Recenzijas

Skats no izrādes "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" // Foto – Mārcis Baltskars
28. oktobris 2022 / komentāri 0

Šovs un miroņgalva Dailes teātrī

Tuvojoties veļu laikam un Visu svēto naktij, Dailes teātris skatītāju ievērībai vienu pēc otras piedāvā divas ļoti melnas komēdijas.

Tieši šāds žanra apzīmējums dots Mārtina Makdonas “Īru miroņgalvai” (Dailes Mazajā zālē), kamēr Stīvena Adlija Girga “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” nosaukts par “pēcnāves komēdiju” (Lielajā zālē). Abu lugu autori ir angliski rakstoši mūsdienu dramaturgi no piecdesmitgadnieku paaudzes.

Jāsaka, ka ar to visa līdzība starp abām izrādēm izsmelta – viena, pēc īru dramaturga Makdonas lugas radītā, ir nešpetni melna humora eskapāde par vienkāršiem ciema iedzīvotājiem, otra – amerikāņa Girga intelektuāls rēbuss, šaržs par tiesu pār Jēzus nodevēju Jūdu, kas notiek šķīstītavā un kur visi – gan slavenie, gan ne tik slavenie tiesas dalībnieki ir miruši un – oksimorons! – savas grandiozās uzstāšanās piedzīvo jau pēc nāves. Makdonas lugu “Konemāras galvaskauss” ir iestudējusi britu režisore Eimija Mārčanta, Dailes teātra skatītājiem zināma kā homēriski smieklīgā darba “Izrāde, kas saiet sviestā” veidotāja. Lugu, ko ar nosaukumu “Jūdas Iskariota pēdējās dienas” sarakstījis Stīvens Adlijs Girgis, iestudējis ar savu interesi par lokālām un globālām sabiedrības norisēm zināmais režisors Mārtiņš Eihe.

Šovs ar Jēzu, Jūdu un Sātanu

“Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” tiek citēts Kirkegors, Hēgelis un Freids un tiek sīki un smalki analizēta Jaunā Derība. Bez šaubām, tā ir gudra izrāde, kuras realizācijai Eihe ir smalki noīsinājis pārlieku liriskās vietas (piemēram, kareives Glorijas pēcnāves lidojumu pie saviem dzīvajiem bērniem) un pielāgojis notiekošo šova vajadzībām. Proti, lugā izvērstais tiesas process, kurā no jauna tiek tiesāts Jūda, uz Dailes teātra skatuves pārtapis šovā ar kamerām, mikrofoniem, dziesmām un dejām, kuras izpilda, piemēram, Ievas Segliņas mīlīgā, puskurlā Māte Terēze un Niklāva Kurpnieka žilbinošais Sātans (aktieris vispār šķiet uzplaucis kopš “Keruaka ceļa” – viena ļoti laba loma seko otrai). Arī Mārtiņa Upenieka puiciskais Jēzus dzirdams un redzams ar ģitāru rokās. Lielisku poproka repertuāru un izpildījumu sarūpējis izrādes muzikālais konsultants Juris Vaivods, un izrāde arī beidzas ar dziesmu. Skatuves realitāti paplašina uz ekrāniem redzamais, bet vienlaikus šova noteikumi arī paģēr strukturētu troksni, draivu, dinamisku darbību, kuru lieliski uztur Jūdas advokāte Fabiana Aziza Kaninghema Ilzes Ķuzules-Skrastiņas nospriegotā atveidā un prokurors Jusefs Elfajumi, ko sev raksturīgā uzvilktā un šoreiz komiski-dēmoniskā manierē spēlē Kaspars Dumburs. Starp viņiem veidojas spraigas, pievilkšanās un pretestības pilnas attiecības (Elfajumi, pārliecināts par savu vīrišķo pievilcību, sit kanti feministiski un kareivīgi noskaņotajai Kaningemai), un šiem abiem aktieriem ir interesanti sekot no izrādes pirmā līdz pēdējam brīdim. Gluži to pašu nevar teikt par, piemēram, Arta Robežnieka ietiepīgo tiesnesi Litlfīldu, kurš mazliet lēnīgi darbojas reālpsiholoģiskā teātra koordinātēs.

“Un vispār par izrādes lielāko klupšanas akmeni kļūst enerģijas, spriedzes, šovam tipiskas uzvilktības trūkums, kas radītu izteiktāku kontrastu ar filozofiskajām ainām, piemēram, Jēzus un Jūdas sarunu vai Lilitas Ozoliņas Jūdas mātes smeldzīgo monologu.”

Jo uz šīs nopietnības un frīku šova ass uzvērta visa izrāde ar visiem 15 tās dalībniekiem, un skatītājs var apjukt, kas ir šovs, kas – dalībnieku pati nopietnība. To, ka šovs varētu būt itin viss, atklāj arī Pamelas Butānes scenogrāfija ar mākslīgo zālienu un košajām puķēm, kā arī tuksnesīgo zemi, uz kuras sēž nosodītais, somnambuliskais Laura Dzelzīša Jūda. Kad šī zeme uz skatuves ripas pagriežas otrādi, atklājas metāla stalažas, kas to satur kopā. To, ka atrakciju šovs kā paņēmiens, caur kuru runāt par nopietnām tēmām, Eihi interesē jau sen, apliecina viņa pirms desmit gadiem iestudētā Tonija Kušnera luga “Eņģeļi Amerikā”. Kas gan ir šī nopietnā tēma “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu”? Šodien tik aktuālais jautājums par to, kas ir ļaunums un vai to – ļaunumu – ir iespējams un vajag piedot. Atliek cerēt, ka izrāde iespēlēsies un ar laiku iegūs vajadzīgo jaudu.

Skats no izrādes "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Prokurors Jusefs Elfajumi –  Kaspars Dumburs, advokāte Fabiana Aziza Kaninghema – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Mārcis Baltskars

Neuzveicamie smiekli

Lauris Subatnieks pirms “Īru miroņgalvas” pirmizrādes laikrakstam “Diena” saka: “Man jau liekas, ka latviešu skatītājam situācijas ir ļoti saprotamas, kompaktā ciemata vide ir atpazīstama. Visur jau cilvēki vienādi dzīvo – paši rada problēmas, tenko, taisa notikumus, lai dzīve būtu interesantāka.” Tomēr, no sirds smejoties par neiedomājami melnajām situācijām Makdonas lugas “Konemāras galvaskauss” pārlikumā Dailes teātrī, latviešu ciemats bija pēdējais, kas nāca prātā. Drīzāk kāda velnišķa, mītiska vieta līdzās kapiem: Sesijas Kalfas scenogrāfija rada “Kapeņu stāstiem” līdzīgu vidi, bet naivie, vienkāršie personāži, starp kuriem ironiskākais un asprātīgākais izrādās Laura Subatnieka kapracis Miks, atgādina komiksu grāmatu personāžu. Te ir prātīgā, tak iedzert un patenkot kārā Indras Briķes Mērija, Toma Veličko entuziastiskais, bet aprobežotais policists un Klāva Kristapa Košina Mārtins – puisis, kas skolā mācījies tik slikti, ka ir gatavs noticēt visneticamākajiem stāstiem, ar kuriem viņu nes cauri Miks.

“Tieši saspēle starp Lauri Subatnieku kā Miku un Klāvu Kristapu Košinu kā Mārtinu notur izrādi uz melnā humora naža asmenim līdzīgās robežas starp asprātību un pilnīgu jēlību, jo abi divi gvelž blēņas tādā svētā nopietnībā, ka jāgāžas vai no krēsla.”

“Konemāras galvaskauss”, kas Silvijas Brices ekselentajā tulkojumā pārtapis par “Īru miroņgalvu”, ir daļa no Makdonas Līnenas triloģijas. Pirmo no trim lugām – “Līnenas skaistumkaraliene” – Dž. Dž. Džilindžera režijā var noskatīties Liepājas teātrī (pirms piecpadsmit gadiem tā tika iestudēta arī Dailes teātrī), bet trešo – “Vientulīgie rietumi” savulaik Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Alvis Hermanis. Šos darbus sižetiski saista varoņu nāves, ar kurām sākas nākamās lugas darbība. Visas trīs Līnenas triloģijas lugas vieno arī jebkuru vērtību artistiska degradācija, sākot ar reliģiju un beidzot ar radniecīgām saitēm un pietāti pret dzīvību: vai tās būtu mātes un meitas vai brāļu attiecības, tās ir nežēlības, vardarbības un brutalitātes pilnas, un to, cik daudz tai visā melnā humora, bet cik – īsta dramatisma, nosaka iestudējuma intonācija (piemēram, Inese Kučinska “Līnenas skaistumkaralienē” nospēlē īstu traģēdiju). “Īru miroņgalvas” režisore Eimija Mārčanta izvēlējusies humora ceļa rādītāju, un tam ļoti piemērota izrādās Laura Subatnieka ironiskā daba un, kā izrādās, Klāva Kristapa Košina humora izjūta. Līdz šim jauno aktieri biežāk redzējām romantizētās dēkaiņu lomās.

Skats no izrādes "Īru miroņgalva". Miks – Lauris Subatnieks, Mārtins – Klāvs Kristaps Košins // Foto – Mārcis Baltskars

Kāpēc šodien, kad tepat līdzās norisinās pavisam īsts karš un kad vardarbība un brutalitāte dokumentāli vērojama TV reportāžās, jāskatās, kā Subatnieka Miks un Košina Mārtins azartiski ar veseri dauza miroņkaulus, pa kādai atlūzai trāpot arī Mazās zāles pirmajā rindā sēdošajiem? Tieši izvēlētā intonācija, kas provocē smieklus skatītāju zālē, ir atbilde: kamēr mēs smejamies, mēs esam neuzveicami.

Rakstīt atsauksmi