AKTIERIS RUNĀ: Sergejs Smikovs
Saruna ar aktieri Sergeju Smikovu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Sergeju tiekos vēlā janvāra vakarā, uzreiz pēc mēģinājuma. Vasarā beidzis aktiera studijas, viņš kopš septembra atkal ir bakalaura students – mācās režiju. Sarunas laikā rodas sajūta, ka šajā dzīves posmā Sergeja ambīciju motoru darbina gribasspēks un pašpietiekamība. Viņam teātris pavisam noteikti ir iespēja izvēlēties, kāpēc un kā būt. Intervijas beigās vienojamies, ka, ja sarunai būtu virsraksts, tas būtu citāts no izrādes “Pašnāvnieks”: “Dzīvot var, bet – kā dzīvot.”
Es tevi esmu noķērusi ļoti darbīgā laikā. Vai vari atklāt, kas ir tas, pie kā šobrīd strādā?
Šobrīd gandrīz visu manu laiku aizņem izrādes “Bolderāja” mēģinājumi Čehova teātrī pie Elmāra Seņkova. Šajā procesā esmu ne tikai aktieris, bet arī režisora asistents, tāpēc apmeklēju gandrīz visus mēģinājumus un teātrī esmu gandrīz katru dienu. Paralēli tam ir arī akadēmija, atkal pirmais kurss, bet šoreiz režijā. Tur mans grafiks ir brīvāks, jo lielāko daļu kursu varu pielīdzināt. Tāpat vēl ir plānotas divas izrādes Rēzeknē, uz kurām mani uzaicināja kursabiedrs Edvīns Klimanovs, kurš pabeidza režisorus. Kopumā līdz sezonas beigām viss ir saplānots, kas, protams, nevar neiepriecināt. Pēc tam vasarā varbūt asistēšu viena režisora izrādē. Kamēr mācos režiju, ir vēlme asistēt, jo gribas tiešām izmācīties to profesiju un saprast, kā to darīt. Un ir arī plāni tālāk, bet jāskatās, ko mums piedāvās nākotne… Darbiņš ir.
Tas tomēr ir tāds diezgan nopietns lēmums, ka esi atpakaļ bakalaura studijās. Tu jau varēji pagaidīt gadu, darboties nozarē un tad iet uz maģistriem. Kāpēc tu atkal aizgāji mācīties bakalaura līmenī?
Sākumā domāju nogaidīt gadu un mēģināt iestāties maģistrantūrā, bet vēlāk tomēr sapratu, ka bakalaura studijas, visticamāk, ir labāka izvēle, un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, es gribēju sākt mācīties režiju no nulles, no pašiem pamatiem. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, režijas kursu vada Elmārs, un, manuprāt, šobrīd viņš ir viens no labākajiem māksliniekiem, pie kā vispār var mācīties režiju. Treškārt, man ir tikai 23 gadi, kāpēc gan vēl nepamācīties? Un visbeidzot – man ļoti gribas iestudēt izrādes, un tieši režijas bakalaura programmā mēs to darīsim katru pusgadu.
Kā tu jūties jaunajā kursā? Nav tā, ka tomēr uz tevi skatās – viņš jau visu zina, visu māk? Vai arī ar to, ka tu vari pielīdzināt kursus un ka tu mazāk esi ar viņiem, tev veidojas cita veida attiecības?
Man ir ļoti foršs kurss, un man ar viņiem ir ļoti foršas attiecības, ceru, ka viņiem ar mani arī (smejas). Sākumā gan bija tāda sajūta, ka uz mani skatās mazliet citādi: Sergejs – aktieris, un tā tālāk. Patiesībā tieši no tā es sākumā baidījos, bet tas diezgan ātri pārgāja, un tagad viss ir kārtībā. Turklāt nav tā, ka es visu māku. Vienreiz septembrī parādīju diezgan vāju etīdi, un tad viens kursabiedrs pienāca pie manis un pateica: “Nu, Sergej, vēl ir, kur augt.” Un tas patiesībā bija ļoti forši. Un, ja runā pavisam atklāti, man viņu pietrūkst. Gribas ar viņiem pavadīt vairāk laika, bet paralēli ir mēģinājumi, citas lietas, tāpēc pagaidām ir tā, kā ir.
Kā tu jūties par to, ka šis ir leļļu kurss? Vai jūs kā režisorus mazliet citādāk māca?
Tagad visi ir vienā programmā. Aktieriem režija ir kopā ar režisoriem, mums arī ir specializācija pie Annas [Ivanovas-Brašinskas] no Somijas. Laikam aktieriem pēc tam būs novirziens uz leļļu teātri, bet pirmos divus gadus māca pamatus.
Redzot to dalījumu, cik ir režisori pret aktieriem, vai vienā brīdi režisoriem pašiem jāsāk spēlēt?
Tā arī ir, režisoriem arī jāspēlē. Nesen mēs rādījām savus pirmos darbus – iestudējām japāņu pasakas. Arī aktieri varēja pēc savas iniciatīvas iestudēt pasakas. Kopumā parādījām 12 pasakas. Patiesībā līmenis bija diezgan labs. Mēs tās vēl pabeigsim, un es ceru, ka tās varēs parādīt arī publikai.
Bet jā, tas skaits ir patiešām liels – deviņi režisori, tas ir tiešām daudz. Bet pagaidām mēs visi esam apvienoti. Visi dara kopā, nav tā sadalījuma. Tas ir pareizi, ka aktieriem ir režija. Mums tā nebija, un par to man ir ļoti žēl.
Tev pirmo studiju laikā kādā brīdī bija tā sajūta, ka tu gribi no aktieriem pāriet uz režisoriem? Vai arī zināji, ka gribi pabeigt aktierus un tad izlemt par režiju?
Par režiju biju domājis jau diezgan sen. Varbūt ne pirmajā kursā, jo, kad iestājos akadēmijā, man praktiski vispār nebija latviešu valodas. Divus gadus es ar to cīnījos (un, godīgi sakot, cīnos vēl joprojām), tāpēc tajā laikā par kaut ko lielāku vai citu es īsti nedomāju. Es zināju, ka kādreiz gribu studēt režiju, tā man vienmēr šķitusi interesanta. Bet tajā brīdī man nebija konkrēta plāna. Tā bija drīzāk kā sajūta, ka pie tā es kādreiz atgriezīšos.
Varbūt mēs varam mazliet pakāpties atpakaļ – kā tu nonāci līdz teātrim? Kāpēc tu iestājies Kultūras akadēmijā? Kāds ir tavs stāsts?
Ceturtajā klasē mums skolā piedāvāja apmeklēt teātra pulciņu. Visi klasesbiedri uzreiz teica, ka man noteikti tur jāiet. Patiesībā es arī pats to gribēju – atnācu un paliku līdz pat 12. klasei. Jau tad uzreiz sapratu, ka man tas ļoti patīk un ka ar teātri gribu saistīt savu dzīvi.
Neslēpšu, ka sākumā domāju stāties kādā augstskolā Krievijā. Tad vēl nebija kara, es biju jauns un neredzēju nekādas politiskas problēmas. Nosūtīju dokumentus uz GITIS (Maskavas Valsts teātra mākslas institūts – L. Š.) un vēl piecām citām universitātēm. Mani, protams, nepaņēma, jo tur no Latvijas ir kvotas. Uzvar tikai tie, kam atzīmes ir desmit, deviņi, man vidējā atzīme bija septiņi. Dieviņš pasargāja (smejas). Lai gan augustā man no GITIS atrakstīja, ka pēkšņi ir atbrīvojusies viena vieta, es jau biju iestājies akadēmijā un nolēmu palikt šeit. Patiesībā man ļoti paveicās, ka kurss tika veidots arī Čehova teātrim – citādi es nebūtu ticis iekšā. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet vairāki komisijas locekļi [iestājeksāmenos] teica, ka esmu par jaunu. Tad kāds esot iebildis: “Ja jūs viņu tagad nepaņemsiet, viņš no savas Bolderājas nekad neaizbrauks.”
Kad sāku studēt, tas bija ļoti forši. Man bija sajūta, ka esmu tieši tur, kur man jābūt. Atceros, kā pēc lekcijām sēdos autobusā, braucu mājās un visu ceļu vienkārši smaidīju, jo biju laimīgs. Par laimi, tajā laikā autobusos bija jāvalkā maskas, tāpēc varēju sēdēt un smaidīt. Lai gan iespējams, ka tas smaids bija arī kā aizsardzības mehānisms, jo sākumā man bija ļoti grūti. Galvenokārt valodas un jaunās vides dēļ. Pirmos divus gadus es vairāk laika pavadīju, domājot par to, nevis par uzdevumiem, tāpēc arī pirmajā un otrajā kursā man bija problēmas.
Lielākoties tieši valodas dēļ?
Jā. Kā sev noticēt citā valodā... Bet tagad tas ir otrādāk, man latviski spēlēt ir vieglāk nekā krieviski. Piemēram, ar Elmāru sākām mēģināt “Bolderāju” Čehova teātrī, un es sapratu, ka uz skatuves domāju latviski, bet jāspēlē krieviski. Tagad man jārunā krieviski, kaut kā jādomā, bet es nevaru. Mēs ar kursabiedreni Elīnu [Bartkeviču] vairs nevaram normāli runāt vienā valodā, mums katra saruna ir 50% latviski un 50% krieviski. Tā ir, ka es gandrīz visu dienu runāju latviski, tad atnāku mājās un ar sevi arī latviski runāju. Otrajā kursā es tā: “Paga, paga, Sergej, kas tas ir?” Bet tagad tā ir pilnīga norma.
Jūs ar kursabiedriem salīdzinoši agri nonācāt Čehova teātrī, ne?
Man liekas, ka otrajā kursā mums piedāvāja “Robinu Hudu” (rež. Dace Pūce, 2023 – L. Š.), tad pirmizrāde bija pirmajā septembrī. Trešajā kursā bija “Vizīte” (“Vecās dāmas vizīte”, rež. Indra Roga, 2023 – L. Š.), pirmizrāde notika 1. decembrī.
Kā jūs vispār teātrī pieņēma? Kā jums gāja ar iekļaušanos kolektīvā?
Zini, daži aktieri zināja, piemēram, Tatjanu [Gurēviču], Elīnu [Bartkeviču], Polinu [Čerņenoku], jo viņas gāja uz [Čehova teātra jauniešu] studiju, arī Aleksandru [Brici] zināja. Es biju vienīgais no krievvalodīgajiem, kurš tika aktieros, bet nebiju tajā Čehova teātra jauniešu pulciņā. Viņi tur jau gadu pirms manis darbojās, tad es tur iestājos, bet uzreiz nākamajā dienā sākās kovids.
Kā pieņēma? Labi. Tas bija ļoti interesanti, jo atkal nonācu citā vidē. Pirmkārt, tas ir profesionāls teātris ar saviem noteikumiem. Otrkārt, tu jau divus gadus esi pieradis pie akadēmijas, un pēkšņi tevi “iemet” pavisam citā vietā, kur viss notiek citādi. Tā bija ļoti laba skola – ātri pielāgoties apstākļiem.
Tev bijis vēl viens nopietns pārbaudījums – monoizrāde, kas izauga no runas eksāmena. Kā tas notika?
Man bija brīnišķīga runas pedagoģe – Ruta Vītiņa, un patiesībā viss sākās tieši ar viņu. Jau trešā kursa sākumā es sapratu, ka ceturtajā kursā gribu taisīt monoizrādi, līdz ar to man bija svarīgi atrast labu un aktuālu materiālu. Ruta Vītiņa ieteica palasīt igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka darbus. Man ļoti iepatikās viņa humors, un galvenais, ka zem tā humora viņš patiesībā raksta par ļoti nopietnām lietām. Tāpēc trešā kursa ziemas sesijā es stāstīju vienu stāstu no viņa krājuma “Skaistais dzīvnieks”. Principā tā arī bija mana pirmā iepazīšanās ar Kivirehku.
Pēc tam otrajā semestrī runas eksāmenam bija jāsagatavo jau 30 minūšu fragments. Ļoti ilgi meklēju materiālu – gribēju, lai tas būtu aktuāls, lai tajā būtu tēmas, par kurām es tajā brīdī pats domāju. Te ir svarīgs konteksts: tas bija otrais kara gads, un Latvijā tajā laikā bija ļoti spēcīgs krievu kultūras un krievu valodas atcelšanas vilnis. Tajā brīdī es sāku justies kā svešais starp savējiem valodas un izcelsmes dēļ. Tā es internetā sāku meklēt grāmatas, kas runā par šīm tēmām, un atkal nonācu pie Kivirehka – pie stāsta “Kocenieki un Tāsenieces”. Uzreiz sapratu, ka tas ir tieši tas, ko es meklēju. Ruta Vītiņa piekrita. Un tā šī stāsta fragments kļuva par manu eksāmena darbu, pēc kā es sapratu, ka no tā ir jātaisa izrāde.
Kad mēs Valmieras [Vasaras teātra] festivālā taisījām “Kristāla bērnus” (rež. Elmārs Seņkovs, 2024 – L. Š.), es Ralfam teicu: “Gribu uztaisīt monoizrādi, varbūt gribi būt režisors?” Viņš piekrita. Savācu komandu, un mēs sākām mēģināt jau vasarā paralēli ar “Kaiju” (“Nevienam nezināmā Marija”, rež. Elmārs Seņkovs, 2024 – L. Š.), tāpēc mums pirmā izrāde bija Smiļģa muzejā, jo “Karamazovi” (LKA teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zāle – L. Š.) bija aizņemti.
Kā tev gāja šajā procesā?
Toreiz es sev apsolīju, ka vairs nekad nespēlēšu monoizrādēs, jo tas bija pats grūtākais, ko četru gadu laikā akadēmijā biju darījis. Tiešām – fiziski, emocionāli, visādi. Tagad, protams, es uz monoizrādi skatos jau citādi. Bet tajā brīdī tas process bija ārkārtīgi spēcīgs un interesants. Man vajadzēja saplānot gandrīz visu – mēģinājumu grafiku, komandu, rekvizītus. Pirmo reizi dzīvē pa īstam sajutos kā producents. Lielāko daļu no tā darīju pats, tāpēc esmu ļoti pateicīgs komandai un kursabiedriem, kuri mani atbalstīja, jo tajā brīdī man tas bija ļoti svarīgi.
Mēģinājumos kopumā bija forši un viegli, daudz smieklu. Protams, ne bez spriedzes – ar Ralfu vienu reizi pat mazliet sastrīdējāmies, bet procesā tas ir normāli. Mēģinājumos viss bija kārtībā, bet tad sākās izrādes un atnāca pirmie skatītāji. Un tur sākās īstie nervi. Jo es uz skatuves biju praktiski viens veselu stundu – runāju ne savā dzimtajā valodā, visu laiku domāju, kā pareizi izrunāt vārdus, kā nepazaudēt domu. Tajā pašā laikā vajadzēja noturēt skatītāju uzmanību, lai viņiem būtu interesanti, nodot vēstījumu un vēl palikt brīvam un dzīvam uz skatuves.
Tas man bija ārkārtīgi grūts uzdevums. Bet es pats to biju izvēlējies. Man vajadzēja sev pierādīt, ka es to varu. Un es to izdarīju. Protams, vienmēr ir, kur augt, vienmēr var labāk. Bet es ļoti priecājos, ka šī izrāde man bija un ka mēs to izdarījām. Atceros, kā man tajā procesā bija viens izmisuma mirklis, un tad es izdomāju, ka tagad jāiet braukt autobusā ar urbi kabatā, kā to darīja mans varonis. Bet labi, es sapratu, ka monoizrādes dēļ es neurbšu cilvēkiem autobusā, bet tas bija aizraujoši. Un laikam bišķiņ traki.
Kas tev bija nākamā izrāde?
Bija monoizrāde. Nākamais bija “Sapņotāji” (“Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji”, rež. Kārlis Krūmiņš, 2025 – L. Š.), tad “Santakrusa” (rež. Ralfs Liepa, 2025 – L. Š.)...
... tur kaut kur pa vidu arī “Pašnāvnieks” (rež. Treinis Treinis, 2024 – L. Š.)?
“Pašnāvnieks” bija trešajā kursā kā kursa darbs, trešā kursa beigās.
Kā tev tur gāja?
Zināju, ka Toms [Treinis] taisīs izrādi, bet nezināju lomu sadalījumu. Izlasīju lugu – o, šito (Kalabuškina) lomu es gribu spēlēt, šitā ir manējā. Un es ļoti cerēju, ka to lomu dabūšu. Kad mums bija pirmais lasījums, Toms teica: “Tā, tu lasi to [Kalabuškinu].” Es biju priecīgs. Nedaudz gan cīnījos, jo tur bija [jāspēlē] forma. “Pašnāvnieks” ir pirmā izrāde, kur es sāku sev ticēt.
Un tad “Kristāla bērni”?
Jā, tad “Kristāla bērni”, kas vienkārši ir brīnišķīga izrāde. Ļoti žēl, ka mēs to vairs nespēlējam.
Un tad sākās diplomdarbi?
Jā, nākamais darbs bija “Sapņotāji”. Tas bija ļoti interesanti. Pats foršākais bija tas, ka izrāde patiesībā piedzima tikai no procesa. Mums nebija ne scenārija, ne lugas, ne gatavu tēlu. Mēs vienkārši meklējām. Mēs uztaisījām, šķiet, ap simts etīdēm. Izdomājām ļoti daudz dažādu tēlu, runājām par cilvēkiem, par tiem, kurus redzam uz ielas, par mūsdienu problēmām. Tas bija ļoti aizraujoši, jo process tiešām bija spēcīgs un dzīvs.
Bet tajā pašā laikā tas bija arī ļoti sarežģīti. Paralēli tam, ka bija izdomā etīdes un tēli, vēl bija jāapgūst delartiskās komēdijas tehnika. Bet man šķiet, ka mēs ar to tikām galā, un pats process sagādāja ļoti lielu prieku. Bija gan tā, ka trīs nedēļas pirms pirmizrādes man vēl nebija tēla. Visiem pārējiem tēli jau bija, visiem bija vairāk vai mazāk skaidrs, ko viņi spēlē, bet man – pilnīgs tukšums. Bija kaut kāda skice, bet tā nekur īsti neveda. Un tad no vienas etīdes piedzima Zigis. Mēs ar Kristapu [Kristeru Ozolu] spēlējām etīdi, un tad es tā pajokoju… Joks no sākuma skanēja šādi: “Es tev pastāstīšu, kas ir neveiksme – tava māte nēsā tevi deviņus mēnešus vēderā, pēc tam tu piedzimsti, ****, Latvijā”. Visi smējās. Pēc tam mēs izdomājām, ka šis tēls tomēr būs krievvalodīgs. Un tā arī piedzima Zigis. Atceros, kā mēs pirms pirmajiem skatītājiem nezinājām, vai publikai patiks, bet beigās – mēs bijām nominēti [“Spēlmaņu nakts” balvai].
Un kā jūs par to jūtaties?
Ir ļoti forši, ka mūs nominēja. Tas bija īpaši svarīgi, jo pirmo reizi nominēja studentus un vispār sāka skatīties uz Kultūras akadēmiju kā uz vietu, kur top kvalitatīvas izrādes. Un par to tiešām gribas teikt lielu paldies akadēmijai. Milzīgs paldies visam Radošajam centram un īpaši Kristīnei Freibergai, kura patiesībā izdarīja ļoti daudz, lai tas vispār notiktu. Bez viņas tas diez vai būtu iespējams.
Kā ir tagad – visi aktieri savos teātros, savā dzīvē. Kā ir atgriezties, lai spēlētu kopā?
“Sapņotājos” mēs varam satikties, pēc tam aiziet kopā iedzert aliņu. Forši vienmēr atgriezties pie savējiem. Interesanti, kas būs pēc četriem vai pieciem gadiem. Pagaidām mums vēl ir kopīgi tusiņi, tiekamies teātros, ejam skatīties cits cita izrādes.
Jā, es kaut kur dzirdēju, ka jūs savstarpēji dalāties ar pirmizrāžu datumiem.
Mums ir vesels saraksts līdz gada beigām, ko Polina [Čerņenoka] uztaisīja.
Kā tu jūties kā aktieris bez piederības kāda konkrēta teātra štatam? Tomēr jau pusē Latvijas Seņkova studisti ir pārstāvēti.
Šobrīd es jūtos ļoti labi. Man ir sajūta, ka esmu tieši tur, kur man jābūt. Es mācos, paralēli strādāju teātrī, viss notiek, un kopumā man tiešām ir labi. Bet ceturtajā kursā sajūta, protams, bija citāda. Tas ir tas brīdis, kad visus sāk “izķert” pa teātriem, un tu pēkšņi saproti, ka latviešu teātris tev, visticamāk, neko nepiedāvās akcenta dēļ. Tajā pašā laikā Čehova teātris ir pilns, un arī tur īsti nav vietas. Tu sāc par to domāt, un tā doma kļuva ļoti sāpīga.
Atceros vienu vakaru “Zirgu pastā” – mēs sēdējām, runājām, un es pēkšņi sapratu, ka visi cilvēki ap mani jau ir ar štata vietām teātros. Es biju vienīgais bez. Izgāju ārā, apsēdos uz soliņa, paelpoju... Pēc tam es apmēram divus mēnešus ļoti, ļoti satraucos par to, kur būšu, ko darīšu, kā vispār viss notiks tālāk. Bet tad es sev uzdevu jautājumu – vai es vispār šobrīd gribu būt kāda teātra štata aktieris? Jo piedāvājumi patiesībā bija. Tajā brīdī sāku domāt, vai es tiešām gribu tagad, uzreiz pēc akadēmijas, piederēt vienai institūcijai un strādāt tikai tur. Un es sapratu, ka, visticamāk, nē. Tieši tad es uzzināju, ka Elmārs Seņkovs veidos režijas kursu. Un tā es atcerējos par savu, tā teikt, sapni – kādreiz studēt režiju.
Vai tev kaut kas pietrūkst no studiju procesa?
Man tagad ir otrs process.
Vai pasakas iestudēšana ir tavs pirmais lielais lēciens, kur tu izjūti, ka no aktiera ir jāpārslēdzas uz režisoru? Vai arī tas notika jau darbos, kuros esi asistējis?
Patiesībā es to nemaz nesauktu par asistēšanu. Drīzāk es visur biju kā brīvklausītājs. Piemēram, biju pie Ralfa [Liepas] Nacionālajā teātrī viņa diplomdarba izrādē “Smilšu cilvēks”. Es pats Ralfam palūdzu, lai viņš mani paņem kā asistentu, jo vēlējos saprast, vai es vispār gribu nodarboties ar režiju. Tajā procesā es arī sapratu, ka jā, režija mani tiešām interesē. Pēc tam, kad jau biju iestājies režisoros, es vēl divas nedēļas pasēdēju pie Toma [Treiņa] “Nachtland” mēģinājumos un pie Dmitrija [Petrenko] (“Viņš teica, viņa teica” – L. Š.).
Viena no pirmajām izrādēm, par kuru es tiešām varu teikt, ka asistēju, bija Edija [Klievēna] monoizrāde “Būt par Zāberu” (rež. Varis Piņķis, 2025 – L. Š.). Edijs mani uzaicināja, jo man pašam jau bija pieredze ar monoizrādēm, un es varēju viņam palīdzēt gan kā kursabiedrs, gan kā kolēģis. Sākām darbu, un dažas nedēļas pirms pirmizrādes sanāca tā, ka Varim bija jāaizbrauc uz kādām divām nedēļām un viņš mani vienkārši atstāja “režisora vietā”. Un tad mēs ar Ediju sākām strādāt paši – tīrījām izrādi tieši no aktieriskās puses. Kad Varis atgriezās, līdz pirmizrādei bija palikušas trīs vai četras dienas. Atceros, ka viņš ar smaidu teica: “Nu, rādiet, cik viss tagad būs slikti.” Protams, tas bija joks. Edijs nospēlēja, un Varis pateica, ka patiesībā ir labi. Man bija ļoti svarīgi dzirdēt, ka es kaut ko tomēr varu, ka tas nav tikai manā galvā, ka man ir kaut kādi instrumenti un es protu tos izmantot.
Arī tagad man ir nopietni piemēri: es asistēju Elmāram Čehova teātrī, man tur ir savi konkrēti uzdevumi, un es jūtu, ka procesā esmu vajadzīgs. Es ļoti daudz mācos kā režisors. Man šķiet, ka viena no labākajām skolām jaunam režisoram ir tieši sēdēt mēģinājumos un skatīties, kā notiek process. Protams, vislabākā skola ir pašam taisīt izrādes, trenēties, kļūdīties. Bet tikpat svarīgi ir vērot citus režisorus – tos, kuriem tu uzticies, kuri tev patīk un no kuriem tu gribi mācīties.
Par ko tu kā režisors šobrīd gribi runāt?
Es tās tēmas meklēju. Negribu vairs par to krievu jautājumu. Tagad es uztaisīju pasaku par nevajadzīgiem aktieriem. Bet man gribas runāt par aktuālām tēmām.
Diplomdarbā rakstīju, ka man patīk, kā tas ir, piemēram, “Koceniekos”, ka caur humoru tu runā par ļoti nopietnām tēmām, jo teātris, pirmkārt, ir spēle, bet tu caur to spēli, caur nenopietno formu vari runāt par nopietnām tēmām. “Vecās dāmas vizīte” ir foršs piemērs tam, kā viss notiek formā, viss ir jautri un smieklīgi, bet tā tēma apakšā taču ir šausmīga. Es uzskatu, ka teātrim jābūt aktuālam un jārunā par mūsdienām. Jā, laikam uz skatuves jārāda pasaule, kurā mēs dzīvojam. Tā man teātrī šobrīd pietrūkst.
Kā tu jūties par to, ka tagad uz teātru skatuvēm tiek iestudēti filmu scenāriji?
Man tā nešķiet problēma, ka tiek ņemts filmas materiāls, vienīgais jautājums – ko ar šo materiālu izdarīs režisors. Ja tur būs tas pats, kas filmā, tad priekš kam skatītajiem jāmaksā nauda par izrādi, ja filmu var noskatīties mājās.
Ja tu stātos dramaturgos, par ko tu rakstītu?
Rakstīt var par visu. Bet forši, ka tu vari paņemt no sevis to, kas tev traucē, un runāt par tām tēmām. Vispār dramaturģija ir ļoti forša lieta. Ceturtajā kursā mums bija dramaturģija pie Ivo Brieža, un es to uzreiz iemīlēju. Tas bija viens no maniem mīļākajiem kursiem akadēmijā, jo mēs nerakstījām “kā vajag”, bet to, ko patiesībā domājam – domu plūdumu. Tu raksti, pēc tam rediģē, meklē domu, režiju pašā tekstā, un viss nāk no sevis. Starp citu, tieši no tā vēlāk arī piedzima mans monologs izrādē “Kristāla bērni”, ar kuru es iesāku izrādi un kurā runāju par savām personīgajām problēmām kā Serjoža Smikovs. Man tas bija un joprojām ir ļoti svarīgs teksts. Nesen es to lasīju Nacionālajā bibliotēkā, “Latviešu grāmatai 500” [kulminācijas notikuma] ietvaros, un man bija liels prieks, ka šis monologs turpina dzīvot. Man patiešām patīk rakstīt, lai gan daru to diezgan reti. Man šķiet, ka dramaturģijā pats galvenais ir tas, ka pēc teksta var saprast, kādā laikā dzīvoja autors, ieraudzīt tā laika problēmas un tamlīdzīgi.
Pēc pirmizrādes izrāde sāk dzīvot pati savu dzīvi, bet režisora darbs lielā mērā noslēdzas. Kā tu iztēlojies attiecības ar izrādi pēc tās nodošanas skatītājam?
Man īsti nav bijusi liela pieredze ar situācijām, kad izrādes pēc pirmizrādes tiek pilnībā atstātas. Četru gadu laikā nebija sajūtas, ka izrāde ir uztaisīta un tālāk katrs pats par sevi. Bet lielākos iestudējumos situācija ir cita: izrāde tiek nodota repertuārā, un laika gaitā tā sāk mainīties – kļūst garāka, parādās liekas pauzes, joki, pamazām zūd stils. Un man šķiet, ka režisora darbs ar pirmizrādi īsti nebeidzas. Reizēm būtu svarīgi atnākt un paskatīties, vai izrāde vēl turas tajā formā un idejā, kādā tā tika iecerēta. Galu galā tas ir arī režisora vārds un seja. Iespējams, es tā domāju kā jauns aktieris un režijas pirmkursnieks un varbūt kļūdos. Bet man ļoti gribētos, lai izrādes, kurās piedalos, laiku pa laikam tiktu pieskatītas – tas nāk par labu gan aktieriem, gan teātrim, gan režisoram, gan visai komandai.
Kur tu sevi redzi pēc 10 gadiem?
Zini, patiesībā es ļoti gribētu vismaz mēģināt atbildēt uz šo jautājumu. Bet pasaulē, kurā mēs šodien dzīvojam, ar visu to, kas notiek apkārt, es nevaru atbildēt pat uz to, vai es redzu sevi pēc trim vai četriem gadiem... Tas ir skumji, bet… Laiks rādīs.
Rakstīt atsauksmi