Recenzijas

Skats no izrādes "Kordēlijas zeme" // Foto – Agnese Zeltiņa
2. janvāris 2023 / komentāri 0

Savu spēju robežu pārbaudīšana

Uzveduma “Kordēlijas zeme” autoru aktrises Gunas Zariņas, režisora Pētera Krilova, aktiera Matīsa Ozola un režisora asistenta Gerda Lapoškas izvēlētais ceļš – radīt savu, mūsdienīgu versiju par lugas tēmu un motīviem – ir loģisks un uzteicams.

“Karalis Līrs”, ko daudzi teātra teorētiķi un praktiķi uzskata par vienu no pasaules dramaturģijas virsotnēm, joprojām ir arī vispretrunīgāk vērtētais Šekspīra darbs. Par lugu sajūsminājās Pīters Bruks un Džordžo Strēlers, bet to noliedza, piemēram, Jozs Miltinis un mūsu pašu Rūdolfs Blaumanis, kurš britu klasiķi dēvēja par dižo slakteri. Taču, kad Blaumanis pretendēja uz Rīgas Latviešu teātra režisora vietu (1907), viņš izvēlējās iestudēšanai tieši asiņaino lugu “Ričards III” , un gan vairākos Blaumaņa stāstos un novelēs (piemēram, “Romeo un Jūlija”), gan lugā “Indrāni” jaušama Šekspīra ietekme.

“Karalis Līrs” ar savu cietsirdības un nežēlības koncentrāciju un varoņiem, kurus Jans Kots pielīdzināja monstriem, kas aprij cits citu kā zivis, patiesi ir luga, kurā “dievi klusē” un kur dominē “gandrīz sadistiska attieksme pret skatītāju”, kā izteicies pētnieks Frenks Kermode [1]. Pat daudz pieredzējušajiem Šekspīra laika skatītājiem un viņu pēctečiem šī luga šķita pārlieku drūma, un vairāk nekā 150 gadus tā tika spēlēta Neihema Teita (Nahum Tate) pārveidotajā versijā ar laimīgām beigām, kur Edgars apprec Kordēliju un finālā notiek ģimenes atkalapvienošanās, tikai 19. gadsimta pirmajā ceturksnī atjaunojot lugas autentisko finālu.

Aktrises kā Līra interpretētājas

Atšķirībā no Hamleta, kas jau kopš Sāras Bernāras laikiem bijusi teātra dīvu iecienīta loma, aktrises pēc Līra lomas ir tīkojušas ievērojami mazāk. Pagājušovasar šī luga ar Ketrīnu Hanteri galvenajā lomā ir iestudēta Šekspīra Glouba teātrī Londonā, un kritiķi, kas atzinīgi vērtē tagadējo spēcīgo interpretāciju, norāda, ka 1997. gadā, kad aktrise Līra lomu spēlēja pirmoreiz, šī uzdrīkstēšanās radīja ļoti pretrunīgas atsauksmes. 2016. gadā daudz ievērības un uzslavu izpelnījās Glenda Džeksone, kura ar šo lomu savos 80 gados atgriezās uz skatuves pēc vairāk nekā divdesmit Lielbritānijas parlamentā pavadītiem gadiem, iepazinusi politiķu un valsts vadītāju ikdienu no iekšpuses. Vēlāk uzvedums ar aktrisi Līra lomā tika radīts un rādīts arī Brodvejā.

Piemēri ir rodami arī tepat kaimiņos: šo lomu ir spēlējusi igauņu teātra Lielā dāma Ita Evera režisora Prīta Pedajasa uzvedumā Igaunijas Drāmas teātrī (2001). Iespaidīgajā iestudējumā, kur uz skatuves iekārtotā baseinā tika ielaistas septiņas tonnas ūdens un gan ar gaismu, gan dažādu vizuālo un audiālo efektu palīdzību tika radīts vērienīgs Universa modelis, Līrs un Āksts vētras ainā brida līdz ceļiem pa ūdeni kā pirmatnējās un arī gaidāmās Apokalipses vīzijā. Režisors no lugas materiāla bija izcentrējis paradoksu: visu šo ķildu un pretrunu plosīto Universu, haosu un destrukcijas mehānismu iekustināja sīka, nemierīga “molekula” – trausls sievietes stāvs garā mētelī līdz papēžiem, ar sirmu, izspūrušu matu ērkuli ap galvu kā pāva asti vai kroni, ar valdonīgu stāju un pavēlnieciskumu ikvienā vārdā un žestā, kas atgādināja Elizabeti I viņas valdīšanas pēdējos gados.

Skats no izrādes "Kordēlijas zeme" // Foto – Agnese Zeltiņa

Aiz normālības robežām klejojošie prāti

Šodien ir grūti, gandrīz neiespējami un galu galā arī nevajadzīgi iestudēt visu kādas Šekspīra lugas teksta masīvu. Īpaši, ja šī luga klasiķa darbu kanonā ir visgarākā un ar izvērstu spoguļsistēmu, kas ved vairākos virzienos (Glostera un dēlu, arī Kenta liktenis, māsu savstarpējā nodevība utt.). Tālab uzveduma “Kordēlijas zeme” autoru aktrises Gunas Zariņas, režisora Pētera Krilova, aktiera Matīsa Ozola un režisora asistenta Gerda Lapoškas izvēlētais ceļš – radīt savu, mūsdienīgu versiju par lugas tēmu un motīviem – ir loģisks un uzteicams. Turklāt viņu atspēriena punkts, sameklējot Šekspīra mītiskajā Britānijā un mūsdienu Apvienotās Karalistes teritorijā Velsā reālu, it kā Līra jaunākajai meitai paredzētu zemi, kam varētu būt kāda īpaša, sakrāla nozīme – ir visnotaļ oriģināls. Liela daļa lugas mūsdienu interpretu iet citā, nereti psihoanalītiskā virzienā, Līru traktējot gan kā vecuma demences pārņemtu tirānu un klīnisku gadījumu, gan kā savu meitu dabisko tieksmju apspiedēju (feministiskās versijās), gan tēlojot Līra un meitu attieksmes kā incestuālas attiecības, u.tml.

“No lugas tēmu daudzveidības ir izvēlēts viens no smagākajiem un grūtāk interpretējamiem motīviem – par normālības un neprāta, veselības, slimības un nāves trauslo robežu, par izkāpšanu no normālības un ārprātu kā sava veida brīvību.”

Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves tapis stāsts par mūsdienu pētnieci – filoloģi Vizmu Gūtmani, kura rāmas akadēmiskas karjeras vietā ir izvēlējusies riskantu pētījumu ceļu un mēģina izcīnīt finansiālu atbalstu savam projektam, pārliecinot Matīsa Ozola potenciālo naudas dalītāju/ devēju Linardu gan par sava pētījuma, gan par robežu pārkāpšanas nozīmi dzīvē un mākslā vispār.

Uzveduma pirmā daļa attīstās kā saistoša diskusija, kurā Zariņas Vizmu iepazīstam kā aizrautīgu, dedzīgu gara entuziasti, kas nevēlas staigāt pa ierastām takām, bet gatava riskēt pat ar savu dzīvību, lai piedzīvotu un atklātu kaut ko patiesi jaunu. Aktrise asprātīgi un trāpīgi analizē un izspēlē “Karaļa Līra” ekspozīciju un galvenos mezglu punktus, savukārt viņas oponenta Linarda mutē ielikti standarta argumenti par Šekspīra arhaiskumu un nevajadzīgumu mūsdienās, pasmeļoties Ļeva Tolstoja apcerē “Par Šekspīru un drāmu” paustajos kritiskajos izteikumos.

Protams, ka reālisma apoloģētam Tolstojam tāpat kā Blaumanim bija iebildumi pret Šekspīra rakstības veidu un “samākslotajiem” raksturiem, jo viņi pārstāvēja pilnīgi atšķirīgus literatūras un mākslas virzienus. Interesanti, ka izrādes veidotāji pievērš uzmanību Šekspīra Līra un krievu rakstnieka mūža noslēguma paralēlēm: arī Tolstojs bēga no mājām, atsakoties no visa un atstājot visu, slims un pusneprātā (bet varbūt – beidzot brīvībā?), atsakoties tikties ar savu ģimeni, un nomira tālas dzelzceļa stacijas priekšnieka – latvieša pieticīgajā mājā. Taču Tolstojs nebūt nebija svētulīgs vecis ar garu bārdu, kam sveša Šekspīra tēlotās pasaules un dzīves pilnasinība. To, ka grāfa Tolstoja dzīvē bija ne mazums īsti šekspīrisku kaislību un kļūdu, atklāj, piemēram, Marjus Ivaškeviča Viļņas Krievu drāmas teātrī iestudētā luga “Krievu romāns”, minot gan rakstnieka nepiesātināmo seksuālo apetīti uz zemnieku meičām teju visa mūža garumā, gan viņa sarežģītās attiecības ar sievu un oficiālajiem un ārlaulības bērniem, kuri pa Jasnaja Poļanu skraidīja jo kuplā skaitā.

Paralēles uzvedumā “Kordēlijas zeme” veido arī Linarda un viņa palaikam psihiatriskajā slimnīcā ārstētā vectēva attiecību stāsts. Tieši viņš, kurš gluži labi sapraties ar “trako” vectēvu, mirušo piemiņas dienā kopj viņa kapu – nevis miesīgā meita. Vai vēl viens vecāku un bērnu konfliktu stāsts, kādus taču pazīst ne viena vien latviešu ģimene? Vai vectēva “klejojošais prāts” un bailes zaudēt normālības robežu piedāvāto drošību patiesi ir ietekmējis Linarda būtiskās izvēles, kā uzmin Vizma? Vai viņa dzīvē patiešām ir līdzība ar nepatiesi apvainotā Edgara likteni “Karalī Līrā”? Šis tēls un motīvs netiek izvērsts, te atstāta brīva telpa skatītāja iztēlei.

Skats no izrādes "Kordēlijas zeme" // Foto – Agnese Zeltiņa

Savas sirds teritorijā

Uzveduma otrajā daļā Gunas Zariņas varone ir nokļuvusi savas sirds zemē, gan bez jebkāda fonda atbalsta. Brīva un neatkarīga, tuvojusies savam mērķim, iesēdusies savās Lielajās sapņu šūpolēs. Taču tās bīstami zvārojas: mākslinieces Kristīnes Abikas klinšainajā Velsā uzslieto telti drebina stipru vēju pūsmas, gaisā efektīgi virmo “putekļi un pīšļi”, radot patiesi draudīgu iespaidu. Aktrise pārliecinoši izdzīvo savā ekstrēmajā radošajā ekspedīcijā Karaļu takā Zviedrijas ziemeļos aiz Polārā loka pieredzēto, saaužot to ar Šekspīra Līra pārdzīvojumiem un prāta klejojumiem vētras skatā. Taču viņa savā skatuviskajā eksistencē viscaur paliek Vizma – pētniece, kura izlaiž caur sevi Šekspīra varoņa lielo, sāpīgo patiesību, identitātes un jēgas meklējumus. Šajā ainā, Zariņas varonei skraidot no telts ārā un iekšā un runājot ne tikai Līra, bet arī Āksta, Edgara un Kenta tekstus, būtu noderējusi lielāka mērķtiecība gan teksta kompozīcijā, gan režijā, jo te režisors ir aktrisi atstājis vienu pašu vētrā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Man neizprotamu iemeslu dēļ Šekspīra tekstu citējumos izrādes veidotāji viscaur ir strikti pieturējušies pie Raiņa pirms 122 gadiem tapušā lugas tulkojuma, nevēršoties pie jaunākiem avotiem (piemēram, Indras Rogas Nacionālā teātra 2006. gada uzvedumam radītā Kristapa Baltā tulkojuma), saglabājot tādus valodas arhaismus kā “mirstams cilvēks”, par kura aizstāšanu ar “mirstīgs cilvēks” Šekspīrs, varu galvot, nebūtu apvainojies. Tomēr, neraugoties uz to, Gunai Zariņai kā īstai māksliniecei ir izdevies radīt apbrīnojami ambivalentu tēlu un tēmu koncentrātu, kur savijušies gan Līra paša izraisītās notikumu lavīnas un meitu nodevības radītās traumas viņa psihē, gan oficiāli neatzītās mūsdienu pētnieces Vizmas sarežģītā dzīve un kur nojaušamas pat Šekspīra lugas aizkadrā paslēptās karalienes – Līra sievas likteņstāsta iezīmes.

Klātneesošās karalienes personības izpēte allaž ir saistījusi gan teātra teorētiķus, gan praktiķus. Britu rakstniece Eleina Feinšteina (Elaine Feinstein) savā lugā – adaptācijā “Līra meitas” (Lear’s Daughters) [2] ir radījusi Šekspīra lugas priekšvēsturi, raksturojot karalieni kā mīlošu māti, bet vāju, nejūtīgā un vardarbīgā vīra nomāktu būtni, kuru iedzen nāvē viņa neatlaidīgie centieni tikt pie vīrieškārtas mantinieka un ceturtās, priekšlaicīgās dzemdības. [3] Mirušo karalieni kā slāpētas, visiem varaskāres un egoisma pārņemtajiem un apmātajiem (arī Līram) nesaklausāmu patiesības balsi bija materializējis Viesturs Kairišs savā “Karaļa Līra” interpretācijā Rīgas Krievu teātrī (2017).

Gan izraidīšana no Apvienotās Karalistes, gan zaudētā profesūra, no kuras Vizma, kā apgalvo, pati ir atteikusies, gan tas, kā aktrise fināla ainā auklē rokās salmu saišķi – mirušo Kordēliju, rosina domāt ne tikai par profesionāliem un sociālā statusa, bet arī cilvēciskiem zaudējumiem un paralēlēm Līra un mūsdienu pētnieces liktenī. Gunas Zariņas varonē atklājas gan sievišķīgs trauslums, gan vīrišķīga neatlaidība un sīkstums, gan bīstama pietuvošanās apsēstības un neprāta robežai, gan nešaubīga pārliecība par Lielo šūpoļu nepieciešamību katra indivīda dzīvē. Tālab viņas Vizma tik neatlaidīgi cenšas glābt Linardu, kurš atstājis savas sirds teritoriju – iepriekš jēgpilni uzsāktās filoloģijas studijas – un pārsēdies ērtajās ikdienas šūpolēs – ierēdņa krēslā. Un aktiera garlaikotais fonda darbinieks pamazām arī ļaujas iešūpoties – izrādes finālā viņam raisās jo dzīvs dialogs ar Zariņas varoni, apmainoties ar pirms tam paša noniecinātās lugas tekstiem (gribi – tici, gribi – netici!).

Skats no izrādes "Kordēlijas zeme" // Foto – Agnese Zeltiņa

Par lielajām un mazajām šūpolēm liek domāt arī Matīsa Ozola precīzi interpretētie Šekspīra laikabiedra Džona Donna grūtsirdīgie, pēc smagas slimības rakstītie “Meditāciju” teksti, kas sasaucas ar viņa slavenajiem sprediķiem. Vizmas un Linarda neviennozīmīgā komunikācija apliecina arī Donna tēzi, ka cilvēks nav atsevišķa sala, bet kontinenta daļa, jo mēs visi esam saistīti. Līrs baidās no mīlestības, baidās gan to piedzīvot, gan izrādīt un atklāt, jo tas viņu varētu darīt vāju. No kā baidās Linards, no kā baidāmies mēs? No pārlieku spēcīgām emocijām un riskiem, kas aizmēztu mūsu ikdienišķo drošību?

“Izrāde atgādina par augsto, vērienīgo lidojumu mirkļiem un to vērtību, kas atsver visus krišanas riskus, vilšanos un varbūtējās sāpes, – un tas ir būtiski.”

P.S. Dīvaini šķiet tikai tas, ka cienījamais režisors, kurš savulaik, darbodamies Valsts Kultūrkapitāla fonda Teātra padomē, aktīvi pielika savu roku, lai izgrūstu no lielajām šūpolēm ne vienu vien “Vizmu” ar viņu netradicionālajiem projektiem, piemēram, režisoru Ģirtu Silu, kurš bija nodibinājis savu teātri Stabu ielā, tagad uzstājas kā oficiāli neatzīto un neatbalstīto “nabadziņu” aizstāvis. Tas ir, mazākais, liekulīgi.

 


[1] Kermode, F. Shakespeare’s Language. London: Penguin Books, 2000, p. 193.
[2] Feinstein, Elaine, and WTG, “Lear’s Daughters”. In: Fischlin and Fortier (eds.), Adaptations of Shakespeare, Routledge, London and New York, 2000.
[3] Fabian, Annamaria, The “Unfinished Business”: The Avoidance of King Lear by the Prequel Lear’s Daughters. https://trans.revues.org/399

 

Rakstīt atsauksmi