Gravitāte ir mūsu pusē
Piezīmes par laikmetīgās dejas izrāžu vakaru “Tīrā prieka kritika” Latvijas Leļļu teātrī
24. aprīlis ir īpašs vakars Latvijas Leļļu teātrī, kad ierasto repertuāru nomaina laikmetīgās dejas darbi – “Savijušies”, horeogrāfe Anastasija Čornaja, un “KARUSELIS: prieka slavinājums”, horeogrāfe Sintija Skrabe. Mazliet sapinusies ar redzēto biju, kad šī vakara gaitā mēģināju saprast, ko domāju un kā to visu aprakstīt. Bet soli pa solim, un mēs tiksim līdz rezultātam. Sāksim secīgi.
Kā pirmā tika prezentēta Anastasijas Čornajas dejas izrāde “Savijušies”. Aprakstā minēts, ka darba centrā būs tuvība, distance un klātbūtne. Un tieši to arī kā skatītājs sajutu. Jāatzīst, ka man ir pašai savi trīs atslēgas vārdi visam redzētajam – balanss, mijiedarbība un paļāvība. Izrāde sākās ļoti rāmi, dejotājiem gluži vai mācoties savus pirmos soļus. Atrast balansu sev pašam, noturēties uz savām kājām, taču drīz tam pievienojas arī interese un mijiedarbība ar otru cilvēku. Tā jau ir, ka neesam radīti kā vientuļnieki un vienpaši, tāpēc izbaudīju, ka arī ar savu jūtīgo un cilvēkmīlošo sirdi varēju fokusēties tieši uz šo stāstu un meklēt, ko tad Anastasija Čornaja būs uzbūrusi.
Caur tēlainajām dejas kustībām īstenībā tika stāstīts pavisam vienkāršs stāsts: par cilvēku, par savas vietas meklējumiem un emocionalitāti. Kustību tēlainums man brīžam lika apšaubīt, vai pareizi saprotu vēstījumu. Bet viena synth-pop grupa labi par to dzied – ka viss jau nav pareizi/nepareizi. Un pie tā arī pieturos, bet tieši šajā brīdī vēlos uzteikt komponista Otto Auziņa mūziku, kas tikai un vienīgi papildina dejotāju stāstu. Mūzika bija tik neuzkrītoša, ka neprasīja sev atsevišķu vietu zālē, bet skaisti un maigi iegūlās stāstā, tieši kā radīta tai. Horeogrāfe izrādes gaitā ļoti trāpīgi sajutusi mūzikas niansētību un tempa maiņu, kas tikai un vienīgi apliecina, ka skatos īstu komandas biedru darbu. Un, turpinot par izrādes tēmu, vai tad tieši tas nav galvenais attiecībās – būt komandas biedriem? Atbilžu noteikti ir daudz un ļoti subjektīvas, tāpat kā manējā. Bet te nu mēs esam piedzimuši, kur subjektivitāte šķiet mazākais pasaules ļaunums. Izrādes gaitā varēja just galveno varoņu pieaugšanu un savas identitātes meklējumus, dažbrīd it kā caur mēdīšanos, citā brīdī jau caur liriskumu un gaidot, ko otrs atbildēs. Tāpēc nonāku līdz savam otrajam atslēgas vārdam – mijiedarbība.
Katrs varonis galvenokārt izstaroja savu raksturu, tikai mainoties lomām – atbalstāmais vai atbalstītājs. Viscaur klātesoša bija vijība – primārais kustības lauks bija pa apli, un arī dejotāju ķermeņi nemitīgi viens ar otru vijās kopā, tāpēc burvīga izvēle nosaukumam – “Savijušies”. Arī pats vārds “savīties” paģēr, ka būs klātesoša augšana, pārmaiņas, kontakts un, iespējams, arī piņķerīgums. Gluži kā attiecībās. Šī izrāde bija kā poētisks īstenības atainojums par attiecību tēmu. Tāpēc arī mans trešais vārds – paļāvība. Paļāvība ir fenomens, kas ikdienas dunā tiek aizsperts līdz istabas stūrim un tam uzkrauta netīrā veļa, jo kā gan es varu paļauties, ja man viss ir jākontrolē? Protams, es mazliet pārspīlēju, bet daļēji šādu pārspīlējumu izmantoja arī horeogrāfe – paļāvību parādot hiperbolizētā veidā caur deju, kustībām un dejotāju savstarpējām attiecībām. Paļāvība ir tuvāk, nekā šķiet. Tāpēc arī uzteicams gaismu mākslinieka Nika Ciprusa darbs. Gluži kā mūzika, gaismas organiski iegūlās kopējā stāstā, taču tās arī radīja vēl vienu stāsta dimensiju caur ēnām un gaismēnu spēli. Kāpēc to pieminu šobrīd – jo varbūt tieši paļāvība pārspīlēti tika projicēta kā ēnas, kas tepat aiz mums jau ir. Kaut kas pašiem nemanāms, bet liktenīgs.
Secīgi otrā izrāde vakarā bija Sintijas Skrabes “KARUSELIS: prieka slavinājums”. Loģiski pirmā lieta, kas sajūsmina, ir lielais karuselis, kas starpbrīža laikā ir nonācis uz skatuves. Sākotnēji karuselis it kā ir pats par sevi un atstatus no dejotājiem, taču izrādes laikā tas kļūst par tēlu, kuram kopā ar dejotājiem nākas piedzīvot dažādas attiecību peripetijas. Bet pirmais, ko novēroju, ir ļoti asprātīga un trāpīga mūzika, kas akcentē kustības, to dinamiku un draiskulīgumu, taču jautājums gan, vai visas izrādes laikā izdevās noturēt šo stīgu. Kurts Kārlis Mitenbergs veidojis vairākas atsevišķas kompozīcijas, kuras izrādes pirmajā pusē izcili uzbur interesi un palīdz sekot notiekošajam, kupretim otrajā daļā tā vairāk šķiet kā atkārtošanās. Taču atkārtošanās kā paņēmiens palīdz veidot stāstu. Stāstu par pieaugšanu, par savu vietu sociālajā hierarhijā, kas neapzināti veidojas jau, mums maziem un nevainīgiem esot.
Šī izrāde manī iekustināja pārdomas par attiecībām, tikai jau pilnīgi citā prizmā – starp laikabiedriem. Būt noderīgam vai nenoderīgam sabiedrībā nereti ir vissubjektīvākais iespējamais scenārijs, ar kādu katrs esam sastapušies. Jo to ietekmē mums apkārt esošie, un mūsu pašu svars tajā brīdi kļūst galīgi nesvarīgs. Un vai es tur varu ko mainīt – kā mani redz citi? Un kāpēc tas ietekmē viņu attieksmi pret mani? Labi, lai jūs labāk saprastu, izrādes sižets atgādināja ainu bērnudārza pagarinātajā grupiņā, kur, protams, ir gan labākās draudzenes, gan neveiklie, veiklie un visi citi. Šajās attiecībās jau rodas mūsu izpratne par sociālo hierarhiju, robežām un arī veidojas mūsu pašu identitāte. Bet cik no tā visa tas ir apzināti? Izrādes gaitā top skaidrs, kurš tad ir apbižotais, kurš ir bara pakaļskrējējs un kurš ir pāri darītājs.
Lai gan atkal varu pieķerties iepriekš pieminētajai mijiedarbībai – no tehniskākas puses skatoties, atkārtoti varu atzīmēt, ka dejotāju ansamblis visaugstākajā kvalitāte izpildīja pat daļēji akrobātiskas kustības, izmantojot visu karuseļa virsmu kā savu spēles laukumu. Brīžam bezmērķīgi, taču, jo vairāk skatījos izrādi, jo vairāk sapratu, cik gan maz te ir nejaušību. Bija sajūta, ka horeogrāfe izrādi veidojusi tīri intuitīvi, tāpēc brīžam bija grūti sekot līdzi vēstījumam. Taču vēstījums bija – un kā vēl! Nereti mēs nofokusējamies uz mums aktuālām un saprotamām problēmām, bet atgriezties bērnībā un iedziļināties tajā nereti ir “nē, paldies” darbu sarakstā. Drosmīgi un ar vērienu tas tika analizēts tieši šajā dejas izrādē.
Atsaucoties uz nosaukumā minēto “prieka slavinājumu”, bija mazliet grūti pašai kā skatītājai atgriezties savās bērnības atmiņās, jo vizuālais noformējums un metāla karuseļa smagums lika manīt par sevi. Arī gaismas, salīdzinoši vēsas un tiešas, radīja sajūtu, ka esmu ieraudzījusi nevēlamu savas bērnības atmiņu. Nevēlamu, jo grūti analizējamu un, iespējams, sāpīgu. Un tajā atrast prieku? Bet par spīti un noteikti speciāli horeogrāfe ir uzbūvējusi tādu kā distopisku bērnības atmiņu, no kuras šodienā mācīties. Patīk izrādes aprakstā minētais teikums: “Cik tālu esam gatavi iet, lai noturētu kustību un saglabātu interesi?” Tādu jautājumu, pat sev uzdodot, es nejūtos ērti. Un tas ir vislielākais kompliments horeogrāfei. Es, iespējams, brīžam nejutos ērti un komfortabli, nejutos izklaidēta vārda vislabākajā nozīmē, bet aiz tā visa vēstījums mani aiznesa tālāk pat par vienkāršu bērnības ainiņu. Draiskulīgi un skolnieciski ģērbtie dejotāji, kuri performēja uz un zem karuseļa, testējot cits citu, meklējot savas mazās vai lielās identitātes un ambīcijas, tēlaini parādīja sabiedrības struktūru. Jo arī es esmu maziņš cilvēciņš. Jo arī tu esi maziņš cilvēciņš. Tāpēc slavinām prieku, meklējam tā izcelsmi un mēģinām vienkārši būt labi cilvēki.
Vismaz gravitāte ir mūsu pusē – bet pat to dejotāji testēja. Un šeit simboliski skaisti vienojas mijiedarbība un riņķveida kustība, ko abu darbu horeogrāfes bija izvēlējušās iztirzāt. Griežamies, griežamies, līdz sagriežamies vai atgriežamies. Abas izrādes noteikti ļoti precīzi atainoja laikmetīgās dejas tendences un aktualitātes – runāt par cilvēka emocionālo pasauli un sociālo hierarhiju. Vispār liels prieks par jaunajiem māksliniekiem, kuri gan tehniski, gan mākslinieciski sevi apliecina dejas pasaulē. Ietērpjot redzēto vienā vārdā – iedvesmojoši! Un kurš to būtu domājis, ka tīrā prieka kritika mūs aizvedīs tādos dvēseles nostūros? Taču piezīme – tīrais prieks, tas bērnības nesamaitātais. Bet, ja jau ir tīrais, tad varam tam pretstatīt netīro. Un atkal mēs grieztos vārdu, nozīmju spēlē, vijoties, līdz mums visiem pārkarstu smadzenes. Tāpēc visam ir savas robežas, arī recenzijai, apskatam vai pārdomām. Sauciet to kā gribat, bet es izbaudīju.
Rakstīt atsauksmi