“Pods, auss un Dalī!”
Recenzija par LKA studentu teātra izrādi “Dalī auss” Egijas Silāres režijā
LKA studentu teātrī Egija Silāre iestudējusi maģistra diplomdarbu režijā – “Dalī auss”. Izrāde veidota pēc gleznotāja Salvadora Dalī sarakstītās un Sarmītes Madžules iztulkotās “Ģēnija dienasgrāmatas” motīviem. Sadarbībā ar dramaturģi Elzu Vildaus izstrādāta ģēnija un mākslinieka esence, kas precīzi nodēvēta par sirreāli eksistenciālu performanci. Un, ja grāmatas ievadā izdevējs raksta, ka grūti paredzēt, cik satriecošas šīs lappuses var šķist nezinātājam, tad tikpat grūti paredzēt, cik satriecoša var šķist šī performance ciešajās lakkurpēs. Izmantojot situāciju, ka izrāde veidota pēc dienasgrāmatu ieraksta motīviem, arī recenziju atļaujos rakstīt kā dienasgrāmatas ierakstu un, cienot uzsvērto sirreālisma klātbūtni, pēc iespējas “dalīniskāk”.
26. oktobris
Maize lido, un auss kļūst par podu! Jurijs Djakonovs ir lakkurpēs, kā izrādes aprakstā solīts, un es pat neatļaujos apšaubīt, ka ļoti ciešās. Drīz sāk palikt žēl, ka viņa mākslinieciskās “mocības” redzēsim tikai stundas garumā. Jo būt Dalī ausī – vietā ārpus jebkādas racionalitātes – ir ne tikai šokējoši un smieklīgi, bet arī patiesi aizraujoši. Brīžiem, pieredzot skatoloģijas ainas, nedaudz piemiedzas acis. Brīžiem rodas jautājumi, taču tad atceros, ko nupat teica Dalī – mākslu vajag “b-a-u-d-ī-t!” (un te baudāmā netrūkst). Pieņemu, ka šoreiz apgalvojums ietver arī aicinājumu mazāk racionāli skaidrot. Un tāpēc, veicot šo ierakstu, jāpiekrīt Dalī – būt abstraktās mākslas “kritiķim” ir visai drūma nodarbošanās.
Šajā stāstā par ģēniju nav vēstītājam raksturīgā secīguma, tas ļauj prevalēt nevis notikumiem, bet Dalī filozofijai, uzskatiem un notiekošajam viņa maņu kanālos. Tā ir izrāde izrādē, kurā satiekas divas mūzas pieskatītas Dalī šķautnes. Vissulīgākais [2] performances aspekts ir režisores apbrīnojamā aktieru izmeklētība. Cirka mākslinieks Mariano Gedvilo no Argentīnas pārvietojas gaisā un par savu būšanu galvenokārt ļauj vēstīt ķermenim. Viņš iemieso garīgo, ievainojamo un sabiedrībai neredzēto gleznotāja šķautni. Ar virvēm (rigera Roberta Aubēna kontrolē) izrādei piešķir cirka stilistiku, savukārt gleznas The Burning Giraffe [3] (1937) ķermeniskajā attēlojumā un mijiedarbē ar Galu, “otru” Dalī ietver arī fiziskā teātra īpašības. Paradoksāli, ka tieši Gedvilo (kā fiziskā vēstītāja) monologs [4] spāņu jeb “Dalī” valodā kļūst par izrādes spēcīgāko tekstu, kas spēj aizraut par spīti satura nesaprašanai. Turpretī Jurijs Djakonovs ir par sevi jūsmojošais un pārliecinošais ģēnijs, kurš ar gandarījumu šokē publiku, viņš ir Dalī āriene un pašprezentācija. Djakonovs suģestē ar dalīniskiem (teatralizētiem un dziļdomīgiem) skatieniem, pauzēm un skaļām sajūsmām. Par ko? Sevi un savu ģenialitāti, protams.
Mūziķes un performanču mākslinieces Elizabetes Balčus Gala – mūza, Dalī sieva un neaizskaramā dievība – uz skatuves ir nemitīgi klātesoša. Šajā gadījumā burtiski veidojot gleznotāja dzīves skaņu celiņu, jo Balčus ir arī izrādes komponiste, zālē nodrošinot gan sev raksturīgo elektromūziku, kas piešķir burtisku Dalī rakstura (drudžainuma, dažādības un impulsivitātes) skaļo, taču meditatīvo pulsējumu, gan maigas flautas skaņas, kas atgādina par trauslo un ievainojamo personību zem pārliecības maskas. Sirreālisms Balčui nav jāspēlē, tas veido simbiozi ar viņas autentisko un spilgto mūziķes tēlu, tāpēc par šo mūzas organisko misticismu šaubas nerodas. Pie pieguļošā un spīdīgā tērpa krūtis Galai ir piestiprinātas uz muguras, jo tieši to (pēc Dalī domām) vajadzētu nēsāt sievietēm. Balčus vizualitāte veido Silāres izraudzīto tērpu dalīnisko zenītu, kas uz askētiskā Gedvilo treniņtērpa un Djakonova Dalī “formastērpa” jeb elegantā uzvalka fona nevar netikt pamanīta. Nepamanīta nepaliek arī Galas un Dalī vienīgā fiziskā saskarsmes aina, kas sākas ar Gedvilo līšanu uz vēdera, turoties pie Balčus kājām. Tā reprezentējot Dalī neraksturīgo piekāpību un atziņu, ka Gala ir viņa dzīves un mākslinieciskās karjeras virzītājspēks. Jēlo olu, kuru tobrīd viens Dalī ielej Galas mutē un kas vēlāk nokļūst uz otra Dalī galvas, interpretēju kā Galas savienotājlomu starp gleznotāju un viņa alter ego, apliecinot – vienīgi viņai ir iespēja pieredzēt teatrālā ģēnija aizspoguliju. Šī režisores un kustību konsultantes Lauras Gorodko veidotā aina, šķiet, apzināti atstāj brīvu vietu arī citām interpretācijām. Tomēr jāatzīstas, ka piedzīvoju arī nelielas mieles jeb Dalī lēni aizslīdošās ūsas no Jurija Djakonova sejas. Tas, protams, ir teju nekontrolējams faktors, taču Dalī bez ūsām vizualitātē tomēr veido pēkšņu disonansi.
Ģēnijs dienasgrāmatā rakstījis, ka mēdzis kaut kur nejauši satikt bīskapus. Un skatītāju zālē patiesi sēdēja vīrs ar kolāru, izraisot intrigu, vai šī ir kārtējā reize, kad viņš nejauši to saticis? Visticamāk, tā, protams, ir sakritība, tomēr gribas Dalī stilistikā turpināt komplimentējošas nejaušības projicēt ar pārliecinošu “tā tas bija paredzēts”. Ja sāku runāt par skatītāju zāli, nedrīkstu aizmirst arī par skatuvi. “Ģēnija dienasgrāmata” ir piemineklis Galai, arī izrādes radošā komanda šo faktu ir ņēmusi vērā, gan uzskatāmi – Galu uzliekot uz paaugstinājuma (kā to vienmēr darīja Dalī), gan filigrāni iešifrējot veltījumu. Zanes Zelmanes iekārtoto skatuvi veido pie sienām piestiprinātas baltas platformas, kurās turpinās viņas mākslinieciskais rokraksts – gleznotāja krāsu pasaules daudzdimensionāla iedzīvināšana video projekcijās. Jāuzsver, ka baltās platformas ir deviņas: “Neaizmirstiet, ka 9 ir izcili kubisks skaitlis!” [5] Un neviļus rodas aizdomas, ka to izmantojumā iekļauta atsauce uz gleznu, kurā Gala sapņo uz ledus gabala [6]. Tā vēlreiz akcentējot viņas fundamentālo nozīmi Dalī stāstā, jo fizisko interakciju, kas to nešaubīgi apstiprina, ir gaužām maz. Vietām izdodas atpazīt arī kādu konkrētas Salvadora Dalī gleznas atspoguļojumu, piemēram, The Sacrament of the Last Supper [7] (1955), kurā attēlots Jēzus Kristus ar mācekļiem. Videoprojekcijas kļūst par izrādes estētisko trumpi, kas nenomāc uzmanību no skatuves notiekošā, bet piešķir tam Dalī raksturīgo sirreālisma jaudu. Ironiski neiedojamā veidā to vēsta arī būtiskākais statiskais priekšmets – Dalī auss, kas meistarīgi tiek izmantota par podu skataloģijas ainai, kuras defekācija… nebeidzas vien tur. Lailas Birģeles un Ivara Vācera gaismu partitūra izgaismo sirreālistisko, gan meistarīgi padarot mūs (publiku) par Dalī apbrīnotu saulrietu, gan vietām nedaudz zaudējot starmešu precizitāti.
Izrādes izskaņā fiziskais Dalī atvadās no garīgā, sakot: “Tiekās!” Un viss šķiet pareizi, jo Dalī gara nāve jau nav iespējama. Skan Nika Keiva (Nick Cave) un Vorena Elisa (Warren Elis) skaņdarbs White Elephant [8], kas veic ceremoniālu Dalī svinēšanu arī šajā gadsimtā. No gaisa “lido” maize [9]. Dalī ir piedzīvots, sākas – “Vīns, maize un orģijas” [10]! Noslēgumā jāpiemin būtiskākais: “Dalī auss” akcentē arī izrādē “Pasaulē lielākais spēks” pausto naratīvu, ka “klauni” zem maskas ir absolūti nopietni un viņu impulsīvajai amzierībai ir jēgpilns pamatojums. Novērst domas no slimības vai savas ievainojamības, tas ir sekundārs jautājums. Ievērojot Dalī raksturīgo būšanu pretrunās – izrāde ir iracionalitātes zenīts, kuru veido strukturēta racionalitāte. Un radošā komanda veic meistarīgu skatītāju atbrīvošanu no “racionālās pieredzes tirānijas” dalīniskā manierē un šodienas izrādei neraksturīgā ātrumā [11]. Atliek cerēt, ka būs iespēja vēl kādu reizi to pieredzēt, jo šādi performatīvi hepeningi [12] uz teātra dēļiem nav sastopami bieži.
Rakstīt atsauksmi