Absurdais ceturtajā pakāpē
Piezīmes par festivāla “Patriarha rudens 2022” jauno režisoru izrādēm rubrikā “Students vērtē”
Festivāla “Patriarha rudens” trīspadsmitā, kas ir visai simbolisks skaitlis, gada ietvaros diemžēl līdz baznīcai nenonācu, toties bija iespēja pirmoreiz uz skatuves satikties ar jaunajiem topošajiem teātra režisoriem un aktieriem. Nedaudz absurdākā un provokatīvākā gaisotnē, kā ierasts, līdzās galdiem, krēsliem, roku krēmiem, tāfelēm, palagiem, krītiņiem un citiem, pirmajā brīdī šķietami nevajadzīgiem, krāmiem. Četras absurdas izrādes, kuru izpratnei palīdz citai citas konteksts, padarot notiekošo vēl absurdāku un vienlaikus skaidrāku.
Reizēm ir un reizēm nav
Pie durvīm reizēm kāds ir, bet reizēm neviena nav, un katram ir sava izpratne par patiesību. Tāda ir pasaule, kurā satiekas autora Ežēna Jonesko lugas “Plikpaurainā dziedone” varoņi Ralfa Liepas režisoriskajā režijas interpretācijā. Izrāde ir asprātīga, komiska un absurda vārda vislabākajā nozīmē, ievedot skatītāju citā realitātē un apziņas plūsmā. Sinhronās kustības, interakcijas un saspēles oficiāli melnās žaketēs tērpto jauno aktieru Santas Breikšas, Krista Jēkabsona, Elzas Rūtas Jordānes, Edija Klievēna, Zandas Krēsliņas un Kristapa Ozola izpildījumā rada raitu un ritmisku darbības maiņu, kā arī pārsteidz ar spēju atklāt absurdās pasaules noteikumus, ja tādi vispār var eksistēt. Savukārt telpa tiek ķermeniski un scenogrāfiski piepildīta ar dažādiem simboliskiem elementiem un izteiksmes līdzekļiem, ietverot negaidītus palēcienus, spērienus un kāpienus uz krēsliem.
Absurda lugas jau pēc definīcijas liek domāt otrādāk un citādāk. Taču tāpat ir interesanti paraudzīties uz to, kā ikdienišķas darbības, piemēram, kurpju siešana vai avīzes lasīšana, tiek attēlotas kā kaut kas īpašs un provokatīvs, taču šķietami savādas un neierastas darbības varoņi uztver kā dzīves normalitāti un veido neizskaidrojamas likumsakarības. Tas ir iemesls, kāpēc lugas varoņiem ir grūti pierast pie tā, ka nedēļā ir septiņas dienas vai ka grīda vienmēr atradīsies apakšā, nevis augšā. Toties skatītājā tas rada pārsteiguma efektu, liekot meklēt asprātīgas saistības un risinājumus.
Skatītājs absurdajā tiek iemests uzreiz un līdz pat izrādes beigām arī tajā noturēts – atskan frāzes, ka dažiem aktieriem šajā ainā uz skatuves nemaz nav jābūt, ir jau deviņi, un ar krītu uz tāfeles tiek vilkti ačgārni cipari. Iespējams, pat lugas darbība norisinās trīsreiz nedēļā – otrdienās, ceturtdienās un otrdienās. Nu? Bet kas tālāk? Kur ir tā jēga? Pierādījumu sistēma sabrūk – nulle, haoss un klusums noslēgumā. Bet tieši tāds tas arī piestāv izrādes kontrastējošajai dinamikai.
Simtprocentīgi dabīgi un ar garantiju
Iesākumā svarīgs jautājums: vai mati uz tavas galvas ir “viņi” vai “tie”? Grūti pateikt. Lindas Kalniņas režisētā izrāde “Laimīgās dienas” pēc Semjuela Beketa darba rada saulainu un gaišu atmosfēru, tajā pašā laikā veidojot gaismu un krāsu kontrastus, kas izraisa emocionāli atšķirīgas sajūtas. Kontrastējoši ir arī izrādes galvenie varoņi aktieru Elīnas Bartkevičas un Ralfa Liepas tēlojumā, kurā optimisms saduras ar eksistenciālismu.
Galvenā varone savu dzīvi balsta uz noteiktām instrukcijām, kas šķietami padara viņas dienu laimīgāku. Pieņemu, ka arī dzīvi. Bet vai tiešām uzraksti uz burciņām, mikstūras vai vitamīni spēj palielināt cilvēka vēlmi eksistēt? Un vai tam ir kāda garantija? Vai varbūt laimes recepte? Nedomāju, bet pēc absurda jau parasti sanāk otrādāk.
“Nav ne sliktāk, ne arī labāk – bez pārmaiņām,” tie ir vārdi, ko izrādes varone atkārto visai bieži. Sākumā šķietami kaitinoši, bet tad liekot aizdomāties. Darbības centrā atspoguļojas dažādas atmiņu apceres, kas ietinušās dzeltenās kleitas pārklājumā, kā arī izcelti dienas rituāli, kas glabājas melnajā rokassomiņā. Un nekas jau nemainās. Visapkārt tikai nevajadzīgi priekšmeti no ikdienas, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā.
Iekšējais monologs uzdod jautājumu par vientulību, vienmuļību un atkarību no kāda, kas ieklausītos. Pat visā tajā bezjēdzībā un nāves klātesamībā. Varbūt tas izdarāms ar mākslas palīdzību? Varbūt. Negribu neko apgalvot, bet ļoti iespējams.
Nāvīgā aritmētika
Vēlos tikai atgādināt, ka septiņi plus viens ir astoņi, bet dažreiz – deviņi. Tas tā zināšanai, lai saprastu lietas būtību. Šādas un ne tik primitīvas zināšanas skolotājs sagaida no savas skolnieces Jāņa Leščinska iestudējumā “Stunda” pēc Ežēna Jonesko lugas. Tā ir izrāde, kurā melnais humors satiekas ar labu devu ironijas un mēģinājumiem atklāt eksistenci. Īpaši prātā paliekoša ir skolotāja agresīvā zīmēšana ar krītu, elementārie aprēķini un no matemātiskām darbībām attēlotie kapi un krusti uz tāfeles. Tas liek aizdomāties par to, kā no matemātikas iespējams aizvirzīties līdz nāves tematikai un atpakaļ. Un vai tiešām viss acīmredzamais ir tik pašsaprotams?
Ekspresija, ekspresionisms, ekspresis uz kaut kurieni. Varbūt Parīzi? To, kas atrodas Francijā, visticamāk. Jā, tie varētu būt galvenie atslēgas vārdi. Vai pirmie vārdi, kas iešāvās prātā. Bet kā ar darbību? Varētu teikt, ka tā pārvietojas no krēsla uz galdu, tad atkal uz krēsla un atkal galda, un atkal atpakaļ vai drīzāk virsū.
Dažādas absurdas nesakritības un situācijas, kas patiesībā atkārtojas neskaitāmi bieži, brīnišķīgu aktieru – Rūdolfa Sprukuļa, Dārtas Cīrules un Polinas Čerņenokas – izpildījumā. Jāsaka, ka spēju identificēties ar izrādes varoņiem, jo arī man grūtības sagādā nosaukt visus gadalaikus vai saprast to, kur es pašlaik atrodos. Kāds laiks, diena, datums. Un, ko darīt, ja piedevām vēl sāp zobi?
Pietrūkst tikai sērkociņu
Režisora Mārča Broka veidotā izrāde “Ugunsblaktis” pēc Maksa Friša lugas “Bīdermans un dedzinātāji” motīviem akcentē naratīvu par cilvēku savstarpējo uzticēšanos un paļaušanos vienam uz otru, kā arī vēlmi saredzēt savu patiesību. Pirmajā mirklī gan nerodas iespaids, ka notiekošajā būtu kaut kas absurds vai neloģisks, drīzāk sižets veidojas pat diezgan klasisks, ikdienišķs un loģisks. Tomēr, ieklausoties izspēlētajos dialogos, rodas šādas tādas pārdomas un varētu pat teikt – aizdomas.
Lugas darbības centrā attēloti nostāsti par apkārt klejojošām ugunsblaktīm jeb viesiem, kas apciemo mājas un pēc tam tās nodedzina. Tas varoņos rada satrauktību un paranoju, nespējot aizdedzināt pat cigareti. Katrs viesis tiek nopētīts ar aizdomām un īpaši uzraudzīts. Taču ar laiku tas tiek kliedēts ar vienkāršu paņēmienu – mēģinājumu stāstīt patiesību, jo neviens tai tāpat netic. Arī visas darbības, priekšmeti un vārdi norāda uz apstākļu sakritību, taču mājas saimnieki izvairās to pamanīt, neskatoties uz to, ka zemapziņā vērojamas bailes.
Vizuālais un muzikālais noformējums pauž situācijas ironiskumu un komismu, kā arī ietekmē darbības dinamiku. Palagos ietinušies aktieri – Tomass Ralfs Ābolkalns, Linda Kalniņa, Agate Marija Bukša, Elizabete Milta un Rodrigo Struka – aizrautīgi izspēlē absurdus mēģinājumus piederēt, iederēties un paraudzīties citādāk. Nobeigumā līdz mērķa realizēšanai pietrūkst tikai tik nedaudz kā sērkociņi. Rodas jautājums - cik viegli ir būt līdzdalībniekam pašam savā uzbrukumā?
Raksta autore – LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta 4 .kursa studente Ulrika Māliņa
Rakstīt atsauksmi