Bez kūkas un arī bez svecēm
Jaunā Rīgas teātra jaunākās izrādes “Dzimšanas dienas kūka” pieteikumā režisors Alvis Hermanis raksta, ka “dažreiz gribas uztaisīt izrādi bez ironijas un snobiska cinisma”.
Šī, šķiet, būtu arī īstā atslēga izrādes pamatā esošajai amerikāņu dramaturga Noa Haidla lugai “Dzimšanas dienas sveces”. Nosaukuma maiņa pievērš uzmanību tam, ka ne jau sveču skaits ir būtisks, bet gan pati kūka, ko vēlēties izcept, un to spēt ir uzdevums katrai dzimšanas dienai.
Tas ir visai sentimentāls stāsts par Ernestīni kādā nelielā pilsētā Amerikas Savienoto Valstu rietumos un viņas laiku deviņdesmit dzimšanas dienu garumā. Varoņu replikās izskan amerikāņiem raksturīgā reliģiski tonētā patosa cienīgas atziņas, kas gan piestāv laika nogrieznim, kurš pretendē aptvert mūžību – “atrast savu vietu Visuma skalā”, “nenovērsties no brīnuma savas dvēseles izaugsmē”, “ik dienu pārsteigt Dievu” u. tml. Katru dzimšanas dienu viņa cep vienu un to pašu zeltaino sviesta kūku – ne tikai no mātes mantotā recepte ir tā pati, bet viņa to arī dara bez pārtraukuma uz skatuves reālajā laikā. Te ienāk, te aiziet – kā no lugas, tā arī no dzīves – viņai tuvie cilvēki, kuru vidū ir māte, vīrs, mīļotais kaimiņš, meita un dēls, vedekla, mazbērni un viņu bērni…
Dramaturgs viena cilvēka dzīvi atklāj kā viņa paša gara acīm skrienošu izrādi, kurā šis cilvēks pats ir dalībnieks un no kuras izstāsties pirms demiurga noteiktā laika nav iespējams. Tajā ir neskaitāmi atkārtojuma motīvi. Bez svētku kūkas cepšanas rituāla par pārmantojamību liecina arī varoņiem vecāku dotie vārdi, viņu rīcība, ko tie neapzināti kopē cits no cita, lai gan ir pārliecināti par savas personas savdabību, un atsevišķas identiskas ainas, kas tiek izspēlētas arvien no jauna. Piedevām vairākas lomas, izņemot Ernestīni, iecerēts spēlēt vieniem un tiem pašiem aktieriem. Režisors šo distancētā novērotāja skatpunktu akcentējis, arī pašai Ernestīnei piešķirot alter ego. Uz viņas mūžu pāri laikam noskatās teicēja, kas visu izrādes laiku sēž turpat pie kūkas sastāvdaļām un traukiem nokrautā galda Lielās zāles skatuves centrā un, ieskatījusies lugas eksemplārā, komentē inscenēto Ernestīnes dzīvi. Turklāt visi viņas esošie, bijušie un nākamie dzīves liecinieki, gaidot savu uznācienu, rāmi, bet noteikti divās krēslu rindās sēž turpat malā skatuves tālākā plānā.
Dramaturgs ir piekodinājis nespēlēt vecumu, jo ne jau nodzīvoto gadu skaits vien pierāda mūžā gūto pieredzi, pārdzīvojumus un apjausmu par dzīves vērtību un gaistamību. Tādēļ izbrīna Agatas Kristas pieeja jau ar pirmajiem mirkļiem uz skatuves kariķēt savu Ernestīni – gados jaunās aktrises stāvs ir sagumis, piere saraukta, balss čerkst un kustības ir lēnīgas, kas izrādes gaitā kļūst tikai nedrošākas. Iespēlējusies aktrise ar intonāciju un plastiku strādā arvien veiklāk, taču kontrasts starp šķietami reālistiski tverto formu un jaunības dienu kareivīgo un vienlaikus naivo skatījumu uz dzīvi ir komisks. Turpinājumā diemžēl neiezīmējas varones iekšējās pārvērtības, kas nebūtu balstītas vienīgi lugas tekstā, un neatklājas arī viņas garā mūža retrospektīva apcere, kaut arī reiz viņa taču gribēja būt Visuma dumpiniece un ikdienības apkarotāja, bet attapās, vadot vienmuļas dienas izirušā laulībā. Kaut arī Ernestīnes dzīve atšķirībā no skolas gados pašas deklamētā karaļa Līra nav bijusi nekāds trauksmains apskaidrošanās ceļš, arī viņas liktenis dod vielu pārdomāt savus mazā cilvēka sapņus un to piepildījumu. Ne velti darbība notiek pilsētā ar visnotaļ zīmīgu nosaukumu – Grandrepidsa, kas no angļu valodas burtiski tulkojams kā lielās krāces…
Šķiet, perspektīva būtu gluži cita, ja Ernestīni atveidotu Regīna Razuma, kurai par dzīves likumsakarībām, domājams, ir sakrājies vairāk, ko pasacīt, nekā jaunajiem kolēģiem. Taču aktrisei teicējas lomā uzticēts izrādi iesākt un šķietami kontrolēt, manierīgi lasot remarkas, ja atskaita fināla mizascēnu, kad abas Ernestīnes apmainās vietām. Brīžos, kad aktrise klusē un noraugās publikā vai skumjām acīm pārskata klēpī nolikto Ernestīnes likteņa pierakstu, viņa būtībā ir vienīgā, kura sniedz kādu piesaistes punktu realitātei un tikko jaušamām, bet īstām emocijām.
Pieticīgs ir arī iestudējuma vizuālais tēls. Alvis Hermanis spēles telpas iekārtojumā un Jana Čivžele kostīmu atlasē savu fantāziju nav piepūlējuši. Tik vien kā jauns virtuves galds ar taburetēm uz platformas skatuves centrā un pret skatītājiem pavērsta cepeškrāsns ar dzīvā laika atskaites tablo, bet apģērbi raksturo vienkāršus provinces ļaudis bez jebkādas individualitātes.
Vienlaikus arī šoreiz režisors pamanās dokumentēt laiku un tiecas paspēlēties ar to, mēģināt ieskatīties nākotnē, neraugoties uz jau iepriekš paredzamo sakāvi – aktierus viņu pašreizējā vecumā redzam uz skatuves, bet turpat uz ekrāna mijas jauno aktieru autentiskas bērnības fotogrāfijas ar to vecinātām versijām, kas rada viltus priekšstatu par aktieru izskatu pēc vairākām desmitgadēm…
Lugas uzbūve ir maldinoši vienkārša. Dramaturgs piedāvā viencēlienu, ko iespējams nospēlēt pusotras stundas laikā, bet katra tajā ierakstītā ikdienišķā frāze ir tikai triviāls iemesls veselas dzīves izgaismošanai, kas nodziest tikpat ātri, cik iedegusies. Tajā ietvertais dzīves nepārraujamais, reizē mierinošais un nolemtais, cikliskums prasa arī sevišķu aktierspēles veidu, katru mizanscēnu izdzīvojot tik intensīvi kā pirmo un vienīgo, vai arī apzināti bezcerīgi atkarībā no interpretu optimistiskas vai pesimistiskas dzīves uztveres. Toties Alvis Hermanis piedāvā izrādi divās daļās, bet klāt pielicis… vienīgi vēl vienu stundu skatuves laika. Reti kuram no jaunajiem aktieriem – viņu vidū Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Elvita Ragovska, Marta Lovisa, Sabīne Tīkmane un Ritvars Logins – kādā ainā izdodas no savu varoņu repliku drumslām izveidot kādu atblāzmu par personību vai vismaz fragmentāros brīžus, kas tiem atvēlēti uz skatuves, piesātināt ar kaut cik aktīvu dzīves izjūtu. Turklāt jebkādas savstarpējas saites nodibināt liedz arī aktieru kā marionešu pakļaušanās teicējas kategoriskajiem norādījumiem. Tādēļ brīžam skatuviskā norise stipri atgādina neobligātu pašdarbniecisku rosību, kas paredzēta tik vien kā sava brīvā laika īsināšanai, bet dažām privātām asarām, kas nobirst, viņiem no malas noraugoties uz Ernestīnes aizejošo dzīvi, ar viņu tēlu biogrāfijām ir maz sakara.
Finālā publikas acīs ir sariesušās asaras. Taču tās izmāna teksts. Un, protams, liegā klaviermūzika un slāpētās simfoniskās mūzikas skaņas, kas piešķirtu mērogu jebkuram liktenim. Vēl ir arī sadzīvisks komisms, kad savas jūtas mēģina izrādīt seniori krietnos gados un viņu pēkšņi uzbudinātā iekšējā pasaule tiecas izlauzties no kuslajiem ķermeņiem. Bet finālā nav ne kūkas, ne arī par ģimeni, mājām un mīlestību vēstošas smaržas, kas vēdītu no virtuves. Vai ar to būtu jāsaprot, ka dzīves jēga ir pati dzīvošana, respektīvi, process, nevis rezultāts? Arī tā ir versija, taču izrādē dzīvības ir tikpat daudz, cik akvārijā nogrimušajā plastmasas zivtiņā. Kopš astoņpadsmitās dzimšanas dienas tā ir bijusi Ernestīnes uzticamākā sabiedrotā mūža garumā, nesūdzoties par savu trīs sekunžu atmiņu, kas nedod daudz iespēju protestēt pret ikdienību un reflektēt par savu vietu Visumā.
Rakstīt atsauksmi