Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Meklējot uzdrīkstēšanos Latvijas teātrī

Ārvalstu ekspertu viedokļi par “Spēlmaņu nakts” 2024/2025 skati

Novembra otrā nedēļa Rīgā pagāja teātra zīmē. Līdzās Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) paspārnē rīkotajai Starptautiskajai izrāžu SKATEI un “Spēlmaņu nakts” skatei, kur vairākas nacionālajai teātra balvai nominētās izrādes apmeklēja arī starptautiskā kritiķu grupa, šogad apvienojot kolēģus no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Apvienotās Karalistes, Grieķijas un Rumānijas, Dailes teātrī notika Eiropas Teātra konvencijas (ETC) konference “Teātris patiesībai. Kurai patiesībai?” (Stage for Truth. Whose Truth?). Kopumā Rīgā pulcējās vairāk nekā 300 teātra profesionāļu no dažādām Eiropas valstīm, iepazīstot Latvijas teātri tā daudzveidībā.

Viesi pavadīja piecas dienas, skatoties gan Jevgeņijas Šermeņevas un Maijas Pavlovas kūrēto SKATES programmu, tostarp vairākus “Spēlmaņu nakts” balvai nominētos iestudējumus, gan dažas aktuālās sezonas izrādes Dailes teātrī. Noritēja spraigas diskusijas par aktuālo skatuves mākslā un mijiedarbībā ar sabiedrību un politiskajiem procesiem, kā arī aktīva tīklošanās neformālā atmosfērā galerijā “Istaba”, kur cita starpā varēja sastapt pat šveiciešu režisoru Milo Rau, pašreizējo Wiener Festwochen māksliniecisko vadītāju.

Jau tradicionāli novembris neilgi pirms “Spēlmaņu nakts” ceremonijas ir brīdis, kad varam uzzināt, kā uz Latvijas teātra procesiem skatās un ko tajā saskata ārvalstu kolēģi un viesi. Kopumā no 5. līdz 9. novembrim SKATES un Dailes teātra piedāvātājā programmā bija iespējams noskatīties 18 izrādes – 15 Rīgā, divas Valmierā un vienu Ādažos. Kritiķu grupas programmā šajos datumos no “Spēlmaņu nakts” nominantu vidus bija tādas izrādes kā “Nacionālais kanāls” (rež. Matīss Kaža, Latvijas Nacionālais teātris), “Lasis Stasis” (rež. Edgars Kaufelds, Latvijas Leļļu teātris), “Metamorfoze” (rež. Rihards Zelezņevs, Liepājas Leļļu teātris), “Ilgu tramvajs” (rež. Pēteris Krilovs, Latvijas Nacionālais teātris [izrāde tika atcelta aktiera slimības dēļ – L.M.B.]), “Alfas” (rež. Valters Sīlis, Dirty Deal Teatro), “Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji” (rež. Kārlis Krūmiņš, LKA) un “Stāsts par Parsifalu” (rež. Matiass Hartmans, Jaunais Rīgas teātris), šīs sezonas jauniestudējums “Orākuls” (rež. Lukašs Tvarkovskis, Dailes teātris), kā arī vairākas izvēles izrādes no SKATES programmas – “Sapnis vasaras naktī” (rež. Viesturs Kairišs, Dailes teātris), “Tā ir mūsu kauna vaina” (rež. Elīza Dombrovska, Dirty Deal Teatro), “Karalis Ibī un citi monstri” (rež. Vladislavs Troickis, Latvijas Nacionālais teātris).

Šajā materiālā apkopoti viedokļi gan no kritiķu diskusijas, kurā piedalījās Tartu universitātes Teātra studiju programmas vadītāja Anneli Saro (Anneli Saro), lietuviešu teātra kritiķis Vaids Jaunišķis (Vaidas Jauniškis), rumāņu teātra kritiķe, žurnāliste un tulkotāja Raluka Radulesku (Raluca Rădulescu), Zviedru teātra Somijā Klockriketeatern mākslinieciskais vadītājs un režisors Dans Henriksons (Dan Henriksson), britu teātra pētnieks, dramaturgs un kritiķis, žurnāla Contemporary Theatre Review līdzredaktors un Londonas Universitātes Karaliskās Centrālās runas un drāmas skolas (Royal Central School of Speech and Drama) pasniedzējs Braiss Līzs (Bryce Lease) un Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas AICT/IACT tiešsaistes žurnāla Critical Stages galvenais redaktors Savass Patsalidiss (Savas Patsalidis) no Grieķijas, gan arī vairāku starptautiskās SKATES viesu un konferences un skates rīkotāju atsauksmes. Secinājumi īsumā – estētiski un mākslinieciski Latvijas teātrī varētu vēlēties vairāk uzdrīkstēšanās, svaigu un drosmīgu ideju, provokatīvāku un novatoriskāku paņēmienu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Kura no šogad redzētajām izrādēm jums paliks atmiņā kā spilgtākā un kāpēc?

Vaids Jaunišķis: Viens no maniem spilgtākajiem iespaidiem ir “Nacionālā kanāla” scenogrāfija (scen. Reinis Dzudzilo – L.M.B.). Pirmajā cēlienā tā ir relatīvi tradicionāla, bet otrajā – tā ir visa iestudējuma sāls. Lai arī tēma nemainās, taču absolūti trakās, dinamiskās krāsu spēles pilnībā pārņem iestudējuma dramaturģiju un kļūst par galveno skatītāja uzmanības stimulu.

Braiss Līzs: Ja mēs šeit nepieminam Lukaša Tvarkovska “Orākulu”, kas ir 2025./2026. gada sezonas izrāde, tad izvēlēties interesantāko iestudējumu šķiet diezgan sarežģīti. Teiksim, runājot par “Nacionālo kanālu”, mani īpaši piesaistīja tā vizuālais dizains scenogrāfijā un kostīmos (kost. māksl. Krista Vindberga (Dzudzilo) – L.M.B.). “Nacionālā kanāla” kontekstā mēs varam runāt par divām dažādām scenogrāfijām pirmajā un otrajā cēlienā. Izmantots kino sastopamais princips “24 kadri sekundē”, taču tas tēlaini interpretēts kā pulsējoša skaitļu, kustības un gaismas horeogrāfija. Skatuves māksliniekiem, kustoties šajos kadros, veidojas savdabīgi hibrīdas mizanscēnas, aktieriem burtiski “iekāpjot” kadrā, respektīvi, scenogrāfijā. Savukārt otrajā daļā mainās telpas izvietojums un arī aktieru kustēšanās “kastītēs”, scenogrāfijai praktiski pārklājoties ar režiju. Skatuves noformējums kļūst par spilgtu manipulatīvas uzmanības novēršanas un sašutuma komercializācijas alegoriju. Šis dizains spēcīgi vizualizē jautājumu par to, kas kontrolē to, ko mēs redzam, un vai patiesību vispār iespējams kādreiz izslēgt pilnībā, un tā bija visai negaidīta atziņa, kas izkristalizējās tieši caur scenogrāfiju.

Raluka Radulesku: Man tā pārsteidzošā kārtā būs izrāde bērniem – “Lasis Stasis” Latvijas Leļļu teātrī. Es līdz šim nebiju pieredzēju tik augstas kvalitātes leļļu teātra izrādi, lai gan katrā festivālā vai skatē, un es tos apmeklēju daudz un regulāri, vienmēr esmu cerējusi tādu ieraudzīt, un – beidzot! Atceros, kā mani savulaik mudināja aiziet uz pirmo Filipa Žantī teātra viesizrādi Rumānijā kā uz kaut ko īpašu, neordināru, nekad neredzētu. Es aizgāju, bet… diemžēl tur nebija nekā jauna, nekā īpaša. “Lasī Stasī” es piedzīvoju to īpašo sajūtu. Parasti man bērnu izrādēs kļūst garlaicīgi jau pirmajās desmit minūtēs, bet šajā es sekoju līdzi mazā laša ceļojumam ar bērna aizrautību, sēžot blakus mazajiem latviešu skatītājiem. Spilgti, dinamiski, aizraujoši un ļoti cilvēciski.

Savass Patsalidiss: Man arī [patika] “Lasis Stasis” – tā bija uzrunājoša un aizkustinoša izrāde. Laša odiseja, pametot upi un dodoties uz plašo Atlasijas okeānu, ceļā sastopoties ar briesmām un izaicinājumiem, atgādina Homēra “Odiseju” – jo tālāk varonis dodas, jo vairāk ilgojas pēc mājām. Tā ir humorpilna, detaļām un niansēm bagāta, radoši veidota izrāde ne tikai par vides saudzēšanu, bet arī par tādām pamatvērtībām kā mīlestība, draudzība, solidaritāte. Īpaši interesanti bija vērot mazos skatītājus. Es gan biju pārsteigts, cik klusa bija bērnu auditorija šajā izrādē. Vienu brīdi man likās, ka iestudējumā ir par daudz informācijas skolas vecuma bērniem – par sugām un jūras ekoloģiju, attiecībām un izdzīvošanu ekosistēmā, taču beigās bērnu stāvovācijas mani pārliecināja, ka viņi visu ir sapratuši un uztvēruši. Šī noteikti būtu viena no izrādēm, ko ieteikt bērnu programmu un festivālu veidotājiem Eiropā. Esmu Rīgā pirmoreiz. Līdz ar to šie ir jaunpienācēja iespaidi. Rīga ir ļoti skaista pilsēta, ļoti tīra salīdzinājumā ar Atēnām. Mani līdzšinējie priekšstati pat Latvijas teātri lielākoties nāk no latviešu autoru rakstiem žurnālā Critical Stages, lai gan atminos redzējis arī pāris latviešu teātra viesizrādes Eiropā jau pirms daudziem gadiem (Jaunā Rīgas teātra viesizrādes – L.M.B.). Mani pārsteidza Dailes teātra skatuves izmērs un vispār šī teātra fiziskais mērogs, kā arī tas, ka teātru, kurus man bija iespēja apmeklēt skates laikā, zāles bija visai pilnas, pat uz dienas izrādēm. Grieķijā jūs diez vai ko tādu ieraudzītu. Latviešu teātra apmeklēšanas kultūra manī izraisīja baltu skaudību, pat greizsirdību. Es gribētu, lai tāda interese par šo mākslu būtu arī manā dzimtenē.

Anneli Saro: “Lasis Stasis”, manuprāt, ir ļoti profesionāli veidota, tomēr ļoti tradicionāla leļļu izrāde bērniem, es to saku kā cilvēks, kas vairākus gadus ir strādājis žūrijā, kura Igaunijā vērtē tieši bērnu izrādes. Man mazliet pretrunīgs liekas arī tā saucamais ekoloģiskais uzstādījums, kad lelles un scenogrāfija ir izgatavotas no akcijā savāktā lietotā tekstila, – lai arī tas dod otro dzīvi ziedotajiem apģērbiem, galā atkal būs atkritumu kaudze, līdz ar to savā ziņā tā nav nekāda “zaļā” pieeja. Arī no dramaturģijas viedokļa autori ir gribējuši bērnu auditorijai saprotamā laša ceļojuma stāstā iepīt vēl daudz citu tēmu – ģimenes attiecības, sugu attiecības, to, kā cilvēks piesārņo dabu, no visa pa druskai, bet beigās – pārāk daudz informācijas un pārāk izkliedētā veidā.

Vaids Jaunišķis: Man starp šogad redzētajām izrādēm ir ļoti grūti izvēlēties favorītu, jo tās ir tik atšķirīgas un reizē nav nevienas, kas uzreiz un nekļūdīgi liktos – jā, šī ir kaut kas īpašs. Es atcerējos Rolānu Bartu un viņa ideju par to, ka vispirms ir jāsaprot spēles noteikumi un tad jāskatās, kā šie noteikumi tiek ievēroti. No vienas puses, no formas un satura tīrības viedokļa harmoniskākais iestudējums man arī šķita “Lasis Stasis” – tajā ir gan ekoloģiskā, gan politiskā dimensija. Izrāde audzina jauno skatītāju, aicinot pievērst uzmanību aktuālajiem jautājumiem. No otras puses, es varu piekrist Anneli, ka ekoloģijas jautājums attiecībā uz šo izrādi ir strīdīgs. Lietuvā bija līdzīgas diskusijas par slaveno Venēcijas biennālē ar “Zelta lauvu” apbalvoto Līnas Lapelītes, Rugiles Barzdžukaites un Vaivas Grainītes operas performanci “Saule un jūra”, kuras izrādīšanai bija nepieciešamas 36 tonnas smilšu... katrā izrādīšanas vietā.

Braiss Līzs: Sekojot laša bīstamajam migrācijas ceļojumam, “Lasis Stasis” apvieno ekoloģisko apziņu ar radošu skatuves mākslu. Izrāde, kas veidota no pārstrādātiem materiāliem, veido dzīvu ekosistēmu, kas atspoguļo stāsta vides problēmas. Bērnu grāmatas skatuves adaptācijā vienlaikus varēja sajust rotaļīgumu, aizkustinājumu, humoru un brīdinājumu par, piemēram, piesārņojuma problēmām. Rezultāts bija vizuāli bagātīga pieredze, kas jaunajiem skatītājiem palīdz sajust ūdens pasaules trauslumu, pārliecinot arī pieaugušos par to, ka šī saruna ir būtiska. Tajā pašā laikā “Lasis Stasis” ar visu ekoteātra pieeju formas un satura aspektos ir simpātisks, tomēr tā jau savā ziņā ir pagātne – ja šī izrāde būtu tapusi pirms gadiem pieciem, tad, iespējams, varētu runāt par novatorismu un aktualitāti. Man šķiet, ka teātriem kopumā būtu jābūt proaktīvākiem attiecībā uz ilgtspējas jautājumiem, negaidot kādus jaunus regulējumus vai noteikumus – jaunas Zaļās grāmatas vai ilgtspējas vadlīnijas.

Raluka Radulesku: Bet vai tu nedomā, ka Lielbritānija un Rietumeiropa šajā ziņā tomēr ir citā stadijā nekā Baltija vai Centrāleiropa? Mēs tomēr uz šo visu skatāmies katrs no sava skatpunkta, salīdzinot ar savu līdzšinējo pieredzi. Rumānijā piemēram, šāda izrāde būtu absolūti novatoriska ilgtspējas un vides izpratnes kontekstā, līdz šim, manuprāt, neviens vēl nav aizdomājies, ka teātrī būtu jāievieš zaļais kurss vai par tādu jāvēsta no skatuves. Liekas, ka arī Baltijā pašlaik tie ir tikai pirmie soļi šajā virzienā, kamēr droši vien Apvienotajā Karalistē tā jau šķiet pašsaprotama, varbūt pat izsmelta tēma.

Dans Henriksons: Man gribot negribot jāsalīdzina “Lasi Stasi” ar Liepājas Leļļu teātra “Metamorfozēm” – otru programmā skatāmo leļļu izrādi, kura, cik noprotams, tapusi ar daudz ierobežotākiem resursiem, tomēr mākslinieciskā ziņā acīmredzami spēj konkurēt ar valsts teātru izrādēm. “Lasis Stasis” ir silta un meistarīgi veidota izrāde bērniem, bet “Metamorfoze” ir daudzsološa mākslinieku debija pieaugušo auditorijai. Liekas, ka minimālistiskā scenogrāfija (māksl. Signija Joce – L.M.B.) tapusi, domājot par ekonomisku tūrēšanas iespēju, un tas ir tālredzīgi.

Braiss Līzs: “Metamorfozes” ir jauks jaunu mākslinieku kopdarbs par ļoti pazīstamu literāru darbu, skatuves noformējuma risinājums ir interesants. Tas ir aizkustinošs pētījums par pārvēršanos, izolēšanos un noliegumu mazā, dzemdei līdzīgā telpā, cellē, šūnā. Gregora ģimene vada lelles, un viņu manipulācijas ar dēla kukaiņa ķermeni piedāvā asu komentāru par kontroli un atkarību ģimenes dzīvē. Kukainis izlien no cilvēka ķermeņa, it kā nometot savu “čūskas ādu”, atstājot čaulu bez sejas. Džordžo Agambēns raksta, ka bez sejas nepastāv cita ētiska atzīšana. Savā ziņā tādēļ arī jauno radījumu nav iespējams uzskatīt par cilvēku. Aizkustinošākais ir brīdis, kad insekts ierāpjas sava nomestā ķermeņa rokās, meklējot mierinājumu pēc tam, kad māte nav varējusi pārvarēt riebumu pret jauno Gregora veidolu.

Savass Patsalidiss: Man īpaši veiksmīgi un atjautīgi veidota šķita dzīvā aktieru ansambļa, kas atveido ģimeni, un nedzīvās lelles Gregora mijiedarbe. Dzīvā un nedzīvā vienlaicīga klātbūtne radīja saistošu performatīvu situāciju, kas brīžiem izstaroja siltumu un emocijas, bet citkārt – spriedzi un vēsumu Gregora ģimenes pusē, vienlaikus nepārtraukti uzturot mijiedarbību starp teātra metadimensiju kā “šeit un tagad” pieredzi un tā mimētisko, dramatisko “tur un tad” dimensiju. Līdzīgi kā Kafkas darbā, izrāde necenšas sniegt atbildes. Galu galā – kā gan, ja pat pats Gregors nespēj izskaidrot, kas ar viņu notiek? Svarīgākais, ka izrādes veidotāji spēja atklāt Gregora ģimenes nespēju patiesi izprast, ko nozīmē būt “citādam”, un, protams, arī nespēju to pieņemt.

Anneli Saro: Šogad vairāk redzējām mazās formas izrādes. Man laikam šī gada spilgtākā izrāde paliks “Alfas”, es tajā saredzēju pievienoto emocionālo vērtību par spīti atsevišķiem iebildumiem dramaturģijas dinamikā un mizanscēnu organizēšanā. Tajā pašā laikā simpātiska ir radošās komandas vēlme paeksperimentēt mūzikas teātra lauciņā (komp. Edgars Raginskis – L.M.B.), izmantojot aktierus-vokālistus vai jaunos aktierus, kas apgūst akadēmisko dziedāšanu, no kuriem divus redzēju arī nākamās dienas izrādē “Karalis Ibī un citi monstri”.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Runājot par jaundarbiem teātra mūzikā, iestudējuma “Karalis Ibī un citi monstri” komponists Aleksandrs Tomass Matjussons arī ir starp “Spēlmaņu nakts” nominantiem.

Dans Henriksons: “Karaļa Ibī un citu monstru” skaņaina sākumā lielākoties atklāti un paredzami flirtē ar populāru mūziklu tradīciju. Kopā ar grotesko iestudējumu tiek sagatavots skaists fināls ar tautas mūzikas plašu izmantojumu. Šis kontrasts man likās interesants.

Savass Patsalidiss: Daudzi teātra vēsturnieki joko, ka Rietumu teātra vēsture sākas ar Žarī neoloģismu “sūrds” (merdre/phshit). Tā ir traka, absurda un skarba spēle, kas pārveido teātra kodus, vienlaikus kalpojot loģikai “izrēķināsimies ar buržuāziju”. Mūsdienu publikai jāsajūt tieši šis dumpīgais gars, jo tikai caur to var saprast, kādēļ šis darbs ir būtisks. Tomēr Vlada Troicka iestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī man šī elementa pietrūka, kā arī skaidrāk noformulētas savienojošās idejas starp Žarī un mūsdienām.

Braiss Līzs: Man šķiet, ka Troickis Žarī grotesko satīru pārvērš muzikālā fabulā par tirāniju un modernās Eiropas sarežģīto dabu. Iestudējuma haotiskā enerģija un muzikālie eksperimenti izceļ to, kā demokrātijas var sabrukt, pārvēršoties absurdā, ja vara novērtē alkatību un vardarbību. Lai arī fināla aina, kur sievietes, skanot latviešu tautasdziesmām, [rokās tur] Ukrainas karoga krāsu audumā ietītus zīdaiņus, samudžina politisko vēstījumu, iestudējumam izdodas notvert to, cik tuvu monstru augšāmcelšanās laikmetā var atrasties komēdija un katastrofa. Bet mēs laikam nepabeidzām runāt par “Alfām”.

Dans Henriksons: “Alfas” drīzāk ir tāda “panku opera”, kuras pamatā ir dokumentālais teātris jaunā formā, izmantojot avotus, piemēram, policijas ierakstus, protokolus, vēstules pat ļoti tiešā veidā. Es saprotu, ka Valters Sīlis un Jānis Balodis pamatā strādā ar dokumentāro teātri, bet šoreiz tas pirmoreiz noticis mūzikas teātra formā.

Savas Patsalidiss: “Alfas” ir muzikāla izrāde, kas balstīta patiesā stāstā, pati par sevi ir intriģējoša, un vēl jo vairāk tad, ja šis stāsts tieši rezonē ar mūsdienu realitāti Latvijā, pieskaroties policijas lomai, korupcijai, kā arī tādām tēmām kā vara, autoritāte un vīrišķība. Protams, rūpīgi ieskatoties stāstījuma struktūrā, kļūst skaidrs, ka stāstā ir arī izdomāti elementi, kas piešķir dzīvas izrādes enerģiju. Šādā pieejā ar faktiem vien nepietiek; svarīgi ir arī tas, kā tie uzrunā skatītāju “šeit un tagad”. Tas, ka izrādes norises vieta ir pazīstama kā eksperimentāla skatuve, pozitīvi ietekmē skatītāju noskaņojumu: viņi ir gatavi muzikālam priekšnesumam, kas zināmā mērā iziet ārpus žanra ierastajiem rāmjiem. Lai gan skatuves risinājumam būtu nācis par labu lielāks daudzveidīgums un bagātāka iztēle – brīžiem tas šķita visai lineārs un statisks –, skatītājiem nodotais vēstījums bija gan skaidrs, gan tiešs, lai arī visai prognozējams. Man šajā iestudējumā pietrūka radošas iztēles un izteiktākas performativitātes. Dokumentārais teātris pēdējā laikā ir ārkārtīgi attīstījies, tajā var atrast ļoti daudz novatorisku izgudrojumu un risinājumu. Diemžēl šajā iestudējumā es tādus neredzēju.

Braiss Līzs: Man “Alfas” šķiet interesanta izrāde saistībā ar misiju izcelt gaismā tēmu, kas līdz šim nebija nonākusi teātra uzmanības lokā, arī muzikālā partitūra, vismaz sākumā, šķita daudzsološa, iespējams, tā pat pavēsta vairāk nekā teksts. Tajā pašā laikā man bija iebildumi pret režiju – neveiklās pārejas starp ainām un vairākas citas režisora izvēles, manuprāt, nevajadzīgi novērsa publikas uzmanību no izrādes satura.

Vaids Jaunišķis: “Alfu” potenciāls, manuprāt, bija augstāks nekā mākslinieciskais rezultāts. Muzikāli tā tomēr ir faktiski popmūzika. Es pat nezinu, vai tur var būt runa līdzpārdzīvojumu likuma sargiem, kas izdara noziegumu, vai mums vajadzētu just līdzi šādiem policistiem? Politisku nokrāsu izrādei piešķir šodienas konteksts ar protestu pret izstāšanos no Stambulas konvencijas, kas varbūt nebija aktuāls brīdī, kad iestudējums tapa, bet mēs, kas izrādi skatāmies šeit un tagad, to automātiski sasaistām kopā ar šībrīža karstajām tēmām, jo arī izrādē ir runa par vardarbību ģimenē un to, kā policisti tajā iesaistās drīzāk kā privātpersonas, nevis dienesta pienākumu ietvaros. Līdzīgi bija Viļņā ar festivālā “Sirenos” iekļauto Tjago Rodrigeša izrādi “Katarīna un fašistu nogalināšanas skaistums” – ja to rādītu nedēļu ātrāk, tā nebūtu tik politiska kā konkrēti 9. un 10. oktobrī, kad Lietuvā notika protesti pret populistu partiju un tās mērķiem tikt pie varas. Sakritības dēļ izrāde trāpīja tieši mērķī – tobrīd tas bija arī par mums, šeit un tagad, to nebija iespējams uztver kā distancēti baudāmu distopiju uz skatuves.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Šī replika vedina vaicāt, kā jūs vispār šobrīd redzat teātra un politikas attiecības? Par to daudz tika runāts arī Eiropas Teātra konvencijas konferencē, meklējot mākslinieka vietu varas un sabiedrības sarežģītajā līdzāspastāvēšanā.

Vaids Jaunišķis: Viens no politiskā teātra pamatprincipiem ir vēlme kaut ko mainīt varas spēlēs, pārņemt vadību savās rokās, darīt kaut ko citādi nekā iepriekš. Teiksim, “Nacionālais kanāls”, ko skatījāmies kā pirmo, iespējams, ir politiska izrāde tiem, kas līdz šim nebija pamanījuši vai spējuši pieņemt to, ka mediji dominē pār cilvēku, sabiedrību, domāšanu. Mūsdienās gan tas šķiet pārāk vienkārši. “Alfas” vairāk piedāvā atmiņas par neseniem notikumiem ar konkrētu politisko fonu, nevis politisku komentāru.

Savass Patsalidis: No grieķu perspektīvas, vārds “politisks” nozīmē divas ļoti konkrētas lietas – vārda etimoloģija ir “polis” – pilsēta un “politis” – iedzīvotājs, pilsonis. Tātad principā jebkas, kas ir saistīts ar pilsētu, ciemu un iedzīvotājiem, ir politiskais teātris. Teātra un politikas saistība nereti tiek pārprasta. Teātra vidē bieži redzam, ka cilvēki biežāk demonstrē kādu politisku nostāju, nevis paveic kaut ko politiski būtisku. Šī nostāja strādā līdzīgi kā pase – tā ir caurlaide uz pamanāmību sabiedrībā un sociālajos tīklos. It kā tev jābūt politiskam, tomēr ļoti jāizsver, kādu vēstījumu tu nes, kādu politisko identitāti pārstāvi, jo tā tomēr nav individuāla lieta.

Dans Henriksons: Mani par teātra un politisko procesu attiecībām uzvedināja domāt izrāde “Alfas”. Šķiet, ka tā faktiski izgaismo tādu kā nacionālo traumu Baltijas ekonomiskās krīzes laikā, atsaucoties uz reālu laupīšanas gadījumu 2011. gadā. Ja salīdzinām no redzētajām izrādēm – “Nacionālais kanāls”, manuprāt, nav politiskais teātris, bet “Alfas” ir.

Raluka Radulescu: “Alfas” drīzāk ir iestudējums ar ne tik daudz politisku, cik sociālu ievirzi, vismaz es to tā uztvēru. Es varēju identificēties ar izrādes tēmu, problemātiku, varoņiem, bet mākslinieciski tā šķita pārāk monotona un monohroma, ja tā var izteikties.

Anneli Saro: Tā kā es sekoju Latvijas teātra notikumiem jau ilgāku laika periodu, šogad acīs īpaši krīt fakts, ka teātris cenšas runāt par šodienas aktualitātēm. Taču politiskais teātris kaut kā nešķiet tik ļoti aktuāls Austrumeiropas valstīs tādēļ, ka esam ilgi dzīvojuši telpā, kur sava veida politiskais teātris tika īstenots zemtekstos, simbolos. Ēzopa valodā, lasīšanā starp rindām padomju laikā. Šobrīd Baltijā vairāk vērojams brehtisks politiskais teātris, meklējot iespējas vairāk tieši uzrunāt publiku un panākt iesaisti, taču rezultāts reizēm ir mazliet neveikls, mulst gan aktieri, gan skatītāji, jo šāda komunikācija nav ierasta. “Alfas”, manuprāt, atver ļoti būtiskas tēmas – postimperiālisma traumas sabiedrībā, kas liek domāt par vīrišķīguma jēdzienu un tā izpratni, nabadzību, izmisumu, kļūdainus lēmumus, kuri droši vien ap stūri uzglūn arī pašlaik, kad Baltijas valstīs ir ļoti augsta inflācija un viss griežas ap aizsardzības budžeta palielināšanu.

Braiss Līzs: Man šajā kontekstā lika aizdomāties piedzīvotā viedokļu apmaiņa Eiropas Teātra konvencijas konferences panelī starp Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Viesturu Kairišu un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāju Santu Remeri, kuri pauda atšķirīgu viedokli par to, vai, piemēram, kara atainojums uz teātru skatuvēm šobrīd var piesaistīt Latvijas skatītājus. Jautājums par teātri un politiku skar ne tikai māksliniecisko vadītāju un režisoru vēlmi un iespēju izraisīt pretrunīgu reakciju sabiedrībā par kādu jutīgu jautājumu, bet arī viņu pienākumu nodrošināt, lai teātri būtu pilni ar skatītājiem un biļetes būtu izpārdotas. Savukārt festivālu kuratori var būt neatkarīgāki, līdz ar to “politiskāki” tajā izpratnē, par kuru runāja Vaids. Apvienotajā Karalistē bieži vien ir vērojamas domstarpības starp teātra ļaudīm lielajos teātros un nevalstiskā sektora pārstāvjiem, kuratoriem – tās ir atšķirīgas perspektīvas. Bieži vien tas, kur teātra nozarē cilvēks strādā, nosaka to, kā viņš domā un uzvedas publiskajā telpā.

Anneli Saro: Dažādās valstīs arī publikas faktors atšķirsies. Igaunijā, piemēram, katru gadu teātri apmeklē apmēram 40% no visiem iedzīvotājiem. Baltijā teātris kā kultūras sastāvdaļa ir populārs un nav tikai kādas mazas sabiedrības daļas vai elites interešu lauks, kā tas nereti ir Rietumeiropas valstīs.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Šogad starp “Spēlmaņu nakts” nominantiem kategorijā “Gada mazās formas izrāde” žūrijas vērtējumā iekļuva arī pirmizrādes brīdī vēl pavisam jaunu mākslinieku izrāde – “Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji”, kuras režisors Kārlis Krūmiņš pašlaik veic doktorantūras māksliniecisko pētījumu, bet aktieri nule absolvējuši bakalaura studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Kādi ir jūsu iespaidi par to?

Braiss Līzs: Kārļa Krūmiņa izmantotajā delartiskās komēdijas tradīcijā ģimenes mantojuma strīds pārtop groteskā un dzīvespriecīgā absurda ludziņā. Studentu ansambļa meistarīgā darbošanās ar maskām un fiziskumu iedveš jaunu elpu labi pazīstamā, klasiskā formā. Rezultāts ir asprātīgs, ritmiski precīzs apliecinājums teātra iespējai ar spēles palīdzību pārradīt tradīciju.

Dans Henriksons: Liekas, ka šajā iestudējumā pirmā saskare ar delartisko komēdiju pārtapusi rotaļīgā un labā nozīmē vienkāršā stāstā. Jācer, ka jaunā mākslinieku paaudze turpinās izzināt tās iespējas un potenciālu, ko Latvijas skatuvēm var piedāvāt ar reālismu nesaistītas teātra tradīcijas.

Savass Patsalidiss: Jau pats nosaukums “laikmetīga masku komēdija” sagatavo skatītāju interesantai pieredzei ar improvizāciju, stilizāciju, spēli un atsaucēm uz delartisko komēdiju un teātra duālo dabu – “tagad tu mani redzi, bet tagad – neredzi”. Jauno aktieru enerģija, entuziasms un ticība sev ļauj pasmaidīt par ikdienas dzīvē sastopamo grotesku un absurdu, paraugoties uz to caur humora prizmu. Apsveicami ir centieni iedzīvināt šādu fizisko teātri, vienlaikus nodrošinot dinamiskas emocionālās pārejas un spraigu izrādes temporitmu.

Anneli Saro: Tas bija gaišs un izklaidējošs iestudējums delartiskās komēdijas stilā, iesaistot mūsdienu Latvijas sabiedrībā sastopamos uzvedības modeļus. Iespējams, tikai paši teātra veidotāji zina, ka komēdija un improvizācija ir ārkārtīgi prasīgi žanri un, lai sasniegtu šķietamo vieglumu, jāiegulda ļoti daudz darba.

Latvijas Teātru SKATES un Eiropas Teātra Konvencijas konferences rīkotāju Latvijā komentāri

Latvijas Teātru SKATES līdzkuratore Maija Pavlova:

Ar lepnumu varu teikt, ka mūsu mērķis stiprināt starptautisko dimensiju Latvijas teātrī tiek veiksmīgi īstenots jau trešo gadu. Gandrīz 60 viesu arī šogad bija gatavi ieguldīt savu laiku, naudu un enerģiju, apmeklējot izrāžu programmu, no tiem daudzi – arī otro vai trešo gadu pēc kārtas. No viesu atsauksmēm un komentāriem redzam, ka mūsu izvēlētā kuratoru stratēģija ik gadu piedāvāt plašu un daudzveidīgu programmu, parādot Latvijas teātru un skatuves mākslinieku dažādību, ir pareizā izvēle. Mēs sniedzam priekšstatu par teātra kopainu un vienlaikus parādām pat krasi atšķirīgas pieejas izrāžu veidošanā. Varam droši apgalvot, ka Latvijas izrāžu skate ir kļuvusi par būtisku tikšanās vietu teātra profesionāļiem gan Baltijas līmenī, gan plašāk – tā ir neformāla, bet būtiska platforma, kur rodas idejas un pamats sadarbībai jau nākamajā līmenī.

Dailes teātra mākslinieciskās daļas vadītāja Dārta Ceriņa:

Iestājoties ETC pirms trim gadiem, Dailes teātra mērķis bija paplašināt savu starptautisko struktūru, atrast partnerus un domubiedrus, veidot reālas sadarbības, mērķtiecīgi ierakstīt Latvijas vārdu Eiropā. Atrodoties šajā tīklā un izcīnot iespēju rīkot konferenci, mēs negribējām tik daudz fokusēties uz sevi, savu darbību un māksliniecisko profilu, bet, sadarbojoties ar SKATI, atklāt foruma dalībniekiem, kas notiek Latvijā un Latvijas teātros. Ņemot vērā to, ka pašlaik nav tik vienkārši doties ārzemju tūrēs ar izrādēm, mēs sapratām, ka gribam ieguldīt resursus, laiku, finanses un rūpes tajā, lai interesenti brauktu uz Rīgu. Mūsu, Dailes teātra, viens no fokusiem ir veltīts tam, lai viesi dotos uz Latviju skatīties vietējās izrādes. Tas ir reverss domāšanā.

Novembra otrajā nedēļā Rīgā bija apmēram 300 teātra nozarē ieinteresētu viesu, pasākumu apmeklēja arī vietējie profesionāļi un citi interesenti. Manuprāt, pats būtiskākais Latvijas teātrim ir nedzīvot savā iekšējā atbalss telpā un saprast, tikties, runāt ar kolēģiem no citām valstīm, īpaši neformālā vidē, ārpus konferences paneļiem, diskusijām un izrādēm: dibināt kontaktus, apmainīties ar idejām, veidot nākotnes plānus un saprast, kā mēs paši sevi redzam un ko runājam, un kā mūs redz citi. Ārpusnieka skats ir ārkārtīgi svētīgs, jo mums ir iespēja iegūt citu perspektīvu, piemēram, par Latvijas teātra estētiskajiem virzieniem.

Protams, ārvalstu kolēģiem varbūt ir mazāk zināšanu par vietējo kontekstu, tomēr skatuves mākslā tā ir tikai neliela daļa no kopējā izrāžu lieluma, kas nosaka konkrētu izrāžu kvalitāti, veiksmi un aktualitāti. Kopumā viesiem bija iespēja redzēt apmēram 20 izrādes. Grūtāk bija saprast konvencionālus dramatiskā teātra darbus, kuru pamatā ir latviešu literatūras klasika, kas balstās šodienas eiropietim mazāk saprotamā tēlveidē vai tropos, dažkārt varbūt netiek nolasīti reģionālie vai ģeopolitiske kodi, īpaši, ja dominējošais elements ir teksts. Bieži vien tas, kas tiek pamanīts un novērtēts “Spēlmaņu nakts” kontekstā, ārpusniekiem neliekas aktuāls, piemēram, Valmieras teātra iestudējumi, teiksim, “Pazudušais dēls”, bet ir mazāk ieraudzīti darbi, kas šķiet novatoriski un interesanti, par ko nerodas nekādi jautājumi, kāpēc šāds teātris top šodien, piemēram, “Tas ir viss, ko mēs varam” Ģertrūdes ielas teātrī, Lukaša Tvarkovska “Orākuls” un citu režisoru darbi. Profesionālā novērtējuma sistēmai Latvijas teātros ir jāmainās – tā arvien mazāk rezonē ar to, kas ir mākslinieciski veiksmīgs, avangardisks un jēdzieniski nozīmīgs sabiedrībai.

Skates viesi vēsta soctīklos:

Ingrīda Ragelskiene (Ingrida Ragelskiene, Lietuva), teātra kritiķe, Lietuvas Skatuves mākslas kritiķu asociācija

Pateicoties Latvijas teātru SKATEI, vienreiz gadā ir iespējams izprast Latvijas laikmetīgā teātra kopainu. Septiņas izrādes trīs dienu laikā, septiņas unikālas pieredzes, kas apliecina, ka teātris joprojām ir viena no retajām telpām, kur kāds uzdrīkstas būt atklāts.

Liepājas Leļļu teātra “Metamorfoze” (rež. Rihards Zelezņevs) – Kafka bez vārdiem satriec vēl spēcīgāk, leļļu teātra ekspresija pārvērš Gregora Zamzas ķermeni nolieguma un izdzīvošanas epicentrā. Poētisks, reāls un elpu aizraujošs pārvēršanās stāsts, ko iespējams sajust pat fiziski.

“Mīļumlietas” (Latvijas Leļļu teātris, rež. Kristīne Brīniņa) – aktermiestarības, krāsu, gaismu, skaņu un kustību svētki mazuļiem un īsts antidepresants pieaugušajiem.

“Alfas” (Dirty Deal Teatro, rež. Valters Sīlis) – dokumentāra opera par laimētavas laupīšanu Jēkabpilī vairāk nekā pirms desmit gadiem. Līdz galējai robežai dekonstruēts mīts par vīrišķību un apbrīnojams lirisks izmisums.

“Sapnis vasaras naktī” (Dailes teātris, rež. Viesturs Kairišs) – Šekspīrs kļuvis par impulsu ultramodernai izrādei par mīlestības aklumu, iekāres vardarbīgo spēku un cilvēka iznīcinošo dabu.

“Tā ir mūsu kauna vaina (Dirty Deal Teatro, rež. Elīza Dombrovska) – radikāla jaunās paaudzes teātra veidotāju grēksūdze, savienojot tekstu, mūziku un kustību. Galu galā pēdējā padomju laikā dzimušā latvieša dvēsele materializējas uz skatuves – smieklīgi un šerminoši.

“Bezgalīgais ritums” (Cēsu Mazais teātris, rež. Liena Šmukste) – sajūtu ceļojums cauri laikam, skaņām, smaržām un pieskārieniem. Edvarta Virzas “Straumēnu” materiāls pārradīts kā ontoloģiska meditācija par plūsmu, par to, ka cilvēks ir vienots ar zemi. Bezgalīgo ritumu jāpieredz ar aizvērtām acīm, elpojot, pieskaroties, klausoties un sadzirdot.

“Karalis Ibī un citi monstri” (Nacionālais teātris, rež. Vladislavs Troickis) – muzikāla groteska, kurā Žarī absurds kļūst par mūsdienu politikas dzinējspēku. Tas nav par “viņiem” – tas ir par mums visiem, vara kļūst par parodiju, fināls latviešu mistiskajai dvēselei ļauj lidot uz tautasdziesmas spārniem jaunos augstumos.

Secinājums – visiem, kam trūkst teātra kā intensīvas cilvēciskās būtības un iztēles izteicēja, jābrauc uz Rīgu!

Tomass Rantanens (Tuomas Rantanen, Somija), žurnālists

Piecās dienās Rīgā un Valmierā Latvijas teātru SKATĒ noskatījos 12 izrādes, kurās varēja sastapt gan mediju distopju, Alanu Tjūringu, operu par īstu noziegumu, masku komēdiju, leļļu teātri pieaugušajiem, klasisku lauku drāmu kā fizisku ansambļa teātri, ģimenes drāmu no 20. gadsimta 70. gadiem, kas bija aizliegta politisku zemtekstu dēļ, izrādi ar aizsietām acīm un tā tālāk. Starp skates viesiem norisinājās kaismīgas diskusijas, un, lai arī intensīvā programma prasīja nopietnus fiziskos resursus, pārliecinājos, ka profesionāļu entuziasms ir nepārspējams.

Lukaša Tvarkovska “Orākuls” Dailes teātrī ir ieguvums Latvijas mūsdienu teātrim. Izrāde aktualizē būtiskus jautājumus par attiecībām starp zinātni un zināšanām un varu, tāpēc likās ļoti piemēroti, ka aplausu laikā pēc izrādes aktieri pievienojās protestam pret Latvijas parlamenta mēģinājumu panākt izstāšanos no Stambulas konvencijas.

Teja Brinza (Teia Brinz, Rumānija), teātra kritiķe un žurnāliste

Pēc mēnešiem ilgas vientulības Rīgā mans dienas ritms pēkšņi plūda dažādu teātru vestibilos, straujās tējas pauzēs starp izrādēm un bezlaika skrējienā no vienas izrādes uz nākamo. Liela daļa Latvijas izrāžu atspoguļo mūsdienu drūmās tēmas – TV un interneta platformu radītās izrādes, sašutuma komercializāciju “Nacionālajā tīklā”, politizēto zinātnes vēsturi un nedrošo tehnoloģisko nākotni grandiozajā multimediju iestudējumā “Orākuls”, karu, vientulību un visdažādākās vardarbības formas “Karalī Ibī un citos monstros”, kas skāra ļoti tieši, tumši un personiski.

Manāma arī pagātnes nostalģija, pievēršoties lauku dzīves traģēdijām klasiskā repertuārā (“Pazudušais dēls” Valmierā) vai folkloras un dabas motīviem (“Bezgalīgais ritums”), bērna prieka un maiguma atmodināšana mazuļu izrādē “Mīļumlietas”. Vai tumšos laikos var dziedāt? Jā, var dziedāt par tumšajiem laikiem. Šobrīd Latvijas teātris bieži dzied par sāpēm, un brīžiem tā dzirksts šķiet izplēnam (joprojām brīnos, kā mākslinieki spēj nest sevī šo ugunskuru), tomēr Latvijas teātru SKATES dēļ šī pāris dienu tikšanās Rīgā ar kolēģiem, kuri nenogurstoši skatās izrādes no pusdienlaika līdz vēlai naktij un vēl pēc tam ilgi, ilgi sarunājas un saka – kā es gaidu šos mirkļus! –, ir īpaša. Sajūsmina mākslinieki ar vīziju, kas tic teātrim kā pretošanās veidam, jaunie kritiķi, kuri raksta, lai iemīlētu teātri, pieredzējušie kritiķi, kuri turpina rakstīt par spīti niecīgajai atlīdzībai, jo tā ir viņu jēgpilnā esamība.