Vajadzīga pauze pārdomām
Piezīmes par festivāla “Homo Novus” 24 stundām Daugavpilī 2025. gada 13. septembrī
Plkst. 7.31, un atiet pirmais tās dienas vilciens uz Daugavpili – vietu, kas rīdziniekiem šķiet tāla, bet pašiem daugavpiliešiem – sasniedzama, un vietu, kur pirmo reizi notika festivāls “Homo Novus”. Vienā vagonā salīduši pasažieri ar mērķi tur būt, tiem pa vidu kāds nejaušais, bet vagona vidū liels dzeltens balons, kā saule, kā vēstnesis – labrīt, draugi, – šis nebūs parasts brauciens, bet ļoti emocionāls, iespējams, pat skaudrs un arī neizmērojama prieka pieliets. Tā sākas mans “Homo Novus” 30. jubilejas brauciens.
Visiem pasažieriem sejā manāms neliels rīta aizpampums, bet tik ļoti skaisti vienojošs, ka šī izbrauciena mērķis nebūt nav tikai piedzīvot izrādes, bet arī ilgstošo kopā būšanu, caur kuru skatītājs kļūst atvērts. Izbraucot no Rīgas, turpceļā uz Daugavpili jaunāki un jau pieredzējuši dzejas meistari piedāvā brokastīs savu dzeju. Iesaku realizēt šādu iniciatīvu biežāk, jo ceļš un dzeja viens otram tik ļoti piestāv. Četru stundu ilgais brauciens paiet neizprotami ātri. “Durvis aizveras,” dzejnieki, to respektējot, iepauzē savas dzejas rindas, un tad turpinās – gan viņu vēstījumi, gan tālu tuvais ceļš uz Daugavpili. Mēs arī dziedam – par godu mežiem, kuriem šobrīd Latvijā pienākuši grūti laiki. Tik žēl, ka viens otru apspiežam. Tik žēl, ka tā notiek. Bet aizpampušo rīta klubiņš vilcienā uz Daugavpili, vienoti un izprotot kamdēļ, dzied. Tad atkal turpinās ceļš, pāris klačas, pāris Latvijas agrīnā rudens pļavas caur logu, un mēs esam klāt.
Cilvēcīga satikšanās. Izzinoša pastaiga “Hi!Story”
Stacija “Daugavpils” sagaida mūs mazām lietus lāsēm, bet silti, un pilsētas ritms dzīvo pats par sevi. Kafija, kāds kārums, rupors un mazliet noteikumu, lai diena sāktos, kā nākas, jo gan “Homo Novus”, gan biedrība “New East” par to ir ņēmuši rūpi. Lai nepavadītu visu dienu stacijā, bet dotos tālāk, mēs, atbraukušie, tiekam pakļauti izzinošai pastaigai “Hi!Story”. Tiekam sadalīti grupās, katrai grupai piešķirts viens vietējais ceļabiedrs, precīzāk, koordinators. Mūsu grupai tā ir Anastasija. Anastasija rāmi un nosvērti mūs ved dziļāk Daugavpilī pa Rīgas ielu, līdz, gandrīz nemanot, esam nonākuši līdz pirmajam punktam. Tur mūs sagaida Žanis. Žanis, izrādās, pats ir psihologs un ļoti aktīvi aktualizē mentālās veselības jautājumus. Viņš mums stāsta par Daugavpili, jauniem cilvēkiem un atšķiršanos. Kāda ir Daugavpils LGBTQ+ scēna? Šis nav jautājums, uz ko spēju atbildēt pēc vienas sarunas, bet tas, ko varu teikt, – man palika smeldzīgi un radās samērā smaga sajūta krūtīs pēc dzirdētā. Turpinot ceļu līdz nākamajam punktam, galvā maisās domas par to, kas ir godīgs un kas nav. Kāpēc mums Daugavpils ir tālu? Un tālu attāluma ziņā vai cilvēcīgas satikšanās ziņā? Turpinām iet. Nepaiet ne piecas minūtes, un mēs esam klāt pie Vandas. Vanda ir arhitekte ar vairāk nekā 50 gadu stāžu. Viņa mums stāsta par Vienības namu un citām ēkām, par laikiem, kad Daugavpilī bija vairāk krievu skolu nekā latviešu skolu. Bet lieta, kas izskanēja abu satikto daugavpiliešu stāstos: “… par to jau neviens nerunā.” Vienā gadījumā tas bija par seksualitāti, par gaumi, otrā – par politiku un viedokli. Šī atkārtošanās rada smeldzīgu sajūtu – it kā svarīgākie jautājumi paliktu klusumā. Uz šādas smeldzīgas nots noslēdzas pastaiga. Turpinājumā plkst. 12 īsta šmakovka un pārdomas par dzirdēto. Tālāk ir brīdis paklīst apkārt līdz nākamajai izrādei. Brīvais laiks. Diena ir apmākusies, un prāts grib tai pieskaņoties.
Vai ir ļauts pašam mācēt apsēsties? Izrāde “Varas spēle”. Andrea Miltnerova, Jans Komareks (Čehija)
Pretstatā iepriekš dzirdētajai idejai mēs nerunājam par politiku, mēs runājam par savām lietām – izrāde “Varas spēle” – absurdi aktuāls fiziskā teātra darbs, kas mistiski ievelk vēstījumā par to, cik absurdi paši spējam būt, lai izcīnītu savu taisnību. Aprakstā minēts, ka iestudējums veidots, autoriem jūtot personīgu nepieciešamību reaģēt uz dezinformāciju par Covid-19, klimata pārmaiņām un karu Ukrainā. Divi galvenie varoņi – vienādi, sirmi vīrieši, viens garāks, viens tuklāks, ar tumšiem uzvalkiem un baltiem krekliem. Cīņa vienam pret otru, jo kādam vienmēr ir taisnība. Caur gaismu spēlēm un projekcijām, kas izrādei piešķir mistisku un noslēpumainu vidi, skatītājs arī tiek iepazīstināts ar visiem zināmiem valdītājiem/skaldītājiem, notikumiem, Berlīnes skūpstu un citiem it kā mūsu pagātnes varaskāru vīriešu stūrakmeņiem, kas kulminējušies traģiski. Izrādes varoņi ir vīrieši, bet tos spēlē divas aktrises ar apbrīnojamu kustību amplitūdu, precizitāti un sinhronitāti. Ārprātīgi patika šis fakts. Paldies feminismam, paldies spējai uzdrīkstēties, jo fakts par aktrisēm, kas spēlē divus vecus, varaskārus vīriešus, mani absolūti aizrāva. Spēle par varas tēmu var būt ļoti pārprasta, tā var atgrūst, ne aicināt. Šoreiz, iespējams, arī tāpēc, ka šodienas kontekstā šīs peripetijas ir man visapkārt, šī izrāde, šī spēle mani uzrunāja. Vairākkārt minu vārdu “spēle”, jo smagais temats iznests caur draiskumu – mēs varam kopā sist un spēlēt sacīkstes, bet tikai tad, ja viens no mums tomēr var būt varas lomā. Tas ietver sevī manāmu bērnišķīguma pakāpi un infantilismu. Vietām šī spēle balansē starp aizraujošo un smagi nospiedošo. Tomēr tieši šī pretruna izrādei piešķir asumu, liekot skatītājam nepievērsties tikai estētikai, bet arī jautājumam – kāpēc mums vienmēr vajag pierādīt, ka “man ir taisnība”? Baisākais ir tas, ka šis atspoguļojums diezgan precīzi attiecas un notiekošo absurdu ārpasaulē, bet kas gan es esmu, lai spētu aprakstīt pasauli kā izrādi? Bet tāpēc paldies par šādām izrādēm.
Tālāk seko svētku galds par godu festivāla jubilejai un diskusija. Par pirmo festivālu, par jaunajiem, kas toreiz bija sabraukuši, un par Daugavpili. Diskusijā izskan vairāki jautājumi, taču visvairāk atmiņā un apziņā iespiedies tieši jautājums vietējiem daugavpiliešiem – vai viņi jūtas diskriminēti? Atbildi vismazāk varu sniegt es, tāpēc – lai šis jautājums paliek kā viela pārdomām arī lasītājam.
Diena turpinās. Svētku gars arī jūtams. Pārdomas nemazinās, bet priekšā nākamā izrāde.
Un cerība uzvar. “Visu atlikušo mūžu”. Džo Fonga, Džordžs Oranžs (Apvienotā Karaliste)
Paši veidotāji min: “Izrāde “Visu atlikušo mūžu” piedāvā krietnu devu dejas, teātra, cirka, spēļu un, cerams, arī cerības. Šajā dzīvības un nāves kabarē divi padzīvojuši aktieri ļaujas raibu raibam, impulsīvam un nenovēršamam dzīves norietam.” Man ir jāpiekrīt, ka gan deja, gan teātris, gan cirks, gan spēle un cerība bija. Un cerība uzvarēja. Ja man būtu iespēja, es ietu uz šo izrādi brīžos, kad cerību līmeņi noslīdējuši galīgi zemu, ietu arī, kad jūtos vientuļa un bezcerīga, pirmās izrādes kontekstā – bieži. Šis iestudējums mani atkausē pēc visa iepriekš piedzīvotā un redzētā. Ir jāspēj “atsaldēt” skatītājs, zinot, ka teātrī izrāžu veidotāji nereti mīl iesaistīt auditoriju, bet pats skatītājs to nu nepavisam nemīl. Džo un Džordžam, kuri izrādē nemaina savus vārdus, sanāk atkausēt visus, kas no rīta bija cēlušies tik agri, lai jau 7.30 būtu vilcienā uz Daugavpili. Šī izrāde notiek aktu zālē – ne pārāk lielā, bet ar skatuvi. Krēsli sabīdīti pa malām, un centrā notiek darbība. Tuvāk skatuves griestiem manāmi teksti, ko izrādes gaitā caur datoru maina paši mākslinieki. Viss sākas ar “Es neesmu gatavs”, līdz Džo top gatava. Visas izrādes laikā šie teksti tiek mainīt atbilstoši tēmai, ko tajā brīdi mākslinieki precīzi grib akcentēt, un jāuzteic šo tekstu minimālisms, gaumīgums un trāpīgums. Visvairāk atmiņā palikusi frāze “Pauze vajadzīga pārdomām” – tā patiesi bija visas šīs dienas kontekstā. Izrādes gaišums un līdzpārdzīvojums panākts tieši caur kustību etīdēm un skatītāja iesaistīšanu. Starp skatītāju un māksliniekiem nav neviena siena, pat ne aizslietnis. Viņi runā tieši ar mums. Par dzīves norietu un laiku. Skaidrs ir vēstījums – par to, ka rītdiena nav apsolīta, un tas dzen izmisumā, jo, ja nav šī solījuma, vai kaut kam vispār ir jēga? Bet izmisums ir daļa no tās nesolītās rītdienas. Un kāpēc nebūt izmisušiem kopā, smejoties, koķetējot, mīlot, spēlējot pingpongu un dziedot karaoki?
Diena Daugavpilī beidzas ar vēl pāris “Homo Novus” pasākumiem un svētkiem Rīgas ielā, bet man – vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Atmiņā paliek jautājumi – kāpēc “Homo Novus” reiz pameta Daugavpili? Kāpēc Liepāja rīdziniekiem ir sasniedzama, bet Daugavpils ir pārāk tālu? Vai šī distance ir tikai kilometros mērāma, vai arī kultūras kartē un mūsu savstarpējās sarunās? Viss, ko zinu, – ka mēs visi esam viens otram vajadzīgi. Bet citādi – man vajadzīga pauze pārdomām.
Rakstīt atsauksmi