Nekad nepazaudēt prieku
2023./2024. gada sezonā Valmieras Drāmas teātra trupai pievienojusies jaunā aktrise Gerda Embure, kura aktiermeistarību apguvusi Sv. Marijas Universitātē Tvikenhemā Londonā. Pati aktrise atzīst: “Manuprāt, teātrim vienmēr ir jābūt kustībā. Jāmeklē, kas liek garam, prātam un miesai tirpt. Kā mehānisms, kas nemitīgi mijiedarbojas pats ar sevi, līdzcilvēkiem un pasauli kopumā.”
Luīze Šnore: Kā tu nonāci līdz teātrim, līdz skatuvei? Kas ir tavas pirmās atmiņas?
Gerda Embure: Man pašai nav atmiņu par to, bet vecāki man šo atgādina – beidzot bērnudārzu, man lika uz mazas lapiņas uzrakstīt, par ko es vēlos kļūt. Un es biju ierakstījusi “mūziķe, režisore”. Es gāju mūzikas skolā, bet diezgan ātri sapratu, ka man nav muzikālās dzirdes, ne arī es māku dziedāt. Pabeidzu mūzikas skolu, bet nav tā, ka daba būtu man devusi muzikālo talantu. Es arī nezinu, vai vispār sapratu, ko nozīmē režisors, bet tā es biju uzrakstījusi. Sākumskolas laikā, trešajā klasē, mamma mani aizveda uz iestājeksāmeniem teātra skolā “RATS”. Lai sagatavotos, es no galvas iemācījos visu pirmo “Jērādiņas” nodaļu. Neatceros, vai man ļāva to noskaitīt līdz beigām, bet mammai patika, ka es mācījos no galvas dzejoļus, viņa vienmēr teica, ka man ir ļoti laba atmiņa. Kārlis Krūmiņš mums bija aktiermeistarības pasniedzējs, Māra Liniņa un vēlāk Jānis Kronis mācīja runu, Ligita Smildziņa pasniedza kustību. Sākumā es vispār nesapratu, ko no mums grib. Bet no pirmās dienas bez ilūzijām tika mācīts, kas ir etīdes struktūra, kas ir tavs primārais uzdevums kā aktierim, par ko tev ir jādomā. Protams, tu kā bērns to laid gar ausīm, bet vienā brīdī kaut kas saslēdzas. Kad mācījos Anglijā, es ļoti jutu Kārļa Krūmiņa ieliktos pamatus, varbūt visi šie astoņi gadi bija beidzot “nosēdušies”... Gadu mācījos arī pie Annas Eižvertiņas “Skatuvē”.
Reti var dzirdēt, ka no bērnības kāds sapnis pārvēršas profesijā.
Jā, kā piecos gados pateicu, tā... Vecāki mani daudz veda uz teātri, un es daudz skatījos filmas un seriālus, kurus skatījās viņi. Var teikt, ka es uzaugu ar saturu, kas nav paredzēts tikai bērniem, – tu nesaproti visu, kas tur notiek, bet kaut kas tevi tajā saista. Mans tētis strādāja Latvijas Televīzijā, es kā bērns gāju viņam līdzi uz darbu, un dažreiz mani izvadāja pa “Neprāta cenas” studijām. Lai gan vecāki nenodarbojas nekādā veidā ar radošu sfēru...
…bet viņi ir kultūras mīļi.
Ome manu mammu veda uz teātri, mana mamma veda mani uz teātri. Gājām arī uz Jauno Rīgas teātri. Atceros izrādi “Slaktiņa dievs”, neatceros, par ko izrāde bija un ko es redzēju, bet es atceros, ka biju ļoti maziņa. Bet man noteikti ir arī vēlākas atmiņas, piemēram, izrāde “Ziedonis un Visums”, kad man bija kādi desmit gadi. Pusaudžu gados daudz gāju uz teātri, jo bija pieejamas lētas biļetes. Piemēram, Dailes teātrī bija pieejamas biļetes par pāris eiro. Ja tev pēc skolas ir brīvs, tu pēcpusdienā izdomā un vakarā ej; tāpat arī uz ģenerālmēģinājumiem Nacionālajā teātrī.
Kā tu nonāci līdz idejai, ka gribi mācīties ārpus Latvijas? Vai biji apsvērusi arī Latvijas Kultūras akadēmijas ceļu?
Protams. Es 2020. gadā pabeidzu vidusskolu, bija kovids, man bija nupat palikuši astoņpadsmit gadi. Bet, jau ejot divpadsmitajā klasē, es zināju, ka Latvijas Kultūras akadēmijā netiks uzņemts kurss. Zināju, ka gadu nevarēšu vienkārši nosēdēt mājās, tāpēc jau pirms divpadsmitās klases sāku pētīt skolas ārzemēs. Man angļu valoda vienmēr ir ļoti patikusi un viegli padevusies. Jau janvārī iestājos vairākās skolās.
Man bija lūzuma punkts, gribēju pēc pirmā kursa iet projām un mēģināt stāties Latvijā. Mamma mani atrunāja no šīs domas. Priecājos, ka neaizgāju. Esot Anglijā, mani visu laiku kaut kas vilka atpakaļ uz Latviju. Es jutos laimīga un pateicīga, ka varu tur būt, bet tā vide ir pilnīgi citādāka, un visu laiku jutu, ka tā nav vieta, kur man vispār ir jābūt. Tu tur esi kā tāds mākslīgi ielikts organisms, kas vienkārši neiederas.
Tev sanāca arī piedzīvot pandēmiju ar visām tās problēmām, kamēr biji prom?
Es pirmajā gadā vispār neatbraucu uz mājām – kā oktobrī devos uz Angliju, tā maija vidū atgriezos mājās. Pirmais semestris bija interesants, mums bija klātienes nodarbības, bet bija tā – viens saslimst, visi sēž [karantīnā]. Tā mēs arī gājām uz skolu – tu nezini, vai rīt vispār nodarbības notiks. Sākās apjomīgs lokdauns. Sešas līdz astoņas stundas esi Zoomā, jo nodarbības netiek atceltas; tev sajūk dienas ritms, trūkst disciplīnas. Grūti par to laiku domāt, jo, liekas, visiem iekšā bija tāda žults.
Kādas atšķirības tu saskatīji starp studijām Lielbritānijā un studijām Latvijā? Pieņemu, ka tu aptuveni zini, kā Latvijas Kultūras akadēmijā notiek mācības.
Aptuveni zinu, bet ne sīkumos. Domāju, ka fundamentāli lielas atšķirības nav. Anglijā, kad tu ej mācīties, jau tiek sadalīts: vai nu tu esi aktieris vulgaris (kā man patīk saukt savu iegūto bakalauru) jeb bakalaurs aktiermeistarībā bez īpašas ievirzes, vai, piemēram, aktieris mūziklu teātriem, pasaules performanču aktieris, kopienas teātra aktieris, klasiskā teātra aktieris... Nebeidzami daudz virzienu, kurus varētu izvēlēties. Bet es izvēlējos tādu, kas ir visaptverošs, jo negribu būt viena veida aktrise. Tā varētu būt pirmā atšķirība.
Vēl bija kurss filmu un ekrāna aktiermeistarībā, kas, iespējams, ir viena no nozīmīgajām atšķirībām. Man gan grūti spriest, cik daudz to var iemācīties. Es teiktu, ka tiek iemācīti pamati, bet skaidrs, ka tikai praksē spēj iemācīties visu pārējo. Jo vairāk to dari, jo vairāk saproti.
Vislielākais uzsvars bija uz devising praksi teātrī. Man ir ļoti grūti iztulkot šo vārdu, es to mēģinu jau trīs gadus, bet ideja ir tāda, ka tu kā aktieris ar savu ansambli veido stāstus ar kustību, ar dziesmām, ar bildēm, ar etīdēm. Mūsu lielākais uzsvars bija ansamblis, tāda kopīgā veidošana. Un tad nāca klāt dažādi mazie kursi – klaunādes kurss, skatuves un ekrāna cīņas kurss, akcenti, klasika. Mēs pat vienu reizi mācījāmies, kā lasīt ziņas. Ir tās pamatlietas, ko mācies, un tad nāk klāt visādi sīkumiņi. Diplomdarbos tika pieaicināti režisori no industrijas, kas nebija mūsu pasniedzēji.
Kas nāca pirmais – piedāvājums no Valmieras teātra vai piedāvājums piedalīties Valmieras Vasaras teātra festivālā?
Festivāls. Es pati gribēju būt Valmierā un es šo vēlēšanos arī izteicu teātra direktorei Evitai Ašeradenai. Viņa kopā ar teātra režisori Inesi Mičuli nolēma, ka dos man iespēju sevi pierādīt. Vienošanās bija, ka es piedalos Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādē “Manas domas grib ar mani parunāt”. Viss notika tik strauji – izrādes mēģinājumi jau bija sākušies, bet man vēl bija jāpaspēj nokārtot pēdējo eksāmenu Londonā, sakrāmēt visu iedzīvi koferos, atlidot uz Latviju un aizbraukt uz Valmieru.
Kāds tev bija izrādes “Manas domas grib ar mani parunāt” mēģinājumu process?
Negaidīti straujš, bet aizraujošs. Manis atveidotā loma ir bērns, un viņa ir ļoti enerģiska un aktīva. Lielākie izaicinājumi – man izrādē ir divas kastes, viena kaste darbojas kā liela maska, otra kaste darbojas kā lelle. Man Anglijā bija nodarbības abās jomās, bet ne padziļināti. Pirmā reakcija man kā Gerdai bija: “Es gribu to izdarīt precīzi. Es vismaz gribu tikt līdz brīdim, kad es sāku to darīt pareizi, lai varu sākt kaut ko citu likt tam klāt.” Beigās mēs ar režisori [Kersti Heinlo] sapratām – lai cik ļoti es kā Gerda gribētu, lai viss ir perfekti, tā mazā meitenīte tā nekad neizdarītu, viņa vienkārši spēlētos. Ar šo apziņu no sirds nokrita milzīgs akmens un pavērās liels spēles prieks. Tie bija tādi patīkami izaicinājumi, ko es sākumā negaidīju.
Un kā bija sastrādāties ar ansambli?
Mums bija mazs ansamblis, ļoti patīkami un forši. Izrāde bija skaisti uzrakstīta, mūs ātri iepazīstināja ar scenogrāfiju, kas pati par sevi bija liels mākslas darbs, bet tas nenozīmē, ka varējām atslābt. Mums pašiem arī bija nepārtraukti jādomā, kā mēs varētu to nospēlēt, lai visi esam tādā simbiozē. Nesām dažādus piedāvājumus, dažreiz vienkārši ālējāmies, spēlējāmies, dažreiz mums bija arī jāpasteidzas, bet kopumā bija ļoti jautri un intensīvi. Priecājos, ka mans pirmais iestudējums Latvijā bija pie režisores, kas ir no Igaunijas, jo process norisinājās angļu valodā, un tas noteikti padarīja manu pārejas posmu daudz vieglāku.
Mēdz teikt, ka bērni ir visprasīgākie skatītāji. Kādas bija tavas izjūtas par izrādes satikšanos ar skatītājiem?
Mums ļoti ilgi nenāca bērni [skatīties mēģinājumus]. Līdz ģenerālmēģinājumam šo izrādi bija redzējuši tikai divi bērni – horeogrāfes dēls, kurš nerunā latviski, un direktores meita. Kad spēlējām pēdējās caurlaides, bija sajūta, ka skatītājos vajag bērnus, bet, protams, pirmajā ģenerālmēģinājumā, kad bērni atnāca, mazliet nobijos. Vairāk bail bija no pieaugušajiem nekā no bērniem – izrāde ir paredzēta bērniem, un, lai kā būtu, bērnam ir daudz, uz ko skatīties, bet pieaugušie izrādi skatās ar citām acīm, viņiem mazliet grūtāk noticēt. Bet man liekas, ka bērniem patika. Vismaz, cik es redzēju, bērni tiešām klausījās, sēdēja, bija ar mums, un tas ļoti palīdzēja.
Ar kādām domām, kādiem plāniem tevi uzņēma Valmieras teātrī?
Es būšu izrādē “Valmieras puikas”, kurai režisors būs Jānis Znotiņš, un izrādes “Pazudušais dēls” atjaunotajā versijā pie Reiņa Suhanova. Man liekas zīmīgi, ka es esmu atbraukusi uz Latviju un sākusi strādāt Valmierā, kad teātrī ir latviešu sezona. Tas liekas tā ļoti pareizi. Man ir dota iespēja atgriezties pie tā, ko es, iespējams, saprotu vislabāk. Es atgriežos pie saknēm, pie latviešu koda. Pēc Anglijas man tas ir ļoti svētīgi.
Skolas trešajā kursā bija tā apziņa – jā, es nevaru te palikt. Sākās profesionālo prakšu nodarbības, un jutu, ka kursabiedriem parādās stress. Anglijā tu kā aktieris strādā viens, nevis ar domubiedriem, ar kuriem tiecies pēc kopīga mērķa. Arī vide jau ir akmenī iekalta, tā ir cieta, nemainīga. Man liekas, ka Latvijā teātris nav viena cilvēka sports. Daudz patīkamāk, ka tev ir ansamblis, kas nemainās, jo tu iepazīsti kolēģus, sastrādājies, saspēlējies.
Es neesmu akla patriote, uzskatu, ka mūsu valstī ir daudz problēmu, bet man gribas redzēt, kā tās tiek risinātas. Tāpat es jūtos arī par teātri – ir patīkami, ka visi liekas gatavi pielāgoties, mainīties un strādāt.
Ja runājam par kino un teātri, kurā jomā tu sevi vairāk jūti? Tev ir arī diezgan liela filmēšanās pieredze.
Tas ir interesanti, ka kino profesionālās pieredzes man ir vairāk nekā teātrī, lai gan teātri esmu apguvusi ilgāk. Kino pēdējo divu gadu laikā ļoti mācos – piemēram, kad filmējām “Tizlenes” (rež. Marta Elīna Martinsone – L. Š.), es vispār neko nesapratu, neko nezināju. Esmu ļoti laimīga par visiem projektiem, kas man ir bijuši. Katrs projekts ir solis tuvāk amatam.
Tev droši vien ir kādi režisori, ar kuriem tu noteikti gribētu sastrādāties.
Linda Olte, piemēram. Matīss Kaža, viņš arī ir mācījies ārzemēs. Protams, Viesturam Kairišam ir skaistas, smeldzīgas latviešu filmas. Un tas ir tas latviešu kods, kas šobrīd mani ļoti interesē. Pavisam noteikti arī Ināra Kolmane. Protams, šie ir mūsu lielie režisori ar lielo "R”. Bet vispār man gribas filmēties arī studentu filmās. Tās ir ideāls treniņš aktierim. Pirmkārt, tās tiek veidotas par to, kas tajā brīdī taviem vienaudžiem ir aktuāli, kas viņiem sāp, kas viņiem ir interesanti. Un, otrkārt, viņiem nav nekāda iemesla komercializēt stāstu, kas nozīmē, ka tu kā aktieris dabū izspēlēties tā, kā tu, iespējams, citur nedabūtu. Studentu filmas ir lieliskas.
Bet man liekas, ka tas ir tieši studiju fenomens. Tev arī Lielbritānijā bija sajūta, ka tu vari pamēģināt robežas, kuras tu, iespējams, nevari pārbaudīt kino laukumā vai uz teātra skatuves?
Jā. Es pirmo reizi biju režisore izrādei. Mēs skolā iestudējām Stefana Golaševska darbu Sex with a Stranger (tulk. no angļu val. “Sekss ar svešinieku” – L. Š.). Tas bija liels izaicinājums – ielikt sevi otrpus skatuvei. Domāju, ka procesā iemācījos daudz par sevi, par savu uztveri. Tā bija tāda robeža, par ko nezinu, vai es Latvijā to atļautos.
Tev ir arī pieredze, filmējoties seriālos. Kā tu uzskati – izvēloties, kur tu filmējies, tu savā veidā arī izvēlies, kā uz tevi skatās?
Noteikti tā ir, bet ir ļoti utopiski domāt, ka tu varēsi nofilmēt vienu lielisku seriālu pēc otra, ja aktieri nebūs filmējušies piecos sliktos seriālos. Prakse ir vislabākā skola. Un nav tā, ka katru dienu piedāvā lielas filmas vai biogrāfiskas drāmas. Bet katra filmēšanās pieredze ir vērtīga. Tā ir cilvēku izvēle – uzlikt kaut kādus zīmogus. Bet tu kā aktieris, lai kur tu filmētos, esi kameras priekšā, tu esi mācījies tekstu, esi darbojies ar režisoru, partneri un tā tālāk. Iespējams, mēs ļoti daudz kļūdāmies, bet mēs to darām, lai pēc desmit gadiem filmētu daudz kvalitatīvu darbu.
Mēs varam daudz snobiski skatīties uz visu ko. Mums Latvijā ir izplatīts “Ugunsgrēka” kults, bet reāli tie aktieri piecpadsmit gadus strādāja pie vienas lomas, viņi piecpadsmit gadus bija kameras priekšā. Un es uzskatu, ka, visticamāk, visi šie aktieri šobrīd spēj nostāties kameras priekšā un justies daudz brīvāk nekā aktieris, kurš nav filmējies nekur. Protams, ir aktieri, kuri ir dzimuši kamerai, bet praksi vajag, un kaut kur pie prakses ir jātiek.
Valmieras teātra mājaslapā pie sapņu lomas, ko tu gribi nospēlēt, nav latviešu darba. Bet tagad tu jūties tā, ka tu gribi atpakaļ pie savas būtības.
Šobrīd mani noteikti interesē “es – Gerda, es – latviete”, kas es esmu, it īpaši šajā sezonā te, Latvijā. Mana sapņu loma – tā nav loma, ko spēlēšu pēc pieciem gadiem, iespējams, arī ne pēc desmit. Tā ir loma, ko savas dzīves laikā gribētu nospēlēt. Tā ir viena no pagājušā gada labākajām britu lugām – Sūzijas Milleres “Prima facie”. Galveno un vienīgo lomu spēlē Džodija Komere, iespējams, viena no talantīgākajām šībrīža britu aktrisēm. Viņa var visu. Izrādi neredzēju dzīvajā, bet gan tepat Rīgā uz kino ekrāna. Man tā likās tik smeldzīgi aktuāla, tik labi uzrakstīta, varbūt tāpēc man tā tagad liekas kā sapņu loma.
Bet varbūt ir kāda loma tajos nākamajos piecos, desmit gados, ko tu gribētu nospēlēt?
Sāpīgākais, ka es gribu minēt britu dramaturgus, bet es tomēr trīs gadus tur [Lielbritānijā] mācījos. Man ir pāris mīļu britu lugu autoru, piemēram, Dankans Makmillans, Ella Hiksone. Ir arī tāda luga "Lemons, lemons, lemons" (tulk. no angļu val. “Citroni, citroni, citroni”, autors Sams Steiners – L. Š.). Es domāju – ja to kādreiz iztulkotu, es gribētu tajā spēlēt.
Tu nosauci vairākus kino režisorus, bet teātra pieredzē pusaudža gados tev noteikti ir palikuši vēl kādi nospiedumi.
Noteikti arī Elmārs Seņkovs. Dmitrijs Petrenko, bet viņš tagad ir Igaunijā. Ar Lauru Grozu – iespējams, tāpēc, ka liekas – viņa izrādēs meklē to sievieti. Es automātiski jūtu pievilcību, ja redzu, ka cilvēks runā par to, kas ir viņam tuvs, kas vienlaikus var būt tuvs arī man. Protams, gaidu arī pirmo satikšanos ar Valmieras teātra štata režisoriem.
Vai tev ir kāds novēlējums sev?
Lai nekad neapsīkst enerģija, pašdisciplīna, dzīvesprieks un mīlestība pret darbu. Svarīgākais nekad nepazaudēt prieku. Tas ir pats galvenais.
Rakstīt atsauksmi