No grāmatas uz skatuvi
Mārtiņa Eihes vadībā Latvijas leļļu teātra restarts izpaužas kā intensīva jauniestudējumu virkne, piesaistot vairākus režisorus, kas šai teātrī iepriekš nav strādājuši, bet iestudēšanai izvēloties darbus, kas izdoti grāmatās un kļuvušu gana populāri.
Šīs sezonas vizītkarte ir arī abu teātra trupu integrācija, kas sākās jau ar pieaugušo auditorijai mērķēto šovu “Bez morāles. Ar lellēm”, kam sekoja paziņojums, ka, sākot ar nākamo sezonu, teātris izrādes piedāvās tikai latviešu valodā, kas nozīmē, ka latviski spēlēt gataviem ir jābūt arī līdzšinējās krievu trupas māksliniekiem. Par to, ka šis mērķis nav rozēm kaisīts, liecina Jurija Lunika iestudējums “Kādā dienā otrĀdā”, kurā varam redzēt neparastu skatu – aktrise Jūlija Meščerjakova vada lelli, kura runā aiz kulisēm esošās Kristīnas Varšas balsī, kamēr pati Meščerjakova pasaka tikai pāris vienkāršu nepaplašinātu teikumu. Tāpat trupā mēģina integrēties Malgožata Apse, kurai latviešu valoda arī nav dzimtā.
Repertuāra kopējā tendence ir mērķauditorijas maksimāla paplašināšana, tajā iekļaujot ne tikai pieaugušos, kuriem tapis Edgara Kaufelda iestudējums “Smalkās kaites” pēc Ērika Ādamsona stāstu motīviem, bet arī pusaudžus, kurus iedabūt leļļu teātrī varētu nebūt viegli, par ko liecina ne tikai iepriekšējo gadu pieredze, bet arī nebūt ne pilnā Rīgas Latviešu biedrības nama Kamerzāle Rūdolfa Apses visnotaļ veiksmīgā iestudējuma “Vaļa dziesma” pirmizrādē.
Šajā recenzijā necentīšos aptvert visu jauniestudējumu spektru, vairāk pievēršoties tiem, kuru režisori Leļļu teātrī strādā pirmoreiz. Visu izrāžu pamatā ir prozas darbi, kas izdoti latviešu valodā un no kuriem daži ir pat ļoti populāri.
Urā, urā, mēs gribam to redzēt!
Uz skatuves iedzīvināt ne tikai pasaules klasiku, bet arī aktuālos un popularitāti ieguvušos darbus bērniem ir gudra stratēģija. Nesen pirms izrādes “Gangsteromīte” aprunājos ar divu bērnu māmiņu, kura dalījās pieredzē – istabā atskanējis tāds kliedziens, ka viņa domājusi, ka noticis kas slikts, taču nē – viņas bērni televīzijā ieraudzījuši raidījumu vai reklāmu par gaidāmo izrādi un pieprasījuši to noteikti apmeklēt. Tas nebūtu noticis, ja vismaz viens no bērniem grāmatu nebūtu lasījis. Arī uz Intara Rešetina iestudējumu “Vafeļu sirdis. Misija – tētis” nāk ģimenes ar bērniem, daudzi no kuriem ar sižetu ir jau pazīstami, tādēļ neizbēgami sākas salīdzināšana – un ne vienmēr tā ir izrādei par labu. To nesaku es, jo pirms iestudējuma noskatīšanās grāmatu lasījis nebiju, taču to saka bērni.
Marijas Parras 2005. gadā Oslo pirmizdotās grāmatas “Vafeļu sirdis” popularitāti Latvijā apliecina fakts, ka apgāds “Liels un mazs” to Jolantas Pētersones tulkojumā izdevis četros laidienos – 2016., 2018., 2020. un 2023. gadā. 2018. gadā “Vafeļu sirdis” iestudēja Jānis Znotiņš kā Lauras Siliņas monoizrādi, bet Leļļu teātrī Intars Rešetins izveidojis apjomīgu inscenējumu, un faktiski šis ir vienīgais sezonas jauniestudējums, kurā mēs redzam tradicionālās spieķu lelles virs aizslietņiem. Rešetina debija Leļļu teātrī nav bikls iesācēja vingrinājums, tā uzreiz pretendē uz sezonas hīta statusu gan materiāla, gan inscenējuma ambīciju dēļ. Galveno varoņu lelles vada aktieru pāri, jo to darbības laiks uz skatuves ir pietiekami ilgs, bet lelles – gana smagas. Scenogrāfa Kristapa Skultes skatuves iekārtojums pieļauj darbību organizēt vairākos plānos, efektīgas ir arī Roberta un Kristapa Skultes video projekcijas, kas ļauj panākt papildu dinamiku tad, kad tas nepieciešams.
Zanes Zustas dramatizējuma iecere paredz ainas savienot ar divu teicēju – vecās un jaunās peles dialogiem, kas daļēji rakstīti arī uz izrādi atnākušo pieaugušo izklaidēšanas nolūkā, piemēram, ievijot motīvu ar Titāniku. Lai arī Santas Didžus un Edgara Kaufelda darbošanās ir asprātīga, tomēr nevar nepamanīt, ka viņu funkcija ir iedot atelpu citiem aktieriem, savukārt uz beigām peļu nodarbināšana autoriem vairs šķiet ne tik svarīga, tāpēc viņu klātbūtne uz skatuves samazinās. Iestudējums cenšas ievērot leļļu izrāžu tradīcijas – Janas Čivželes lelles ir glītas (varbūt pat pārāk ideālas dauzonīgam bērnu pārim), ir ievītas Silvestra Zemgala dziesmas ar Zanes Zustas tekstiem, kopainas sakārtošanā iesaistīta pat horeogrāfe Inga Raudinga. Tomēr ik pa brīdim rodas sajūta, ka leļļu izrādes specifiskie rāmji Parras brīvdomīgi trakulīgajiem notikumiem ir par ciešu. Izrādes uztverei neizbēgami traucē Rīgas Latviešu biedrības Lielā zāle, kas ne akustikas, ne redzamības, ne apgaismošanas tehnisko iespēju ziņā nespēj apmierināt skatītāju gaidas pēc kvalitātes. Ar šo pašu problēmu saskaras pilnīgi visi Lielās zāles iestudējumi, jo šī telpa ir izteikti nepiemērota izrāžu, īpaši jau leļļu izrāžu sarīkošanai, un visi jau arī saprot, ka šis ir pagaidu variants teātra remonta laikā.
Zināmas problēmas sevī slēpj arī dramatizējums. Lai arī izrādes nosaukumā ir izceltas divas līnijas – vecmāmiņas ceptās vafeļu sirdis kā ģimeniskās sirsnības simbols un galvenās varones Lēnas alkas pēc tēta, Zane Zusta ir mēģinājusi saglabāt gandrīz visus grāmatas svarīgākos notikumus, tādējādi saskaldot sižetu atsevišķos notikumos, kā tas ir arī grāmatā, tēta līnijai neizbēgami ik pa brīdim pazūdot, jo tā tas ir arī oriģinālā. Personīgi man mazliet bērnišķīga likās izrādes veidotāju priecāšanās par savu “drosmi”, vairākas reizes atkārtojot vārdu “sūds”. Tas izraisīja ironiskas pārdomas, kurš no diviem vārdiem – “sūds” un “Jēzus” – no skatuves atskan biežāk. Toties ļoti veiksmīgi kā izrādes caurviju pavediens izskan Riharda Zelezņeva atveidotā Trilles ilgas pēc brīža, kad Elīnas Bojarkinas Lēna nosauks viņu par savu labāko draugu.
Jocīgie sirmgalvji ar skeletu
Igauņu rakstnieces Trīnu Lānas “Skeleta Juhana gaitas” Maimas Grīnbergas tulkojumā apgādā “Liels un mazs” izdotas 2022. gadā, un var teikt, ka Jāņa Znotiņa iestudējums Leļļu teātrī radīts uz karstām pēdām. Reklāmas materiālā režisors stāsta, ka aizgājis uz apgādu un šo darbu izvēlējies no vairākām viņam iedotām grāmatām, turklāt uzreiz izdomājot to, ka izrāde būs bez teksta. Scenogrāfes Pamelas Butānes iekārtotajā telpā uzsvērta vecu cilvēku kā dažādu lietu krājēju savdabības, bet lelles tiešā šī vārda izpratnē izmantotas netiek. Rūta Dišlere un Anrijs Sirmais Māmuka un Tētes lomās izspēlē klaunādi, un vārdi, vismaz saistītos teikumos, te tiešām netiek izmantoti. Jāņa Znotiņa iecere iezīmēt abu sirmgalvju ikdienas dzīvi pirms Juhana ierašanās izpaužas kā komisku darbību virkne, kas papildina iestudējuma hronometrāžu un palīdz strukturēt dramaturģiju “pirms” un “pēc” skeleta uzrašanās, ar ko izrāde būtiski atšķiras no pirmavota, kas sākas ar teikumu “Juhans ir skelets”. Tādējādi izrādes fokuss novirzās no skeleta kā galvenā varoņa uz vecīšu pāri. Aktieri vecumu marķē samērā nosacīti, bieži vien izlīdzoties arī ar komiskām grimasēm, saliektiem ķermeņiem un stīvu gaitu, bet bērni smejas par tām izdarībām, ko abi varoņi izspēlē viens pret otru. Lānas grāmata sastāv no nelieliem stāstiņiem vienkāršā valodā, bet, atsakoties no teksta, mainās arī vēstījuma struktūra. Režisors paaugstina sarežģītības pakāpi kā sev, tā aktieriem, un šajā situācijā nedaudz arī zaudē, jo grāmatu nelasījušam skatītājam vairākas sižeta līnijas var likties samērā neskaidras, piemēram, Māmuka astrālā atgriešanās pie Tētes un Juhana jau pēc viņas nāves.
Respektīvi, anatomijas mācību līdzeklis arī pensionējas un faktiski nonāk pie sirmgalvjiem kā sirmgalvis, taču cilvēku attiecībās ar viņu skeletam drīzāk ir bērna vai mazbērna funkcija, iesaistot viņu dažādās norisēs.
Pēddziņu piedzīvojumi
Atšķirībā no iepriekšējiem darbiem kanādiešu rakstnieka Ernesta Setona-Tompsona “Divi mazi mežonēni” ir 20. gadsimta sākumā sarakstīts darbs, kas izdots 1903. gadā, latviski publicēts 1975. gadā Tijas Pētersones tulkojumā, bet grāmatnīcās joprojām pieejams apgāda “Zvaigzne ABC” saīsinātais izdevums bez izdošanas gada norādes. Kopš romāna (tā pilnīgi noteikti nav pasaka) sarakstīšanas laika pasaulē ir daudz kas mainījies attieksmē pret Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem. Izrāde to zināmā mērā respektē, rādot zēnu “spēlēšanu indiāņos” kā pasaules izzināšanas veidu, bet daudz mazāk nekā grāmatā cenšoties precīzi atdarināt indiāņu cilšu paradumus. Martas Mazures-Siliņas dramatizējuma iecere ir veidot stāstījumu kā divu jau pieaugušu vīriešu atgriešanos bērnības pasaulē. Režisora Andra Zeļonkas izrāde to mēģina darīt, bet rezultāts ir samērā bikls. Izrādes veidotāji lielākoties reducē vēstījumu uz galveno varoņu trijotnes savstarpējo attiecību hierarhiju un atsevišķiem notikumiem, kuros šīs attiecības atklājas. Protams, ir neiespējami Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē uzburt meža bagātīgo tēlu, un scenogrāfes Paraskēvas Deikinas atjautīgie dzīvnieku skeleti no koku zariem ir veiksmīgs risinājums, tiesa, ne vienmēr tos var labi saskatīt no tā dēvētajām pieaugušo rindām zāles aizmugurē. Savukārt, būvējot vigvamu, pirmizrādē aktieri nedaudz sapinās, kas tā var gadīties, tomēr neveiklības sajūtu šis misēklis tikai vairoja.
Skatoties Zeļonkas iestudējumu, mazliet mulsina režisora un aktieru principiālā turēšanās pie “ceturtās sienas” principa, nepārejot uz interaktīvu sarunu ar skatītājiem, kas pilnīgi noteikti izlīdzinātu dramaturģisko nevarību. Protams, tam ir vajadzīgas zināmas komunikācijas prasmes, bet negribas ticēt, ka tādas nepiemīt Rūdolfam Apsem, Matīsam Milleram un Irinai Krastai, kuru darbošanās minētā sižeta ietvaros kopumā ir ieinteresēta un raksturi tiek iezīmēti. Sižets, kurā Apses varonis atrod dzīvnieku pēdu nospiedumus un zīmē tos blociņā, sauktin sauc pēc tā, lai uzzīmēto atrādītu arī skatītājiem, lūkojot atminēt, kam tie pieder. Lai arī es galīgi neesmu didaktikas piekritējs, ainā, kurā Krastas varone mērķē publikas virzienā ar loku, man būtu gribējies nelielu akcentu, ka šādas spēles ir bīstamas, un atgādinājumu, kādi drošības apsvērumi ir jāievēro.
Dramatizējums transformē Setona-Tompsona iezīmēto zēnu pasauli, par trešo dalībnieku piedzīvojumā iesaistot meiteni. Irinas Krastas temperaments un patiesā aizrautība izrādi atdzīvina. Pamatā tas ir iestudējums bez lellēm, ar diviem izņēmumiem, attēlojot pieaugušos, kuriem ir lielas leļļu galvas ar grozāmiem acu āboliem.
No konkrētajām izrādēm un arī no visa šīs sezonas piedāvājuma kopumā ir pāragri spriest, kāda nākotnē būs Leļļu teātra seja. Ir skaidrs, ka tā turpinās mainīties, ir dzirdēts arī, ka tiks piesaistīti vēl citi režisori. Pašlaik meklējumu ceļš vēl nav atnesis spožas uzvaras, taču ir svarīgi, ka process turpinās.
Rakstīt atsauksmi