Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Ingrīda Vilkārse

Teātra zinātniece

Jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi

Kritiķu īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi “Vecajo kults”

Provocējoša liturģiska mistērija

Ingrīda Vilkārse: Ar šiem vārdiem izskan jaunākais Katrīnas Neiburgas un Ivetas Poles rituāli teatrālais notikums “Vecajo kults” Dirty Deal Teatro (“pieņemšanas ceremonija”, kā autores to nodēvē), kur kā līdzradītājus-kulta dibinātājus sevi nosaukuši arī Mārcis Broks, Dace Everss, Ģirts Krūmiņš, Edgars Mākens, Ilmārs Šlāpins un Regnārs Vaivars. Man šo liturģisko mistēriju tiktos dēvēt par tādu kā nedaudz provocējošu performances notikumu, kurā kopā ar rituālām darbībām un tekstiem uz nosacītās skatuves – altāra piedalās arī skatītāji, kurus aktieri uzrunā, intervē, arī ironiski provocē. Un kopā ar skatītājiem zālē divos ekrānos tiešsaistes Zoom konferencē ieraugām un sadzirdam arī Katrīnu Neiburgu, Māru Ķimeli, Andi Sīli, Kristiānu Dimiteri u.c. Tā kļūst par saspēli starp rituālo kulta ceremoniju un situāciju šeit un šodien ar skatītājiem – līdzdalībniekiem tiešsaistē un zālē.

Šajā mistērijā par “svētā” tēlu izvēlēta liela koka miza – Svētā Miza kā ironisks simbols cilvēka miesai, kas noveco, kļūst raupja, bet tiek pielūgta – jo tā pasargā dzīvību. Kādā no brīžiem ekrānos redzams, ka Miza “atveras” un “runā”, kādā citā – sāk raudāt līdzīgi kā Dievmātes Marijas statuja… Un šīm asarām kristietībā un attiecīgi arī šajā performancē ir īpaša nozīme – asaras ir ne vien par pasaules grēcinieku pastrādātajiem grēkiem, bet arī par sāpēm, ko reiz piedzīvojusi Miza pati.

Ceremonijā piedalās trīs rituāla dalībnieki: divi viedie-vecie Dace Everss un Regnārs Vaivars un jaunais Māceklis Mārcis Broks, kas vizuāli atgādina blondu dervišu – mistiķi islāmā. Kādā no brīžiem Broka Māceklis kļūst apsēsts ar jaunības un nemirstības ideju (līdzīgi kā kļūst apsēsti ar ļauno garu), nonāk ekstātiskā stāvoklī ar dziesmas, kustības un dejas palīdzību, tāpēc vecajiem-viedajiem jāizpilda eksorcisma rituāls, pēc kura jaunietis bez spēka guļ Daces klēpī, kamēr Regnārs viņam maigā, izteiksmīgi klusinātā balsī lasa, kā pēc nāves katru dienu notiek pakāpeniska ķermeņa sadalīšanās un trūdēšana, atgādinot budisma meditācijas (Pali kanonā ir ietvertas sadaļas par “Kapeņu apcerēm”, kuras koncentrējas uz deviņiem līķu sadalīšanās posmiem).

Visa šī ceremonija tiek ietverta muzikālā pastičo ietvarā, kuru veidojuši Edgars Mākens/ Ingus Baušķenieks un kurā neiztrūkst ne pentatoniski iekrāsots rituāla minimālisms, ne skaņu un trokšņu viļņi, ne klasiskās un rokmūzikas fragmenti.

Performances laikā tiek sludināta uzticība Svētajai Mizai un, līdzīgi kā dažādās reliģiskās kopienās un sektās, skatītāji aicināti apliecināt savu “ticības apliecību” baiļu pārvarēšanai no vecuma un nāves… Liturģijas beigu fāzē skatītājiem tiek dota iespēja piedalīties ironiskā indulgences (žēlastības, pastrādāto un vēl nepastrādāto grēku atlaišanas) izsolē. Noklaudz nelielais koka izsoles āmurs Regnāra rokās, un skatītājiem ir pārdota budisma un hinduisma, kristietības un islāma, Amerikas indiāņu un latviešu Dievturu, un citu pasaules un nacionālo reliģiju mācību kvintesence, kas atļauj droši doties paradīzes virzienā…

Režisorēm, liekas, bijis svarīgi runāt par sev aktuālo – kā pārvarēt bailes no vecuma, nāves. Teikas vēstī, ka, nosaucot lidojošu ezeru vārdā, to var noraut zemē. Un droši vien arī, nosaucot vecumu un nāvi vārdā, var mēģināt kaut kam pārkāpt pāri, ar kaut ko samierināties un kaut ko pieņemt. Katrs, kas piedalījies šajā rituālajā pieņemšanas ceremonijā, droši vien paņems līdzi kaut ko savu, bet man mīļākais pārfrāzētais ironiskais citāts ir: “Neatstāj izlietnē vakaros nenomazgātus traukus, jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi.”

Vecuma nepielūdzamais smagums? Tiešām?

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Dirty Deal Teatro tapusi izrāde par vecumu, ko veidojusi radošā komanda pusmūžā par konkrētajā domubiedru kompānijā acīmredzot aktuālajām pārdomām, bailēm un jautājumiem par nenovēršamo. No vienas puses – tēma universāli aktuāla, attiecas uz katru mūsu sugas pārstāvi, no otras – pēc pirmizrādes neatstāj sajūta, ka īstā izrāde vēl ir tapšanas procesā un piedzims tikai pēc kāda laika, kad, mijiedarbojoties ar publiku, nostabilizēsies tās pozicionējums un aktierdarbi.

Mēģinot rast virsrakstu recenzijai, par atslēgu kļūst netieša atsauce uz Milana Kunderas “Nepanesamo esības vieglumu”, un paradoksālā kārtā pirmā saite, kas internetā latviešu valodā atveras, iegūglējot šo vārdu savienojumu, vēsta, ka 2023. gadā Milans Kundera devies mūžībā 94 gadu vecumā. Citējot “Vecajo kultu” – jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi.

Izrādes formāts definēts kā “pieņemšanas ceremonija”, un arī tās noslēgumā, reizē ar sīkos kumosos sagriezta rupjmaizes ķieģelīša oblātēm, vecajo priestera iemiesotājs Ģirts Krūmiņš apstaigā skatītāju rindas, aicinot pieņemt savu novecošanu vai to, ka uz visiem jautājumiem var nebūt atbilžu. Šķiet, ka Katrīnas Neiburgas, Ivetas Poles, Edgara Mākena, Ilmāra Šlāpina un Regnāra Vaivara kopradē dzimusi kolektīva novecošanas pieņemšanas terapija vai vismaz tās versija, kas droši vien daļai publikas var šķist atraktīva, sevišķi, ja izdodas to notvert pietiekamas ironijas vai – tieši pretēji – nepielūdzama reālisma koordinātās. Svētas Mizas (var vienkāršot arī kā ķermeņa kultu) slavinājums ar vāgnerisku vērienu, spoguļa dancinājums ērģeļu stabuļu mēlēs prognozējamā akordu secībā eņģeliskā ķeruba Mārča Broka sniegumā ir profesionāli grods, tomēr tāpat kā skatuves centrā sakrautā “pagātnes mantojuma” kaudze ir dekoratīvs noformējums izmisīgai radošās komandas vēlmei gūt apliecinājumu saviem priekšstatiem par vecuma problemātiku, kas tomēr izrādās “problemātiska” iecerētajā interaktīvajā izrādes aspektā. Proti, kad uz jautājumu par vecumu sāk atbildēt pirmizrādes publika, izrādās – kādam “pie kājas vecums”, kādam “nav jau tik traki”, un tas daļēji sabrucina iecerēto dramaturģiju, pardon, kulta rituālo norisi, liekot priesterim nedaudz samulst un izkrist ārpus scenārija rāmjiem.

Neviendabīgi rindotu paņēmienu un metožu kopums, Zoom konferences izmantojums, iesaistot tādus personāžus kā mūziķis Ingus Baušķenieks (cita starpā sākotnēji iecerētais izrādes muzikālā noformējuma autors), arhitekts Andis Sīlis, māksliniece Kristiāna Dimitere, režisore Māra Ķimele, publicists Ilmārs Šlāpins un citus, ir potenciāli efektīgs kā dramaturģiska skice, tomēr ne oriģināls, ne līdz galam attīstīts moments izrādes struktūras veidošanā. Simpātisku dzirksti uzšķeļ pāris replikas, piemēram, diskusijas dalībniekiem sprēgājot par tēmu, vai Buda nomira kontrolēti vai tomēr no dizentērijas, tomēr šis kontrasts izčākst mazliet uztieptā kopējā intonācijā par vecuma nenovēršamo postu. Daudz spēcīgāka šķiet Daces Everss mazrunīgā, bet izteiksmīgā klātbūtne uz skatuves, neatkarīgi no tā, vai aktrise skandina zvaniņus un atbalso skandēto litāniju vecumam, vai arī maigā balsī runā par līķa sadalīšanās procesu ainā, kas noslēdz miesiskās eksistences galīguma manifestu. Savukārt dvēseles attīstības scenāriju reprezentācija ir samērā stereotipisku muzikāli horeogrāfisku pasāžu virknējums ar tekstu, kas šķiet aizgūts no Visvalža Varneša Klīves “Reliģiju vēstures” hrestomātijas par dažādu reliģiju “piedāvājumu” dvēseles pēcnāves eksistencei.

Jāpiebilst, sākotnēji iecerētais “Vecajo kulta” kodols bija Juris Strenga, Dace Everss un Ingus Baušķenieks, taču dažādi apstākļi ieviesa savas korekcijas, kas neapšaubāmi izmainījušas izrādes māksliniecisko rezultātu. Turklāt vecajo priestera tēlā ar Ģirtu Krūmiņu dublējas Regnārs Vaivars, kas nozīmē diezgan atšķirīgu lomas lasījumu un, iespējams, arī kopējo izrādes noskaņu. Principā “Vecajo kulta” katras izrādes norise, visticamāk, veidosies atkarībā no priestera lomas atveidotāja un sanākušās publikas, kurai tādā vai citādā pakāpē nākas iesaistīties iestudējuma performatīvā auduma darināšanā. Un šai mirkļa neprognozējamībai ir savdabīga demokrātijas piegarša – skatītājs nekad nevar zināt, ar kādām sajūtām gradācijā no “izbesījies” līdz “gandarīts” dosies mājās, un tas ir “Vecajo kulta” trumpis.