Izvēle un atbildība totalitārā sabiedrībā
Šķiet, ka teātra trupas KVADRIFRONS iestudējuma “Nebiju. Nezinu. Neatceros.” veidotāju galvenais uzdevums ir bijis, līdzīgi kā tas notiek ar vēstures mācīšanu skolā, vienkārši “likt galdā faktus”, un skatītājam tālāk pašam ir jānonāk savā pārdomu telpā.
“Tīra sirdsapziņa ir tikai pavisam sliktiem cilvēkiem” [1] – ar šo atziņu nākas samierināties, jo sevis paša un pasaules vērojums nevieš optimismu, un pilnīgi droši skaidrs ir tikai viens – ka cilvēcības izpratnes laukā progress nav vērojams. Taču nav arī absolūtas pārliecības, ka viss iet tikai uz galu, lai gan cikliski veidojas tādi vēstures mezglu punkti, kurus grūti nenosaukt par apokaliptiskiem.
Mūsu paaudze šķietami viegli atguva valsts neatkarību, ātri aizmirsa pagātnes mācības, pazemojumus un izvēles greznības cenu. Mēs veikli pārcēlāmies uz birojiem, rakstījām projektus, imitējām vai ignorējām esošu un šķietamu problēmu risināšanu. Likās, ka mums priekšā ir labklājīgas sabiedrības neizturamā garlaicība. Tomēr pēdējos gados mūsu brīvību un izvēļu indekss ir krietni pazeminājies. Par to liecina publiskās sfēras diskusiju sašaurināšanās, neiecietība pret dažādiem viedokļiem, aizbildinoties gan ar neapšaubāmiem argumentiem (karš Ukrainā no Austrumeiropas viedokļa ir absolūts ļaunums, ko nedrīkst attaisnot ne ar ko), gan atgādinot, ka nākas pieņemt arī komplektā paredzētās piedevas.
Totalitārisma viens no baisākajiem notikumiem vēsturē ir bijusi ebreju iznīcināšana. Ilgu laiku citas tautas, kurām līdzīgs liktenis, juta pamatotu greizsirdību, ka viņu ciešanas ir mazāk vērtas, un tas raisīja pretreakciju. Taču varbūt tieši šīs traģēdijas, kas netiek apšaubīta un ir vispārpieņemti atzīta, kontekstā mums ir vienīgā un pēdējā iespēja kaut ko svarīgu atgādināt sev un visai pasaulei, proti, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā, nav ne sievietes, ne vīrieša, ne grieķa, ne jūda, kā tas teikts Rakstos.
Tomēr vēsture ir viltīga, tā jauc pēdas un uzkurina kaislības. Kad viena briesmīga vara nomaina citu, tikpat briesmīgu, cilvēkā iedegas atriebes uguns un ir redzams, “cik satraucoši ātri no cilvēcības un tikumības atradinās un to aizmirst, kad jauni apstākļi prasa mainīt uzvedību un izturēšanās stereotipus” [2].
Kas ir galvenais šādu pavērsienu vizītājs? Hanna Ārente uzskata, ka tā ir nevis muļķība vai apzināts ļaunums, bet nedomāšana. Bailēs no represijām vai izolācijas cilvēks atsakās no sava viedokļa paušanas un pakļaujas spiedienam, direktīvām, vadlīnijām. Noziedznieku, t.i., noziedzīgas darbības veicēju visspilgtāk raksturo nevis meli un maldi, bet klišejas, dežūrfrāzes, standartizēti argumenti. Cilvēku rīcība, izrādās, ir vadāma un manipulējama, totalitārā sistēmā vērojama indivīdu spēja zibenīgi kā hameleoniem pielāgoties prasībām, jaunajiem noteikumiem un kritērijiem. Alternatīva būtu domāšana, kas paredz distancēšanos un risku. Bet tā nav rokasgrāmata darbībai. “Cilvēks nekad nedara vairāk, kā nekā nedarīdams” [3], t.i., domādams par notiekošā dziļākajiem cēloņiem un mērķiem. Bet šādā nozīmē viņš drīzāk novēršas no pasaules, nevis izdabā tai.
Teātra trupas KVADRIFRONS izrādē “Nebiju. Nezinu. Neatceros.” ar apakšvirsrakstu “Viktora Arāja tiesas prāva”dominē vismaz trīs visiem skaidras un neapšaubāmas atziņas. Pirmkārt, tiesa ir līdz absurdam smieklīgi birokrātiska, kas ir traģiskā pretrunā ar noziegumu, kuru tā izmeklē (patiesības labad jāpiebilst, ka tā beidzas rezultatīvi – noziedznieks tiek notiesāts ar mūža ieslodzījumu). Otrkārt, Arājs, šis masu slepkava, pēc izskata un izturēšanās ir vienkārši nožēlojams, izvairās no atbildības un novilcina tiesas procesu, aizbildinoties ar sliktu veselību (vispārzināms, ka tā rīkojas visi, sākot ar parastu kabatzagli līdz visaugstākā līmeņa politiķim). Treškārt, latvieši kopumā ir bijuši, maigi sakot, nekritiski pret vācu nacistisko režīmu, jo cerējuši, ka, kolaborējot ar reālu un varenu militāru spēku, var atriebties par Baigā gada zvērībām krievu komunistiem un ebrejiem.
Šķiet, ka iestudējuma veidotāju galvenais uzdevums ir bijis, līdzīgi kā tas notiek ar vēstures mācīšanu skolā, vienkārši “likt galdā faktus”, un skatītājam tālāk pašam ir jānonāk savā pārdomu telpā. To arī daru ar pārliecību, ka veidot izrādi par maniakālu slepkavu, kas vazā aiz deguna rietumu birokratizēto tiesu, nebija vērts. Par daudz goda abiem. Tomēr pārliecinoša bija viena no izrādes beigu ainām, kurā tiek iztirzāts stabiņu apgāšanas/ās fakts, kas simboliski izsaka tiesas procesa neadekvātumu. Nebiju, neredzēju, neatceros, saka bakusstāvošie, bārstot argumentus un versijas. Bet stabiņi ir gar zemi. Un ebreji tika nošauti. Un tālāk – katra pārdomas, ne tikai par Arāju, bet galvenokārt par mums pašiem, kā tas varēja notikt?
Ļaunuma vaibstu tuvplāni izskatās nožēlojami un pretīgi, bet tie nav dēmoniski. H. Ārente pamatoti un trāpīgi to sauc par banalitāti, kas nacistisko noziedznieku tiesu prāvās atklājas pārsteidzoši tieši – klausīju pavēlēm, ticēju vadlīnijām, izpildīju rīkojumus, baidījos, ka mani atlaidīs no darba, ka palikšu bez iztikas līdzekļiem, nevarēšu uzturēt ģimeni. Un tad piekritu darīt to, kas jādara, vienkārši jādara, un viss. Ko tur filosofēt! Arāja gadījumā antisemītisms ir gan atriebības motīvs, gan lojalitātes pierādījums. Alkohols palīdzēja šaubīgajiem sirdsapziņas apdullināšanai, cilvēku iznīcināšanas akcijās tas bija pieejams, cik uziet, liecina lietas protokoli.
Česlavs Milošs, pētot totalitārisma dabu, savā filosofiskajā esejā “Sagūstītais prāts” raksta, ka viens no iedvesmas avotiem viņam ir bijis teju pirms simts gadiem sarakstītais poļu autora Staņislava Ignacija Vitkeviča antiutopiskais romāns “Nesāts”. Tajā uzburta apokaliptiska aina, kad sistēmas paverdzinātie, lai izvairītos no absolūti bezjēdzīgas pretošanās, lieto tabletes, kas apslāpē vēlmi domāt, vērtēt un izjust sirdsapziņas mokas, tas lietotājus padara mierīgus, laimīgus un pareizi funkcionējošus. (Mūsdienu farmācijai jāsasparojas, peļņa būtu pasakaina!)
Totalitārā sistēmā dzīvojošu cilvēku raksturo bailes domāt pašam. Ne tikai tādēļ, ka secinājumi var izrādīties bīstami. Bet tādēļ, ka cilvēks apzinās – viņš “var būt tikai viens no spēlētājiem orķestrī, kuru diriģē Vēstures dieviete. Tikai tad skaņai, kas nāk no viņa instrumenta, būs kāda nozīme. Pretējā gadījumā pat viņa visspožākās improvizācijas būs tikai vējgrābšļa izklaidēšanās” [4]. Tātad – ja tu neatbilsti doktrīnai un neiekļaujies vienīgajā pareizajā, auglīgajā virzībā, tad nelolo ilūzijas, ka vari radīt kaut ko vērtīgu un paliekošu. Īpaši tas skar t.s. radošos cilvēkus, un tieši viņi ir vislabāk manipulējami.
Zaudējis spēju domāt, tas ir, sarunāties ar sevi, cilvēks šķietami atbrīvojas no sirdsapziņas mokām. Un tas paver ceļu dehumanizācijai. Sabiedrības apziņā ir viegli iedēstīt ideju par cilvēka stāvokļa pasaulē uzlabošanu. Viss notiek gaišās nākotnes vārdā. Tur nebūs… seko garš saraksts ar reāli eksistējošām negācijām. Un, lai to paveiktu… seko garš saraksts ar noteikumiem, kuri cita starpā paredz uzlabojumus, ko var sasniegt ar darbībām, kuras ietver arī bezkompromisa cīņu pret kaitīgiem elementiem, oportūnistiem, buržujiem, liberāļiem, konservatīvajiem, ebrejiem, latviešiem, vienkārši citādi domājošiem, tātad – vispār domājošiem.
Vai izrāde mudina domāt par dehumanizācijas necilvēcīgo ļaunumu, kam būtu jāpretojas? Maldīgi uzskatīt, ka dehumanizāciju mēs ieraudzīsim tikai vienkāršā un uzreiz atpazīstamā veidā, kā, piemēram, šodien to demonstrē Krievijas asiņainais imperiālisms.
Modernisma rītausmā futūristi jūsmoja par drīzu mehāniska cilvēka rašanos komplektā ar rezerves daļām, slavināja karu kā vienīgo pasaules higiēnu. [5] Šodien esam krietnu soli tālāk. Kiborgizācijas kā visu robežu sagraušanas vilinājums, tās poetizācija, kurā “cilvēki nebaidās no radniecības saitēm ar dzīvniekiem un mašīnām” [6], kurā posthumānisms tiek pretstatīts ideālistiskajai, neciešami kaitinošajai dabiskajai dzīves kārtībai, raisa vismaz dažus naivus jautājumus, pirms mūs pārņem vispārēja līksmība un skurbums. Un tie būtu jāuzdod, par tiem būtu jādiskutē arī mākslas un filosofijas valodā. Lai mēs nebūtu pārsteigti nesagatavoti. Transhumānistiem jau ir partijas, tās cīnās par varu un par mūsu prātiem, jo sirdis tikšot utilizētas. Jau droši paredzamajā cilvēku karā ar digitalizētām un mehanizētām būtnēm pirmie, nešaubīgi, zaudēs. Un tas ir vien sīks traucēklis progresa ceļā. [7] Šādas nākotnes gaismā Arājs izskatās bāls un šķiet vēl nožēlojamāks.
Kā mēs varam saglabāt cilvēcību? Vai mums tas ir jādara? Vai esam par to vienojušies? Varbūt Arāja lieta mums ir tikai nenozīmīga kārts ideoloģiskajās spēlītēs, nevis nopietns pamats izvērtēt vēsturi un arī savu atbildību par nākotni? Izrādes veidotāji provocēja uzdot arī šādus jautājumus, ļoti iespējams, paši to neapzinoties.
Rakstīt atsauksmi