Imitācija
Kāpēc cilvēki kļūst aizvien vientuļāki? Kāpēc panākumi un veiksme kļūst par galveno cilvēka vērtības mērauklu? Kāpēc sakuras ziedi kļūst vērtīgi tikai sociālo mediju fotogrāfijās? Valmieras Drāmas teātra izrāde “SIA Ģimenes romāns” neatbild uz šiem jautājumiem, tomēr tās veidotāji kļūst par draudzīgu atbalstu atbildes meklējumos.
Izrādes par šodienas cilvēka vientulību daudzgalvu sabiedrībā kļūst arvien biežākas. Tāpat kā stāsti par šķietamiem veiksminiekiem, kas veiksmi uzliek sabiedrībā kā masku. Pavisam nesen Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojusi izrāde “Retrīts”, kurā Jaungada naktī satikušies seni draugi melo cits citam par saviem sasniegumiem. Iestudējumā “SIA Ģimenes romāns” meli šķiet godīgāki – mamma noalgo savai meitai tēvu, jaunietis – dzimšanas dienas viesus, ar kuriem palepoties sociālajos tīklos, kundzīte lūdz atkārtot košāko brīdi dzīvē – vinnestu loterijā, bet jauneklis, kurš iznācis no skapja, izspēlē dialogu ar savu šķietamo tēvu. Viņiem visiem ir iemesli, kāpēc izmanto Išī kunga firmas iespēju noalgot tuviniekus vai draugus.
Šī ideja nemaz nav jauna. 1981. gadā Nacionālajā, tolaik Drāmas teātrī tika uzvesta franču melodrāmu meistara Īva Žamiaka luga “Hamilkāra kungs”. Tās titulvaronis par lielu naudu nolemj radīt sev ilūziju par ģimeni. Viņš angažē sev draugu, sievu un meitu, kuriem jārada viņam māju sajūta un ģimenes atmosfēra. Izrādē mirdzēja aktieri, melodrāmu izvēršot traģēdijā – īpaši leģendārs bija sastāvs ar Jāni Kubili Hamilkara kunga un Antru Liedskalniņu noalgotās sievas Eleonoras lomā.
Paldies Valmieras teātrim, pateicoties kura izrādei noskatījos Vernera Hercoga filmu “Ģimenes romāns” (Family romance, llc, 2019), kas ir viena no īpatnējākām šī režisora filmogrāfijā. Dramaturģe Linda Rudene, pielāgojot Hercoga filmas scenāriju skatuvei, dažas epizodes ir izlaidusi, bet dažas – sacerējusi klāt, tomēr visumā viņas luga sižetiski ir ļoti tuvu filmai.
Atšķirība starp Toma Treiņa izrādi un Vernera Hercoga filmu gan ir principiāla. Hercoga filma skrupulozi nofilmēta dokumentālā stilā, ar rokas amatieru kameru. Tās darbība norisinās Japānā, tajā darbojas japāņu aktieri. Galveno – SIA “Ģimenes romāns” vadītāja Išī lomu izpilda pats reālās japāņu firmas “Ģimenes romāns” dibinātājs Išī, uzrādot atzīstamas aktieriskās dotības un piešķirot filmai smeldzīgu autentiskumu.
Treiņa izrāde savukārt ir teatrāla, tā neslēpj savu teātra iedabu. Tajā Aigara Apiņa Išī kungs nomaina algotās identitātes, artistiski mainot šlipses, bet izrādes nosacītību un japānisko kolorītu paspilgtina Kristapa Kramiņa scenogrāfija ar širmjveida saliekamo dekorāciju, uz kuras ziedošas sakuras nomaina gaišzils debesjums. Diānas Kristas Stafeckas precīzi atveidotā sažņaugusies pusaudze Mahiro ar savu viltus tēvu (to, viņai nezinot, noalgojusi māte) pastaigas laikā redz stilizētu krāšņos japāņu kostīmos tērptu samuraju zobencīņu (tērpu māksliniece Marta Treine). Māras Mennikas koķetā līgava smejas, roku graciozi mutei priekšā aizlikusi, arī Ievas Puķes melnā parūkā tērptā Mahiro māte Aika ik pa laikam “japāniski” paklanās. Dekoratīvi japāniskā elementa izrādē ir vairāk nekā Hercoga japāņu filmā, kur, piemēram, samuraji parkā bija tērpti mūsdienu treniņtērpos.
Šāda virspusēja japāņu kultūras apropriācija brīžiem kļūst kaitinoša. 20. gadsimta 70., 80. gados britu režisors Pīters Bruks un franču režisore Ariana Mnuškina dažādos veidos pievērsās Austrumu teātra praksei, savās izrādēs izmantojot gan Austrumu – ķīniešu, japāņu, indiešu – senās teātra kultūras elementus un metodoloģiju, gan šķietami pirmatnējās afrikāņu kultūras rituālus. Taču viņi tiecās iedziļināties, nevis pārņēma dekoratīvo, ārišķīgo tēlu. To var saprast tādās Jaunā Rīgas teātra izrādēs kā “Austrumvējš, rietumvējš” (režisore Māra Ķimele, 2013) un “Viss zem debesīm” (režisors Alvis Hermanis, 2022), kurās darbībai jānotiek Ķīnā, citādi sižetam nebūtu jēgas. Taču “SIA Ģimenes romāns” tikpat labi varētu norisināties Latvijā.
Ievas Puķes Aika aiz pieklājīgās atturības ļauj nojaust vientulībā raudošu sirdi, Skaidrītes Putniņas Kiohara dvēseles spēkus rod tikai satricinājumā un nezina uz to citu ceļu, kā atkārtot, kaut mākslīgi, savas dzīves košāko brīdi – vinnestu loterijā. Māra Mennika uzasina savu komiskās aktrises talantu gan šķelmīgās līgavas, gan – jo īpaši – pareģotājas lomā, kurai maģiskā seansa laikā iezvanās telefons. Grūts uzdevums ir Rūdim Bīviņam un Artim Jančevskim, kuram katram ticis pa trim lomām, un, piemēram, samuraju tēlos vairākkārt pamatīgi jāpārģērbjas un jāpārgrimējas. Abi šo ašo pārmiesošanos veic godam. Neko pārāk daudz neuzzinām par Aigara Apiņa galveno varoni Išī, tikai to, ka viņš pie sirds glabā viltus meitas Mohiro salocīto dzērvīti jeb origami. Kādas personiskas peripetijas likušas viņam izvēlēties tik īpatnēju biznesu, paliek noslēpums.
Ja cilvēka dzīves mērķis ir atrast laimi un mīlestību, vai iedomātā, imitētā mīlestība un laime ir mazāk vērtīgas? Nesteidzieties ar acīmredzamu atbildi. Gan Hercoga filmā, gan Treiņa izrādē atbilde nebūt nav viennozīmīga, jo emocionālas, lai arī ārēji atturīgas, ir arī šīs inscenētās laimes ainas. Un neviennozīmībā ir mākslas spēks.
Rakstīt atsauksmi