Šerloka Holmsa kolāža
Kritiķu īsviedokļi par Čehova teātra izrādi "Seši Šerloki" Sergeja Golomazova režijā
Koša tēlu galerija arhaiskā izrādē
Henrieta Verhoustinska: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris sezonu uzsācis jestri – ar mūzikla elementiem, proti, dejas numuriem bagātinātu detektīvkomēdiju Sergeja Golomazova režijā. Atzīstams horeogrāfa Artūra Skuteļska darbs, starp sešiem stāstiem veidojot izteiksmīgus deju numurus, kuros stilizētas gan slepkavības, gan feministiski protesti. Efektīgs skaņu celiņš no savirknētām popdziesmām. Atzīstama arī Čehova teātra aktieru spēja sinhroni iekļauties šajās horeogrāfiskajās etīdēs.
Šķiet, gandrīz trīs stundas ilgajai izrādei bijuši divi mērķi – radīt izklaides produktu un demonstrēt plašu teātra trupas amplitūdu. Iestudējuma sižeta pamatā seši Artura Konana Doila stāsti par slaveno detektīvu Šerloku Holmsu (diemžēl piecus no tiem biju lasījusi un zināju atrisinājumu), un katrā no tiem ir cits Šerloks Holmss un viņa uzticamais hronists doktors Vatsons (Vadims Grosmans gan šajā lomā parādās divreiz). 19 aktieri (ja pareizi saskaitīju) mainās ne tikai galvenajās, bet arī pārējās lomās, tā ka katram izrādē ir jāatveido divi vai trīs personāži. Tas licis režisoram un aktieriem izvēlēties katram vien dažas īpašības uzsverošu, teatrāli eksaltētu spēles veidu, kas pārvērš iestudējumu par vienkāršotu tipāžu galeriju un rada arhaiska teātra sajūtu. Tomēr jāatzīst režisora profesionalitāte, noturot raitu temporitmu un veikli apdzīvojot scenogrāfa Mihaila Kramenko ar bīdāmiem stikla aizslietņiem konstruēto skatuvi.
Aktieru galvenais uzdevums – izveidot vairākus atšķirīgus personāžus un, galvenais, atšķirīgus Šerlokus Holmsus un Vatsonus. Ja Vatsoni izdevušies diezgan līdzīgi – psihofiziskas personiskas iezīmes piemīt vien Vadimam Grosmanam un Dmitrijam Palēs –, tad, Holmsus atveidojot, aktieri ir izpaudušies krietni plašākā amplitūdā, radot košu tēlu parādi. Īpaši atmiņā paliekoša ir Veronikas Plotņikovas manierīgi arogantā Šerloka Holmsa, kura neslēpti iekāro Vatsonu, Jekaterinas Frolovas androgīnais, bālais un nešpetnais, azartiski dejojošais Holmss un Jevgeņija Proņina neciešami urliskais, zeku žargonvārdiņus mētājošais Holmss – pilnīgs pretstats ierastajam britu džentelmenim.
Čehova teātra sezonas atklāšanas izrāde nav apveltīta ar neparastiem teatrāliem paņēmieniem, dziļumu un negaidītību, toties piedāvā ritmisku tempu un garantētu skatītāju izklaidi. Kā teica mana līdznācēja: “Iespējams, būtu pieticis ar četriem Šerlokiem.”
Elementāri, mans dārgais Vatson!
Ingrīda Vilkārse: Detektīvžanrs gan teātrī, gan kino vienmēr skatītājus saista ar intrigām, negaidītiem pavērsieniem, bieži arī ar ironiskiem notikumiem vai personāžiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris izlēmis sezonu sākt ar izrādi “Seši Šerloki”, kas veidota pēc Artura Konana Doila stāstu motīviem par ikonisko detektīvu pāri Šerloku Holmsu un viņa palīgu doktoru Vatsonu, kuri brīnumveiksmīgi izmeklē noziegumus ar slaveno dedukcijas metodi un galvenais – nelietīgais noziedznieks vienmēr tiek atmaskots un noķerts…
Izrādes režisors un vienlaikus dramatizējuma līdzautors (kopā ar tulkotāju Linu Ovčiņņikovu) Sergejs Golomazovs izrādi veidojis kā atsvešināti grotesku klaunādi, apvienojot to ar atrakciju montāžu, kurā savietotas sešas neatkarīgas stāstu epizodes un kurās Holmsa un Vatsona izmeklētājus veido dažādi aktieru pāri: Volodimirs Gorislavecs – Vadims Grosmans; Veronika Plotņikova – Volodimirs Gorislavecs; Šamils Hamatovs – Vadims Grosmans; Jevgenijs Proņins – Dmitrijs Palēs; Jekaterina Frolova – Dmitrijs Jegorovs; Jurijs Kušpelo – Mihails Širjajevs. Tēlu un personāžu maskas un maskošanās atklājas dažādās izrādes detaļās – pielīmētās smieklīgās ūsās, nedabīgu krāsu spilgtās parūkās, krāsainās brillēs u.tml. Pasvītrojot izrādes teatrālo spēles dabu, visi izrādes aktieri piedalās gandrīz visās izrādes epizodēs. Farss un formas teātra zīmes – mīmika, žesti, ķermeņa pozas un kustības kļūst par vienu no spēles galvenajiem elementiem, valda izaicinoši teatrāla atmosfēra – notikumi tiek stāstīti izkāpinātā pārspīlētas spēles manierē, straujā, paātrinātā temporitmā, vietām pat, liekas, drudžainā steigā.
Visas epizodes izrādē dzīvo vienotas telpas un tonalitātes ietvaros (scenogrāfa Mihaila Kramenko telpa gan nepalīdz un nevirza notikumus – drīzāk tos pasīvi ilustrē), epizožu montāžai izmantots muzikāls refrēns un dažas plastiski-horeogrāfiskas miniatūrainas…
Taču. Neskatoties uz paātrināto temporitmu, runas ātrumu un personāžu maiņām, kopiespaids tomēr paliek atsvešināti garlaicīgs. Jo, darbojoties ar formas spodrināšanu, novārtā atstāts saturs, kuram ar grūtībām var izsekot. Tikai dažās epizodēs personāži patiesi atdzīvojas (turklāt kopā ar skatītāju!), piemēram, epizodē, kurā Holmsa lomu atraktīvi izspēlē Jekaterina Frolova, un, protams, arī mizanscēnā, kurā uz skatuves tiek uzvests dzīvs franču buldogs…
Liekas – kas var būt vienkāršāks kā radīt un izspēlēt atraktīvu detektīvstāstu, kas liek skatītājam aizrautīgi domāt līdzi, prātā izvērtēt notikumus, sameklēt iespējamo ļaundari un beigās atviegloti un holmiski noteikt: “Elementāri, mans dārgais Vatson!” Šoreiz Artura Konana Doila sakrālā stāsta frāze tā arī palika nerealizējusies…
Rakstīt atsauksmi