Mēs jūs neaizmirsīsim
Piezīmes par Ievas Puķes autordarbu “Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” Valmieras teātrī
Melnbaltas fotogrāfijas. Sentimentālas zīmītes. Piemiņas lietas. Reprezentabli ģērbušies ļaudis, t.i., skatītāji, kas to aplūko. Mirkli ir sajūta, ka esmu ienākusi kādas ģimenes sērojošā brīdī. Tad tiek satikta dzīve, kuru kopīgi atcerēsimies, līdz ar to arī – piedzīvosim. Un visai ātri top skaidrs, ka par šo darbu nevajag rakstīt recenziju.
Svinēt pieminot
Valmieras teātrī aktrise Ieva Puķe 90 minūtes lasa un stāsta vecmāmiņas dienasgrāmatu, tādējādi darbs “Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” ir uz skatuves uzlikta dzīve, kurai par scenāriju kalpo tieša atmiņu transkripcija.
Atļaušos apgalvot, ka par Puķes vecmāmiņu, hidrobioloģi un pētnieci Veltu Bodnieci (1914 –1983) majoritāte sabiedrības noteikti nezina. Un, lai arī cilvēkus neapšaubāmi interesē citu dzīvesstāsti, šī iemesla dēļ var rasties pamatots jautājums, kāpēc mums būtu jādzird tieši viņas dzīve? Sniegšu trīs iespējamās atbildes. 1. Bodnieces dzīve aptver nežēlīgākā laika robežas, proti, Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī represijas, tā kļūstot par nozīmīgu vēstures liecību ruporu. Šajos kritiskajos apstākļos Bodniece īsteno gan karjeru zinātnē, gan mūsu kultūrai dāvā meitu – aktrisi Svetlanu Bless (1942 – 2022). 2. Paralēli mudinājumam atcerēties un pieminēt savus priekštečus Veltas Bodnieces dzimtas balsis aizved tālu no sūrošanās paradigmas par šodienas “viss ir slikti”. Un tas vien mūsu mentalitātei ir ļoti vērtīgs ieguvums. 3. Puķes jubilejas mēnesis ir decembris. Šogad jo īpaši zīmīgs, tāpēc autordarbu iespējams uztvert arī kā personīgu uzaicinājumu svinēt aktrises dzimšanas dienu, atceroties un pieminot dzimtas sievietes, bez kurām tas nebūtu iespējams… Jā, taisnība, šis noteikti nav leģitīms iemesls, tāpēc papildināšu ar ko krietni svarīgāku, proti, aktrises sacīto: “[..] šo stāstu lasīšu arī tāpēc, lai šodien nevienam pat neienāktu prātā doma kaut kādā veidā “draudzēties” ar teroristu valsti mūsu austrumos – ar Krieviju.” [1] Lasījums nešaubīgi rezonē arī ar Ukrainā notiekošo karu un ir vēl viena atbilde tam, kāpēc sabiedrības vairumam pret mūsu “kaimiņiem” ir tik kategoriski noraidoša attieksme.
Vilties izpildītā solījumā
Darbs žanrēts kā dzīves lasījums, un precīzāku formulējumu atrast nebūtu iespējams. Taču reizēm tikt pie solītā nozīmē piedzīvot arī nelielu vilšanos. Tas patiešām galvenokārt ir askētisks dienasgrāmatas verbalizējums. Un, lai arī tēmas skaudrums teatralitāti nepieprasa, ir brīži, kuros garais lasījums formas vienveidīguma dēļ kļūst par smagu un uzmanības nezaudēšanai pieprasa papildu izteiksmes līdzekļus. [2] Piemēram, kustību integrēšanu, kas retajās horeogrāfiskajās ainās atmaksājas un naratīvam piešķir vēl lielāku emocionālo jaudu, ar kuru aizsniegt skatītāju.
Tekstuāli blīvajā vēstījumā līdzās dienasgrāmatu ierakstiem iekļauts fundamentāls literārais ietvars, kuru gan lasījuma sākumā, gan beigās veido veiksmīgi izraudzīti fragmenti no Ingas Ābeles romāna “Paisums” (2008). Romānam un dzīves lasījumam ir vairākas paralēles, sākot ar jaunībā zaudētu mīļoto, beidzot ar iekodēto jautājumu, vai ciešanas neatgriezeniski laupa izredzes uz pilnvērtīgu dzīvošanu. Finālā paustais “Izrādās – mēs esam dzīvojuši” daļēji uz šo jautājumu atbild un reprezentē kara skartās paaudzes asociācijas par dzīvi galvenokārt kā fiksētu liecību virkni: vēstulēm, fotogrāfijām, dienasgrāmatām.
Lasījumam ir ilga “pēcgarša”, kurā gribas uzkavēties. Ieteicamākais veids, kā to darīt, protams, ir veikt dzimtas stāstu renesansi. Tomēr, ja tas nav iespējams, arī “Paisuma” izlasīšana organiski turpinās izrādes iesākto noskaņu. Veidojot asociācijas ar romāna fragmentu: “Cilvēkus vienkārši vajag saprast. [..] Nevar tā – maukt visus kā kurpes uz vienas liestes. Katrai ādai savs izliekums, vīle, kūkums. [3] Puķe atgādina, ka arī visas teātra pieredzes nevar “maukt” uz vienas sajūsmu olekts. Ir darbi, kuru vadmotīvs nav nevienu izklaidēt. Ir darbi, kuriem jānotrauc putekļi no kolektīvās atmiņas un šodienas cilvēkam jāmudina atcerēties savs sākums. Tieši tāpat ir iestudējumi, par kuriem nevajag rakstīt recenzijas. Ētika to vienkārši neatļauj. Un Bodnieces dzīves lasījums ir viens no tiem. Tāpēc arī šīs refleksijas par kāda dzīves (ne scenārija) vēstījumu abstrahējas no terminiem “recenzija” un “kritika”.
Ietekmēties no kolektīvās sinerģijas
Ciešā sasaiste ar dzimtu turpinās vizuālajā noformējumā. Proti, telpu iekārtojusi Veltas Bodnieces mazmazmeita, Ievas Puķes meita Katrīna Puķe. Scenogrāfija ir pārliecinoša un nerada jautājumus “kāpēc?”. Caurspīdīgais aizskars kalpo gan kā priekškars citam gadsimtam un noklusētajam, gan kā mirušā pārklājs. Caur to sākumā un beigās redzam ierāmētu Bodnieces fotogrāfiju, ko lasījuma laikā aizstāj video projekcijas ar miglas, purva, ūdeņu vizualizācijām. Foto rāmis ietver gan ūdens pētniecību, gan Bodnieces mīlestību pret fotografēšanu. Tāpat jāuzteic šķietami ļoti vienkāršais galda un divu krēslu izmantojums. Ja galds saistās ar ģimeniskumu, tad tukšais krēsls pretī Bodniecei (Ievai Puķei) reprezentē mīļotā cilvēka nebūšanu blakus. Lasījuma skaņu celiņu izvēlējies Emīls Zilberts, pieturoties pie viena komponista darbu plejādes. Atskaņotie Georga Pelēča skaņdarbu fragmenti nostalģiju nepadara triviālu, bet gan skaudru un saldsērīgu vienlaikus. Vietām gan gribētos, lai tie ir klusāki, nenomācot aktrises lasīto. Taču, iespējams, svarīgākais izrādes otrā plāna elements (pirmajā, protams, Puķe un lasījums) bija pats teātris un tā skatītāji.
Valmieras teātrī Ieva Puķe strādā gandrīz trīs dekādes. Tas nešaubīgi ir viņas teātris. Un šī darba iestudēšana tam ir vēl viens apliecinājums. Sākot ar to, ka tik personīgu stāstu, visticamāk, nelasītu vietā bez piederības sajūtas, tāpat to repertuārā neuzņemtu arī teātris, kuram sava aktiera vēstījums nebūtu patiesi būtisks. Visbeidzot ar skatītājiem zālē, kuri noteikta zina, uz ko ir atnākuši, zina, ka neviens viņus neizklaidēs un neliks aizmirsties smieklos. Pēc izrādes domāju, kā pārējo sinerģija ar notiekošo neviļus ietekmē manējo. Piemēram, kur tu paliki, mana skepse, kad trīs skatītāji dalīja vienu kabatlakatiņu? “Teātris savā būtībā ir kolektīva pieredze” [4]. Un pirmizrādē nerimstošie aplausi un neskaitāmo skatītāju saraudātās acis arī bija daļa no lasījuma pieredzes. Tas liecina, ka Bodnieces stāsts mazmeitas vēstījumā tika sadzirdēts. Un ko vēl no lasījuma mēs varam paģērēt?
Turpināt atcerēties
Dzīves lasījums nav masu “produkts”, bet gan intīma (un arī ekskluzīva) pieredze tuvplānā, satiekoties ar vēstures balsi, kas atgādina pāris ikdienā pazaudētas lietas. Kā, piemēram, atziņu, cik ļoti labi ir tagad. Jā, labi. Tas ir skaudrs brauciens laika mašīnā, kas aicina apzināties, kā (kādos apstākļos) bija jāpiedzimst mūsu senčiem, lai varētu piedzimt mēs. Vai tajā izvēlaties braukt, apzinoties kabatlakatiņu un uzmanības mobilizēšanas nepieciešamību, ir jūsu izvēle. Tikmēr Ieva Puķe ir rupors visiem tiem, kurus mēdzam aizmirst. Viņa aicina nebūt vienaldzīgiem pret laiku, kuru varam tikai iztēloties, un cilvēkiem, kurus esam zaudējuši. Tā vien gribas kā pievienoties iesāktajam “Mēs jūs neaizmirsīsim”... Un, tu? Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?
Rakstīt atsauksmi