arī veselīga pašironija.

Kas puisi no Elejas, kura apzinātā dzīve viscaur saistīta ar sportu, mudināja pieņemt lēmumu doties uz iestājeksāmeniem aktieros? Cik mērķtiecīgi tas bija?

Brālis spēlēja Jelgavas amatierteātrī (Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī – M.B.). Viņš daudz interesējās par teātri, brauca uz Rīgu skatīties izrādes, šo to man atstāstīja. Reiz skolā plānojām klases ekskursiju. Ieminējos, ka brālis Jaunajā Rīgas teātrī ir redzējis izrādi “Ziedonis un Visums” un ka varbūt arī mums vajadzētu aizbraukt. Mēs aizbraucām, un tas mani apbūra. Man, tādam skolēnam, sportistam, Ziedonis bija teju vienīgais dzejnieks, ko zināju. Izrāde man lika iemīlēt un apsvērt domu par teātri, sākt vairāk lasīt. Līdz tam biju sevi vairāk patērējis fiziski, bet garīgi nebiju noslogojis. Sākot lasīt grāmatas, pasaule un skats uz teātri palika romantiskāks.

Gribēju kaut ko radikāli mainīt. Tajā bija arī daļa spīta, jo visi rēķinājās, ka turpināšu studijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Iespējams, to negribēju tieši tāpēc, ka visi manu nākotni uzskatīja par pašsaprotamu, jo esmu no sportistu ģimenes.

Kurā klasē mācījies, kad redzēji minēto izrādi?

Tas bija diezgan vēlu – 11. klasē. Esmu no Elejas. Aizbraukt uz teātrī Rīgā tur nav ikdienišķa prakse, arī reizi mēnesī ne. Skolotāji Elejā gan to dara kaislīgi, bet mana ģimene nē, un nebiju arī dzirdējis, ka kāds cits brauktu, izņemot manu brāli. Mēs ģimenē vairāk tomēr runājām par sportu. Tad [pēc izrādes noskatīšanās – M.B.] arī nolēmu, ka tāda iespēja ir un es to darīšu. Nebija tā, kā citi stāsta, ka aizgāju draugam līdzi, nemaz nebiju domājis, bet paņēma. Diezgan nopietni izlēmu un godīgi varu teikt, ka to gribēju.

Tad jau tas bija visai straujš lēmums! Ja visu dzīvi esi devies vienā virzienā, bet pēkšņi pagriezies par teju 180 grādiem, ko tas liecina par tavu raksturu?

Tas ir diezgan biedējoši, bet šobrīd savu sapni esmu ielaidis šajā mājā (intervija notiek Kārļa darbavietā – Dailes teātrī, turklāt gandrīz vai uz skatuves – tobrīd tukšajā Kamerzālē – M.B.) un teātrī kā tādā. Bet sportā… Ko tik neesmu darījis un, starp citu, diezgan augstā līmenī! Iespējams, ka sportā kultūra, ikonas, treneri un tādas lietas mani interesēja vairāk kā pati spēle, kaut gan esmu kaislīgs sportists, un arī tagad man grūti eksistēt bez sporta.

Kādas ir tavas attiecības ar sportu šobrīd? Vai vari sporta aktivitātes savienot ar teātri?

Jā, esmu nonācis pašā sportiskākajā teātrī Latvijā! Dailes teātrī ir trenažieri, kolektīvs sporto. Kaut kādā ziņā šobrīd esmu starp brāļiem un māsām. Arī Viesturs Kairišs kādreiz ir bijis basketbolists. Juris [Žagars] jau vispār ir kaislīgs slēpotājs un ar sportu vienmēr bijis tuvās attiecībās. Brīžam pat, viņa intervijas lasot, redzams, ka viņš nevar izšķirties, kas viņam dzīvē ir svarīgāks – slēpošana vai teātris. Man, starp citu, vairs šādu jautājumu nav.

Vai tev bija uzstāšanās pieredze pirms iestāšanās Latvijas Kultūras akadēmijā?

Kā jau jebkuram jaunam puisim ar mazliet zemāku balsi nekā citiem – kāda skolotāja to pamana un tad velk uz visiem daiļrunāšanas konkursiem. Tādi man bija. Mana ķīmijas skolotāja regulāri mēģināja mani sagatavot novada čempionātam… Aizmirsu, kā to sauca… Daiļlasītāju konkursam! Atceros to visai dramatiski, jo biju nenormāli garš un arī atlētiskas miesasbūves, īsti neizskatījos pēc pamatskolēna vai vidusskolēna. Atminos, ka konkursā man apkārt bija entuziastiski lasītāji, kuri īpaši nemīl sportu, tāpēc jutu, ka tā nav īsti mana vide. Bet darīju, ko varēju, lai iepriecinātu savu ķīmijas skolotāju.

Tad jau ar visu neiederēšanos tev pašam tas tomēr kaut cik patika!

Jā, noteikti! Liela nozīme tajā ir manam brālim, kurš nodarbojās ar teātri. Gāju uz viņa izrādēm. Viņš visu dzīvi man ir bijis labais piemērs. Viņš ir ļoti krietns cilvēks. Vienmēr gribēju viņam līdzināties. Kad viņš mainīja kādu sporta veidu, tad es arī mainīju. Kad dzirdēju, ka viņš raidierakstā klausās dzeju, tad sapratu, ka arī man tas ir jādara. Viņi abi ar māsu manī ir atstājuši laba, domātspējīga cilvēka nospiedumus.

Ko ģimene teica par tavu izvēli, kad pameti sportu?

Nebija īpaši iepriecināti, bet piederu tai paaudzei, kurai neko daudz nevar iebilst. Manam brālim tēvs neļāva… Viņa draugs ir Kaspars Gods no Liepājas teātra, tāpēc tētis zina, ko nozīmē teātris, ka tas nav tā, kā jauns cilvēks vidusskolā uz to skatās. It īpaši pirms kāda laika. Un brālim neatļāva. Viņš gribēja nodarboties ar basketbolu – viņam arī neatļāva. Bet man – ar ko gribēju nodarboties, ar to nodarbojos, vecāki man nevarēja neko iebilst. Taču, kad mani aktieros neuzņēma, tad tēvs man teica – nav mums, Avotiem, lemts. Jo viņš savulaik stājās aktieros kopā ar Jēkaba Reiņa tēti Jāni Reini, kuru uzņēma, bet mans tētis kādā no kārtām izkrita. Tētis esot norunājis dzejoli, un Arnolds Liniņš piecēlies un prasījis: “Puisīt, jums kaut kas ar sakodienu nav kārtībā, mazliet šļupstat?” Tētis atbildējis: “Vai tad man te kādam vajadzēs iekost?” Šodien tādu džeku uzreiz paņemtu! Viņš tika otrajā kārtā, bet, kad bija jāspēlē etīde, viņam teica – iedomājies, ka tava mēle ir čūska, ko tu darītu? Tēvs domāja, domāja un atbildēja: “A ko TU darītu?” Viņu neuzņēma.

Tad jau tev teātra būšana ģimenē ir visai dziļa!

Jā. Arī mans vārds Kārlis ir par godu vec-vec-vec-vectēvam, kurš reiz strādāja Vilces teātrī.

Vai vecāki nevarēja tavu lēmumu ietekmēt tāpēc, ka bija pienākuši citi laiki, vai arī noteicošais bija tavs raksturs? Vai esi cilvēks, kurš neļauj sevi ietekmēt?

Gan viens, gan otrs. Akadēmijas laikā pēc pirmā kursa pēkšņi izdomāju, ka gribu braukt mācīties uz Krieviju. Jau runāju ar Ainu Matīsu (skatuves runas pedagoģe Latvijas Kultūras akadēmijā – M.B.) – nevienam citam neteicu. Viņa saka: “Kārli, brauc! Manā laikā tas nebija tik vienkārši, es tā nevarēju visu atstāt un aizbraukt – tu vari!” Tagad ikviens jauns cilvēks var aizblandīties, kur vien grib. Arī studēt: paņem kredītu, atrodi galvotāju un ej, mācies, ko gribi. The world is yours [1]. Taču aktiermeistarība paģēr studentu visu, tāpēc manas domas ātri vien bija noslogotas ar dažādiem uzdevumiem un šī pēkšņā iecere izplēnēja aizmirstībā. Tagad domāju, ka labi vien ir, ka nekur neaizbraucu. Otrkārt, raksturs, jā, bet man arī nebija pretestības. Vecāki man neaizliedza studijas tā kā brālim. Neteica nē, vienkārši sākumā par to nepriecājās. Toties tagad viņi lepojas ar mani.

Tu iestājies akadēmijā…

2015. gadā, jo tas ir leļļu kursa (dramatiskā teātra aktiera mākslas programma ar leļļu teātra specializāciju – M.B.) gads. 2017. gads ir Valmieras aktieru kursa gads, bet divus gadus biju leļļu kursā.

Kad uzsāki studijas, tevi uzņēma kā brīvklausītāju. Ko tas īsti nozīmē?

Tas ir garš stāsts. Brīvklausītāja statuss nozīmē to, ka tevi neuzņem, tu neizturi konkursu. Izkritu otrajā kārtā. Tad kāda meitene – Helēna Lagzdiņa no leļļu kursa – mani aiz rokas aizvilka pie Jāņa Siliņa, Vijas Blūzmas un Lailas Kirmuškas un teica: “Šim puisim ir jāmācās, jādod viņam iespēja!” Jau iepriekš ar Helēnas starpniecību biju saticis Viju Blūzmu un kaut kā viņu pārliecinājis. Siliņš sākumā bija skeptisks, bet tad Laila un Vija teica – sēdies, tev tagad būs kolokvijs. Tad viņi apmēram pusstundu mani pratināja. Teicu: “Ņemiet mani kaut vai uz diviem gadiem, vēlāk pievienošos Valmieras kursam.” Viņi atbildēja, ka tas nekādā gadījumā nenotiks: ja studēšu, tad studēšu, līdz absolvēšu ar “lellēm”. Laila laikam novērtēja manu sportisko sparu. Tā viņa arī atzina: “Spars tevī ir!” – tos vārdus atceros. Tā sākās mans brīvklausītāja posms. Mēs tādi bijām divi – es un Matīss Millers, vienīgi Matīsu uzaicināja pati akadēmija.

Mēs piedalījāmies visās nodarbībās. Sapratu, ka man sava vieta ir jānopelna. Neuzskatīju, ka esmu brīvklausītājs, visu darīju pilnasinīgi. Pēc pirmā kursa mazliet gan biju satraucies, piegāju pie aktiermeistarības pasniedzēja Mihaila Gruzdova un jautāju, vai būšu izturējis šo pirmo gadu un varēšu būt pilntiesīgs students. Viņš bija šokā: Kā, tu esi brīvklausītājs? Viņš šo faktu bija aizmirsis. Tā sākās manas studenta gaitas.

Brīvklausītājs nozīmē tādu jocīgu iespēju, kuru dažādu iemeslu dēļ var piešķirt tiem, kas netiek uzņemti kā studenti. Man ir visai noveicies, ka man ir bijusi iespēja caur šo logu iekāpt [aktiermeistarības studijās – M.B.], jo ne visiem tāda ir. Skaidrs, ka ir sāpīgi, ka tevi neuzņem, kaut gan saprotu, kāpēc ar mani tā notika. Biju kā siltumnīcā izaudzēts ļoti liels, muskuļains vīrietis, ieradies no Eiropas čempionāta regbijā, un man jāspēlē etīde ar dzīvnieciņiem, maziņām mantiņām.  Skaidrs, ka cilvēki, kas ar šo arodu – leļļu teātri – nodarbojas jau gadiem, nevar šīs divas bildes salikt kopā. Nevar iztēloties, kā šis divmetrīgais puisis varēs paslēpties aiz širmja, kā viņš strādās teātrī ar marionetēm. Pilnībā viņus saprotu. Vija Blūzma iestājeksāmenos mani aicināja kļūt par šķēpmetēju.

Tu vienu gadu nomācījies… Kas notika tālāk?

Tas bija lielisks gads! Un otrais arī bija brīnišķīgs. Mans mīļākais skatuves biedrs bija mans draugs Jēkabs Reinis… Gandrīz visas etīdes taisījām kopā, un mums aizvien ir kopīgs sapnis abiem nospēlēt izrādi pie Mihaila Gruzdova. Mēs ar Jēkabu studiju laikā strādājām pie Mišela de Gelderodes “Eskoriāla”, ko mums ieteica Gruzdovs. Visam kursam bija dots uzdevums izveidot fragmentus ar noteikumu, ka veiksmīgākajiem tiks dota iespēja veidot izrādi, izvēloties, ar kuru režisoru viņi gribētu strādāt. Gruzdovs bija apņēmies sarunāt, lai mēs varētu veidot izrādes. Mēs ar Jēkabu izvēlējāmies Gruzdovu.

Taču nākamais pavērsiens bija tāds, ka Indra Roga kļuva par māksliniecisko vadītāju Valmieras Drāmas teātrī, un viņa mani uzaicināja tur strādāt, tāpēc pametu kursu. Sanāca tā, ka mani neuzņēma akadēmijā kā studentu, bet pirmo no kursa uzaicināja strādāt teātrī. Tas bija 2017. gads. Īsi pirms manas 20 gadu dzimšanas dienas parakstīju līgumu ar Valmieras Drāmas teātri. Ļoti ceru, ka mums ar Jēkabu vēl sanāks īstenot ieceri par izrādi. Esmu pārliecināts, ka arī Jēkabs ir tajā ieinteresēts, un arī Gruzdovs. Būtu tikai jāpierunā mūsu smagsvari Kairišs un Žagars, bet domāju, ka arī viņiem nekas nebūtu pret.

Vai pilnībā pameti akadēmiju, lai strādātu teātrī?

Es paņēmu akadēmisko. Roga jau zināja, ka viņa uzņems kursu savam teātrim. Mums bija noruna, ka divus gadus pastrādāšu Valmieras teātrī, bet pēc tam pabeigšu studijas kopā ar jaunuzņemto Valmieras aktieru kursu. Tā arī sanāca.

Kādas bija tavas domas par nākotni – ko gribēji sasniegt ar aktiermākslas studijām?

Nesapņoju par neatkarīgajiem teātriem. Mana piederība ir jāmeklē kādā konkrētā teātrī. Valmieras teātris man šķita izcila vieta, kur man varētu dot uzticības kredītu un iespējas, kur varētu sevi pierādīt, un tad varbūt spert kādu soli tālāk.

Tomēr jauns cilvēks sevi pārvērtē. Man bija 20 gadu, biju nonācis starp īstiem skatuves māksliniekiem, kuri ir nostrādājuši teātrī gadu gadiem. Viņiem ir pavisam citas attiecības ar profesiju, un tad tu piedzīvo, ka tavas pirmās bezdelīgas nenes pavasari. Tu kā jauns cilvēks meklē domubiedrus, bet nesaproti, ka tas nav gluži tas, kas tev ir jādara.

Līdz tam sitos pret logiem kā tāds Mārtins Īdens no Elejas [2], īsti nevarot atrast savu vietu, bet gribot gluži vienkārši iederēties. Atradu piemērus tam, kāds gribu būt, un, pats svarīgākais, arī tam, kāds negribu būt. Laiks Valmieras Drāmas teātrī atstāja vērā ņemamu iespaidu uz manu personību un turpmākajiem lēmumiem, tāpēc tas ir bijis ļoti vērtīgs. Dailes teātrī ienācu jau kā cits cilvēks ar citu izpratni, pārvērtējis teātri un savas pārliecības. Viss kļuva vienkāršāk.

Teici, ka Valmieras periodā nevarēji atrast savu vietu. Vai tas bija pieredzes trūkuma un nezināšanas dēļ, vai tomēr saistīts ar neiederēšanos teātra kolektīvā?

Tas pilnīgi noteikti bija jaunības dēļ. Esmu cilvēks, kurš uzskata, ka īstā skola nekad nebeidzas, it īpaši aktierim teātrī tā tikai sākas. Akadēmija ir vieta, kur iegūt darba instrumentus, kur tevi brīdina, kur pirmo reizi kāp uz grābekļiem, kaut ko iemācies, bet patiesība, ar kuru būs jārēķinās, ir teātrī, un tikai tad (un tāpat ne uzreiz) pa īstam vari secināt, vai tas var būt tavs darbs uz visu atlikušo dzīvi vai nevar, vai tu gribi to darīt vai ne, vai tu tur radīsi piepildījumu. Tu beidzot ieraugi teātri no iekšienes, nevis tikai no ārienes – kā ēku un izrādes, kuras ir jau gatavas, skaistas, kurās gribi sevi redzēt… Kas aiz tā visa stāv – tas ir jautājums, ar ko būs jāsastopas ikvienam jaunam skatuves māksliniekam.

Un kāda šobrīd ir teātra vieta tavā dzīvē? Vai redzi sevi šajā darbā?

Jā, redzu. Šķiet, esmu to noformulējis. Esmu bezgalīgs meklētājs. Mierinu sevi ar domu, ka neaprobežošos tikai ar teātri, jo šī pandēmija ir atstājusi pēdas manī, tāpēc man teātris kā tāds top arvien bezgalīgāks, mērķi nebeidzas, nāk tikai jauni un jauni. Tas ir pats interesantākais aktiera darbā, ka katru reizi sāc visu no jauna, atkal esi students ar kladīti rokā. Šķiet, ka nav bijis nekādas pieredzes. Tā, starp citu, jūtas ikviens, arī pats pieredzes bagātākais. Ceļš no sākuma līdz būtībai, līdz kodolam ir miglains un tāpēc tik aizraujošs.

Tu minēji, ka Valmieras laikā esi ieraudzījis, kāds gribi un kāds negribi būt.

(Nolemti.) Un tu tagad jautāsi man šos jautājumus…

Labi, atvieglošu uzdevumu – saki tikai to, kāds negribi būt!

Nu, paldies! (Liela pauze.) Negribas aprobežoties tikai un vienīgi ar darbu. Tāpat negribas noslīkt pasākumu vadīšanā. Gribas no profesijas ņemt cildenāko, kas piepilda un bagātina, kas neveido rutīnu, riebīguma sajūtu vai pretestību pret darbu.

Es tagad rakstu. Esmu pabeidzis savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmas scenāriju. Būdams Valmierā, nekad nebūtu nedz iedomājies, nedz romantiski nosapņojis, ka es kaut ko tādu varētu darīt, kaut gan šo domu visu laiku auklēju, domādams par teātra izrādi. Rīga patiesi ir latviešu aktieru mazā un vienīgā Losandželosa.

Pastāsti par scenāriju! Vai tev kāds piedāvāja to rakstīt vai otrādi – kādam piedāvāji sevi?

Piecus gadus, kopš sāku strādāt Valmierā, auklēju ideju par teātra izrādi par Uļjanu Semjonovu, kurā pats viņu spēlētu. Pētīju viņas dzīvi, vācu informāciju, vecus laikrakstus; palīdzēja Valmieras bibliotēka. Vienu vasaru tikos ar Uļas līdzcilvēkiem, izbraukāju teju visu Latviju. Lasīju daudz grāmatu, meklēju, kā šo ieceri varētu realizēt. Skaidrs, ka man nebija nekādas prakses, nekādu profesionālu zināšanu. Pandēmija man ir iedevusi to, ka esmu izveidojis priekšstatu par dramaturģiju – konfliktu, tēmu, stāsta struktūru. Domāju, ka tas atstās varenu iespaidu arī uz manu turpmāko darbu teātrī un uz manām lomām, jo sāku pilnasinīgāk saprast, kā ir jāveido tēlu līnijas, kāda ir formula, lai tas strādātu. Nevaru garantēt, ka tagad tas vienmēr tā būs, bet savu izpratni esmu paplašinājis.

Vai kaut ko studēji?

Esmu autodidakts kā Mārtins Īdens. Lasīju citus scenārijus, analizēju, klausījos dažādus scenāristu un režisoru seminārus no ASV, Eiropas. No nulles punkta, atsperoties no dokumentāliem stāstiem, mēģināju savā galvā veidot dialogus, stāsta virzību, konfliktus, tēlus. Ļoti ilgi staigāju apkārt fantazēdams, līdz to realizēju.

Tu runāji par scenāriju filmai. Vai teātra izrāde ir transformējusies par filmu?

Jā. Viesturs [Kairišs] mani aicināja darbā uz Dailes teātri, kad strādāju Valmierā. Mums bija tikšanās, arī Juris [Žagars] bija atbraucis uz “Mārtinu Īdenu”. Viesturs teica, ka redz mani kā vienu no pamata aktieriem Dailes teātrī. Atbildēju, ka strādāšu Dailes teātrī, bet ar vienu norunu – ja viņš man ļaus uztaisīt izrādi par Uļjanu Semjonovu. Tas viņam, protams, norāva jumtu – kaut vai tas, ka jauns cilvēks nes sevī šādu domu. Viņš piekrita.

Pagāja sezona, tad mēs ar Viesturu sarunājām satikties, prezentēju viņam ideju, un viņš teica, ka izklausās mazāk skatuviski, bet ļoti kinematogrāfiski. Sāku par to fantazēt. Kad filmējām “Janvāri” [3], komandā strādāja brīnišķīgs operators no Polijas, kurš ir kinorežisors, operators, pedagogs. Izstāstīju viņam savu ieceri, un viņu tas ārkārtīgi saviļņoja. Arī Voiteks (Starons, operators – M.B.) man lika noticēt, ka varu to izdarīt. Runāju ar viņu arī par dzīvi, stāstīju, ka tagad esmu nofilmējies divās filmās, jautāju, ko man darīt tālāk. Man kā jaunam aktierim Latvijā jau ir ļoti paveicies, ka man vienā sezonā ir bijušas divas galvenās lomas kinofilmās – tā parasti nenotiek. Aktieris var nodzīvot mūžu un nesagaidīt savu lomu. Visi aktieri klusībā pie sevis sapņo par galvenajām lomām kino, jo mums to trūkst. Tirgus ir tāds, kāds tas ir. Voiteks man ieteica iet studēt kino režiju un taisīt savas filmas. Skaidrs, ka tik milzīgu soli – pāriet uz kino režiju – uzreiz neveicu, man tam pietrūkst brieduma un tas ir pārāk strauji, lai kaut kas sanāktu. Taču par scenāriju pacīnījos, un man šķiet, ka tas ir labs veids, kā šo ceļu lēnām iesākt. Pašlaik esmu uzrakstījis 123 lapas. Viena lapa – viena minūte (uz ekrāna – M.B.). Tagad veicu labojumus un ceru, ka Nacionālais kino centrs mūs atbalstīs.

Kur redzi sevi teātra un kino pasaulēs? Vai tās sadzīvo organiski, vai arī tavā dzīvē starp šīm nozarēm ir konkurence? Vai tev var nākties izvēlēties?

Latvijas kontekstā pilnīgi noteikti ne. Ja pieveiktu savu lielāko ienaidnieku – telefonu un internetu… Kurā šodien izlasīju, ka mileniālis dzīves laikā deviņus gadus pavada pie telefona. Tas ir jauna cilvēka lielākais pretinieks! Ja to pieveiktu un apgūtu valodas, tad varbūt, bet tik romantiski nesapņoju, ka varētu izlauzties ārpus Latvijas robežām. Bet – kas zina, filmas tagad iet konkursos. Varbūt kāds mani pamana un iedod kādu trešo plānu… tas var gadīties. Keišs sagaidīja savu Zvjagiņcevu [4]. Viss var notikt.

Neesmu gan no tiem aktieriem, kas domā, ka teātris un kino ir viens un tas pats, tikai kino skalpelis ir asāks un aktierim jābūt daudz askētiskākam. Viens izriet no otra, bet būtībā tās ir divas dažādas aktiera eksistences. Uzskatu, ka kino ir jāmēģina ainas tāpat kā teātrī, jāvelta laiks mēģinājumu procesam. Staņislava Tokalova filmu “Mīlulis” jeb Lovable mēs tiešām pusotru gadu periodiski mēģinājām. Tā drīzumā iznāks – ja vispār iznāks.

Deivids Linčs ir teicis: “Kāpēc lai es riskētu ar improvizāciju filmēšanas laukumā, ja esmu divus trīs gadus uzmanīgi pārdomājis katru detaļu šai ainai savā galvā, katru iespēju? Kāpēc riskēt to iemainīt pret kaut ko mirklīgu?” Man liekas, ka mēģinājumos ir liels spēks, tā var piekļūt patiesībai daudz tuvāk nekā mirklīgā improvizācijā. Taču tur arī sākas aktiera profesija, jo atkārtot – tā ir vislielākā māksla. Atkārtot godīgi, īsti, izdzīvot – tas ir pats sarežģītākais. Jā, noteikti gribētu vairāk strādāt kino, bet teātris man ir tikpat mīļš un svarīgs, tas nav mani kaut kā sadedzinājis, lai justu vilkmi tikai pie kino. Tā nav.

Tomēr jūtams, ka kino ir atstājis tevī būtisku nospiedumu.

Pandēmijas dēļ! Pirmajā lokdauna vilnī paņēmu Play Station, lai būtu, kā pavadīt laiku. Kad bija otrais lokdauns, paņēmu kaķi, grāmatas un filmas. Kaut kāda attīstība manī ir notikusi! (Smaida.)

Un atkal – ļoti īsā laikā! Ar tevi viss notiek strauji. Kur tu steidzies?

Man māsa ik pa laikam atgādina, ka eju nevis soļiem, bet lēcieniem. Grūti teikt, kur steidzos. Šķiet, ka šie ir labākie gadi. Jauna cilvēka domāšana spiež salīdzināties. Arī laikmets liek sevi nepārtraukti ar kādu salīdzināt. Kaut vai internets. Tajā var redzēt dzīves piemērus, veiksmes, izlaušanās stāstus… šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Vienmēr gribēsies būt labākam, un tā jau būtībā nav slikta lieta. Mana skriešana varbūt ir no sporta, jo savulaik skrēju 800 metru distanci – tā bija manējā, kad trenējos vieglatlētikā pie mammas.

Varbūt tu visu dari vienkārši tāpēc, ka to vari?

To mēs pārbaudīsim.

Kādas attiecības tev palika ar Indru Rogu un Valmieras Drāmas teātri pēc tam, kad nolēmi tomēr nākt strādāt uz Rīgu?

Lai kādas arī nebūtu attiecības, lai cik tas bija smuki vai nesmuki, dabiski vai nedabiski, ka aktieris aiziet uz citu teātri strādāt – esmu pateicīgs Evitai Sniedzei. Es viņu saprotu: viņa bija manī ieguldījusies. Taču ir tikai normāli, ka ikviens aktieris sagaida (no teātra vadības – M.B.) atbildi uz jautājumiem – ko tu esi gatavs darīt, lai pie tevis gribētu strādāt? Lai tevi nekad neiemainītu? Ko tu esi gatavs darīt, lai šis jaunais aktieris kļūtu par sava teātra patriotu?

Rogu cienu bezgalīgi. Tas, kā viņa strādā, nemitīgi irdina režiju un pedagoģiju kā profesiju, tā neesmu redzējis strādājam nevienu teātra pārstāvi. Viņa mums visam kursam uzdāvināja mapīti, kur speciāli mums bija iztulkojusi dažādas lekcijas, intervijas, teorijas no dažādiem augstākajiem teātra mākslas speciālistiem no Krievijas, Eiropas – no visām teātra mekām. Viņa ir bezgalīgos teātra meklējumos. Ticu viņai kā režisorei, kā aktrisei un vispirms jau kā pedagoģei.

Roga nepārtraukti mēģina atklāt kaut ko jaunu. Man, piemēram, ir žēl, ka izrāde “731. solis” (Valmieras teātra aktieru kursa izrāde (2019), kas tika iekļauta Valmieras Drāmas teātra repertuārā, rež. Indra Roga, Mihails Gruzdovs – M.B.), kas bija lieliska, tāpat arī pārējās Valmieras kursa izrādes, kurās diemžēl nepiedalījos, – ka tās vairs netiek spēlētas… Protams, pandēmija un tā tālāk, daudzi aktierdarbi un izrādes paliek nepamanītas, un tas ir baigi žēl. Šajā sakarā vispār fantazēju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir 16 – 17 gadu, nāk pirmās mīlestības, kuri būtu varējuši pandēmijas laikā satikt savu pirmo meiteni, aiziet uz pirmo diskotēku, pēc tam randiņā uz teātri...

Vai tad jaunieši mūsdienās iet randiņos uz teātri?

(Ar viltīgu smīnu.) Ir, kas iet! Ticu, ka iet, un to panākt ir mūsu – aktieru jaunās paaudzes – uzdevums.

Zinu, ka jums ar “Monstru” [5] bija doma ievilkt kapučainos teātrī.

Tas sanāca! Tas bija interesanti. Reiz pirms izrādes ar Gintu Andžānu stāvam pie iekšējās translācijas monitora, skatāmies, kas ienāk zālē. Un Gints man pēkšņi iebaksta: “Skaties, skaties!” Ienāk viens keponā un kapučjakā, ļoti līdzīgs Derilam, ienāk otrs, trešais. Saproti? Nāk! Tā izrāde atstāj diezgan lielu iespaidu, jo bieži vien cilvēki nezin, uz ko viņi nāk. Nostrādā Prusaka [6] mārketinga fenomens. Cilvēki nāk, un viņiem šķiet, ka tas būs kaut kas izklaidējošs, nepieklājīgs, neierasts, bet tad viņi aplaužas, jo izrādē ir baigais kūlenis. Pēdējā izrādē divas meitenes sāka histēriski raudāt un izgāja no zāles. Izrādījās, ka viņu klasesbiedrs nesen bija nogalinājis savu draudzeni. Viņas nespēja noskatīties uz Derila agresiju… Šis noteikti nav labais piemērs.

Taču tas parāda, ka izrādes tēma ir aktuāla un par to ir jārunā.

Esmu par to pārliecināts. Pats esmu uzaudzis starp tādiem puišiem un pazīstu viņus personiski. Tie ir bijuši mani labākie draugi un izcili sirsnīgi cilvēki, taču viņu valodu un centienus pēc mīlestības nolasa citādi, nesaprotot. Sodot, nevis motivējot būt labākam. Tas nav pareizi.

Kā skaidro savus panākumus? Būtu muļķīgi izlikties, ka tev tādu nav. Līgums Valmierā, katapultēšanās uz Rīgu, divas “Spēlmaņu nakts” nominācijas, viena balva…

Varbūt tā ir sportiskā konkurence, kura manī visu laiku figurē. Mani azartiski iedarbināja kursabiedrs Jēkabs Reinis, kad viņš dabūja “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada jaunais skatuves mākslinieks, jo mums akadēmijā tur bija…

Saprotu, ka jums bijušas īpašas attiecības!

Mēs ar Jēci.. (Smaida.) Nevar teikt, ka kāds gāja kādam pa priekšu. Neesam to pārrunājuši, bet jā, ir iedarbinātas kaut kādas azartiskas līdzskrējēja maņas. Toreiz, tajā “Spēlmaņu naktī” (2018./2019. gada ceremonijā, kad Jēkabs Reinis ieguva balvu par Ulda lomu NT izrādē “Pūt, vējiņi!” – M.B.) sev nosolījos: Jēci, elpoju tev pakausī! Tā kā 800 metros! Bet nu, Jēkabs… viņš ir tik kruts džeks, ka viņš var iegūt visas bagātības kā Dostojevska “Pusaudzī” un atteikties no tām.

Nu, tātad, nevaru savus panākumus izskaidrot nekā citādi kā tikai ar sportisko azartu un nemitīgiem radošiem meklējumiem. Man tiešām ir daudz jautājumu par dzīvi, teātri, filmām, par to, kāpēc sanāca, kāpēc nesanāca, kāpēc ir tā, kā ir. Nebaidos meklēt atbildes, nebaidos jautāt, arī neizliekos pārgudrs. Esmu vienkāršs puisis, kurš grib izprast, izmest savus 1000 metienus, un, ko var zināt, varbūt sanāks kaut ko iemest grozā. Tā es visu laiku runāju sporta metaforās. (Smaida.)

“Spēlmaņu nakts” balvas un nominācijas – vai tas tev arī ir sports?

(Aizgūtnēm.) Jā, protams! Tas ir arīdzan totalizators. Kāpēc gan ne! Lasu arī visas recenzijas, kritiķu viedokļus par aizvadīto sezonu, par izrādēm… mani tas interesē. Protams, sportā ir vienkāršāk: vai nu tu tos 100 metrus noskrien tik un tik sekundēs, vai ne. Teātrī viss ir daudz subjektīvāk. Bieži vien loma, kur aktieris ir sevi dedzinājis un viņam ir šķitis, ka tā ir viņa veiksme, nolasās pilnīgi pretēji, un otrādāk. Tas ir sarežģīti.

Kad gatavojos filmai “Janvāris”, lasīju Jura Podnieka biogrāfiju. Viņa tētis vienā no vēstulēm rakstīja: “Tas, ko tu radi, dedzinot sevi, tas nekad nenoslīks vienaldzībā.” Taču ir daudzi piemēri, ka tas ne vienmēr tā strādā. Bieži vien liekas, ka esi izdarījis savu maksimumu, bet citu darbu fonā vai kontekstā tas neatrod sevišķu nozīmību. Un tas ir normāli. Tas ir ļoti subjektīvi. Palīdz arī apziņa, ka mākslinieka uzdevums nav atdarināt. Mēs nodarbojamies ar varbūtībām. Mēs radām savu interpretāciju un sajūtu par to, ko spēlējam. Līdzko saglabājas sajūta, ka nodarbojos ar varbūtībām, tas palīdz vienkāršāk skatīties uz profesiju. Gan rakstīšanā, gan kā aktierim ainu radīšanā.

Vai tavā pieredzē ir loma, ar kuru neesi apmierināts?

Ir milzīgas bailes par nezināmo. Tagad “Mīluli” esmu redzējis – man to parādīja atsevišķā seansā, kā tas ir samontēts. Taču filmēšanas laikā man nerādīja pleibekus (no angļu playback – nofilmēta materiāla noskatīšanās – M.B.), neredzēju, ko tur daru. Tāds bija režisora noteikums. Tāpat arī Viesturs man “Janvārī” nerādīja pleibekus, nedrīkstēju nupat nofilmētu ainu noskatīties. Viņi negribēja, lai sāku domāt par ārišķībām – kā izskatos, vai pietiekami skaļi domāju, vai manu varoņa ceļu varēs nolasīt utt., bet lai iekšēji nepārtraukti domātu un godīgi dzīvotu kameras priekšā. Tas, protams, biedē – kāds būs rezultāts. Savā ziņā man ir tīra sirdsapziņa, ka esmu darījis visu, ko varēju izdarīt un esmu gribējis izdarīt. Varbūt neiespēju, bet gribēju. Domāju, ka rezultātam ir jābūt.

Bet par to, kas ir bijis, – grūti domāt tikai par savu lomu, jo uzreiz jādomā izrādes kontekstā. Manuprāt, mana debija Valmierā “Mazajās traģēdijās” (2017., rež. Sergejs Ščipicins – M.B.) nebija īpaši veiksmīga, kaut gan arī tur viss bija godīgi. Nebija veiksmīga materiāla kopējā interpretācija. Aktieri īsti nenoticēja režisoram, lai arī ļoti cienīja un visu superspējīgi darīja. Šķita, ka tā nekļuva par izrādi, kādā aktieri grib būt, bet tas ir ļoti būtiski. Tas ir “Smiļģa” (2021., rež. Viesturs Kairišs – M.B.) fenomens – tā ir izrāde, kurā ikviens no mums ik vakaru patiesi grib būt. Ir kaut kāds neparasts lepnums un gandarījums būt tajā izrādē, un tas ir pats labākais, kas var notikt ar izrādi aktierim.

Bet par lomu… Ir daudz dzirdēts par “Vidzemniekiem” (2018., rež. Indra Roga – M.B.) – tā bija izrāde trijos cēlienos, kur man bija uzticēta viena no vadošajām lomām trešajā daļā –, ka tā bija neveiksmīga. Izrāde kaut kā neaizgāja, taču pats to nesauktu par neveiksmi, man patika tajā izrādē spēlēt. Skaidrs, ka tas bija grūts periods, un es kā jauns aktieris pārdzīvoju, ka man nesanāk, zaudēju septiņus kilogramus tikai šaubu dēļ, prātodams, ko citi par mani domā. Tās ir lietas, kam jāiziet cauri, kas mani tagad ir bagātinājušas. Esmu sapratis, kā nedrīkst darīt. Grābekļi, uz kuriem jau esmu uzkāpis.

Bija interesanti ar “731. soli” jeb “Noziegumu un sodu”, ko taisīja Miša (Mihails Gruzdovs – M.B.) ar Rogu. Viņi (Kārļa kursabiedri no Valmieras kursa – M.B.) jau bija, šķiet, divus gadus, no pirmā kursa, gatavojuši fragmentus tai izrādei, bet mani pieslēdza vēlāk, kad Roga bija dramatizējusi visu romānu. Sākumā pat nebija plānots, ka tur būšu. Visi jau bija baigi iedziļinājušies un spēlēja citā līmenī. It kā biju pieredzes bagātāks, bet toreiz šķita – bāc, kā viņiem pietuvošos? Viņiem katram savai lomai jau bija stāsts, visi bija burtiski izķemmējuši “Noziegumu un sodu”. Es savukārt biju to vienreiz ne līdz galam izlasījis 11. klasē un tikko otrreiz pārlasījis. Bet viņi bija… nu, kā Gruzdovs strādā: “Uztaisi etīdi uz teikuma! Neņem gabalu, uztaisi uz teikuma!” Viņi tomēr bija jau izdarījuši melno darbu.

Kad tuvojās pirmizrāde, man šķita – bāc, man tā ir slikta loma! Visa pirmizrāde bija briesmīga. Man likās: viss, ko mani kursabiedri dara, notiek, skatītājs to ņem pretī. Visam, ko es daru, pretī ir absolūta siena, nekas nestrādā. Bet tādu domu nedrīkst būt! Labā nozīmē materiālā ir jāpazudinās, kad vienlaikus kontrolē sevi kā aktieri, bet reizē esi iegremdējies. Tas ar mani nenotika. Man bija trauksme. Taču beigās saņēmu “Spēlmaņu nakts” balvu – par “Elpu” (2020, rež. Dmitrijs Petrenko – M.B.) un Razumihinu. Tā man kļuva par gandrīz mīļāko lomu. Izrādes laikā pieķēru kolektīvam klāt. Bija traucējušas personiskās, ne aktieriskās šaubas.

Kādā teātra žanrā vai estētikā Tu sevi redzi?

Gribu pats taisīt izrādes. Mani interesē neparasti stāsti, kas ir ikdienišķi, bet reizē paceļas poētiski kosmosīgā, sapņainā līmenī. Poētiskais teātris – vai tā var teikt? Par žanru… Labi, ja izrādei vispār ir žanrs. Par žanru nedrīkst domāt! Tam ir jāpiedzimst, veidojot izrādi.

Izklausās, ka tev ir plāni arī režijas virzienā.

Jā, bet nevienu negribu biedēt. Visticamāk, pēc pusgada jau domāšu citādi. Esmu jauns cilvēks, ar mani notiek nepārtrauktas pārmaiņas. Viss, kas notiek ar pasauli, atstāj uz mani iespaidu.

Ko uzskati par savu izaicinājumu teātrī, kuru gribētu pārvarēt?

Viens izaicinājums man ir gaidāms drīzā nākotnē, un tas ir Ibsena “Brands”. Ieva Segliņa būs Brands, un es būšu Agnese. Kā zināms, tā ir viena no Ibsena komplicētākajām lugām, kas pieprasa asu prātu un izpratni par pasauli, par notiekošo, par lugā sacīto. Tā ir latiņa, līdz kurai ir jāpaceļas, un tas ir milzīgs izaicinājums – nokļūt līdz tādam līmenim, lai tu, piemēram, kā Juris Strenga vari runāt Nīčes “Zaratustru”: tu redzi, ka aktieris saprot pilnīgi visu, ko viņš runā, viņam ir savas attiecības ar tekstu, viņš saprot katru vārdu, ko pasaka uz skatuves. Taču tas nav tikai par runas mākslu, cik skaisti vai slikti runāju – tas ir par saturu un personību. Taisnība, ka personībai ir ļoti liela nozīme. Reizēm mēdz teikt, ka mūsdienu teātrī vairs nav aktieru-personību, kā bija agrāk. Te runāju par savu, par jaunāko paaudzi. Kad lasu Pāvula “Aktieris pret paša gribu”, spilgti redzu viņa personību un viņa neatkārtojamību savā vienkāršībā. Gribas izveidoties par cilvēku, kuru nevar sajaukt ar kādu citu.

Ko dari ārpus teātra – un ārpus sporta?

Sēžu pie Jura Strengas galda – mēs esam vienā grimētavā, bet viņa šobrīd teātrī nav – un rakstu scenāriju. Tagad jau laboju. Neesmu īpaši interesants ārpus teātra lietām, jo neko daudz citu nedaru. Cenšos pēc iespējas vairāk lasīt. Par sportu nedrīkst runāt… Sapratu. (Smaida). Teātris paģēr daudz laika. Skatos filmas, pēc iespējas vairāk kino, cik nu sanāk, – tas ir mans hobijs. Mīlu mūziku, daudz iedvesmojos no tās.

Vai tu arī spēlē mūziku?

To gan ne, tā nav mana drēbe. Arī dziedātājs neesmu, bet ļoti apbrīnoju un priecājos par cilvēkiem, kas var nostāties ar mikrofonu publikas priekšā un to izbaudīt. Neesmu viens no tiem. Arī uziet uz skatuves “Spēlmaņu naktī” (kā vadītājam – M.B.), kad neesi tēlā vai apstākļos – tas prasa nervus un piepūli. Ja man kādreiz pēc gariem gadiem piedāvātu vadīt “Spēlmaņu nakti” – nē, nekad! Es to nevarētu! Lai arī ir scenārijs, taču sēž pilna zāle ar pasākumu vadītājiem – aktieriem… Tas ir diezgan šausminoši.

Šovasar novadīju pirmās kāzas. Esmu nolēmis, ka citus pasākumus nevadīšu, bet kāzas gan varētu, jo tā ir piedalīšanās mīlestības notikumā. Ar pirmajām kāzām gribēju saprast, vai to varu vai ne. Sapratu, ka varu – bija grūti, bet arī patiesi skaisti. Pagaidām finansiāli iztieku bez pasākumiem. Negribētu aprakties pasākumos. Ir cilvēki, kas to dara – un ļoti labi dara –, taču tas īsti nav mans. Man vairāk patīk lietas darīt vienam, piemēram, rakstīt… Ne obligāti scenāriju, varbūt dienasgrāmatu vai ko tamlīdzīgu, darīt kaut ko pie sevis.

Ko saraustītās teātra sezonas tev ir devušas vai ņēmušas? Par kaķi, grāmatām un Play Station jau izstāstīji.

Par scenārija rakstīšanu arī.

Vai rakstīšana bija saistīta ar to, ka parādījās brīvs laiks?

Jā, visu lokdaunu katru dienu vairākas stundas izmantoju rakstīšanai. Lokdauns – te runāju par aktieriem, kuri teātrī velk repertuāru, – deva iespēju filmēties. Gluži vienkārši filmu producentiem, režisoriem vairs nebija jārēķinās ar teātra repertuāra laikiem. Tā ir Latvijai pilnīgi nereāla situācija, ka aktieri var uz sitienu paņemt filmēšanai uz mēnesi. Tas ir arī mans stāsts: tādā posmā mēs nofilmējām “Mīluli” un “Janvāri” tieši tāpat. Nav gan tā, ka es vilktu repertuāru.

Tā bija mana pirmā sezona Dailes teātrī, kam vajadzēja būt manai izlaušanās sezonai. Tagad iecerētie darbi – kurš aizbīdījies, kurā vairs neesmu, kurā vēl tikai būšu, kurā esmu ticis iemests… Teātra stāsts turpināsies. Noteikti esmu šīs pandēmijas ieguvējs, man ir veicies, ka varu sevi pieskaitīt pie tiem, kas krīzē pelnīja. Man zaudējumu nav, es būtu liekulis, ja čīkstētu. Smiļģis mani cienā. Viņš man šo to vēl pasniegs – gan ar ko pacīnīties, gan arī izaicinājumus un iespējas.