Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Kolektīva lugas lasīšana ar “nokaušanas” morāli

Dailes teātra izrādē “Krietnā puiša rituāla nokaušana” skaidri iezīmējas galvenā varoņa izvēlētā pozīcija: dzīvē ir tikai divu cilvēku grupas – uzvarētāji un lūzeri. Bet vai viss ir tik vienkārši? Un vai Georga izvēle par katru cenu pievienoties pirmajiem ir vienīgā pareizā?

Dailes teātris jau trešoreiz sadarbojas ar jauno britu režisori Eimiju Milbērnu, kura Lielajā zālē veidojusi uzvedumu “Izrāde, kas saiet sviestā”, bet Mazajā zālē – iestudējumu “Īru miroņgalva” (abi 2022). Mārtina Makdonas lugas uzvedumā priecēja ansambļa asprātīgā saspēle īru melnā humora garā un īpaši Laura Subatnieka, Klāva Kristapa Košina un Indras Briķes lieliskie aktierdarbi. Uzņēmīgā, no aktieru rindām nākusī režisore ir atgriezusies, lai jauniestudējumā “Krietnā puiša rituāla nokaušana” izstāstītu mums Denisa Kellija (Dennis Kelly) stāstu par cilvēku, kurš mūsdienu patērētājsabiedrībā un pasaulē, kur viss tiek vērtēts pēc ārējiem panākumiem un finansiālas veiksmes, neiztur kārdinājumu ar naudu, varu un slavu.

Vārdu zumēšana ap “melno caurumu”

Lugas “Georga Mastromasa rituālā nokaušana” tulkotājas Kintijas Rodžersas veidotajā intervijā, kas publicēta izrādes programmā, režisore sevi pozicionē kā “teksta cilvēku”, kas precīzi seko lugai un autora norādēm, uzsverot, ka “Kellijs ir lielisks autors, un šī ir izcila luga”. [1] Interesants ir Milbērnas salīdzinājums, ka režisors ir kā vecmāte lugas dzemdībās, kur dramaturgs ir kā māte, aktieri – kā bērni, bet režisora uzdevums ir palīdzēt lugai ienākt pasaulē. [2] Tālab uzveduma ansamblis ir organizēts kā stāstnieku koris, kas godprātīgi izstāsta Kellija lugas stāstu, palaikam pārtopot vairāk vai mazāk individualizētos tēlos saspēlē ar galveno varoni.

Stāstu stāstīšana teātrī nav ne kas jauns, ne neparasts, ne peļams. Jau Džordžo Strēlers, viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem, meklējošākajiem un atraktīvākajiem režisoriem, allaž mēdza uzsvērt, ka viņam teātrī galvenais ir vienkārši izstāstīt stāstu. Taču tas viņam netraucēja izveidot gan fascinējoši balto, iekšējā un ārējā darbībā un nepārtrauktā dramatiskā spriedzē vibrējošo Čehova “Kiršu dārza” interpretāciju, gan teātra maģijas piesātināto Šekspīra “Vētras” uzvedumu ar lidojošo Ariēlu, kas ir kļuvis par mūsdienu teātra klasiku.

Dailes teātra iestudējumā par galvenā varoņa Georga Mastromasa dienām un nedienām kopš pašas bērnības (pat ieņemšanas brīža, kas tiek asprātīgi komentēts) stāsta lieliska aktieru – puišu četrotne, kā arī Zane Jančevska un jaunā aktrise Marta Lovisa Jančevska. Stāsts sākotnēji rit itin raiti, jo ir sastrādāts ik teikums, ik replika, ko aktieri, nezaudējot mūsdienīgi analītisku, brīžiem ironisku skatu gan uz galveno varoni, gan paši uz sevi, ceļ priekšā skatītājiem. Lugas varoņa krišanu par upuri sabiedrībā valdošajai patērētājfilosofijai un grābšanas kārei režisore asociē gan ar Šekspīra Makbeta un Gētes Fausta pakļaušanos kārdinājumam, gan Donalda Trampa un Vladimira Putina visatļautību un dzīvošanu melu impērijā.

Tomēr, skatoties izrādi, tik vērienīgas asociācijas uzplaiksnī gaužām reti. Jā, aktieru ansamblis ir jūtīgi saspēlējies, un tajā precīzi darbojas gan Artis Robežnieks (M), gan Zane Jančevska (A), gan Lauris Subatnieks (Gels), gan Gints Grāvelis (Portjē), gan Niklāvs Kurpnieks (Pīts) un Marta Lovisa Jančevska (Luīza), iešķiļot pa savai vērtējuma, humora un asprātības dzirkstij. Stāstot par galvenā varoņa izvēlēm un rīcību dažādos viņa dzīves posmos, izcentrējas jautājums: par ko šīs izvēles liecina – par labsirdību vai gļēvulību? Šis jautājums šķitis ļoti būtisks arī Laurim Dzelzītim, kurš kādā no intervijām tos raksturojis kā savas lomas atslēgas vārdus. Pamazām izrādē aizvien skaidrāk iezīmējas galvenā varoņa izvēlētā pozīcija: dzīvē ir tikai divu cilvēku grupas – uzvarētāji un lūzeri. Bet vai viss ir tik vienkārši? Un vai Georga izvēle par katru cenu pievienoties pirmajiem ir vienīgā pareizā? Jo katra nākamā izvēle viņam liek aizvien dziļāk ievirpuļot laika tunelī, bīstamas spirāles epicentrā, “melnajā caurumā”, ko izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sesija Kalfa ir novietojusi skatuves dibenplānā kā galveno telpveides elementu. Tajā galvenais varonis gan ierāpjas spirāles epicentrā, gan finālā izgaist un pazūd tās melnajā “mutē”, spirāles semantisko un metaforisku nozīmi ļaujot nolasīt katram skatītājam pašam.

Viens no britu vadošajiem kritiķiem Maikls Billingtons, recenzējot Kellija lugas pirmuzvedumu Karaliskajā Galma teātrī (The Royal Court teātrī) 2013. gadā, nosūkstījās, ka gandrīz trīs stundas bija jāpavada teātrī, lai uzzinātu to, kas sen jau pateikts Sv. Marka lūgšanā: proti, – ko gan tas cilvēkam līdz, ja viņš iemanto visu pasauli, bet pazaudē pats savu dvēseli? Taču kritiķis atzina, ka Kellijam sen pazīstamo atziņu izdevies apaudzēt ar dzīvu “miesu” [3].

Tomēr pēc desmit gadiem un plašākā laika nogrieznī šī lugas “miesa” tik svaiga vairs nešķiet. Jo – kas gan te jauns, salīdzinot, piemēram, ar tādu pašu “veiksminieku”, naudas un varas kārdinājuma pievarēto misteru Ripliju, kura stāsts jau kopš 1990. gadiem pieejams, piemēram, filmā “Talantīgais misters Riplijs” (1999) ar Džūdu Lovu un citiem izciliem aktierim? Kas gan te tēmas ziņā jauns, salīdzinot ar Lauras Grozas tikai pirms pāris gadiem uz Dailes teātra lielās skatuves redzēto, pēc Filisas Nādžas darba veidoto uzvedumu “Talantīgais misters Riplijs” ar Gintu Grāveli galvenajā lomā, kur varonis arī melo neatņemdamies, piesavinās svešu identitāti un nodrošinātas dzīves dēļ ir gatavs nogalināt? Protams, te ir cita vide, citi tēli, citi aktieri, citas nianses, bet jāteic – tie paši vēži, tikai citā kulītē. Tā pati tēma, tā pati problēma, tikai citā izpildījumā.

Tēma par kapitālisma ideoloģijas izkropļotām cilvēku izvēlēm (kas ir autora jājamzirdziņš), krietno puišu pārvēršanu/-os slīpētos veiksminiekos-monstros utt., joprojām ir aktuāla. Arī pie mums šo puišu un meiču, kas neatlaidīgi rāpjas augšup pa spirāli, noslaukot visu un visus savā ceļā, kļūst arvien vairāk, katrs ar to ir saskāries, un, protams, ir vērts par to runāt atkal un atkal. Jautājums ir tikai par to, cik mākslinieciski pārliecinoši tas notiek un cik prasmīga ir “vecmāte”, kas tam visam palīdz nākt pasaulē. Un šajā ziņā jaunais iestudējums uzrāda ne vienu vien problēmu.

Darbība kā teātra pamatbūtība

Ainā pēc intriģējošā sākuma, kur Artis Robežnieks “ielec” neveiksmīgā bosa lomā, acīmredzami pietrūcis pieredzējušākas “vecmātes”, tas ir, režisora rokas, jo “bērns” dienas/ skatuves gaismā ķepurojas ārā visai neveikls un samocīts. Laura Dzelzīša Georgu ieraugām viņam par lielu uzšūtā, lempīgā “kārtīgā zēna” uzvalkā, samulsušu, nedrošu, mulsi mīņājoties uz savas lielās iespējas sliekšņa. Arti Robežnieku pazudināšanai nolemtā lūzera lomā – tik nevarīgu un smieklīgu, ka jābrīnās, kā viņš vispār spējis līdz šim vadīt miljonu vērtu biznesu. Toties Zanes Jančevskas pašpārliecinātajai biznesa lēdijai ar eleganto stāju, labi nostādīto balsi un izteiksmīgo plastiku visai ātri izdodas pārliecināt un iedvesmot biklo Georgu, kā izmantot situāciju savā labā, no lūzeriem pārceļoties uzvarētāju līgā. Perfekts Zanes Jančevskas aktierdarbs, īsts mūsdienu “Mefisto” lietišķā kostīmiņā.

Uzveduma otrā daļa atkal sākas kā “kora” vēstījums, ko kolorītais aktieru ansamblis realizē nevainojami, bet, paldies Dievam, drīz tas pārtop aktīvā dramatiskā darbībā. Lai gan pēc spraigā sākuma izrādes ritms palēninās un kļūst visai drudžains, haotisks. Lauris Dzelzītis savā lomā tā īsti “ieskrienas” tikai otrajā daļā, kad aktierim beidzot ir iespēja darboties un kad viņa nu jau stilīgi saģērbtais varonis slīgst aizvien dziļāk savos melos un pat izvēlas upura lomu, lai iegūtu mīļotās sievietes labvēlību.

Laurim Subatniekam nelielajā Georga brāļa lomā izdodas radīt pārliecinošu, kompaktu lūzera likteņstāstu. Viņa varonis, kam veiksmīgais brālis ir nozadzis bērnību, tēva autoritāti un piemiņu, pat raisa lielāku līdzpārdzīvojumu kā Laura Dzelzīša Georga aizvien pamatīgākā un neatgriezeniskā sapīšanās patērētājsabiedrības kārdinājumu tīklos. Cilvēciskās atskārsmes mirklis – ka viņa ārēji pārticīgajā dzīvē viss nebūt nav kārtībā – netiek liegts arī Dzelzīša varonim, un aktieris to precīzi iezīmē pēdējā divskatā ar Martas Lovisas klusējošo Luīzu, kurai te izdodas raksturot abu attiecības, pat neizrunājot nevienu vārdu. Juris Bartkevičs Georgu vecumdienās pārliecinoši interpretē kā senilu, prātā un jūtās izkurtējušu, nīgru veci, kura ārēji veiksmīgais mūžs noslēdzies ar cilvēciskā ziņā vientuļa lūzera nožēlojamo eksistēšanu.

Protams, Eimija Milbērna nav lasījusi Pētera Pētersona grāmatu “Darbības māksla” (1978), kā to, acīmredzot, ir krietni sen darījuši (ja vispār atzinuši par uzmanības vērtu) abi Dailes teātra vadītāji. Bet varbūt vajadzētu? Manas paaudzes kritiķi un meklējošākie režisori, kā Māra Ķimele, Valdis Lūriņš, Valentīns Maculēvičs un citi, ir auguši un attīstījušies ar Pētera Pētersona atziņām, ka teātra būtība ir darbība. Arī viņa poētiskais teātris balstījās uz šo dramatiskās darbības principu. Gan “Motociklā”, gan “Spēlē, Spēlmani!”, gan “Bastardā”, gan “Mistērijā par Cilvēku” un uzvedumā “Pilna Māras istabiņa” darbojās visdažādākā apjoma un diapazona kori, kas palaikam pārtapa individualizētos tēlos. Darbojās ne tikai ar vārdu, bet visu ķermeni, visu fizisko un garīgo enerģiju. Dailes teātra aktieri neapšaubāmi ir spējīgi to realizēt, ko pierāda arī šīs izrādes “koris”. Bet te jau izrādes pamatā darbības princips kā tāds nav ne iecerēts, ne realizēts. Tomēr, kā to asredzīgi un asprātīgi fiksējuši jaunie, topošie aktieri un režisori, Kultūras akadēmijas festivāla “Patriarha rudens” ietvaros iedibinātā antibalva “Zelta muša” nominācijā “ Gada meistars, kurš zina, ko grib”, ir piešķirta tieši Jurim Žagaram, jo “viņš zina, ka: a) visi ārzemju režisori ir labi; b) visi ārzemju scenogrāfi ir labi: c) visi aktieri, kas vēl nav Dailes teātra štatā, ir labi. Piķis nav problēma” [4].

Vai Dailes teātra aktieriem un skatītājiem tagad tiks piedāvāti galvenokārt Apvienotās Karalistes un Vācijas teātra meinstrīma jeb pamatstraumes teātra paraugi? Jo šosezon nekas neliecina par to, ka teātra vadītājus interesē citāds teātra modelis, piemēram, tas, ko attīsta tādi režisori kā Keitija Mičela, Ivo van Hove vai Olivers Frljičs un citi, kas pedantiski neturas pie dramaturga teksta vārdiem, bet rada paši savu teātra tekstu. Protams, pie tradicionālā vārda teātra pieradušam skatītājam varētu būt grūti sagremojama, piemēram, Frljiča “Hamleta” interpetācija, kur apdzērušies galminieki- mūsdienīgi politikas un finanšu bīdītāji bradā un dejo pa ofisa – banketa galdu un Hamlets pats savām rokām nožņaudz Ofēliju, lai viņu atbrīvotu no korumpētās, nepanesamās ikdienas realitātes. Vai tāda teātra valoda kā Roberta Vilsona formā sarežģītais un aktieru darbošanās virtuozitātē pulsējošais uzvedums “Dorians Grejs”, kas skatāms tepat kaimiņos Kauņas Drāmas teātrī. Bet es nevaru neapbrīnot to, ko šiem režisoriem ir izdevies izdarīt ar pazīstamajiem stāstiem un cik oriģinālā vizuālā, audiālā un semantiskā līmenī tie tiek izstāstīti, piemēram, pat nelielajā, mājīgajā Klaipēdas teātrī, kur risinās Dmitrija Krimova vien pusotru stundu garais “stāsts” pēc Čehova lugas “Trīs māsas” motīviem. Tur pirmo pusstundu aktieri vispār nerunā, bet “stāsta” un “runā” visa skatuves telpa un kompozīcija, aktieru ķermeņi, bezvārdu darbības, u. tml. Un kā stāsta!

Man pēc izrādes noskatīšanās, protams, bija arī savs ieguvums. Lai gan Lauris Dzelzītis mazāk pārliecināja kā krietnais zēns, toties šķita ļoti organisks un pārliecinošs kā uzvarētāju līgas spēlmanis, kas, šķiet, vairāk atbilst arī aktiera personiskajai pārliecībai. Bija prieks atkal uz skatuves redzēt Zani Jančevsku, turklāt tik perfekti nostrādātā lomā, arī Martu Lovisu, kurai gan bija atvēlētas minimālas darbošanās iespējas, un citu aktieru precīzo spēli. Tomēr: ja iepriekšminētajam uzvedumam “Talantīgais misters Riplijs” kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa bija radījusi elegantus un lomām atbilstošus kostīmus visiem izrādes dalībniekiem, tad par šīs izrādes ietērpu to es diemžēl nevaru teikt. Vai tiešām teātra vadība domā, ka arī visi ārzemju kostīmu mākslinieki, gaismu mākslinieki un komponisti ir labāki par vietējiem māksliniekiem? Jo arī Pītera Smola gaismas un Timofeja Pastukhova mūzika, manuprāt, ir laba, atbilstoša, funkcionālo precīza, bet ne vairāk. Taču – lai jau katram paliek savs ieguvums. Publika “Krietnā puiša riituāla nokaušanu” uzņēma ļoti atsaucīgi.

P.S. Izrādījās, ka jaukā jaunā dāma, kas sēdēja man blakus un izrādes laikā gandrīz nepārtraukti ķiķināja, bija izrādes režisore. Viņa pirmā pēc izrādes beigām pielēca kājās ar skaļu saucienu “Bravo!”, kam tūlīt atsaucās cita skatītāja zāles pretējā stūrī, pamazām aizraujot līdzi arī citus, vēl domīgos skatītājus. Tas atsauca atmiņā seno laiku “klakeru” jeb angažēto applaudētāju pieredzi. Tā teikt – paši pūta, paši dega, paši par sevi priecājās. Tas mani darīja ļoti, ļoti domīgu...