Recenzijas

Skats no izrādes "Grimmi" // Foto – Justīne Grinberga
6. maijs 2022 / komentāri 0

Pasaku kokteiļa eiforija

Elmāra Seņkova kāre pēc “dauzonīgas spēles”, kas, viņaprāt, piešķir jaunas krāsas teātra videi, joprojām nerimst, un liepājnieki – gan aktieri, gan publika – to uzņem ar neviltotu sajūsmu.

Pēc panākumiem, ko režisoram atnesa Šekspīra lugu fragmentu kompilācijas [1], Seņkovs kopā ar saviem domubiedriem ir iedvesmojies šos spēles eksperimentus izvērst līdz triloģijas apmēriem un savu otro iestudējumu Liepājas teātrī velta brāļu Grimmu pasaku atliešanai spilgtās un dinamiskās formās, lai atgādinātu, ka “pasaule ir palikusi pārāk sarežģīta un cilvēka daba nemainās”. Būtībā aksiomas, bet atkārtošana arī reizēm par skādi nenāk. Izvēloties skatīties uz pasauli caur “pārspīlētu un greizu spoguli”, režisors it kā formulē sava teātra estētisko meklējumu vektoru: cinisms – spēle – asinis, kas visai tiešā veidā sasaucas ar šodienas globālo notikumu raisītajām izjūtām un no pasaulīgās varas augstākajām izpausmēm, kuras vērojām izrādē “Šekspīrs”, palēnām kāpjas atpakaļ uz izplatītākām cilvēka varasgribas demonstrācijām, solot eksperimentu nobeigt ar mītiskām atklāsmēm.

Triloģijas otrā daļa tātad tiek veltīta pasakām vai precīzāk, Grimmu pasaku dekonstrukcijai, ko dažādu mākslu pārstāvji jau ne reizi vien ir mēģinājuši darīt. Izmantojot kādu pusduci pasaku, Elmārs Seņkovs ar Matīsu Budovski ir radījuši prasmīgi veidotu kompozīciju, kas piedāvā aktieriem ārkārtīgi plašu spēles areālu ar neierobežotām improvizācijas iespējām, fantāzijas lidojumiem un profesionālā sagatavotības līmeņa paraugdemonstrējumiem. Kā šodien saka, kārdinoša pakete jebkuram aktierim, lai iemānītu viņu Reiņa Suhanova stipri pārblīvētajā kapsētas rotaļu laukumā zem saspridzinātās saules un atbrīvotu radošos instinktus, ļaujot vaļu atjautīgām aktierspēles izpausmēm. Protams, tādam piedāvājumam pretoties nespēj neviens, jo spēle kā tāda ir aktiereksistences pamatelements, un Liepājas aktieru atvērtība un uzticība režisoram ir teju vai neizmērojama. Jāpiebilst gan, ka pieredzējušākie aktieri mēdz būt arī nedaudz skeptiskāki, jo vairāk piedomā pie radīto tēlu nestā vēstījuma un rūpīgāk sijā savu skatuvisko izpausmju diapazonu, lai atdalītu graudus no pelavām, tādējādi radot tos neatkārtojamos tēlus, ko publika ilgi nespēj aizmirst. Bet tāpēc jau tā ir pieredze, un, uzmanīgāk pasekojot līdzi izrādes tēlu darbībām, to var labi ieraudzīt arī šoreiz.

Skats no izrādes "Grimmi" // Foto – Justīne Grinberga

Jaunajos aktieros, kas iesaistīti izrādē, režisora izvirzītie noteikumi ir izraisījuši tādu entuziasma vilni, ka viņu atveidotie pasaku personāži uz skatuves sprēgā no enerģijas pārpilnības un uzlādē visus zālē sēdošos ar vēlmi atsaukties un dalīties viņu kūsājošajā spēles priekā. Visur klātesošie punduri (rūķīši) ar strikti ieturēto surikātu pozu horeogrāfiju, Grietiņa ar naivi apņēmīgo brālīša izglābšanu no raganas seksuāli-kulinārajām orģijām, abas Pelnrušķītes pusmāsas ar labprātīgi asiņaino ziedošanos kārotās “kurpītes uzlaikošanai” utt. katra ainiņa, atsevišķi ņemot, ir labi izturēta groteskā spēles manierē, atbilstoši režisora prasībām uzpildīta ar melno humoru un sniedz skatītājam izdevību palūkoties uz bērnībā tik iemīļoto pasaku varoņiem un notikumiem no cita (šausminošā) skatupunkta. Izrādē šis punkts ir stingri iecementēts vienās koordinātēs un ļauj mums bezrūpīgi izbaudīt mūsdienīgi deformēto pasaku tēlu ņirboņu līdzīgi gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa iespaidīgi izgaismotam un specefektiem bagātam šovam, kurā uz rotējoša spoguļa lauskām atmirdz aktieru iztēlē veidotas figūras. Režisors tās bīda pa savu postapokaliptisko šausmu rotaļu laukumu no viena epizodiska kulminācijas punkta uz otru, lai proponēto pasaku stāstīšanu novestu līdz laimīgām beigām.

“Taču savilkt visu spēli līdz paša izvirzītajam jautājumam – kā dzīvot pēc šausmām? viņam tā arī neizdodas.”

Skats no izrādes "Grimmi" // Foto – Justīne Grinberga

Noformulēt jautājumu izrādē tā, lai tas iegravētos skatītāja uztverē un nedotu mieru, ir viens no režijas grūtākajiem uzdevumiem, jo ietver sevī norādes vai mājienus uz varbūtīgiem atbilžu meklēšanas virzieniem, bet to nevar panākt tikai ar pašam kaifīgiem formas, stila un pat jaunas teātra valodas meklējumiem. Režisoram sevī ir jāizkopj spēja transcendēt, pārkāpt materiālās pasaules robežas un pacelties līdz metafizikai, jo mūsu fiziskā eksistence ar visām labā un ļaunā izpausmēm ir tikai daļa no cilvēka būtības, kurā slēpjas īstās atbildes. Liekas, ka Elmārs Seņkovs nupat ir nonācis pie robežas, kad jāsāk par to nopietni padomāt, lai viņa spilgtās izrādes iegūtu izteiktu dziļuma dimensiju.

Kopumā liepājnieku izrāde atgādina tādu kā krāsainu kokteiļu pārtiju šausminošās noskaņās, kurā režisors visiem sanākušajiem piedāvā nobaudīt dažādu estētiku, žanru un valodu kokteiļus emocionāli izslīpētas Edgara Mākena dzīvās mūzikas pavadījumā. Atbrīvojis Grimmu pasaku motīvus no valodas slāņa, kas ierasti virza mūsu uztveri cauri mūžīgajai pretstatu sadursmei uz to vērtību izpratni, kuras padara šo pasauli labāku, Seņkovs savā blenderī salādē pasaku varoņu rīcības “necilvēciskās” izpausmes, sakuļ tās asiņainā tomātu mērces kokteilī un ar atraktīvu bārmeņa žestu izsniedz publiskai izgaršošanai kā modernā absurda eliksīru.

“Zinot, ko ikdienas nomāktā publika šodien gaida no teātra, eiforija ir garantēta.”

Viena otra metafora izrādē pat liek sajūsmā sist plaukstas un nopriecāties par aktieru spēju šo absurdu pacelt līdz pārākai pakāpei, taču nekas neliecina par režisora vēlmi likt publikai padomāt – kādēļ šis absurds rodas un pārņem arvien lielāku cilvēka dzīves daļu?

Skats no izrādes "Grimmi" // Foto – Justīne Grinberga

Tiesa, viens cerību stariņš, kas liecina, ka Elmāra Seņkova mākslinieciskā intuīcija tomēr sniedzas tālāk par kokteilī samiksētajām baismām kā pierādījumu pasaules nežēlībai, iestudējumā pavīd un iemirdzas caurvijošajā Teicēja līnijā. Egons Dombrovskis ar sava tēla kontrastējošo un rezignējošo intonāciju (interesanti – vai tas ir paša aktiera atradums vai režisora iecere?) ir kā kokteilī peldošs ledus gabaliņš, kas patīkami atsvaidzina spēles uzkarsēto prātu. Viņš saka – lai gan viss atainotais ir noticis “sensenos laikos un tāltālās zemēs'”, tas joprojām ir īsts un nekas nav mainījies. Tam nevar nepiekrist, nu, labi, izņemot to, ka kristāla kurpītes vietā šodien Pelnrušķītei vajag banālas zīmola botes, nekas vairāk nav mainījies, un šo pasauli ar tās neiztrūkstošajiem absurdiem joprojām veidojam mēs. Taču viņa pēdējā replikā starp citiem ir ietverti divi maģiski vārdi – “šķība sirds”. Ja jau vēlamies uzdot tos svarīgos jautājumus, “kā dzīvot pēc šausmām un kādu veidosim pasauli”, tad jāsāk būtu ar tiem.

 


[1] Izrādē “Šekspīrs”, 2019, LT - red.

 

Rakstīt atsauksmi