Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Padarīt Igaunijas teātri redzamu Eiropā

“Igaunijā nav jautājumu par Teātra aģentūras lietderību!” Rubrikā “Theatricum Balticum” – saruna ar Igaunijas Teātra aģentūras vadītāju Līsi Aibelu

Igaunijas teātra aģentūra ir galvenā teātra jomas atbalsta organizācija – privāta, nevis valsts finansēta iestāde. To 2007. gadā nodibināja un tās budžetu nosaka Igaunijas Teātra darbinieku savienība un Igaunijas skatuves mākslas asociācija. Igaunijas teātra aģentūra ir 1994. gadā izveidotās Igaunijas Drāmas aģentūras un 2001. gadā dibinātā Teātra asociācijas Informācijas centra funkciju mantiniece. Kopš 2025. gada rudens Igaunijas Teātra aģentūru vada Līsi Aibela (Liisi Aibel) – teātra nozares eksperte ar ilggadēju pieredzi starptautisko sakaru koordinēšanā un aktīva teātra procesu vērotāja Baltijā, Eiropā un pasaulē. Novembra sākuma Līsi apciemoja Rīgu, lai baudītu Latvijas teātra SKATES izrādes, kā pati saka, vienkārši kā skatītāja, neatrodoties “darbā”. Un tomēr – atslēgties no profesionālā lauciņa tādā teātra notikumu epicentrā kā Rīga starp 5. un 9. novembri, kad paralēli SKATEI norisinājās arī Eiropas Teātra konvencijas (ETC) konference Dailes teātrī, publiskas diskusijas un neformāli tīklošanās pasākumi, īsti nemaz nebija iespējams. Pusdienu pauzē, kamēr arhitekts Reinis Liepiņš vadīja ekskursiju par Dailes teātra Jauno zāli, mēs ar Līsi sēdējām plašajā foajē ar skatu uz Brīvības ielu un runājām par Igaunijas Teātra aģentūru un mūsu reģiona skatuves mākslas tagadni un nākotni.

Tu esi strādājusi Igaunijas teātra aģentūrā jau ilgāku laiku, bet kopš šī rudens esi tās vadītāja. Vai tu tam iepriekš gatavojies?

Manā gadījumā amata maiņa notika diezgan likumsakarīgi, jo Kirstena Simmo (iepriekšējā Igaunijas Teātra aģentūras vadītāja – L.M.B.) mani jau pirms diviem gadiem brīdināja, ka grasās noslēgt savas darba gaitas aģentūrā, un vaicāja, vai es būtu ieinteresēta vadītājas pozīcijā. Sākumā galīgi nebiju par to droša, jo tobrīd man šķita, ka varbūt jau pārāk ilgi strādāju vienā iestādē – vispirms biju teātru informācijas koordinatore, pēc tam paralēli gan informācijas, gan starptautisko sakaru koordinatore, pirms trim gadiem kļuvu par starptautisko sakaru vadītāju uz pilnu slodzi. Tomēr, kārtīgi apdomājot, sapratu, ka man ir vairākas idejas, kuras es gribētu realizēt, tādēļ šajā piedāvājumā ieraudzīju gan profesionālās, gan personīgās izaugsmes iespējas. Esmu lepna par doto iespēju.

Vai tu apsvēri kādus riskus?

Galvenās bailes saistījās ar to, ka esmu bijusi aģentūrā pārāk ilgi un man nebūs pietiekami distancēts skatījums, kas vadītājam ir ļoti svarīgi, lai ieraudzītu funkcionālas problēmas vai uzlabojumu iespējas. Taču man šķiet, ka es spēju raudzīties plaši un stratēģiski. Pats galvenais ir neiestrēgt pagātnē, neskatīties uz kaut ko nerealizētu un nožēlot, ka nav sanācis, bet domāt un darīt uz priekšu, nezaudējot entuziasmu. Šobrīd mēs cenšamies saprast, kā iespējami efektīvāk turpināt iesākto. Aģentūrai nav tādu simtprocentīgi pārbaudītu metožu, tāpēc jārīkojas visās jomās – jādomā par iestudējumu došanos viesizrādēs, igauņu mūsdienu lugu izplatīšanu, tulkojumiem.

Kā pašlaik izskatās Igaunijas teātris starptautiskajā arēnā, un kas būtu galvenās prioritātes nākotnē?

2025. gads ir bijis īpašs, jo noticis ļoti daudz – esam publicējuši igauņu mūsdienu lugu izlases dažādās komplektācijās četrās valodās – iznākuši jaunāko lugu tulkojumi latviešu [1], rumāņu un franču valodā, esam sagatavojuši krājumu angļu valodā [2], kā arī piedalījušies Gēteborgas grāmatu tirgū, noslēdzot ļoti intensīvu divus gadus ilgušu sadarbības projektu ar ziemeļvalstu partneriem no Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas, izveidojot īpašu drāmas programmu un padarot to par gandrīz centrālo grāmatu tirgus notikumu pasākumā ar 100 000 apmeklētājiem. Lugas šobrīd nevarētu saukt par īpaši populāru lasāmvielu, ko cilvēki pirktu tāpat kā, piemēram, romānus, tāpēc vajadzēja nonākt līdz efektīvam popularizēšanas modelim, iesaistot gan izdevējus, gan dramaturgus. Mēs sākām no nulles, meklējot, kā šodien runāt par drāmu, kā padarīt to “pārdodamu”, kā uzlabot šī žanra pamanāmību pašā grāmatu tirgū. Tā bija pilnīgi jauna pieredze mums visiem.

Vai ziemeļvalstu un Baltijas valstu drāmas stendu dalību Gēteborgas grāmatu tirgū var uzskatīt par veiksmīgu?

Jā, es domāju, ka noteikti. Esmu īpaši laimīga par to, ka visi uzaicinātie lugu autori bija ļoti gandarīti par piedalīšanos grāmatu tirgus organizētajās diskusijās, semināros un prezentācijās. No Igaunijas piedalījās 20 dalībnieku delegācija. Taču visvairāk mani priecē fakts, ka šobrīd Igaunijas Teātra aģentūrai ir uzticami turpmākās sadarbības partneri Ziemeļvalstīs, ar kuriem mūs saliedēja tieši šis Gēteborgas projekts – norvēģu Dramatikenshus, zviedru aģentūra Colombine un Somijas Teātra informācijas centrs. Mēs divus gadus esam strādājuši plecu pie pleca, apēduši pudu sāls un sapratuši, ka šī pieredze palīdzējusi nostiprināt uzticēšanos. 2026. gada februārī ar vairākiem igauņu dramaturgiem un režisoriem jau plānojam doties pie norvēģu partneriem uz sarunām par konkrētu sadarbību rezidenču jomā, festivālos un tamlīdzīgi. Attiecībā uz pašu grāmatu tirgu vēl ir par agru konkrētiem izmērāmiem rezultātiem, tomēr, redzot izpārdoto lugu apjomu, varam cerēt, ka kādudien Zviedrijas teātros redzēsim iestudētu arī kādu igauņu lugu. Jāsaprot, ka nekas nenotiek uzreiz, uz burvju mājienu. Man ir ļoti labs piemērs, kuru nereti esmu izmantojusi argumentācijā, par to, kā japāņu tūristi atklāja Somiju. Nu jau apmēram 20 gadus Somiju pārpludina japāņu tūristi, bet kā tas nākas? Sākot no apmēram 70. gadiem somi mērķtiecīgi braukāja uz Japānu, visādiem gadatirgiem un tamlīdzīgiem notikumiem, ik gadu stāstot par savu zemi un kultūru un kā mantru atkārtojot, ka Somijā ir Mumini, sniegs un sauna... Un tad vienā brīdī kaut kas “noklikšķēja” – un visi Japānā zināja, ka Somija – tas nozīmē Muminus, sniegu un saunu, un sākās šis tūrisma vilnis. Tas ir perfekts piemērs mazām valstīm, kādas esam arī mēs Baltijā – mums jāstrādā pie savas pamanāmības, zīmola, uzticamības sadarbībā.

Vai Baltijas valstis bija gana pamanāmas?

Es varu atbildēt tikai par Igauniju. Gēteborgas grāmatu tirgus gadījumā igauņu stratēģija bija savā veidā nodrošināt “masu” jeb redzamu pārstāvniecību. Mēs apzināmies, ka par spīti ģeogrāfiskajam tuvumam, zviedri neko nezina ne par Igauniju, ne par igauņu dramaturģiju, tādēļ būtu nepareizi mārketēt atsevišķus dramaturgus vai lugas. Vajadzēja absolūti reālistiski radīt kādu kopēju naratīvu par igauņu teātri, vispirms pārliecinot zviedrus, ka igauņi ir normāli cilvēki un ka mums ir labs laikmetīgais teātris. Bez tā runāt par lugām būtu absolūti bezjēdzīgi, jo nav nekāda atskaites punkta. Dodoties uz Gēteborgu, mums bija pilnīgi skaidrs, ka nekādu izmērāmu rezultātu uzreiz nebūs, tie varbūt sāks parādīties pēc pāris, pieciem, desmit gadiem.

Vienā diskusijā esot bijis incidents, kad zviedru moderatore spītīgi sauca Baltijas dramaturģes par “postpadomju” valstu pārstāvēm. Ko mēs darām nepareizi, ka vēl pēc trīsdesmit gadiem mūs šādi stigmatizē?

Nedomāju, ka mēs kaut ko darām nepareizi. Mums vienkārši jāsaprot, ka Zviedrija dzīvo savā pašpietiekamā izolācijā. Tā ir labklājīga valsts ar augstu dzīves kvalitāti un bagātu kultūru. Tāpat arī Dānija un varbūt daļēji pat arī Somija. Šīm valstīm nav nepieciešamības nostiprināt savu pamanāmību starptautiskā kontekstā un interesēties par to, kas notiek apkārt, ja ir spēcīga iekšējā kultūras aprite un šī pašpietiekamība. Mēs nezinām, vai Baltijas valstis tādos pašos apstākļos neizturētos tieši tāpat. Tas, ko mēs varam darīt, ir strādāt pie sava tēla un atpazīstamības un reizē pieņemt, ka varbūt mēs vienmēr būsim mazāk zināma teritorija un uztvert to kā potenciālu. Piemēram, Igaunijas teātra aģentūras rīkotajā teātra skatē ārzemju producentiem un kuratoriem, viesu vidū šobrīd ir arvien vairāk ziemeļvalstu pārstāvju, tātad pūles starptautiskās tīklošanās jomā pamazām atmaksājas, jo interese pieaug. Tas ir lēns process, jo piesaistīt cilvēkus, kuriem nav nekādu iepriekšēju zināšanu par Igauniju vai igauņu teātri, ir ļoti grūti. Šobrīd Skandināvijā Igaunijas atpazīstamība ir uzlabojusies.

Tai par labu nākusi arī starptautiskā dramaturgu domnīca, kura šķiet izaugusi par īstu ideju laboratoriju.

Jā, Baltijas un Somijas dramaturgu domnīca izvērtusies par ļoti veiksmīgu sadarbības formātu ar vairākiem turpinājumiem. Nupat septembrī tā kārtējo reizi notika Viļņā. Domnīca aizsākās pirms diviem gadiem Rīgā, 2023. gada Baltijas Drāmas forumā, un toreiz nebija nekādu tālejošu plānu. Taču izrādījās, ka šāda neformāla, diskusiju tipa komunikācija un pieredzes apmaiņa starp dramaturgiem ir ļoti nepieciešama, Rīgai sekoja Tartu, tad Viļņa. Domnīcu programmu izveido paši dalībnieki, atrodot tēmas, kas ir vienlīdz bagātinošas gan radošā, gan administratīvā virziena teātra profesionāļiem.

Tu daudz apmeklē teātra festivālus un skates. Kā tev šķiet, vai Baltijas teātris ir konkurētspējīgs Eiropas kontekstā?

Baltijas valstīs vispār ir ļoti labs teātris. Tomēr es nedomāju, ka var runāt par Baltijas teātri kā kopumu, katrā valstī teātris ir ļoti atšķirīgs. Tie ir dažādi stili, estētika un pieejas. Igaunijas teātris ir savā ziņā unikāls ar to, ka mums ir daudz piemēru, kur skatuves māksla krustojas ar vizuālo mākslu, ir daudz novatorisku, starpdisciplināru projektu, turklāt gan lielākos, gan mazākos teātros. Katrā ziņā mums ir, ko rādīt Eiropai, es domāju – katrai no Baltijas valstīm, taču tas prasa ieguldīt diezgan daudz darba un līdzekļu, lai Eiropa par mums uzzinātu.

Kādi ir Igaunijas Teātra aģentūras galvenie uzdevumi lokālās kultūras ekosistēmas kontekstā?
Mēs galvenokārt ikdienā strādājam ar lokālo kontekstu – apkopojam teātru statistiku, informāciju par teātra procesiem, repertuāru, organizējam skati, dramaturģijas konkursus, lugu tulkošanu un izplatīšanu, līdzekļu piešķiršanu gan konkursiem, gan tulkojumiem, nodarbojamies ar autortiesībām gan lokāli, gan starptautiski, koordinējam starptautiskās attiecības teātra jomā.

Vai tas nozīmē, ka pašiem teātriem nav savu starptautisko attiecību koordinatoru?
Zināmā mērā tā ir, tomēr viens no maniem mērķiem ir pārliecināt teātrus, ka katrai kompānijai tomēr vajag savu cilvēku, kas nodarbojas ar starptautisko sadarbību, jo aģentūras un atsevišķu teātru mērķi ne vienmēr ir vienādi – aģentūrai nav pienākums, piemēram, vienādi apkalpot visus teātrus. Mūsu eksperti paši izvēlas, kurus teātrus vai iestudējumus šobrīd ir vērts popularizēt starptautiski. Savukārt katrs teātris par saviem starptautiskajiem sakariem var rūpēties savu spēju un iespēju robežās, nosakot atbildīgo darbinieku, kas, piemēram, seko būtisko festivālu apritei, komunicē ar kuratoriem un tamlīdzīgi.

Kāda ir proporcija starp institucionālo un individuālo līmeni aģentūras darbā – vai vairāk iznāk strādāt ar teātriem vai atsevišķiem māksliniekiem?

Es teiktu, ka līdzvērtīga. Mums ir ļoti ciešas attiecības ar režisoriem, dramaturgiem, tulkotājiem. Un arī aiz institūcijām, teiksim, teātriem, vienmēr stāv atsevišķi cilvēki. Man ļoti svarīga šķiet sadarbība starp dažādām organizācijām, teātriem, nozares spēlētājiem – nevis formāli, bet reāli, ikdienas darbu un domāšanas līmenī, liekot galvas kopā, konsultējoties savā starpā, mēģinot risināt jebkuru jautājumu tā, lai ieguvēji no šīs komunikācijas būtu visi. Ilgtermiņā šāda daudzu pušu iesaistīšana noteikti atmaksājas. Man kā iestādes vadītājai ir jābūt atvērtai dažāda veida risinājumiem arī tad, ja ne vienmēr tādus iespējams panākt diskrēti. Ja es redzu, ka ir problēma, es par to runāju skaļi, reizēm varbūt riskējot izskatīties muļķīgi, un parasti risinājums atrodas pats no sevis. Aģentūra cenšas darboties proaktīvi, lai varētu elastīgi spert vajadzīgos soļus teātra jomas atbalstam.

Vai Teātra aģentūra kaut kā strādā arī ar teātra kritiķiem?

Tas ir labs jautājums. Pašlaik iznāk, ka ar kritiķiem tiešā veidā mēs nestrādājam, jo Igaunijā pastāv Teātra kritiķu un pētnieku asociācija. Taču visi aģentūras darbinieki ir minētās asociācijas biedri, līdz ar to tā profesionālā saikne tomēr viennozīmīgi pastāv, mēs esam iesaistīti asociācijas aktivitātēs un notikumos, zinām, ko kritiķi raksta, kur publicējas, un tamlīdzīgi.

Kas ir šābrīža lielākie izaicinājumi aģentūrai un Igaunijas teātrim?

Šobrīd tas noteikti ir budžeta samazinājums kultūras nozarei, kas uztrauc ne tikai teātra, bet arī citu jomu darbiniekus. Igaunijā ir noteikta minimālā alga kultūras darbiniekiem – 1720 eiro bruto par pilnas slodzes darbu. Šī likme ir obligāti saistoša valsts iestādēm, bet, protams, arī privātajā sektorā nebūtu loģiski maksāt mazāk. Igaunijas Teātra aģentūra nav valsts, bet privāta iestāde ar saviem ienākumiem no autortiesībām. Aģentūra saņem ikgadēju valsts dotāciju kā līdzfinansējumu, tomēr tas nepadara organizāciju atkarīgu no Kultūras ministrijas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka starptautiskās skates budžets ir ļoti mazs – tikai 10 000 eiro, un tas parasti nosedz tikai viesnīcu izdevumus ārvalstu viesiem un varbūt daļu no tulkošanas izdevumiem. Teātriem pašiem ir ļoti daudz jāinvestē, lai savas izrādes parādītu ārzemniekiem, un viņi to dara ar izpratni par to, kāpēc tas ir būtiski. Tikai tādā veidā iespējams panākt kāda lielās zāles iestudējuma nonākšanu kādas kaimiņvalsts, piemēram, Latvijas, teātrī, un tāds piemērs mums ir jau nākamajā sezonā.

Kā teātri redz aģentūras darbu nozarē? Vai ir bijušas kādas domstarpības ar teātra veidotājiem, kompānijām?

Protams, ne vienmēr viss ir bijis nevainojami, ir bijušas gan komunikācijas kļūdas, gan pārpratumi. Tomēr neviens nekad nav apšaubījis aģentūras nepieciešamību vai tās darbu kā tādu. Es jūtu saikni ar nozari un tās atbalstu aģentūrai. Aģentūra pastāv jau 31 gadu, un nedomāju, ka kāds jelkad būtu šaubījies par to, vai šāda organizācija ir vajadzīga. Domāju, ka šobrīd neviens Igaunijas teātra nozares spēlētājs nevar iedomāties, kā būtu, ja tādas Igaunijas Teātra aģentūras nebūtu, jo šajā ekosistēmā tai ir pietiekami liela nozīme un vērtība. Pateicoties izciliem speciālistiem, kas strādājuši aģentūrā, tā ir spējusi izveidot savu reputāciju un nostiprināt statusu nozarē, lai nebūtu jautājumu par aģentūras lietderību.

Tu teici, ka šonedēļ Rīgā tu patiesībā nestrādā, bet vienkārši brauc skatīties latviešu teātra izrādes. Kas tevi saista latviešu teātrī?

Mani īpaši fascinē Latvijas teātru lielo zāļu izrādes, kas nereti joprojām ir tekstā balstīts teātris. Lai gan man sirdij daudz tuvākas ir laikmetīgās, mazāk verbālas skatuves mākslas formas, Rīgā es parasti tiešām izbaudu klasisko tradīciju augsta profesionālā līmeņa iestudējumos. Taču darba kontekstā Rīgā un SKATĒ man ir ļoti svarīgi satikt cilvēkus, latviešu un citu valstu kolēģus, komunicēt, uzturēt vecos kontaktus un iepazīt jaunus cilvēkus teātra sfērā. Šobrīd, kad vadu Igaunijas Teātra aģentūru, varu teikt, ka nupat mēs, Baltijas valstu kolēģi, viens otru tiešām pazīstam, viens otram uzticamies, varam sadarboties, un ir svarīgi šīs attiecības kopt un uzturēt.