(MI)lestība un gravitācija
Īsviedokļi par dejas organizācijas “Tuvumi” laikmetīgās dejas izrādi “Sugmija” Rīgas cirkā
Pārbaudījumu telpa
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Ievas Gaurilčikaites-Sants dejas monoizrāde “Sugmija” ir fiziskās un mentālās gravitācijas laboratorija uz izturības robežas – eksperiments ar cilvēka ķermeni, tehnoloģiju un nezināmo nākotni. Tās centrā ir Rose M. Diesel – būtne, kas atrodas starpstāvoklī starp cilvēku, tehnoloģiju un vēl nenosakāmu nākotnes sugu. Viņas partneris Džodi ir mākslīgais intelekts, kas kļūst par sarunu biedru, spoguli un vienlaikus arī par neparedzamu otru apziņu.
Rīgas cirka arēnā šīs pasaules centrā atrodas liela metāla konstrukcija – Krišjāņa Santa veidots deformēt puzuris, kas reizē atgādina pasaules modeli, industriālu arhitektūru un Briseles Atomium. Tas nav tikai scenogrāfisks objekts, bet aktīva skatuves vide, kurā Rose M. Diesel mācās no jauna apdzīvot savu ķermeni. Konstrukcija kļūst par pārbaudījumu telpu, liekot ķermenim nepārtraukti meklēt līdzsvaru. Izrādes kustību valodas pamatā ir sarežģīta ķermeniska mijiedarbība ar telpu, tostarp dejas uz pilona tehnika, izmantojot arī apavus ar kosmiski augstu platformu un papēžiem. Ķermenis šeit ir vienlaikus ārkārtīgi spēcīgs un ievainojams. Tas kāpj, karājas, griežas, krīt un atkal atgūst līdzsvaru. Šī fiziskā virtuozitāte nav tikai estētisks sasniegums: tā kļūst par cīņu ar gravitāciju un paša ķermeņa robežām.
Taču Džodi mīlestību nav iemācījies no pieredzes, jo MI “barots” ar popdziesmām par mīlestību. Šajā detaļā “Sugmija” atrod vienu no saviem trāpīgākajiem ironijas punktiem: vai mīlestību iespējams apgūt no kultūras klišejām? Un kas notiek, ja mākslīgais intelekts cilvēka jūtas pazīst galvenokārt kā dziesmu tekstu, melodiju un atkārtotu romantisku un ne tik romantisku formulu kopumu?
“Sugmija” visiedarbīgākā ir brīžos, kad tā nevis mēģina izskaidrot nākotni, bet ļauj to piedzīvot kā dezorientējošu ķermenisku stāvokli. Attiecībās starp Rose M. Diesel un Džodi nav skaidrs, kurš kuru vada un kurš galu galā rada otru. Mākslīgais intelekts šeit kļūst par spoguli cilvēkam, kurš, radot jaunas apziņas, pats sāk mainīties.
Deformētais, varbūt pat sabrukušais pasaules modelis, ķermenis, kas nepārtraukti meklē līdzsvaru, un Džodi nemateriālā klātbūtne veido savdabīgu posthumānu cirku. “Sugmija” uzdod jautājumu, kas paliek pāri no cilvēka brīdī, kad viņš pats kļūst par pārejas formu – starp to, kas reiz bijis, un to, par ko vēl tikai varētu kļūt.
Zirnekļu mātīte intelekta tīklos
Anna Grabovska: Dejas izrādes “Sugmija” galvenā darbības persona ir Ievas Gaurličikaites-Sants alter ego tēls Rose M. Diesel, kas sarunājas ar mākslīgā intelekta modeli, ko nosaukusi par Džodi. Džodi ir materializējies lielā, scenogrāfa Krišjāņa Santa veidotā tērauda stieņu konstrukcijā, kas atgādina kristālrežģi. Tā stieņu kontaktpunktos atrodas nelielas gaismiņas, kas atkarībā no balss intensitātes mirguļo.
Salīdzinoši ilgajā izrādes ievaddaļā, kad dejotāja sēž uz arēnas balkona margas un sarunājas ar Džodi populāru dziesmu lirikās, es domāju par to, cik ētisks ir šis modelis, vai tā serveris ir veidots lokāli vai arī tas ir pieradināts ChatGPT, Claude vai kāds cits lielais valodas modelis, kura serveri mīt otrā pasaules malā un tērē nabadzīgāko amerikāņu ūdens resursus.
Kad dejotāja nokāpj cirka arēnā un izveido kontaktu ar tērauda tīklojumu, viņas ķermeņa valoda atgādina pērtiķēnu, kas nedroši iepazīst jaunos apvāršņus. Pakāpeniski kustības kļūst drošākas un sākas sugmija – dejotājas siluetu transformē stieņa deju (pole dance) apavi, te melns hudijs, te sudrabaina, īsa pufaika. Izstieptais tēls un asie papēži kopā ar dejotājas straujo rāpošanu, tipināšanu un karāšanos stieņos raisa asociācijas ar zirnekļu mātīti. Tērauda konstrukciju, kurā it kā iemiesojas mākslīgais intelekts, padarot par viņas tīklu.
Iespaidīgākais izrādes elements ir tas, ka režģis ir pieskāriena skaņjutīgs. Katrs dejotājas glāsts, solis vai spēriens atbalsojas caur metāla trubām un rada dobjas, svešādas skaņas. Tā radītie trokšņi iespaidīgi savietojas ar Leo Novus komponēto un izpildīto muzikālo noformējumu.
Kopumā rodas sajūta, ka šī deja ir iesākusi runāt par mainīgo cilvēku, bet nav to izstāstījusi līdz galam. No vienas puses, apcerētā tēma ir gana plaša un neskaidra, par to nemaz neko galīgu šobrīd pateikt nav iespējams. No otras puses, man tā arī netapa skaidrs, vai šī sugmija autorei šķitusi vēlama vai nevēlama.
Rakstīt atsauksmi