Vai spējam iemīlēt Klusumu?
Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Tēvs klusums” Valtera Sīļa režijā
Teātra cienītāju aprindās daudzi būs pamanījuši, ka Rasas Bugavičutes-Pēces darbiem piemīt kāda savdabīga īpatnība, kas pēc to iepazīšanas uztverē atstāj tādu kā intīmā gaisotnē risinātas vaļsirdīgas sarunas iespaidu. Var, protams, teikt, ka tā izriet no viņas pašas dvēseles ievirzēm, un tie, kas viņu pazīst, noteikti tā arī apgalvos, taču tur ir vēl kāds knifs, kuram gribētos pievērst uzmanību, jo tas saistās ar īpaši izslīpētu viņas talanta šķautni. Rūpīgāka viņas tekstu pārlūkošana nedod iemeslu apgalvot, ka Bugavičutes-Pēces daiļrades spēcīgākā puse būtu mērķtiecīgi veidota kompozīcija, kas rada iepriekšminēto efektu, nē, drīzāk tā būs lugas vai stāsta struktūra, kuru viņa izmanto izvēlētā gadījuma vai parādības uzlūkojumam, un tas, ka šī struktūra nav vis sastingusi, bet gan vibrējoša. Visi lugas kompozīcijas elementi atrodas nepārtrauktās smalki graduētās svārstībās, kas neizjauc darba struktūru, bet atraisa tajā iekodēto spēku kustību visdažādākajos cilvēka rīcības, uzvedības, domāšanas vai jušanas virzienos. Radošā procesa ietvaros tas līdzinās komplicētai satura un tēla veidošanas metodei, ar kuru autore cenšas iespējami plašāk pavērt skatu uz cilvēka dabu ar visām tajā paslēptajām pretrunām.
Dzīvē mēs labi zinām, ka cilvēks atveras tikai no iekšienes, no ārienes varam vien pieklauvēt, bet paliek jautājums, ar ko to var izdarīt un kā to panākt mākslas darbā? Liekas, ka Bugavičute-Pēce ir atradusi atbildi un ir pārliecināta, ka to var izdarīt ar mīlestību. Ar to īpašo empātiju, ar kuru viņa kā autore attiecas pret sava darba varoņiem un blakuspersonāžiem. Iespējams tas arī izskaidro faktu, ka viņas darbos itin bieži parādās biogrāfiski motīvi, tuvākie cilvēki un pašas izdzīvotas dzīves situācijas. Luga “Tēvs klusums” šajā ziņā nav izņēmums. Tās dramaturģisko kodolu veido divās jubilejas svinēšanas tūrēs neuzkrītoši iepludināts pašterapijas seanss, kuru autore tekstā fiksē, izmantojot savu iecienīto “pozīciju no malas”.
Valtera Sīļa sadarbība ar Rasu Bugavičuti-Pēci gadu gaitā ir izveidojusies tik cieša, ka liekas – viņi viens otru saprot no pusvārda un savstarpēja uzticēšanās kopīgos projektos ir sasniegusi teju vai apogeju, tādēļ lugas izvēle režisora inaugurācijai Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja postenī (juridiski valdes locekļa amatā) lielu izbrīnu neizraisīja. Gan no tīri cilvēciskā, gan režisoriskā skatu punkta Sīlis perfekti izjūt Bugavičutes-Pēces radītā teksta īpatnības, prot atrast tam labi pieguļošu formu un pasniegt to uz skatuves kā stāstu, kas emocionāli aizkustinās publiku, vienlaikus dodot iespēju katram pēc sava prāta izprast, tulkot, skaidrot un vērtēt varoņu rīcību un tās motivāciju. Šajā reizē režisora nolūku vai mērķi, kuru viņš ar savu izrādi tiecas sasniegt, varētu noformulēt vienā mums visiem grūti atbildamā jautājumā: “Vai esam spējīgi mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir un nevis savu priekšstatu par to, kādam viņam vajadzētu būt?”
Īpaši sensitīvs šis jautājums kļūst šķirto laulību un izjukušo ģimeņu gadījumos, kad lielākie cietēji ir bērni, jo vecāku rīcības motīvi viņiem bieži nav saprotami, pieņemami un reizēm arī piedodami. Ģimene izirst, cilvēki, kas mīlēja viens otru, aiziet katrs uz savu pusi, bet dzīve jau neapstājas un mēs līdz mūža galam turpinām meklēt, kā piepildīt mums atvēlēto laiku šajā pasaulē. Līdzīgu situāciju savā lugā ir ieskicējusi Rasa Bugavičute-Pēce.
Maijas tēvs ir kordiriģents, viņi nav tikušies kādus gadus piecpadsmit vai vairāk, un Maija ir ieradusies uz tēva jubilejas pasākumu. Uz skatuves tukši podesti, kaut kur zālē sēž Maija, un mēs skaļruņos dzirdam viņas satraukto domu plūdumu, pūloties sevi nomierināt ar vārdiem: “Manis nav, es esmu tukšums.” Podestus pamazām aizpilda koris, parādās diriģents, kultūras nama vadītāja Regīna saka ievadrunu, “ja tā var teikt”, un sākas koncerts. Anda Albuže ar trāpīgi parodētiem epizodiskiem iznācieniem Regīnas lomā izklīdina pārliecīgas pietātes gaisotni, kas parasti pārņem latviešus, klausoties kora mūziku, un publikas sejās iegulst smaids, kas akceptē režisora piedāvātos spēles noteikumus. Pavisam izrādes pirmajā daļā, kas tiek formatēta kā koncerts, skan septiņas dziesmas lieliskā kora “Laiks” izpildījumā, un pa vidu tām režisors “stopkadru tehnikā” iemontē gan publikai adresētas diriģenta un koristu uzrunas svētku reizē, gan Maijas bērnības atmiņas kā improvizētas meitas sarunas ar tēvu. Korī ir iesaistīti seši Liepājas teātra aktieri, kas palīdz šīs ainiņas atdzīvināt uz skatuves, ļaujot skatītājam tuvplānā vērot tēva bezgalīgo aizrautību ar mūziku, savu profesiju, karjeru un vienlaikus klausīties dziesmas, kas kalpo par avotu, kurā veldzējas un spēku smeļas diriģenta dzīves izjūta.
Ģirta Krūmiņa viesošanās Tēva lomā ir viena no izrādes mākslinieciskās veiksmes garantijām, jo aktiera iejušanās diriģenta tēlā ir teju vai absolūta. Ne velti koris pēc pirmizrādes piešķīra viņam diriģenta goda titulu ar glīti ierāmētu sertifikātu. Raugoties no zāles, bez jebkādas kautrēšanās varētu sacīt, ka aktieris savu varoni ir apveltījis ar visu to neatkārtojamās pievilcības auru, kuru mēs tā apbrīnojam diriģentos Mežaparka lielajā estrādē.
Iestudējuma otrais cēliens ir veltīts ballei jeb saviesīgam vakaram pēc koncerta, kurā notiek meitas reālā satikšanās ar tēvu pēc ieilgušā klusuma perioda, iepazīšanās ar pusmāsu Madaru un tēva sievu Līgu. Skan tosti, joki, darbībā aktīvi iesaistās koristi, nopietnas sarunas mijas ar nenopietnām, un Līga – Ineses Kučinskas iejūtīgā atainojumā – mēģina tajās ievilkt arī Maiju. Visā nedaudz uzspēlētajā ballītes kņadā, kuru režisors ar aktieru un koristu palīdzību izvērš uz skatuves kā sava veida “vērojumus iz dzīves”, Maija īsti iederīga nejūtas un jau gatavojas to pamest, bet Līga tomēr pamanās kādā brīdī izkārtot viņai netraucētu sarunu ar tēvu. Ļoti sarežģīta un dziļas jēgas piepildīta aina, kas dramaturģiski veidota pēc principa – lai pateiktu nepasakāmo, ir jārunā par kaut ko citu. Saruna sākas neveikli, frāžaini, abi meklē kādus pavedienus, ar kuriem varētu pārvarēt atsvešinātības barjeru, tad tā ievirzās atmiņu gultnē un aplinkus mēģina pieskarties pašreizējo attiecību apjēgšanai. Tālāko nav vērts pārstāstīt, to vajag redzēt, jo tieši šajā ainā aktieri ir ielikuši izrādes spēcīgāko emocionālo vēstījumu.
Agnese Jēkabsone Maijas lomā ir otra atslēdziņa, kas izrādē garantē augsta līmeņa aktierspēles baudījumu. Aktrise ar savām atturīgajām psihofizikas izpausmēm scēniskajā telpā vienkārši atslēdz sava tēla dvēseli un ļauj mums palūkoties, kas šādā delikātā situācijā tajā notiek. Šaubas un jūtu mulsums spiež meitu un tēvu runāt par to, par ko viņi šajā brīdī nemaz nedomā, bet svarīgākais, neizteiktais iegulst starp vārdiem un paliek karājamies gaisā. To var sajust tikai aktrises elpā, ieraudzīt Maijas neapzinātajā žestā vai trauslā pusaprautā pieskārienā. Ļoti niansēts Agneses Jēkabsones veikums, kas izrādes gaitā saplūst līdzvērtīgā partnerībā ar Ģirta Krūmiņa spēli.
Nobeigumā nedaudz atgriežoties pie iestudējuma formas, nāktos piezīmēt, ka vienu otru paņēmienu Valters Sīlis ir aizņēmies no slavenās Elmāra Seņkova izrādes “Pūt, vējiņi!”, taču režisoram to pārmest nevar, jo tamlīdzīgu skatuvisko risinājumu pieprasa luga un tajā ietvertās dziesmas. Un galu galā mūzika šajā izrādē ir visai svarīgs saziņas veids ar publiku, kas mums lieku reizi atgādina, ka dzīvē arvien visgrūtāk ir ar tiem, kurus mīlam.
Rakstīt atsauksmi