Henrieta Verhoustinska

Teātra kritiķe, LTV žurnāliste

Kaligulas melnais caurums

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde “Kaligula” ir sacakota pilna ar mazām, bet svarīgām scenogrāfiskām, kostīmu, rekvizītu un aktieriskām detaļām, kas katra būtu apceres vērta. Tomēr kāpēc izrādes gaitā rodas iespaids, ka notiekošais slīkst vārdu plūsmā?

Šodien iestudēt Albēra Kamī Kaligulu, kas ir diagnozes “tirāns” izvērsts, emocionāls un intelektuāls pētījums, nozīmē trāpīt laikā. Un tas nekas, ka izglītota un apgaismota, humāna jauna cilvēka pamazām notiekošā pārvērtība par asinis alkstošu, dievus un cilvēcību izaicinošu diktatoru brīžam raisa līdzjūtību pret galveno varoni. Tāda nu ir labas literatūras un arī laba teātra pazīme.

“Kaligulas” žanru visbiežāk definē kā traģēdiju (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – kā drāmu), bet tobrīd jaunā autora piedāvāto modernisma attīstības modeli – kā absurda teātri, jo Kamī nereti tiek uzskatīts par vienu no tā pamatlicējiem.

Postmoderns detaļu pinums

Režisors Sergejs Golomazovs Čehova teātrī izvēlējies iet līdzīgu ceļu kā savulaik režisors Dž. Dž. Džilindžers savā izcilajā Dailes teātra “Kaligulā” (2005) un iestudēt Kamī lugu kā postmodernu vēstījumu par varas absurdajiem mehānismiem. Izrādē ir gan četras to strukturējošas grupas “Nelaimes gadījums” (Несчастный случай) dziesmas, ko izpilda rokgrupaun Jūlija Berngardte (spriežot pēc tā, ka aktrises vārda nav programmā, viņa ir “ielekusi” kāda cita vietā un izdarījusi to ļoti labi), gan cirka etīde ar imperatora pārzāģēšanu, gan Kaligulas – Venēras krāšņais iznāciens melnā ar sarkanu lateksā, gan kara laikam atbilstošs drona lidojums. Izrāde ir sacakota pilna ar mazām, bet svarīgām scenogrāfiskām, kostīmu, rekvizītu un aktieriskām detaļām, kas katra būtu apceres vērta. Daudznozīmīga ir Mihaila Kramenko lakoniskā scenogrāfija ar marmora krāsas sienām un romiešu kolonnu atkailinātajiem metāla skeletiem, kas kļūst par būri. Tomēr kāpēc izrādes gaitā rodas iespaids, ka notiekošais slīkst vārdu plūsmā?

Čehova teātra izrādē liela vērība tiek veltīta cilvēka pašsaprotamai vēlmei būt laimīgam. Viens no Šamila Hamatova Kaligulas lielajiem “melnajiem caurumiem”, kas izsūc visu cilvēcisko, ir nespēja būt laimīgam. Jā, viņš ir zaudējis mīļoto un māsu vienlaikus, bet viņam ir uzticami draugi un – vara. Tā ir šīs izrādes lielākā atšķirība no, piemēram, Eimunta Ņekrošus izrādes Maskavas Nāciju teātrī pirms desmit gadiem, kurā Jevgeņija Mironova Kaligulas galvenais mērķis, tikpat neiespējams kā mēness, bija nevis absolūta vara vai laime, bet – neierobežota brīvība.

Varas mehānisms, tās izaicinājumi, ierobežojumi un riski gan varas nesējam, gan tā padotajiem ir Čehova teātra savulaik galvenā režisora, pašlaik stratēģiskās komunikācijas un mākslinieciskās izcilības vadītāja trupas jautājumos Sergeja Golomazova patiesās uzmanības centrā.

Četri draugi

Kamī lugu rakstīja, būdams Kaligulas vecumā – zem trīsdesmit. Tas ir Hamleta vecums, un ne velti Čehova teātra izrādē ir rotaļīga atsauce uz Hamleta monologu. Šamila Hamatova Kaligula parādās uz skatuves pēc trīs dienu prombūtnes, ko izraisījusi māsas un vienlaikus mīļotās nāve, nošmulējies, basām kājām un ar nebeidzamām ilgām iegūt mēnesi. Saņemt neiespējamo. Viņš un trīs viņa draugi no skolas laikiem – Jekaterinas Frolovas spicegirl Cezonija, Rodiona Kuzima kā mūris uzticīgais Helikons un trauslais, liriskais Ivana Streļcova dzejnieks Scipions – sasēduši uz maziem pirmskolnieku krēsliņiem un, kravājoties pa rotaļlietu kasti, pārcilā arī Kaligulas pārvērtības. Scipions no tām nobīstas un tā arī paliek skolas laiku nostalģijā un skolas laiku žaketē ar emblēmu. Izrādes sākumā tādas žaketes ir visiem četriem draugiem, taču Kaligula pamazām apaug ar spožiem kostīmiem, zelta lauru vainagu un zelta konfeti lietu, kuru ik pa laikam izkaisa pār potenciālo upuru galvām (precīzs kostīmu mākslinieces Valentīnas Začiņajevas darbs), bet viņa uzticamie draugi – Cezonija un Helikons, kuri seko viņam līdzi dievu izaicināšanas mēģinājumā, pēc vajadzības ietērpjas te seksualizētā lateksā (jau minētajā Kaligulas – Venēras ainā), te stilizētos melnos esesiešu kostīmos.

Ivana Streļcova Scipions ir ļoti svarīgs personāžs kā vienīgais īstais Kaligulas pretnis, jo dumpja iniciators – Volodimira Gorislaveca pašpārliecinātais, stingrais armijnieks Kēreja pēc iespējamā apvērsuma, šķiet, pats ir ar vadoņa ambīcijām. Taču ļoti labajam aktierim Ivanam Streļcovam, kurš neilgi pirms pirmizrādes šai lomā nomainījis saslimušo kolēģi Maksimu Buselu, šajā lomā pietrūkst krāsu – viņš ātri kļūst nīkulīgs, sabēdājies un tēva nāves (ko organizējis Kaligula) nomākts, fiziski slims un… vienveidīgs. Te nevar neatcerēties Artūra Skrastiņa dziļo un pretrunīgo tēlojumu šai lomā Džilindžera “Kaligulā”. Diemžēl arī režisora ideja ieviest četrus bērnus – arī skolēnu formas tērpos, attēlojot draugu četrotni bērnībā, ir klišejisks un neizdevies paņēmiens, kuram būtu jāsignalizē par to, ka par diktatoriem kļūst pieaugušie, bet bērni visi ir vienlīdzīgi un laimīgi, taču šis paņēmiens izčākst bez lielākas nozīmes. Savukārt izcils darbs ir Jekaterinas Frolovas līdz ausīm iemīlējusies, uzticīgā Cezonija, kurai, pat piedaloties visārprātīgākajos Kaligulas varas darbos, nemirst cerība reiz viņu izglābt, atmodināt, darīt laimīgu.

Ne sejas, bet maskas

Otra cilvēku grupa, ar kuru Kaligulam izrādē ir darīšana, ir patricieši jeb senatori ar maskām līdzīgajām nogrimētajām sejām, kuras nepauž nekādas emocijas. Kaut kādas iekšējas darbības var nojaust vien Igora Čerņavska Senektijā, kurš pārdzīvo par to, ka nepārdzīvo sievas nāvi, un mēģina nodot gatavotā apvērsuma domubiedrus. Pārējie – Oļega Teterina Metēlijs, Anatolija Fečina Lepīdijs, Dmitrija Palēsa Mūcijs, Vadima Grosmana Patriciāns – ir vien marionetes Kaligulas un Kērejas spēlēs. Efektīga ir aina, kur Kaligula izņirgājas par pirts kublos sēdošajiem, no sviedriem spīdīgajiem patriciešiem, taču mazliet traucē tas, ka patriciešu attieksme, kas iecerē acīmredzot ir pieglaimīgi gļēva, īsti nenolasās.

Taču lielākais noslēpums man ir un palika Šamila Hamatova Kaligula. Viņa izcilais darbs Viestura Kairiša “Hamletā” Polonija – Poloņina lomā lika cerēt uz niansētāku tēlojumu. Novērtējot aktiera absolūto emocionālo atdevi, uzmanīgu darīja nervozā, nejaušā žestikulācija un viena uzsvērta intonācija pirmajā cēlienā, ko varētu raksturot kā izmisumā iejauktu afektu. Otrajā pirmizrādes cēlienā aktiera instrumenti tiek lietoti mērķtiecīgāk, taču nepamet sajūta, ka visi aktieri mazliet atstāti katrs savas izpratnes robežās, bet režisors ir bijis aizņemts ar milzumu detaļu, kas būtiskas šajā izrādē. Un šī izpratne tradicionāli Čehova teātra aktieriem izpaužas paaugstinātos balss toņos un atkal jau afektā. Izrādē, kurā tik liels uzsvars likts uz Kamī tekstu – un tas ir vārdiem bagāts –, būtu noderējis skrupulozāks darbs ar runāto vārdu vai arī vēl lielāki īsinājumi. Līdz ar to, manuprāt, izpaliek izrādes kulminācija – par tādu pat nekļūst Cezonijas nogalināšana. Toties fināls izrādei daudznozīmīgs un mūsdienīgs – tirāns netiek nogalināts, tas joprojām ir dzīvs.