Tusiņš sienas otrā pusē
LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas 2. kursa studenti iestudējumā “Rīt būs labāk” ielūdz uz kārtīgu ballīti, kas gan patiesībā atrodas durvju otrā pusē.
Esam pieraduši, ka mūsdienu laikmetā uz teātra skatuves un kino filmās ierasts redzēt dažādas trakas ballītes ainas – kā spilgts piemērs prātā nāk Matīsa Kažas jauniešu drāma “Neona pavasaris”, kas ataino Latvijas jauniešu naktsdzīves ainavu un savstarpēji sarežģītās attiecības. Taču šoreiz zināmā mērā pieeja šai pasaulei tiek liegta, dodot iespēju palūkoties uz tusiņiem, ballītēm un citāda veida izklaidēm “caur aizslēgtām durvīm” un pamazām tverot “ārpusē” esošos notikumus. Jāsaka, tas nedaudz sasaucas ar Lukaša Tvarkovska multimediālās izrādes “Rotkho” sākumu, kurā visi aktieri atrodas telpas iekšpušē un skatītājs notiekošajam var piekļūt tikai caur filmētajiem materiāliem, kas redzami uz ekrāniem, nevarot sagaidīt brīdi, kad aktieri iznāks “laukā” un fiziski piepildīs skatuvi.
Elmārs Seņkovs radījis režisoriski interesantu konceptu, kurā jaunie aktieri ļaujas eksperimentiem un jauniešu maksimālismam. Veidoto kopdarbu gan grūti nodēvēt par izrādi kā drīzāk par etīžu kopumu, kas pieskaras daudzveidīgām sabiedrības aktualitātēm un problēmām, kuras skar jauno paaudzi. Asprātīgi tiek apspēlēti dažādi sociālpolitiski jautājumi, seksualitāte, iederība, vardarbība, cilvēciskās attiecības un krievu-latviešu valodas barjera, kas īpaši nozīmīga kursa kontekstā, kurā redzami Latvijas Nacionālā un Rīgas Krievu teātra apvienotā kursa aktieri.
Atainotie tipāži – policisti, striptīzdejotājas, studenti, priekšnieces, piektdienas ballētājas u.c. – šķiet tik dažādi, bet situācijas vienas un tās pašas – tās atkārtojas no ballītes uz ballīti. Atklājas cilvēku raksturi, personības un situētības līmenis, fonā skanot fragmentārai mūzikai atkarībā no tā, cik plaši pavērtas durvis.
Kaut gan vizuālie materiāli ir visai provokatīvi un eksperimentāli, iestudējums rada nedaudz citādu izjūtu. Minimālistiskā estētika tukšajā telpā ļauj piekļūt daudz dziļākam cilvēku attiecību slānim. Galvenos uzsvarus piešķir neona gaismas un krāšņi kostīmi, kas mainās. Un patiesībā viss sākas jau pirms paša sākuma, kad jaunie aktieri gaitenī sagaida ar balzama glāzītēm, čilīgu noskaņu, skaļu mūziku un apskāvieniem.
Nepamet sajūta, ka visi esam bijuši vienā ballītē. Tajā, kur skan tās pašas vecās Queen un ABBA dziesmas, 50 Cent, Tik-tok trendi, krievu repa gabali un vakara noslēgumā arī “Bermudu Divstūris”, “Dzelzs vilks”, “Alejas” un “Kapelmeistars Group”, pārstāvot vietējās mūzikas žanrus.
Ballītes “ārpuses” atmosfēra radīta visai precīza – filozofiskas sarunas mijas ar haotiskiem izsaucieniem un skraidīšanu, kā arī visai saasinātiem konfliktiem. Un ik pa laikam kāds kliedz: “Klusāk, klusāk!” vai “Prom, prom!” Tomēr ir vairāki brīži, kad šķiet, ka izrāde sasniegusi savu kulmināciju, bet tā turpinās. Pēc būtības tas arī paskaidro, kāpēc iestudējums pieteikts kā “nebeidzama ainu virkne”, jo tā tiešām nebeidzas pat šķietami piemērotos mirkļos. Bet galvenais izrādes mērķis ir iepazīties ar jaunajiem aktieriem, kas veiksmīgi arī tiek īstenots. Jaunais aktieru kurss šķiet vienots, gatavs eksperimentiem un daudzveidīgām izpausmēm.
Tālumā skan Harē Krišna, un nākas aizdomāties, ka izrāde patiesībā ir par nepieciešamību vienam otrā ieklausīties un dzirdēt. Pat, ja starpā ir aizvērtas durvis.
Beigas uztveramas kā haoss mūzikas pavadījumā, un skatītājiem tiek jautāts: “Varbūt kāds varētu pateikt, kur man jāiet?” Pieņemu, ka katram ir bijis tāds brīdis, kad rodas vēlme apdomāties un atrisināt visas savas problēmas. Izej laukā un… Vai ir labāk? Vai durvis ir tā rītdiena?
Rakstīt atsauksmi