Jete Anna Puriņa

LU HZF Baltu filoloģijas BSP absolvente, LKA studente

#kādajēga

Piezīmes par laikmetīgās dejas kompānijas “SIXTH” dejas izrādēm

Gada sākums, ļoti gara ziema un mēģinājumi atrast jēgu. Mokošajā ziemas izskaņā, laikā, kad viss šķita pelēks, mans novērošanas objekts bija laikmetīgās dejas kompānija “SIXTH”. Mēģinot atrast savu jēgu, devos skatīt divas dejas izrādes: “Tas ir viss, ko mēs varam” un “Uztaisi jēgu ar mani”. Refleksijas par šīm izrādēm ir balstītas patiesās manās un tikai manās izjūtās un emocijās.

Pirmā dejas izrāde, ko skatos, ir Ģertrūdes ielas teātrī. “Tas ir viss, ko mēs varam”. Jau nosaukums ļoti ieintriģē un aizrauj, jo bieži šādu frāzi gribas izteikt tiem, kas prasa mazliet vai ļoti par daudz. Bet es varu tik, cik es varu! Jautājums nav par to, ka netiek varēts vairāk – protams, ikkatrs spēj milzu kalnus gāzt, bet vai visi to grib? Un vai visiem tas ir jāgrib? Reizēm trūkst svaigas atklātības par mums pašiem un mums nozīmīgiem sīkumiem – par to, ka es jūtos noguris, ka negribu varēt daudz, ka varbūt gribu labāk mieru nekā spožus panākumus. Un es aizraujos ar šo domu. Cik skaisti dejotāji veido izrādes kompozīciju caur kombinācijām, to variācijām, kāpinājumiem, pāru un nepāru saspēlēm. Man nav sajūtas, ka mani kāds grib iespaidot vai ka kāds dejotājs vēlas parādīt savu izcilo tehniku. Drīzāk es jūtos pieņemta un mainīga līdz ar viņu kustībām.

Šī dejas izrāde skatītāju it kā ved dziļāk sevī. Tas veiksmīgi panākts arī ar skaņu un mūzikas partitūru, ko radījusi apvienība “m.a.t.a.d.a.t.a.”. Brīžam monotoni, brīžam jaudīgi, bet brīžam – klusums. Un dzirdama tikai dejotāju elpa vai skatītāju stīvās dzīvības pazīmes. Patīkami patiesi. Ar cieņu pret pašiem. Bet izrādes izskaņā tieši pretēji – mūzikas basi sit cauri visam ķermenim, sajaucoties ar pulsu, un tas kopā ar dejotāju izpildījumu mani aizved līdz pamatīgam emociju sakāpinājumam. Paši izrādes veidotāji aprakstā norāda: “Kad pasauli vienojošās saites ir sarautas, labākais, ko varu darīt, ir dejot un dejot kopā ar citiem.” Šis ir skaists atgādinājums ļauties. Par godu grūtībām un pelēkajiem posmiem, kad vairs nevar izturēt.

Izrādes lakoniskā darbības vide ļauj fokusēties uz svarīgāko – kustību un horeogrāfijas mainīgajām niansēm. Katra dejotāja izpildījums ir tik niansēti atšķirīgs, ar savu raksturu, lai gan kustības ir vienas. Izrādi kopā veidojuši četri kustību mākslinieki, dejotāji: Emīlija Berga, Vladimirs Goršantovs, Ramona Levane un Darja Turčenko. Četras dabas, četri indivīdi, kas izrādes gaitā saplūst un attaisno ideju, ka viss, ko varam, ir dejot. Izrādes režisoram Andrejam Jarovojam bez liekas mākslinieciskas uzpūtības ir izdevies radīt tīru un unikālu dejas izrādi. Caur deju uz aktuālām sajūtam.

Otrs dejas iestudējums manā programmā – “Uztaisi jēgu ar mani” iekš Ditry Deal Teatro. Gan pirms iešanas uz izrādi, gan skatīšanās laikā manas smadzenes aktīvi mēģina izdomāt un uztaisīt jēgu. Jēgu par jēgu, jo izrādes nosaukumus uzstāda noteikumu, ka jēgai jābūt. Mākslinieki diskusijā pēc izrādes gan atzīst, ka jēga var būt tajā, ka jēgas nemaz nav. Un tad es jūtos mazliet apmulsusi, bet domu un mērķi izprotu. Mērķis ir eksperimentēt, un šī izrāde lieliski ataino daļu no laikmetīgās dejas mākslas brīvības un dažādības. Taču par visu secīgi un no sākuma.

“Uztaisi jēgu ar mani” veido trīs atsevišķi horeogrāfijas darbi, un, kā paši autori atzīst, izrāde ir “trīs oriģinālu, neatkarīgu, kustībā balstītu skatuves mākslas notikumu apkopojums”. Kā pirmais tiek rādīts Darjas Turčenko dejas darbs “Visam ir jēga”. Darja šajā notikumu kopumā izceļas ar to, ka savu fragmentu izvēlējusies iestudēt viena pati – bet kopā ar dažādiem priekšmetiem. Stikla vāze, papīra cilindrs, mīksts paklājiņš, plēve, spilgti rozā piepūšams flamingo kopā ar viņu pašu dzīvnieku raksta bikškostīmā. Sākotnēji jēgu atrast ir grūtāk, jo jāpierod to atrast tik ātri. (Līdz šim visu savu dzīvi esmu meklējusi kaut kādu jēgu, bet šāds nosaukums, kas kā uzdevums mudina domāt, manai iztēlei un radošumam noteikti nāk tikai par labu.) Kustību māksliniece veikli eksperimentē ar dažādajām priekšmetu kombinācijām. Brīžam pat radot nelielas bailes – vai šī kompozīcija nenokritīs, neizjuks. It īpaši stikla vāze. Taču viss tiek kontrolēts. Laikam ritot, kompozīcijā ienāk rituālus vēstoša mūzika un strukturētākas kustības. Skaidrāk manā jēgā top tas, ka šis notikums vēsta par attiecībām ar sevi un uzticību. Arī pašattīstību. Ieraudzīt, cik gan pašā slēpjas daudzas dabas – dzīvnieciskā, rāmā, vienaldzīgā, uzmanību alkstošā. Tāda bija jēga, ko spēju uzburt caur Darjas Turčenko kompozīciju. Vairāk tas viss par sevi pašu. Caur deju iedziļināties sevī. Un, kā šīs horeogrāfijas nosaukums vēsta, par to, ka visam ir jēga. Galvenais būt ziņkārīgam.

Otrais notikums ir “Uztaisi man kompāniju” horeogrāfu un dejotāju Ramonas Levanes un Edvarda Kurmiņa izpildījumā. Kompānija ir. Šis darbs kopumā caur ironiju un iespaidīgiem kustību trikiem uzjautrina un iedvesmo, redzot, cik plašas var būt ķermeņa robežas kustībās, un arī mazliet saskumdina, saprotot, cik maz es pati spēju pārvaldīt savu ķermeni. Iespējams, jāsāk regulārāk staipīties. Bet šis darbs jēgas meklējuma ziņā ļoti apmulsina. Varbūt jēga ir attiecībās jeb kompānijā, kas minēta nosaukumā? Partnerībā? Spējā uzticēties, jo arī horeogrāfiski abiem kustību māksliniekiem nākas daudz sadarboties un kustības tiek veidotas ciešā kontaktā. Labi, jā, jēga ir vienam otrā, bet tad Edvards Kurmiņš sāk stāstīt pagarāku monologu par to, ka beidzot ir īsts dejotājs, jo ir dejojis slims. Fiziski. Caur sāpēm izturējis un sasniedzis jaunus augstumus. Monologs turpinās par citām un jau nopietnākām slimībām, bet jau ironiskā noskaņā. Mana jēga tajā brīdī šķietami atsitas pret sienu, bet, tā kā mans pienākums ir meklēt un atrast to, tad teikšu tā – jēga ir kontaktā, un jēga ir panākumos. Šie mākslinieki caur kustībām uzsver dejā esošu graciozitāti un jau minētos trikus. Viņi laikmetīgās dejas dejotāju parāda kā visaptverošu dejas profesionāli. Ne klasika, ne improvizācija, ne pat kāds cits dejas žanrs viņiem nav neizpildāms.

Trešais un noslēdzošais notikums ir horeogrāfu un dejotāju Robertas Gailītes un Marijas Saveiko kompozīcija “Tējo ar mani”. Jau pirms izrādes sākuma katram skatītājam uz krēsla nolikta skaista tējas krūzīte, kuru abu iepriekšējo dejas notikumu laikā katrs skatītājs varēja paspēt sasildīt, kārtīgi aptaustīt, ritmiski pa to pabungot vai līdzsvarotākie skatītāji – likt mierā. Es noteikti krūzīti neliku mierā, bet uzticīgi turēju līdz šim trešajam notikumam, kad tajā tika ielieta silta tēja. Jāatzīst, ka šis bija ļoti patīkams moments. Varbūt jāsāk ieviest šādu tējošanas praksi biežāk. Pēc tējas saliešanas kustību mākslinieces pieklusinātā radio ziņu izlaiduma pavadībā rāmi, nesteidzoties un kontaktā viena ar otru veido mierpilnu kustību kompozīciju. Brīžam mākslinieces vienkārši guļ, brīžam izpilda sarežģītākas kustības, bet šis dejas notikums sevī ietver spēcīgu mieru. Mana jēga sāk veidoties ap šo mieru, rāmumu, gluži kā sasaucoties ar izrādi “Tas ir viss, ko mēs varam” – es gribu mieru, nevis lielus sasniegumus vai pierādīt kādam, kas es esmu. Jo es jau to zinu. Un ar tējas krūzi rokās pat spiediens atrast jēgu kļūst mazāks. Tas vairs nešķiet tik svarīgi, jo šis ir tas gadījums, kad jēga ir tajā, ka jēgas var arī nebūt. Miers un brīdis nost no visiem piesātinājumiem un piesārņojumiem.

Abās izrādēs svarīga sastāvdaļa ir klusums. Fragmentārs. Gluži kā aicinājums vai mēģinājums skatītājus pie tā pieradināt. Atkabināt no stereotipa, ka deja ir pakārtota mūzikai. Un šis klusums tiešām tapa baudāms – cēlu mērķu vadīts klusums. Vai es atradu savu jēgu? Abas izrādes šķiet savā starpā saistītas, un, iespējams, caur šo pazīmi varu secināt, ka laikmetīgās dejas apvienībai “SIXTH” ir savs rokraksts un burvīgs veids, kā runāt ar skatītāju caur deju. Novēlu arī skatītājiem kļūt atvērtākiem, jo paši jēgas meklējumi ir tik mainīgi! Arī manas refleksijas ir subjektīvas, jo šajās dejas izrādēs slēpās vilinošs pašizpētes elements, mudinot un ļaujot domāt plaši un neierobežoti.

Bet varbūt arī jēga ir tajā, ka jāiet uz teātri. Un ar to brīžam pietiek.