Ekofeministiska kameropera bez laimīgām beigām
Recenzija par ĢIT kameroperu “Cantus Firmus” Barbaras Lehtnas režijā
23. oktobrī Ģertrūdes ielas teātrī notika laikmetīgās kameroperas “Cantus Firmus” pirmizrāde. Tas ir nākamais šī žanra darbs aiz “Monstera Deliciosa”, kas turpina attīstīt sieviešu skatienu (female gaze) Latvijas laikmetīgajā skatuves mākslā. Kameroperas radošās komandas kodolu veido komponiste Līva Blūma, libretiste Linda Krūmiņa un režisore Barbara Lehtna, un šoreiz arī librets ar gaisā jaušamām ekofeminisma un eksistenciālisma iezīmēm tapis ciešā autoru kopradē, reflektējot par zinātnes un konkrēti zinātnieču iespējām kaut ko ietekmēt iepretim uz ātru peļņu vērstām ekonomiskām interesēm un ar tām saistītiem darījumiem, kas deformē dabas atjaunošanās ciklu un noplicina resursus, piemēram, ceļot SPA “mazā Austrumeiropas purvā, kas ož pēc vircas”. Šī perifērijas metafora ietver daudz politiski un sociāli sasāpējušu jautājumu, kas nodarbina gan “Cantus Firmus” autores, gan lielāko daļu mūsdienu humanitāro un sociālo zinātņu sektora pētnieku, lai gan izrādē zinātnes reprezentācija ir tradicionālās dabaszinātnes, kur figurē tāda klišeja kā rāpuļu skeleti un atsauces uz dinozauriem. Kaut arī Signijas Joces zīmētā izteiksmīgā krokodilsieviete no kameroperas reklāmas lapiņas izrādē nematerializējas, tēls ir gana vispārinošs, lai izslēgtu jebkādu dzimumstereotipu kultivēšanu par uzņēmējdarbību, braucot vīriešu nīšanas grāvī. Varētu, protams, diskutēt, vai krokodilu sugu aizvainotu oligarha tēla piedēvēšana, bet to šoreiz nedarīsim.
Renesanses harmoniju atspulgi
Kameroperas nosaukums aizgūts no jēdziena, kas mūzikas vēsturē kopš apmēram 13. gadsimta apzīmē iepriekš zināmas, parasti no garām notīm sastāvošas vienkāršas melodijas kā pamata balss izmantojumu jaunā kompozīcijā. Sākumā komponistiem jaunu, polifonu skaņdarbu radīšanā kalpoja visā Eiropā pazīstamās gregoriskās melodijas. Šajā darbā cantus firmus gan vairāk ir estētisks paņēmiens, kas tikai pāris dziedājumos (mini fūgu atgādinošajā ironiski piesātinātajā piedziedājumā “Atlaist Saeimu!” par latviešu vienīgo motivāciju par kaut ko protestēt un fināla ansamblī “Mūsu vidū dažas zudīs”) pilnvērtīgi uzplaukst cerētajā daudzbalsībā, tomēr balsu līdzāspastāvēšana ir arī konceptuāls atslēgvārds, uzmanības centrā paturot rūpju aspektu, kas pārmantots no iepriekšējās kameroperas “Monstera Deliciosa” un izvērsts jau citā problemātikā – par mediju sabiedrību, mijiedarbību starp cilvēku un dabu, izpratni par ilgtspēju, dabu, dzīvību un nāvi, un galu galā – sievietēm kā drīzāk savstarpēji atbalstošām, nevis konkurējošām būtnēm.
Savstarpēji atbalstošas ir arī visas trīs tembrāli saskaņotās profesionālās balsis, kuras gan vairāk dzirdamas secīgos rečitatīvos, retāk kanonā vai daudzbalsībā, – dzidrais japāņu soprāns Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), Nīderlandē skolotais liriskais soprāns Gita Rebeka-Adlere un siltais “Monstera Deliciosa” iestudējuma pianistes Līgas Paegles mecosoprāns. Režisore Barbara Lehtna un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa izmantojušas solistu atšķirīgo anatomiju un plastiku, zinātnieču raksturu organiski pielāgojot to atveidotājām, lai nebūtu nekā lieki dekoratīva vai falša. No skaņveides kvalitātes viedokļa jāatzīst, ka skolotu balsu vokālā stabilitāte, tembrālā saskaņa un kontrolētā elpā balstīts skanējums komplektā ar prasmīgi režisētu dabiskumu tēla niansēs ir patīkams piedzīvojums arī tad, ja operā renesanses harmonijās spoguļojas mūsdienu sabiedrības kaišu īpaši neglaimojošas šķautnes.
Performatīvais klusums un vārdu plūdi
Līdzās trim balsīm un Elīzas Apines basģitārai, kas kopā ar epizodisku šeikeri un marakasu kuplina minimālistisko skaņainu ar ritma figūrām, pavadošiem akordiem vai ekspresīviem štrihiem un motīviem, būtisks izrādes elements ir uzlādēts klusums. Tāds, ka var dzirdēt, kā blakussēdētājam rūc vēders, kaut kur aizmugurē somiņā dūc vibrozvans vai sīc kāda no lampām. Zinātnieces darbojas uz skatuves “mēles”, kuru no trim pusēm ieskauj skatītāju rindas, laboratorijas vitrīnā ar otiņu tīra smiltis no fosilijām, veic stiepšanās vingrinājumus vai ikdienišķi pārvietojas telpā ar kafijas krūzīti rokā. Dažbrīd uz galda-vitrīnas malas pazib Gitas Rebekas-Adleres izteiksmīgo šņorzābaku zoles. Garās pauzes starp vienkāršām muzikālajām frāzēm ir performatīvi nospriegotas arī atpūtas pozās, dziedātāju ķermeņiem un mīmikai neatslābstot, dažkārt solim, nopūtai vai plakstiņu kustībai uz mirkli kļūstot par būtiskāku nozīmes nesēju nekā teksta gūzma, kas, lai arī jēgpilni konstruēta, pilnībā dominē iestudējuma telpā. Klusuma spriedze to mazliet līdzsvaro. Arī pauze taču ir mūzika, tāpat kā rečitatīvi ir operas sastāvdaļa, tomēr muzikālā dramaturģija šoreiz tik ļoti piekāpusies tekstam, ka atmiņa spītīgi nesaglabā melodijas, vien vārdus un poētiskā ironijā tērptu ideju par nāvi kā citu dzīves turpināšanās formu: “Mūsu vidū dažas zudīs. Tā ir privilēģija – kopā cīnīties, kad ir jācīnās.” Libretā izskan vairākas atziņas, kas aktuālajā Stambulas konvencijas peripetiju virpulī rezonē, domājams, ar lielu daļu kameroperas pirmo izrāžu klausītāju. Cīnīties par purvu, par zemes tiesībām atjaunoties pašai, par vidi un grimstošo demokrātiju, lai gan labprātāk varbūt gribētos uzlikt sejas masku, iemalkot rozā vīnu vai zvilnēt pie jūras kaut kur Spānijā – skaudra personifikācija ne tikai par humanitārās zinātnes, bet arī par kultūras jomu stutējošajām kariatīdēm, kuras bieži vien klusi un lēnām izdeg nepamanītas.
“Monstera Deliciosa” beidzās ar sava veida cerību rindiņu – “un varbūt, ka tās vēl nav beigas…”. “Cantus Firmus” vairs uz to necer – jautājums drīzāk ir par to, vai jebkāda veida beigas var uztvert kā turpinājumu vai jaunu sākumu. Arī noliekot savu ķermeni starp briesmām un to, ko mīli, tādējādi aktualizējot rainisko pašuzupurēšanās ideju “atdodamies uzvarējis” (“Zelta zirgs”, V cēl.), tikai nevis simbolu drāmā, bet reālajā dzīvē, retoriski vaicājot – vai mēs esam tam gatavas? “Cantus Firmus” ir oda sievietes skatienam nevis kā pieņēmumam, bet faktam – godīgi sagurušam un bez meikapa, un šajā skatienā ir daudz lielo, neatbildamo jautājumu.
Rakstīt atsauksmi