Troksnis un niknums
Nacionālais teātris, vēloties piesaistīt skatītāju uzmanību, Elmāra Seņkova jauniestudējumam “Ričards. Nekā personīga” apzināti veido skandāla auru. Plakāts ar sasistu sievietes seju, šķietami avarējusi automašīna pie ieejas pirmizrādes vakarā, Kristiana Brektes izstāde teātra partera foajē, reiva imitācija starpbrīdī.
Mērķis zināmā mērā ir sasniegts. Uzmanība ir piesaistīta, dzeltenās preses fotogrāfi sacenšas, kurš notvers izteiksmīgākas slavenību sejas izteiksmes, reaģējot uz Brektes provokācijām, klausītājs Latvijas Radio Brīvajā mikrofonā prasa, kā Brekte “ar saviem dzimumlocekļiem” ievācies Nacionālajā teātrī, un mākslinieka darbs iespiests pat konservatīvā kultūras ministra rokās, kā teikt, piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties. Kas attiecas uz pašu izrādi, domas dalās. Turklāt te nav runa tikai par elementāru “patīk – nepatīk”, bet interesantā kārtā arī par emociju intensitāti – ir skatītāji, kas šo sauc par sezonas kaitinošāko izrādi, savukārt citi godīgi atzīst, ka ir ļoti garlaikojušies. No publiski lasītajām atsauksmēm noprotams, ka ir arī tādi, kuriem izrāde ir ne tikai patikusi, bet arī kļuvusi par stimulu pārskatīt savu līdzšinējo skeptisko attieksmi pret Nacionālo teātri (neatverot diskusiju, ka šādiem aizspriedumiem jau diezgan daudzus gadus nav īsta pamata).
Izrāde paģēr no skatītāja emocionālu iesaistīšanos pretrunīgā un dramaturģiski ne pārāk sakārtotā procesā, mēģinot saprast, vai iestudējuma neviendabīgums ir apzināti radīts kā paņēmiens vai tomēr drīzāk ir blakne izrādes veidotāju vēlmei salikt tajā visu, ko vēlas pateikt.
Fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība kā mākslas darbu tēma joprojām saglabā aktualitāti, un arī Latvijas teātrī šajā sezonā tapuši darbi, kuros tādā vai citādā veidā vardarbības tēma ir analizēta – piemēram, Dārtas Danevičas monoizrāde “Zēni nav meitenes” Dailes teātrī un Ingas Tropas monoizrāde “Pārcēlāja” Dirty Deal Teatro. Vardarbības stāstus regulāri piedāvā gan Latvijas, gan pasaules mediji. Piemēram, šīs recenzijas rakstīšanas laikā viena no aktuālajām ziņām ir par 13 sieviešu apsūdzībām pret franču aktieri Žerāru Depardjē par seksuālu vardarbību.
Izrāde piedāvā vardarbības tēmu analizēt no vīrieša skatpunkta, uzdodot vienlaikus vairākus jautājumus – tostarp, kādi faktori noved līdz vēlmei sist, un vai vienmēr viss ir tā, kā sākotnēji izskatās. Taču, mēģinot uzskaitīt visus iemeslus, kāpēc Ričards, kādu to redzam uz skatuves, ir tik izkāpināti neirastēnisks, izrādes autori pārcenšas, vainojot apkārtējās sabiedrības tieksmi uz skandāliem, laikmetīgo mākslu, ne pārāk gudro māti, fizisku defektu, kas ietekmējis pirmos seksuālos kontaktus, utt. Respektīvi, ir sajūta, ka ir salikts iekšā viss, kas ienācis prātā.
Dīča luga stilistiski ir mūsdienīga, tā sastāv no īsiem, aprautiem teikumiem, un dramaturga piedāvātā galvenā varoņa dzīves telpa ir saraustīta, fragmentēta un deformēta. Tiek vairākkārt uzsvērts, ka darbība notiek Ričarda galvā, attiecīgi pārējie varoņi uzvedas tā, kā tos atspoguļo Ričarda sakairinātais prāts un iztēle. Skatītājam nākas diezgan uzmanīgi medīt mirkļus, kad skatpunkts mainās uz neitrālu, ja tas vispār notiek. Dīcis lugā liek savam varonim arī raudāt. Dramaturģiski problēma ir tā, ka, uzsākot stāstu ļoti emocionāli augstā punktā, neizbēgami seko atslābums, arī tukšāki posmi, kurus varētu īsināt, un tad, kad skatītājs jau ir pietiekami nogurdināts, otrajā cēlienā pēkšņi sākas detalizēta pagātnes attiecību analīze. Iestudējuma vēstījuma emocionalitāti pastiprina arī Reiņa Suhanova scenogrāfija, kurā telpa deformējas skatītāja acu priekšā, savukārt Bertas Vilipsones-Ielejas kostīmi palīdz izcelt varoņu īpašības, kādas tās redz titulvaronis (lai pieminam Ričarda sievas Kristīnes sarkano kleitu un mēteli).
Galvenā varoņa apziņa spēcīgi deformē viņa sievas Kristīnes tēlu. Laurai Siliņai nākas atveidot brīžiem neadekvāti histērisku, izteikti nepatīkamu personu, kāda, visticamāk, īstā Kristīne nemaz nav. Bet kas gan šajā gadījumā vispār ir “īstā” Kristīne? Vai tāda maz pastāv? Varbūt viņa pastāv tikai Ričarda galvā? Ričarda draugs Kristians ir izteikts “piespēlētājs”, kurš īpaši neleksies un nestrīdēsies mīļā miera labad. Kārlis Reijers šo funkciju iezīmē ļoti precīzi – viņš ir līdzās, bet nekādā veidā necenšas spēlēt pirmo vijoli. Taču šāds draugs īsti nevar palīdzēt arī tad, ja redz, ka sakarīgs cilvēks neglābjami “iet sviestā”. Ievai Aniņai ir samērā maz materiāla, no kā būvēt atmiņā paliekošu Kristiana draudzenes Ivetas lomu. Nelielajās Ričarda mammas un Kristīnes tēva lomiņās Daiga Gaismiņa un Juris Lisners izdara, ko no viņiem prasa. Egila Melbārža Mecenāts, kura ciniskajā snoba tēlā zinātāji atpazīst ko līdzīgu kādam azartspēļu biznesa lauvam un mākslas kolekcionāram, skaļi smejas un dzīvespriecīgi eksperimentē ar brīvprātīgajiem, uzkurinot garāmgājēju interesi, bet sabiedrības reakciju enerģiski imitē skatītāju zālē sēdošo Cilvēku pāris. Jāņa Āmaņa Cilvēks ir skaļš, kategorisks un pašpārliecināts, viņa sieva Daigas Kažociņas atveidojumā – mazliet mietpilsoniska kundzīte. Brīdī, kad skatītāji saprot, ka tas ir izrādes veidotāju māņus gājiens, viņi kļūst samērā sagatavoti, ka var parādīties vēl kāda viltus skatītāja, par kādu kļūst Līgas Zeļģes sieviete, kura iemieso galvenā varoņa agrīno seksuālo mēģinājumu objektus. Tomēr interesants ir jautājums, vai trupa ir sagatavojusies variantiem, kad uz aicinājumu vēl kādam izteikties atsaucas nevis plānotā aktrise, bet izrādes uzbudināts skatītājs. Ir zināms, ka Jānim Āmanim, respektīvi, viņa atveidotajam Cilvēkam, kādā izrādē jau bijis aktīvs domubiedrs.
Dīci un Seņkovu primāri interesē, kā jūtas vīrietis, tādēļ sievietēm izrādē ir salīdzinoši pakārtota loma. Tomēr Dīča lugā ir vēl viena šim dramaturgam raksturīga tematiskā stīga, kas atgādina, ka viņu kairina homoseksualitātes tēma, vienīgi ir grūti formulēt, ko īsti autors par to domā. Ir lugas, kurās Dīcis ir vairāk empātisks, ir citas, kurās jaušams zināms homofobisma nospiedums, savukārt “Ričardā” šī tēma parādās kā eksperimenta objekts, gan to neatrisinot, un jautājums paliek karājamies gaisā virs skatītāju zāles.
Es neesmu pirmais, kurš Latvijas kritiķu vidē atzīst, ka Elmārs Seņkovs šajā izrādē izvēlēto paņēmienu un izraisītās rezonanses ziņā ir brehtiskāks nekā, piemēram, Data Tavadze, iestudējot Bertolta Brehta “Kaukāziešu krīta apli” Dailes teātrī. Piemēram, aktiera Artura Krūzkopa iznāciens skatītāju priekšā kā aktierim, kurš, uzkāpjot uz skatuves, jau būs Ričards, skaidri iezīmē notiekošā spēles noteikumus. Vienlaikus šis gājiens, iespējams, iecerēts, lai atgādinātu dažiem skatītājiem, ka aktieris un viņa varonis nav viens un tas pats – esam dzirdējuši aktieru stāstus, kā seriālu skatītāji vēršas ar pārmetumiem pie aktieriem, viņos saskatot negatīvos varoņus. Savukārt brehtisko songu funkciju izrādē pilda Jura Simanoviča dziesmas. Izrādes estētikā iekļaujas arī video ekrāns, ar kuru gan mūsdienās nevienu pārsteigt vairs nevar, jo to izmanto daudz biežāk par griežamo skatuves ripu.
Krūzkopa Ričards ar pārkairināto psihi un simtiem neatbildēto jautājumu varētu izskatīties nebaudāmi jau pēc pirmajām 15 minūtēm, kad skatītājam kļūst skaidrs, ar kādu tipāžu ir darīšana. Taču aktieris notur uzmanību un interesi arī tad, kad dramaturģija viņam nepalīdz, jo ir par daudz pļāpīga. Mēs redzam cilvēku, kurš mēģina tikt ar sevi skaidrībā, taču īsti to nespēj izdarīt, un to nespēj arī skatītājs, kurš redz nevis objektīvo ainu, bet galvenā varoņa skatījumu uz pasauli. Krūzkops varonīgi “absorbē” visus freidiskos uzslāņojumus, ko viņa varonim citu aiz cita klāj virsū dramaturgs. Izrādes beigas tomēr izlīdzas ar metaforām, nevis racionālu atbildi, ko tad īsti iesākt. Un – būsim godīgi – nav jau tādas atbildes.
“Ričards. Nekā personīga” ir izrāde, kuras idejai pietrūkst precīzas mākslinieciskas artikulācijas. Tās saraustītais temporitms un informācijas (brīžiem neobligātas) blīvums atbilst mūsdienu tehnoloģiju saskaldītajai pasaules uztverei. Taču mani neatstāj sajūta, ka izrādes uztverei traucē arī tas, ka par atsvešinātības un vardarbības tēmu šai pašā teātrī jau ir bijusi izrāde ar salīdzinoši mērķētāku vēstījumu – Kirila Serebreņnikova “Tuvā pilsēta”. Tāpat Nacionālā teātra mākslinieciskajai vadībai jāsaprot, ka skaļa ažiotāža uzmanības piesaistīšanai nostrādā vienreiz, bet ne pārāk bieži. Ar troksni un niknumu vien var nepietikt.
Rakstīt atsauksmi