Pusaudžu Lielais sprādziens
Īsviedokļi par "Istabas teātra" izrādi "Gaiši zilais punkts" Jāņa Znotiņa režijā
Smells like teen spirit
Jete Anna Puriņa: “Istabas teātris” Jāņa Znotiņa režijā iekš Ģertrūdes ielas teātra gada tumšākajā laikā radījis krāsainu kustību izrādi, kas rāda gan niķus, gan trikus, gan vienkāršas skumjas un liek justies normālam. Trīs briesmoņi, trīs emocionāli cilvēkbērni, ļoti daudz bumbiņu un liels emociju diapazons.
Izrādi veido trīs jaunie kustību mākslinieki: Melānija Linda Muskare, Arturs Muskars un Oskars Moore. Izrādes horeogrāfes Agates Bankavas un jauno skatuves mākslinieku niansētais darbs ar ķermeni un balsi ir pamats emocionālam karuselim, caur ko tiek vests skatītājs. No baisiem un līkmugurainiem briesmoņiem, intereses un empātijas vadīti, šie tēli kļūst par parastiem cilvēkbērniem, kuriem gribas rotaļāties, gribas komunicēt. Pusaudzis kā briesmonītis. Drīzāk pusaudžu emocijas kā briesmonīši – kuri no mums, pieaugušajiem, atšķiras vien ar to, ka nemāk savas emocijas kontrolēt. Tikai viens gaiši zils punkts, telpiskā formā bumbiņa, kalpo par motivāciju šiem tēliem sajust sevi, savas bēdas, līdzjūtību, skaudību un vēl ļoti daudz emociju. Un liek piedzīvot arī līdzjūtību pret citiem. Pilnā amplitūdā.
Izrādes mākslinieks Adrians Toms Kulpe iestudējuma vidi veido kā spēļu laukumu maziem bērniem – krāsainu, mīkstiem klucīšiem, kāpslīšiem, baseinu pilnu ar bumbiņām, baloniem. Šis naivais telpas iekārtojums skaisti kontrastē ar melnā tērptiem briesmoņiem. No pilnīgas telpas tīrības un kārtības līdz haosam un bardakam. No baisiem radījumiem līdz cilvēkiem, kuri beigās kopā izkliedz Nirvanas “Smells Like Teen Spirit”, jo reizēm gribas vienkārši ārdīties.
Izrādes pirmajā pusē mulsinošs liekas veids, kā režisors sāk runāt ar skatītāju par emocijām – radot baisu vidi, pasniedzot emocionālu būtni kā briesmoni. Šādā vidē drīzāk gribas pazust, vismazāk meklēt veidus, kāpēc viss, ko jūtam, ir okay. Bet laikam sākt ar mulsumu šajā kontekstā ir diezgan skaisti, jo pati lielu daļu sava pusaudžu vecuma jutos apmulsusi, nobijusies, neziņā.
Viss it kā kāpināts kvadrātā. Un kur to likt? Vai es iederos? Vai esmu normāls? No raudām līdz smiekliem, no rotaļām līdz pārdzīvojumiem. Tā mēs augam. Un labāk niķoties, reizēm kārtīgi izkliegties, iztrakoties, izraudāties, nevis slīkt iekšējā emociju purvā, kas velk tikai dziļāk un dziļāk.
Emocionālas galējības krāsainā konfekšu papīrā
Luīze Šnore: “Istabas teātra” jaunāko iestudējumu “Gaiši zilais punkts”, kas tapis (un tiek spēlēts) sadarbībā ar Ģertrūdes ielas teātri, tā autori ir nodēvējuši par kustību izrādi jauniešiem. Nosaukums ir atsauce uz fotogrāfiju, ko pirms vairāk nekā 33 gadiem uzņēma NASA kosmosa kuģis; tajā zemeslode atgādina mazu, gaiši zilu punktu. Izrāde tiek pieteikta kā mēģinājums rast līdzības starp Lielo sprādzienu un procesiem pēc tā un emocionāli piesātinātajiem pusaudžu gadiem.
Spēļu istabas estētikā veidotajā mākslinieka Adriana Toma Kulpes scenogrāfijā šūpuļdziesmu pavadībā no tumsas iznirst trīs pilnīgi melnā tērpti, vienlaikus mošķiem un citplanētiešiem līdzīgi radījumi. Ja sākotnēji viņu saziņa notiek caur neartikulētām skaņām, tad, risinoties savstarpējām nesaskaņām, zilā punkta izzināšanai un uzmanības meklējumiem, to papildina arī spēcīgu emociju audiāli atveidi jau cilvēkiem saprotamā formā – smiekli, dusmas, asaras. Diemžēl, par šo aspektu domājot, jāsecina, ka režisors un dramaturģiskā materiāla autors Jānis Znotiņš nav atradis veiksmīgāko veidu, kā parādīt, ka indivīdu nenosaka viņa emocijas. Ir nojaušams, ka tumšie radījumi nezina, kā tikt galā ar psiholoģisko izaicinājumu svaru, tie mētājas no vienas galējības uz otru, bet tas rada pretēju efektu, jo šīm radībām neatbilst citi raksturlielumi, kas ļautu uz viņiem paskatīties citādi.
Tomēr komplimenti pienākas visiem trim izpildītājiem – Melānijai Lindai Muskarei, Arturam Muskaram un Oskaram Moorem, jo, lai gan izrāde ir īsa, to veido intensīvu iesaisti pieprasoša horeogrāfija; Agates Bankavas radītajās kustību partitūrās dejotāji pārliecina ar savu profesionalitāti. Mainoties ārējam tēlam, viņos parādās bezrūpība un nedaudz bezatbildības – skanot Nirvanas “Smells like teen spirit”, tiek atveidota tāda kā karaokes pieredze, kuras noslēgumā bez iepriekšēja brīdinājuma nelielais bumbu baseins lido skatītāju virzienā.
Novērtēju režisora un komandas vēlmi pētīt šo tēmu, taču, arī mēģinot iemiesoties savā salīdzinoši nesenajā tīņu vecuma pieredzē, apzinos, ka izrāde diemžēl neveido vidi, kurā jaunieši varētu rast kādu mierinājumu vai atbildi līdzīgos pieredžu stāstos.
Rakstīt atsauksmi